Jūnija sākums ir lupīnu ziedēšanas laiks – pilnas ceļmalas, mežu ieloki, pļavu stūri un arī dārzi. To ir tik daudz brīvā dabā, tāpēc šķiet, ka lupīna ir savvaļas augs, taču tā nebūt nav. Tā ir izbēgusi no dārziem un laukiem un itin labi iejutusies savvaļā. Tieši tāpēc nebrīnieties, ja redzat lupīnas ziedam pamestos dārzos, vecos muižu parkos un tamlīdzīgās vietās, – lupīnas vienkārši ir ļoti izturīgas un mazprasīgas attiecībā uz augšanas apstākļiem, turklāt lupīnas pat uzlabo augsni!
Viegli izaudzēt
Lupīnas ir tauriņziežu dzimtas augi, tām ir ļoti dziļa sakņu sistēma, un tās ir spējīgas sev nepieciešamās barības vielas, kā arī mitrumu paņemt no salīdzinoši dziļiem augsnes slāņiem. Kaut arī lupīnas tiek pie ūdens resursiem, kas daudziem citiem augiem nav pieejami, tomēr tām tīkamākas ir mitras, nevis sausas vietas, un, ja gribat audzēt lupīnas savā dārzā, jārēķinās, ka vajadzēs tās bagātīgi laistīt, ja gribat tikt pie lieliem, izteiksmīgiem ziediem. Audzēšanai vislabāk izvēlēties izteikti saulainas vietas, jo arī savvaļā lupīnas aug saules izgaismotās vietās, – tieši tāpēc tās šķietami ir pļavu augi.
Kā izaudzēt? Pavisam vienkārši – ir iespējams noskatīt tīkamo lupīnu pļaviņu vai kaimiņa dārzu, pagaidīt, līdz cēlie, iespaidīgie ziedi pārvēršas ķekaros, kuros līdzīgi zirņu pākstīm nogatavojas mazas, apaļas sēkliņas. Kad tās kļūst sausas un melnas, jāpagūst novākt, pirms tās izbirušas. Pavasarī šīs sēklas sējiet dobē, izretiniet, un būs jums sava lupīnu pļaviņa!
Visu rakstu lasiet avīzes Diena trešdienas, 10. jūnija, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!