Reta suga Latvijas savvaļā
Šā gada augs ir Latvijā reta un aizsargājama suga, kas iekļauta Latvijas Sarkanās grāmatas 2. kategorijā, tam ir interesanta izpētes vēsture. Senākā literatūrā parasti tika lietots sugas vecais epitets C. oxyacantha, ko vēlāk noraidīja kā neprecīzu un pārprotamu, jo ar šo nosaukumu apzīmēja arī citas vilkābeles, tai skaitā plaši izplatīto vienirbuļa vilkābeli C. monogyna un abu šo sugu hibrīdu – vidējo vilkābeli Crataegus x media.
Divirbuļu vilkābele Latvijā savvaļā sastopama ļoti nelielā teritorijā Vērgales apkaimē, turklāt sugai raksturīgās augtenes tiešā veidā ir saistītas ar Baltijas ledusezera stāvkrastu – krūmainām, kaļķainām nogāzēm u. c. Latvijā suga sasniedz sava izplatības areāla ziemeļu robežu. Citviet Eiropā sugas izplatība ir ļoti plaša – no Spānijas un Britu salām līdz Čehijai un Ungārijai. Daudzviet šo vilkābeli uzskata arī par seno mežu vai seno parkveida zālāju raksturojošo sugu, skaidro Latvijas Dendrologu biedrības pārstāvis Pēteris Evarts-Bunders.
Dekoratīvajā dārzkopībā plaši izmanto galvenokārt šīs sugas dekoratīvās šķirnes – Paul’s Scarlet, Rosea u. c., pamatsuga kultūrā sastopama reti. C. monogyna, arī Karmesina Plena ir sārti ziedi, bet balti – C. laevigata Plena. Interesanti izskatās vilkābele C. monogyna Stricta krūma formas dēļ. "Vilkābeles Latvijā pētījis izcilais latviešu dendrologs Raimonds Cinovskis, kurš par šo ģinti sarakstījis monogrāfiju Baltijas vilkābeles. Gada koks 2021 – divirbuļu vilkābele – tiek veltīts viņa piemiņai un godinot viņu 90. dzimšanas dienā," teic Evarts-Bunders.
Vietējais vai ieceļotājs?
Saistībā ar divirbuļu vilkābeli, kā arī ar vilkābeļu ģinti kopumā joprojām ir vairākas neskaidrības. Vilkābeles ir plaša un sarežģīta Ziemeļu puslodē izplatīta kokaugu ģints, kurā izdala vairākus simtus grūti atšķiramu un savstarpēji hibridizējošu sugu. Problemātiku uzskatāmi parāda fakts, ka Latvijā un pat Baltijā nav īstas skaidrības par šeit sastopamo sugu skaitu, sugu morfoloģiskajām robežām un to floristisko statusu.
Divirbuļu vilkābelei joprojām nav pilnīgi skaidra floristiskā statusa. Vietējā suga vai varbūt tomēr cilvēku ievests un kultivēts arheofīts? Vairākas citas līdzīgos biotopos Rietumlatvijā sastopamās kokaugu sugas – Zviedrijas pīlādzis, klintāju pīlādzis u. c. – tiek uzskatītas par vikingu laiku arheofītiem – cilvēka sen ievestām svešzemju sugām. Vai tas tā ir arī šajā gadījumā? Ja arī suga ir Latvijas savvaļas floras elements, vairākus desmitus gadu nav vērtēts sugas populācijas lielums un vitalitāte, apdraudošie faktori, nav zināma populācijas dinamika apsaimniekošanas režīma, klimata u. c. faktoru ietekmē. Zināmās sugas atradnes ir ar nepietiekamu aizsardzības režīmu – tās nav iekļautas nevienā īpaši aizsargājamajā dabas teritorijā, to nesargā arī Ministru kabineta noteikumi par īpaši aizsargājamo sugu sarakstu.
Skaistule ar ērkšķiem
Lielākajai daļai vilkābeļu stumbru klāj ērkšķi, piemēram, C. crus-galli L vilkābelei ir līdz pat astoņu centimetru gari dzelkšņi, taču lapas rudenī krāsojas ļoti skaistas.
Lapas vilkābelēm ir dažādas – apaļīgas, rombveida, eliptiskas vai olveida ar robainām vai gludām malām, arī to izmēri ir dažādi atkarībā no šķirnes. Rudenī vairumam vilkābeļu lapas krāsojas purpura vai oranžā līdz zeltainā nokrāsā, taču dažām paliek zaļas līdz lapkritim.
Vilkābeles zied pavasarī, un ziedu toņi sastopami no baltas līdz pat košai purpura krāsai, tie mēdz būt vienkārši un arī pildīti, izkārtoti ķekariņos, bet septembrī, oktobrī nobriest mazi ābolīši, arī to krāsa atkarībā no sugas mēdz būt no oranžīgas līdz teju vai melnai. Vilkābele ir ne tikai dekoratīva – tās augļi ir arī ēdami, garšo saldskābi, bet mīkstums ir dzeltens un miltains. Šos mazos ābolīšus var izmantot kompotu vai želeju pagatavošanā vai arī pievienot kā piedevu citiem augļiem un ogām.
Jāņem vērā, ka augļu ieguvei nepieciešams veicināt apputeksnēšanos, tādēļ dārzā vajadzētu stādīt vismaz trīs vilkābeles ar aptuveni divu metru atstatumu starp tām. Vilkābeles augļus izmanto tautas medicīnā, mēdz kaltēt arī ziedus un gatavot no tiem tējas un uzlējumus.