Lai redz arī sliktie zēni © DIENA
Šoku, ko pagājušajā nedēļā radīja, jāsaka, nu jau kārtējā skaļā slepkavība pēdējo gadu laikā, grūti pārspīlēt. Vēlāk internetā klejojošie kadri no šaušanas brīža videonovērošanas kamerā un bildes ar sadegušo auto mežā, oficiālā izmeklēšana, ierasti skopie policijas komentāri – nevajag būt īpaši bailīgai dvēselei, lai neviļus no tā visa sarautos un sāktu pārdomāt, kādā pasaulē un cik drošā vidē ikdienā dzīvojam.
Zvans slepkavam © DIENA
Mana pirmā reakcija bija – tā ir viltus ziņa, trešdienas rītā faktu, ka ASV prezidents Džo Baidens zvanījis Putinam, komentēja Krievijas publicists, Putina kritiķis (viņš pats arī Trampa kritiķis un Obamas ārpolitikas kritiķis) Andrejs Piontkovskis (1940), kurš 2016. gadā pameta Krieviju, baidoties par savas dzīvības apdraudējumu.
Par Raimi, Mildu un tiešraides drāmām © DIENA
Joki par kovidlaiku kā seriālu, kuru skatās citplanētieši, jau kļuvuši veci, bet kaut kāda dīvaina tiešraides sajūta par visu, kas saistībā ar vīrusu apkārt notiek, joprojām palikusi. It kā ar katru nākamo soli, politisko izšķiršanos, ierobežojumu ieviešanu un mīkstināšanu, katru atklājumu un kopējās situācijas attīstību visa pasaule ietu pretī kādam nenovēršamam finālam. Laimīgam un rosinošam, drūmam vai traģikomiskam? Tad jau redzēs, kāda paredzēta nākamā sezona un no kura punkta tā sāksies…
Otrā gada Lieldienu Idilles © DIENA
Sniegbalta ola uz melni nokrāsota dēļa izceļas varbūt pat spilgtāk nekā krāsu raibums kņadas vidū. Ļoti skaidri atminos šo sajūtu un gluži vai fotogrāfiju savā acu priekšā no pērnā gada – šķiet, tā bija pirmā reize manā mūžā, kad Lieldienas nesvinēju smejošu cilvēku vidū, svētdienas rītā mēģinot iztīt olas no krāsainu diegu, mazu lapiņu un sīpolu mizu mudžekļa. Šie jaunas dzīvības pilnie pavasara svētki pagāja daudz mierīgāk, nekā ierasts. Taču ne mazāk skaisti. Un patiesībā arī klusāk ne.
Viss reizē! © DIENA
Viss ir reizē gauss un ātrs – savas grāmatas Baigās piezīmes noslēgumā raksta Silvija Brice. Par šiem vārdiem man jādomā arī šobrīd, kad pavisam īsu brīdi pirms žurnāla nodošanas izskan vēsts: miris dzejnieks, tulkotājs un atdzejotājs Uldis Bērziņš. Viņam atvadu vārdi vēl skanēs – kad šis fakts, kas pagaidām vēl kaut kā neveikli gaisā, nosēdīsies līdz apziņai un valodai, kurā to varētu izteikt.
Per aspera ad astra zeneca! © DIENA
Kamēr nebūs izveidots biroju veidošanas birojs, valstī nekas labs nenotiks, – nesen tviterī ierakstīja Tambovas vilks. Savukārt SestDienas rubrikas Smalkās aprindas šā numura parakstu konkursā (ja SestDienu nesākat šķirstīt ar to, tad šā teikuma beigas izlaidiet), ko Vakcinācijas projekta birojs tās vadītājas Evas Juhņēvičas personā grib teikt tautai, uzvarēja atbilde, ka uz e-veselības fona birojs ir kā koronavīruss okeānā.
Neesmu kūdītāja. Tikai atļaujos pateikt skaļi © DIENA
Horeogrāfe Annika Andersone (40) nav no ''viss ir slikti'' čīkstētājām un, kā jau vairākums latviešu, parasti paklusē un paciešas. Taču nu kausiņš beidzot ir pilns, viņa saka un aicina meklēt risinājumus, lai pēc pandēmijas viss atkal nebūtu jāsāk no nulles.
Covid-19 seja © DIENA
Biedējoši un traģiski. Jā, bet arī pavisam cilvēcīgi un smieklīgi. Viss, kas noticis pēdējā gada laikā un iezīmē pēkšņi pasauli pārņēmušā vīrusa portretu, patiesībā ietilpināms šajos dažos vārdos.
Pavasaris klāt, gads apkārt © DIENA
Kurš gan varēja iedomāties, ka pandēmija un tās nestā ārkārtējā situācija ar visiem daudzajiem ierobežojumiem, kuri tik negaidīti uzkrita uz galvas un kurus sākotnēji šķita pat neiespējami ievērot, ne tuvu nebūs atrisināta un stabilāka arī pēc gada. Jā, ir pagājis gads, kopš Covid-19 ienācis mūsu sarunās. Nu jau var teikt, ka tas kļuvis par sugas vārdu, kas tiek lietots, runājot teju par jebkuru tēmu.
Mūžīgā rindu apiešanas māksla © DIENA
Ja pamats ir stiprs un biezs, tad jādomā, ka tur ir bijusi stipra celtne virsū, un otrādi, tā saka arheologs Juris Urtāns, stāstot par daudzajiem pilskalniem, ko Latvijā joprojām var atklāt. Un gribi negribi tas šoreiz sasaucas arī ar kādu pavisam aktuālu lietu, kas pēdējās nedēļās aizņem ne tikai pirmās vietas ziņu izlaidumos un mediju virsrakstos, bet arī lielas daļas cilvēku prātā, – proti, ar vakcināciju pret Covid-19 un tās tempiem un norisi Latvijā.
