Jāatzīst, pēdējā laikā par to jādomā arvien biežāk. Nogurums no pandēmijas, neauglīgi strīdi par vakcinācijas nepieciešamību, nevienam vairs nespējot pretargumentu cienītājus pārliecināt, un visa kopējā situācija pasaulē, kā zināms, cilvēku savstarpējo sapratni un attiecības neuzlabo. Taču, protams, ne jau visā var vainot vīrusu vien. Ja nebūtu kovida, vai tad mēs būtu citādi? Vairāk ieklausītos, vairāk veltītu laiku cits citam, vairāk un gudrāk gribētu saredzēt pasauli sev apkārt?
"Tas teiciens "mūsu steidzīgajā laikmetā" – galu galā uz kurieni steidzas? Ar ko šis laiks ir tik steidzīgs? Visas tehnoloģijas ir izdomātas, lai atbrīvotu no steigas, bet mēs tikai arvien vairāk un vairāk steidzamies. Paradokss. Un tai ekrānā cilvēks visu izlasa un zina, bet ja viņš no augšas paskatītos, kāda ir realitāte atšķirībā no tā, ko viņš redz ekrānā… Galvenā zināšana ir intuitīva, bet to jau pats nevar izveidot, tur ir vajadzīgs skolotājs, kas vada," šonedēļ sarunā ar SestDienu saka māksliniece Biruta Delle. Viņa atmiņas sauc par konserviem un vienlaikus uzsver, ka "emocijas jau konservos nesaglabājas. Sajūtas arī ne".
Tikai fakti. Un, ja par tiem, tad kovidlaika atmiņās tie paliks pavisam noteikti – skarbi un strauji augoši statistikas skaitļi, kurus šķiet teju neiespējami apturēt. Vai pēc gadiem, atskatoties uz šo laiku un to, kādi bijām, kādas izvēles izdarījām, atcerēsimies arī emocijas? Vai vispār mums tādas ir? Vai, veroties uz skaitļiem, redzam aiz tiem arī konkrētos stāstus, skarbās cīņas par atsevišķu cilvēku dzīvību, jūtam negulējušu ārstu nogurumu un spējam ieelpot pārpildītu slimnīcu gaisu?
Jā, neatkarīgi no tā, ko domājam par vakcīnām, mums katram individuāli šis laiks būs nozīmējis ko citu. Visticamāk, tas jau ir mainījis mūsu ikdienu, iespējams, vēl mainīs arī nākotnes lēmumus un izvēles. Taču ko tas būs nozīmējis visai sabiedrībai? Vai būs mainījusies mūsu attieksme pret līdzcilvēkiem?
Kad ultramaratonisti skrien savus bezgalīgos kilometrus, viņi piedzīvo visas iespējamās grūtības, no tulznām līdz vemšanai, savā ziņā pierādot, ka prāts tomēr ir stiprāks par ķermeni – ja vien ļoti gribam, varam izdarīt to, kas patiesībā nemaz īsti nav mūsu fiziskajos spēkos. Ko gribam pierādīt ar savu rīcību pandēmijas laikā? Ka pasaule uz mums neattiecas un esam gatavi dzīvot tikai savā mazajā burbulī, kur dzīve ir nosacīti droša, skaista un rožaina, bet nekas plašāks par darbs-māja-ekrāns nav iespējams? Ir vērts par to padomāt, vai ne?
Šīs SestDienas, 15. oktobra – 21. oktobra numurā lasiet:
TUVPLĀNĀ. Vajadzīgs gan klusums, gan ovācijas. Latvijā un latviešu komponistu mūzikā es jūtos, kā atgriezies mājās, saka vijolnieks Hugo Tičati (41) un stāsta gan par to, kā pašam izdodas saglabāt līdzsvaru, gan improvizācijas skaistumu un sarunām starp dažādiem mākslas veidiem.
PRIEKŠĀ. Uz Jūrkalni pēc savas butes. Jūrkalnē 16. oktobrī notiks jau 11. festivāls makšķerēšanā no jūras krasta. Tā rīkotāja jūrkalniete Marita Jēkabsone uzsver: arī tiem, kas nepiedalīsies, būs interesanti, jo teju divsimt makšķernieki gar jūras krastu būs izvietojušies četru kilometru garumā un tas ir ļoti iespaidīgs skats.
SestDienas SALONS. Delles daba. Gleznotāja Biruta Delle par mācīšanos skatīties, nesaprašanos un par esības rituālu.
COVID-19. Cīņas paņēmieni un iespējas. Pasaules pieredze liecina: Latvijas valdības lēmums noteikt stingrākus ierobežojumus, lai apturētu Covid-19 uzliesmojumu un veicinātu iedzīvotāju vakcinēšanos, tostarp nosakot to par obligātu daudzu profesiju pārstāvjiem, visticamāk, ir efektīvākais no šobrīd pieejamajiem risinājumiem. To gan vēl nepieciešams arī konsekventi īstenot.
SPORTS. Ar maratonu nepietiek. Latvijas labākie ultramaratona skrējēji Diāna Džaviza (34) un Matīss Vecvagaris (41) par savu izvēli skriet īpaši garas distances, tulznām, krampjiem un arī vemšanu.
Kā arī ŠONEDĒĻ, ZVAIGŽŅOTĀ NEDĒĻA, KULTŪRIZKLAIDES DEVA, SestDienas VAKARIŅAS, KINO, ZIRNIS ĒD, IZPĒTĪTS, MĪKLA, HOROSKOPI, SMALKĀS APRINDAS un ANEKDOTES.