"Pakāpeniski sākot strādāt ar jaunieti, kuram ir invaliditāte, redzam, kā cilvēks mainās. Esam spējuši sasniegt arī to, ka cilvēks ar smagiem veselības traucējumiem var filcēt, piemēram, paliktnīšus katliem," savu gandarījumu par mazajiem mirkļiem, attīstot un pilnveidojot Siguldas biedrības Cerību spārni darbību, atklāj Eva Viļķina.
Biedrības Cerību spārni darbība vērsta uz visu vecumu cilvēku ar invaliditāti un viņu ģimenes locekļu integrāciju sabiedrībā, tiesību un interešu aizstāvību, pilsoniskas sabiedrības attīstību, brīvā laika organizēšanu, nodarbinātības veicināšanu, izglītošanu un sociālo pakalpojumu sniegšanu. "Eva nesavtīgi spējusi palīdzēt daudziem cilvēkiem, kuriem tas patiešām ir nepieciešams. Cilvēks iedvesma!" tā par Evu Viļķinu projekta Latvijas lepnums 2018 pieteikumā raksta Laura Šumska.
Visi var!
Ar Evu esam jau tikušās pirms četriem gadiem, kad biedrība Cerību spārni sāka izplest spārnus, un Eva mudināja Latvijas uzņēmējus sadarboties ar invaliditātes skartajiem cilvēkiem, novērtējot viņu potenciālu un pilnvērtīgi atalgojot par padarīto. Biedrība iesaistījās sociālā biznesa projektā, un Cerību spārnu bērnu un jauniešu ar invaliditāti gatavoto produkciju – ar rokām darinātas košas, īpašā tehnikā apstrādātas, izturīgas auduma somas, varēja iegādāties Siguldas tirdzniecības centrā. Toreiz uzņēmīgās siguldietes sapņi saistījās ar ieceri izveidot ciematiņu cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem, kā arī darbaspējīgiem cilvēkiem ar invaliditāti dot pārliecību par savām spējām, atbalstīt viņu ģimenes. Pašlaik Cerību spārnu redzeslokā ir 56 ģimenes, bet 48 jaunieši un pieaugušie biedrības māju apmeklē regulāri.
Nu jau Eva ir izveidojusi sociālo uzņēmumu Visi var!. Specializētajā veikalā var realizēt koši noaustus paklājus, sveces, ziepes, ādas un keramikas izstrādājumus – tas ir simtprocentīgs roku darbs, ko izgatavojušas personas ar invaliditāti. Pensija šiem jauniešiem ir ļoti maza – vidēji 120 eiro, izdzīvot par šo naudu faktiski neiespējami. Uzņēmumā ir atvērta šūšanas darbnīca. Eva teic: "Mēs negribam, lai darbus pirktu aiz žēluma. Šie darbi ir kvalitatīvi un šīs mūsu sabiedrības daļas cilvēku darba prasmes apliecinoši." Ir augusi un attīstījusies arī biedrība Cerību māja, kurā šiem cilvēkiem ir iespēja gūt sociālo rehabilitāciju un ikdienas sadzīves prasmju apgūšanu, kā arī atbalstu patstāvīgas dzīves organizēšanā.
Vēl biedrībā pieejams Atelpas brīža pakalpojums vecākiem, kuriem ir dažāda vecuma bērni ar invaliditāti, lai ģimenēm būtu iespēja atstāt savu "rūpju bērnu" uz laiku, kas nepieciešams kādu ikdienas darbu veikšanai.
Eva Viļķina nav tikai šī darbīgā, labestības un miera piepildītā skudru pūžņa vadītāja savā kabinetā. Jā, viņa sapņo, plāno nākamās ieceres un ikdienā ir kopā ar visiem. Viņa pati gan uzsver – šis ir komandas darbs. Bet arī komandu izveidot jāprot – Evai tas izdodas ar apskaužamu mieru, mīlestību un pacietību. Viņas stiprais balsts ir dzīvesbiedrs, jo, lai to visu realizētu, balstam jābūt īstam, patiesam balstam 24 stundas diennaktī. Evai pašai šis ir sirds darbs, un tajā pavadītās stundas viņa neskaita.
Ar spītu un pretreakciju
Viss aizsākās 2002. gadā, kad Siguldas sociālais dienests organizēja tikšanos vecākiem, kuriem ir bērniņi ar invaliditāti. Evas ģimenē tā ir meitiņa, kurai šogad apritēja 26 gadi. Toreiz Eva aizgājusi uz šo tikšanos. "Man bija liela pieredze, savu bērnu biju vadājusi pie ārstiem, pie dažādiem speciālistiem, meklējusi ārstēšanās iespējas. Tas bija laiks, kad mans ģimenes ārsts tā arī pateica – ko tu ņemies, kāds tev tas bērns ir, tāds arī paliks. Tas manī radīja spītību, pretreakciju – nē, man ir jāizmēģina viss, ko varu izdarīt sava bērna labā. Bija jūtama neieinteresētība no iestāžu puses, viss bija uzlikts uz pašu vecākiem pleciem," stāsta Eva. Viņa atceras, ka pie speciālistiem apmaksātā konsultācijā padoms ticis atteikts, pat nespējuši izskaidrot situāciju ar konkrētām bērna veselības problēmām un nemēģinājuši strādāt, lai situāciju uzlabotu. Evas meitiņa jau kopš dzimšanas ir ar garīga rakstura traucējumiem – dzemdību traumas laikā mazulītei smadzenēs radās asinsizplūdums. Invaliditāti bērnam piešķīra jau divu gadu vecumā, kopš tā laika Viļķinu ģimenes dzīve tika pilnībā pārkārtota. "Iespējas bija samērā mazas, viss arī maksāja dārgi. Vīrs viens pats strādāja, man bija jāvelta rūpes bērnam. Mēģinājām meitu laist bērnudārzā, bet arī bērnudārzi tajā laikā vēl nebija gatavi pieņemt šādu bērnu. Tad iespēju atradām Valdorfa bērnudārzā. Nāca skolas laiks, un es pati redzēju, ko bērns var, ko nevar, jo meitu daudz biju vadājusi uz Rīgu, uz dažādām terapijām. Ceļu uz Rīgu mērojām vismaz trīs reizes nedēļā," atceras Eva.