Kalendārs ar mums © DIENA
"Šodien vārda dienas svin Zane un Zuzanna. Varbūt kāda no viņām arī nesvin…" Te varētu piebilst, ka tas tomēr nav tiešs citāts, jo vārdi ir mainīti atbilstoši žurnāla iznākšanas datumam. Cik gan tas vienkārši! Un vai nozīmē, ka tikpat viegli kalendārā var mainīt arī dienas?
Draugi, kā tad ir? © DIENA
Draugi, nav labi! Vai tomēr viss kārtībā? Šīs nedēļas SestDienas numurā nu jau spārnotais un visiem pazīstamais premjera Krišjāņa Kariņa izteiciens tiek pieminēts vairākkārt. Un, iespējams, tieši ar tā pārfrāzēšanu šobrīd visvieglāk paust visas pretrunīgās domas un noskaņas, kas ne vienam vien galvā.
Labrīt! © DIENA
Kad nu kovids ir ķēris pat šķietami tik neievainojamu cilvēku kā Valdis Dombrovskis, tiesa, ne paša vīrusa, bet viņa priekšnieces EK prezidentes Urzulas fon der Leienas paskatā, mēģinot uzvelt viņam vainu ES vakcīnu veiksmes stāsta bremzēšanā, top skaidrāks, ka tik ātri, kā šķita pagājušajā vasarā, mēs no kovidlāsta vaļā netiksim.
No dīvāna labāk redzams* © DIENA
Strādājot jau kuro nedēļu "no dīvāna", gribi negribi sāc ierauties pat ne vairs kāda noteikta cilvēku loka veidotā, bet savā individuālajā burbulī. Jau sen esi sapratis, ka gluži labi vari iztikt bez tādām ekstrām kā jaunas zeķes vai slota un griķiem ne vienmēr ir vajadzīga mērce. Vēlme satikt draugus un radiniekus atkāpjas – galu galā ko tad jaunu viņi varētu pateikt. Pat komentārus internetā rakstīt vairs nešķiet svarīgi, bet ikdienišķās komunikācijas devu gluži labi var piepildīt, uzrunājot ekrānu un katru vakaru un rītu sasveicinoties ar radio un TV diktoriem.
Covid padenis © DIENA
No izklaides braucieniem visstingrākās komandantstundas laikā un it kā taču nevainīgām saviesīgām vakariņām līdz pat aizdomīgiem iepirkumiem, iekšējām politiskajām cīņām un pat starpvalstu vakcīnu "dīliem". Tieši tik mazus vai lielus iemeslus vajag, lai pandēmijas laikā amatu zaudētu augsta līmeņa politiķis vai cita veida amatpersona. Ne tikai Latvijā – visur pasaulē.
Pat kaķiem nevazāties apkārt © DIENA
Svētki pagājuši, lai dzīvo ikdiena un jauni sākumi! Atšķirībā no citiem gadiem, kad cits citam parasti vēlam slēptāko ilgu, augstāko mērķu un cēlāko nodomu piepildījumu, šogad, šķiet, populārākais gadumijas vēlējums bija par normālību – lai priekšā pavisam parastas 365 dienas. Jeb, citiem vārdiem, – kvēlākā vēlme šobrīd vismaz lielākajai daļai pilnīgi noteikti ir atgriešanās pie kaut cik ierasta ikdienas ritma, paredzamas rutīnas un iespējas savā dzīvē daudzmaz droši kaut ko saplānot vairāk nekā pāris stundu uz priekšu.
Garu 2021.!
Jauns gads jau atnācis, bet viss pa vecam… Vai tiešām neviens pie Ziemassvētku eglītes neprasīja vecītim dāvanā nevis lietas, ko kodes un rūsa maitā, bet ticību rītdienai, proti, vakcīnu, kas, pirmkārt, būtu droša un, otrkārt, pieejama ne tikai izredzētajiem (skaidrs, ka drošākās izpirks izredzētie)?
Kur tik šogad neaizbraucām! © DIENA
Ja 2020. gads būtu filma, neieteiktu jums to skatīties. Viena zvaigznīte – tīri par negaidītajiem sižeta pavērsieniem. Šis un vēl daudzi līdzīgi joki, kas kopš pandēmijas sākuma griežas uz riņķi ne tikai soctīklos un draugu sarunās, bet pat tiek drukāti uz džemperiem, krekliem un krūzēm, šķiet, šoreiz visai precīzi pauž lielākās daļas cilvēku noskaņojumu. Turklāt – ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē.
Svētku burbulī © DIENA
Valkāt masku, mazgāt rokas, ievērot distanci, dzīvot visu laiku vienā ''burbulī''. Šis pantiņš, ar kuru amatpersonas noslēdz teju katru uzstāšanos, drīz galvā būs iesēdies pat vairāk nekā no skolas laika līdzi ceļojošais dzejolis Rūķīši un Mežavecis. (Nez kā Plūdoņa tēlaino ainavu būtu ietekmējusi nepieciešamība ''olekt garos vīriņus'' izvietot divu metru attālumā citu no cita?)
Šahs. Jācer, ka ne mats © DIENA
Ja pašreizējo situāciju Latvijā salīdzinātu ar šaha spēli, tad būtu jāatzīst: esam iedzīti stūrī, un patlaban vairs nekādas īpašās stratēģijas nevar izvēlēties – vienkārši jācenšas nezaudēt. Kā vērtēt gājienus, kas līdz tam ir noveduši? Un vai galvenajām figūrām izdosies atspēlēties un atgūt ne tikai kontroli pār spēles laukumu, bet arī cieņu savās un citu acīs?