Vīnogas Latvijā aug daudzos dārzos, taču nebūt ne visur tās ir saldas, sulīgas un lielas. Tērvetes Vīnogu dārza saimnieks agronoms Edgars Zihmanis stāsta – raža atkarīga no šķirnes un dārzkopja centības, zināšanām.
Svarīgi atrast īsto sugu
Pasaulē vīnogas aug dažādās vietās – gan kontinentos ar izteikti karstu klimatu, gan Eiropas centrālajā un dienvidu daļā, gan Amerikā, zijā un pat Sibīrijā. Dārzkopji lepojas, ja izdodas pie labas vīnogu ražas tikt maksimāli tālu ziemeļos. "Populārākās ir trīs vīnogu sugas – viena no tām ir Amerikas vīnoga (Vitis labrusca), kas visbiežāk sastopama arī Latvijā. Suga izceļas ar augstu ziemcietību un zemu ogu kvalitāti. Ogu miziņa ir bieza, iekšā tai ir sēklas un recekļveida mīkstums, kas grūti atdalāms no mizas. Visas Paula Sukatnieka, zināmākā latviešu vīnogu speciālista, selekcionētās šķirnes – Guna, Veldze, Zilga un citas – ir radniecīgas vīnogu šķirnei Alfa, kas ir tipisks Amerikas vīnogu meženis, kura raža Latvijas apstākļos nekad īsti nenogatavojas, tāpēc, stādot vīnogas, svarīga ir ne tikai salcietība, bet arī ražas nobriešanai nepieciešamais laiks," stāsta Zihmanis.
Otra vīnogu suga ir dienvidu vīnoga, kas Latvijā reti sastopama, nogatavojas vienīgi siltumnīcās, un ogas ienākas vēlu rudenī. No Latvijā audzētajām šķirnēm tādas ir Frankentālietis un Melnais Emīls.
Trešā suga ir Amūras vīnoga – šajā teritorijā ir karstas vasaras, aukstas ziemas, tāpēc vīnogām ir augsta salcietība. Tās ir bagātas ar tanīniem, piemērotas vīna darīšanai. Šo šķirni selekcionāri izmanto kā salcietības donoru. Edgara Zihmaņa kolekciju dārzā aug 50 šķirņu, kas radītas, krustojot dienvidu vīnogu ar Amūras vīnogu un iegūstot kvalitatīvas ogas ar samērā augstu ziemcietību. Pirms 14 gadiem pirmos vīnogu stādus agronoms atvedis no Ukrainas, un tos izdevies veiksmīgi pieradināt. Vīnogu dārzā var arī iegādāties 15 šķirņu stādus. Galda vīnogas Zihmanis audzē plēves siltumnīcās, nodrošinot ventilāciju un ražas laikā klājot tīklus pret kukaiņu postījumiem, vīna darīšanai domātās šķirnes aug uz lauka.
Pavasara salnas visbīstamākās
"Vīnogām vajag kaļķainu augsni, tās skābumam jābūt 5,5– 6,5pH. Vīnogas, kas aug siltumnīcās, laistām 3–4 reizes gadā, pēdējā laistīšana ir jūlija vidū. Pēc ražas novākšanas ņemam plēvi nost, lai koki ziemo dabīgi. Pēc zaru apgriešanas paliek stumbrs augstumā aptuveni pus metru no zemes. Jo siltāka ziema, jo sliktāk vīnogulāji iztur pavasara salnas. Jau februārī, martā pumpuri grib mosties, bet dažkārt pat maijā uznāk salnas, un tad augs neiztur pat -3 grādus. Ziemā vīnogu kokus apsedzam ar agrotīklu," atklāj Zihmanis.
Viņš skaidro – lai tiktu pie ražas, jāievēro trīs pamatnoteikumi. «Kad jaunam vīnogulājam izaug divi spēcīgi zari, tos nolieku horizontāli katru uz savu pusi. Tad visiem jaunajiem dzinumiem ir vienādas starta pozīcijas. Nākamais nosacījums – jākontrolē zaru skaits. Tas nedrīkst pārsniegt 6–7 zarus uz vienu metru. Ja zarus atstāsiet vairāk, būs pārāk bieza masa – lapas un zari noēnos cits citu un ēnā esošie būs neizturīgāki pret slimībām, ar zemāku ziemcietību un ražīgumu. Pavasarī, parasti maijā, kad paaugas 20–30 cm gari dzinumi, tos laužu ārā – gan siltumnīcās, gan uz lauka augošajiem vīnogu kokiem.
Trešais nosacījums – jākontrolē dzinumu garums. Ja šķirnei ir 200 g lieli ķekari, varam zaru audzēt ar astoņiem posmiem, ja 0,5 kg, tad 10 lapas, ja kilogramu un vairāk, tad atstājam 12–14 lapas jeb centrālos posmus. Kniebjam galotnes nost, visas vasaras garumā kontrolējam koka garumu," vīna dārza saimnieks pamāca. Rudenī koks atkal jāapgriež, atstājot tikai divus zarus, kurus noliec horizontāli. Tad sasedz un ļauj ziemot.