Viņai pašai bija jāsaprot, kurā skolā varētu laist savu bērnu, pati pieteikusies uz valsts komisiju, aizbraukusi, un galvenais psihiatrs toreiz izteicies: "Vai savu bērnu gribat uztaisīt par nespējīgu?" Taču Eva sapratusi, ka ikdienā meita nevar mācīties pēc parastās skolas programmas, jo bērnam ir smagi smadzeņu darbības traucējumi. Meita sākusi mācīties Rīgas 1. speciālajā skolā, un abām piecus gadus ik dienu nācās mērot ceļu uz Rīgu un atkal uz Siguldu. Tas arī bijis laiks, kad kopā ar citiem vecākiem tika pieņemts lēmums dibināt biedrību Cerību spārni. "Ir cerība, bet vajag spārnus, kas notur šo cerību. Nedrīkst nolaist rokas," tā saka Eva un piebilst: "Kad biedrību dibinājām, nedomājām, ka darīsim tādas lietas kā šodien." Bet kā tas vispār ir, kad vecāki paši sniedz pakalpojumus? Tāds bija jautājums, uz kuru atbildes meklējuši kopā ar Siguldas sociālo dienestu. Pieredzes jau nebija, bet bija stingra apņemšanās izdarīt ko vairāk, un 2004. gadā Cerību spārni sāka sniegt pakalpojumus bērniem ar invaliditāti. "Ar savu darbību pierādījām, ka tas ir nepieciešams, tas apvieno ģimenes, sniedz atbalstu," uzsver Eva.
Cerībām ir arī mājas
Tie bērni, kuri 2004. gadā šeit, Siguldā, saņēmuši savus cerību spārnus, nu ir izauguši, pabeiguši skolas, bet tiem, kas nav spējuši iekļauties darba tirgū, nav bijis, kur palikt. Tā radies komandas nākamais izaicinājums – attīstīt pakalpojumus jauniešiem un pieaugušajiem. Eva atradusi brīvprātīgos, kuri grib iesaistīties biedrības darbā, un Cerību spārni sāka piedāvāt dažādus nodarbinātības pasākumus. No pulksten deviņiem līdz vieniem biedrības mājā var nākt uz radošām nodarbībām – šūt, liet sveces, aust. "Kad paziņojām, ka sāksim strādāt ar jauniešiem un pieaugušajiem, naudas mums nebija, visi strādājam brīvprātīgi, bet jau pirmajā mēnesī pie mums atnāca 20 cilvēki. Tas bija labs rūdījums. Pusgada garumā gājām uz pašvaldību, runājām un tā izveidojām radošās darbnīcas un dienas centru pieaugušām personām ar invaliditāti, garīga rakstura traucējumiem. Mēs negribējām, lai te nāk, kad grib, pavadīt brīvo laiku. Gribējām, lai ir sajūta, ka cilvēks atnācis uz darbu. Mēs varam kaut ko izdarīt! Pašvaldība mūs atbalstīja," stāsta Eva.
Pēc pulksten vieniem Cerību spārnos notiek dažādas terapijas – fizioterapija, mākslas terapija un smilšu terapija. Augsti kvalificēti speciālisti ir nodrošināti, kopumā te strādā jau 34 darbinieki. Papildus pašvaldības finansiālajam atbalstam biedrība raksta dažādus projektus, piesaistot sponsorus terapiju nodrošināšanai, startē arī valsts programmās. Kādreiz domājuši, varbūt vecākiem lūgt dalības maksu, bet Eva ir strikta: "Ja nauda būs šķērslis tam, lai vecāki te varētu atvest savus bērnus, tad nē – labāk kopīgi domājam, kā to visu nodrošināt, jo vecākiem tāpat jau ikdienā ir lieli izdevumi." Savukārt Cerību mājas izveidei kā sociālajam pakalpojumam savu īpašumu atvēlējusi kāda kundze no Skotijas – grupu mājā pašlaik ir astoņas dzīvesvietas jauniešiem ar garīgiem traucējumiem, par kuriem nevar parūpēties viņu ģimenes.
Jau piecpadsmito gadu laikraksts Diena un TV3 rīko akciju Latvijas lepnums. Vairāk par tās norisi lasi akcijai veltītajā sadaļā!