Sleja

Pārstāstot, ar komentāriem

Gatavojoties Prozas meistarklases nodarbībai, kādā no literatūras teorijas grāmatām atradu biedējošu atziņu. Izpētot mītu, pasaku vai jebkuru literāru tekstu sižetus, konstatēts, ka pasaules literatūrā pastāv tikai septiņi arhetipiskie sižeti. Nav svarīgi vairs ko raksti, bet kā uzraksti. Forma! Sabēdājos, ka pasaule ir tik veca, bet tik ierobežota. Citātu mānija, atsauces, kāda klasiska darba perfekta pārzināšana. Rimeiks! Vecais pārstrādāts jaunās skaņās.

3. aprīlis, 2008, 15:54

Vārti uz vārdiem

Tā ar mani daudzkārt ir bijis — viens nieka vārdiņš raisa gan prieku par valodu, gan pārdomas par to, kā top, rodas un pastāv vārdi. Šajā reizē tas ir vārds "lellēns" — gana naivs un nekaitīgs, lai to nenoraidītu, un gana negaidīts, lai pie tā pakavētos. Bija lasāms nesen Dienā Ingrīdas Zemzares slejā. Kāpēc es šo vārdu — nosauktu par nieku — uzlūkoju par veiksmi?

3. aprīlis, 2008, 15:52

Brīvi, sveiks!

Sevis aplūkošanu spoguļa priekšā uzskatām par patmīlības kalngalu. Bet pat kaislīgakais sevis apbrīnotājs ar laiku nogurst, raugoties savā attēlā. Viena spoguļa — brīvdabas muzeju — priekšā tomēr nenogurstam. Tie mums ļauj ieskatīties savā vēsturē, uz mirkli atkāpties no smacējošās ikdienas un pavedina mūsu domas uz nākotni.

3. aprīlis, 2008, 15:50

Krievu rulete

Jauns gruzīnu puisis, vārdā Gela Babluani seko cita "mūžam jaunā" gruzīnu puiša — pasaulslavenā kinorežisora Otara Joseliani pēdās — apmetas uz dzīvi Francijā un uzņem savu nu jau trešo filmu. Francūžiem un viņu mākslas atbalsta fondiem vispār ir vājība uz gruzīniem, un arī gruzīnu diaspora Francijā ir liela un atsaucīga.

3. aprīlis, 2008, 15:47

Vārdu garša

Valoda ir spogulis, kurā var ieraudzīt, kas mēs bijām un kas vairs neesam. Biezi vārdu slāņi, apkopoti K.Mīlenbaha un J.Endzelīna Latviešu valodas vārdnīcā, mūsdienās izmantojami vairs tikai folkloras avotu vai daiļliteratūras klasikas labākai saprašanai, bet ne ikdienas lietošanai. Ja pēc arheoloģiskiem izrakumiem varam noģist, ko valkāja, pielūdza, kā rotājās mūsu senči, tad ne mazāk vērtīga ir arī valodas arheoloģija.

3. aprīlis, 2008, 15:45

Baltija — Berlīne

Sestdien Berlīnē ar spožu koncertu Berlīnes filharmonijas Lielajā zālē atklāja Baltijas valstu kultūras gadu Vācijā essentia baltica. Ja jau nosaukumam izvēlēta senā latīņu valoda, tad nākas aizdomāties par senatni un tās mītiem. Mūsdienu ES visvairāk ekspluatētajai leģendai par Eiropas nolaupīšanu laikam gan pati būtība, essence, essentia ir senākās austrumu kultūras pārnešana un izplatīšana Eiropā.

3. aprīlis, 2008, 15:43

Pazaudētā saruna

Pirms nepilna gada muļķīgu iemeslu dēļ neaizbraucu intervēt Entoniju Mingelu — bija jāmeklē ceļa nauda, jāraksta papīri un iesniegumi, degošām acīm jāpierāda fakta potenciālā nozīmība — vārdu sakot, nebija spēka "saspringt", jo gan jau būs cita reize. Nebija.

3. aprīlis, 2008, 15:40

Zvani uz tuksnesi

Reiz dzīvoja puisis ar iesauku Djūss. Dzīvoja viņš ASV, mīlēja rokmūziku un lasīja visādus neatkarīgos žurnālīšus. Vienā no tādiem viņš uzdūrās redaktora slejai, kurā bija aprakstīts, kā viņš reiz Mohaves tuksneša kartē pamanījis mazu punktiņu ar norādi "telefons" un nolēmis savā džipā uz turieni aizbraukt.

3. aprīlis, 2008, 14:34

Mēs ar Soņu, visbeidzot

Lai arī Soņa jau piecus gadus dzīvo Vācijā un regulāri braukā pa jaunās mūzikas festivāliem pasaulē, viņa strikti saglabājusi Austrumeiropas ģērbšanās stilu. Proti, īstam austrumeiropietim džinsi ir džinsi, nevis kvalitatīvi un nekvalitatīvi, moderni un nemoderni, labi guļoši un slikti stāvoši, nemaz nerunājot par zīmoliem. Viņai ir elastīgi džinsi ar paplašinātiem galiem, melni augstpapēžu zābaki ar kvadrāta purnu un papēdi, pūkaini mohērai pakaļdarināti džemperīši ar pērlīšu izšuvumu un posmtārpa kurtka. Lūk, to var saukt par attieksmi.

3. aprīlis, 2008, 14:30

Leģendas

Šodien valstīs, kurās ir teātris, svin Starptautisko teātra dienu. Teātra dienā parasti teātru ļaudis strādā — iepriecina savus skatītājus ar neiespējamā padarīšanu par realitāti. Kas tad ir teātra maģija? Spēja un prasme apstādināt laiku (teātra telpā tas ir pilnīgi citādāks, tur taču nedarbojas ierastie dzīves ikdienišķības gravitācijas likumi, vai ne?) un kaut uz brīdi pārvērst skatītāja dzīvi par to "otru realitāti" — svešu, nezināmu pieredzi, kad viņš notic acīmredzamam apmānam tepat, teju izstieptas rokas attālumā — kā aktieri pārtop citos cilvēkos, kā viņi izspēlē stāstus, kas patiesībā (varbūt) nemaz nav notikuši un pieder citiem laikiem un īpašniekiem.

3. aprīlis, 2008, 14:28

Nedegsim gan!

Nepagāja ne pusotrs tūkstotis gadu, kad Vatikāns, ejot kopsolī ar mūsdienām, papildinājis septiņu nāves grēku sarakstu. Ja pusotru tūkstoti gadu par grēkiem uzskatīja ko personisku, tad tagad grēki attiecināmi uz sabiedrību kopumā. Beidzot! Nu tad beidzot katoļu baznīca pagriezusi savu vaigu pret sievietēm! Lai arī sabiedrība šūmējas, apsmīn pāvesta Benedikta XVI "grēku papildinājumu", esmu iekšēji gandarīta, ka garīgais Gans ir pamanījis mūs, savas avis. Citādi izturējās kā pret aitām, goda vārds — kā pret muļķa aitām, kurām piedraudēja ar elli par mums neraksturīgiem, vīrietiskiem grēkiem.

3. aprīlis, 2008, 14:23