Pirmais Maijas Mazās mēģinājums parādīt savus darbus plašākai publikai bija 1992. gadā. "Tas bija apaļākas jubilejas sakarā," piebilst Maija. Kad ir, ko teikt, tad – jārunā, un pēdējos gados seniores izstādes notiek regulāri. Šogad divas jau bija, trīs vēl būs. Maija lepojas ar ceļojošo izstādi Spārni, kas bija skatāma Saldus novada bibliotēkās vairāk nekā gadu.
Savu izstāžu nosaukumos un pašos darbos Maija Mazā ietver domas un sajūtas par norisēm dabā, par vēja sarunām ar putniem, par lietus pilienu spoguļošanos peļķēs, par saules varenumu, par dienu, nakti un vēl citiem impulsiem. Viņa vēlas, lai darbu apskatei cilvēki veltītu laiku, pētītu detaļas, jo gleznojot katrai līnijai, krāsas laukumam, arī sīkam punktiņam ir veltīta autores doma un sajūta.
Izstāžu nosaukumi ir ar dziļāku jēgu: pieBildes, ieZīmes, acuMirkļi, uzSkati, ne(j)aušība = ne-aušība.
"Gleznotāja iespējās ir apturēt mirkli un to attēlot atbilstoši savām sajūtām. Cerams, šī vēsts būs saprotama skatītājiem," saka Maija.
Vērīgums un interese
Gleznošana un rokdarbi Maijai "kā darbs kļuvis", bet drīzāk – realizēts jaunības sapnis. "Pastudēju arhitektūru, bet man švaki gāja ar tehniskām lietām. Kad ceturto reizi izkritu Mākslas akadēmijas iestājeksāmenos, sapratu, ka tur nav, ko meklēt," atceras Maija. Taču gleznot gribējās, un akadēmijas sagatavošanas kursos bija iegūtas prasmes. Devusies uz TTP Kultūras nama tēlotājas mākslas studiju. Tās vadītājs mākslinieks Nikolajs Petraškevičs, apskatot līdzatnestos darbiņus, teicis: "No mākslas nesaproti neko, bet es tevi ņemu studijā." Maija Mazā piebilst, ka padomju laikā brīvību varēja atrast kultūrā un pašdarbība darīja cilvēkus radošākus, aktīvākus. Ar gandarījumu viņa atceras arī laiku, kad dejoja Tautas deju ansamblī Vektors.
Par otru savu skolotāju, kas daudz devis amatu mācībās, Maija nosauc Rīgas radiorūpnīcas kolēģi Ēriku Cihovski, pie kura gājusi saskaņot gājienu platformu skices. Kultūras dzīve darba gaitās tika nomainīta pret darbu fabrikā, jo bērni bija mazi un brīvdienās gribējās būt kopā ar ģimeni. "Toreiz man pārmeta, ka pametu kultūru, bet tagad esmu atgriezusies. Kādu laiku strādāju Franču licejā par zīmēšanas un mājturības skolotāju, bet tad pienāca brīdis, kad vajadzēja pedagoga izglītības dokumentu. Izlēmu, ka jādod iespēja jaunajiem," īsi par darba gaitām teic seniore.
Laikam jau Rīgas radiorūpnīcas kultūras namā pavadītie darba gadi bija tie interesantākie, jo pirms pieciem gadiem tika rīkota bijušo kolēģu tikšanās. "Sanākšanas vieta bija Imantas Kultūras namā, kur tobrīd bija mana izstāde. Es palūdzu, lai katrs apstājas pie bildes, kura vislabāk patīk. Tas nav tā vienkārši izstaigāt izstādi, apskatīt bildes, tas ir meklēt kaut ko sev, savām emocijām un sajūtām atbilstošu," stāsta Maija.
Krāsu enerģija
"Tagad glezniecības studijā Umbra es vairāk esmu tāda aktīviste saimnieciskajās lietās – uzklāju galdu, rīkoju izstādes, organizēju apsveikšanas jubilejās," stāsta Maija. Gleznot viņai patīk mājās: "Vispirms man ir ideja, un es nezinu, kur tā mani vedīs un ko darbam vajadzēs – līmi vai sāli, kādas krāsas. Man ir dažādi paņēmieni, mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi, tāpēc mājās strādāt ir vislabāk."
Sarunas laikā Maijas kundze vairākkārt uzsver, ka vajag tikai sākt – domāt un darīt. Tas ir pa spēkam katram. Mākslinieku preču veikalos ir zinoši pārdevēji, kuri pacietīgi izstāsta, pat ļauj pamēģināt. Par savu Maija atradusi Artilērijas ielas veikalu, kur valda brīnišķīgi radoša atmosfēra. "Ērtākais materiāls – akrils, tas ir uz ūdens bāzes, nesmird, tam var klāt virsū citus materiālus," skaidro māksliniece.
Tuvāk papētot, var redzēt, ka rasas lāses veido līme, ar sudraba flomāsteru sanāk sīks punktējums, arī plastiku, no kā veido dažādus niekus, var uzlikt uz gleznas, lai veidotu reljefu.
Otra aizraušanās Maijai ir ekslibri – smalki zīmējumi: "Esmu perfekcioniste." Taču, šķiet, emocijas gūst virsroku, un tad – plašs otas triepiens un krāsu prieks! Kādā no izstādēm Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) bibliotēkā studenti bija jautājuši, cik māksliniecei gadu, jo gleznas tādas priecīgas. "Protams, man arī uznāk pelēkāki brīži, bet drīz vien atkal ir krāsu virpuļi," gaiši smej Maija Mazā un atklāj savu dzīvesprieka recepti: "Manī kūsā enerģija. Es vienkārši neesmu slinka. Bet tas jau nav mans nopelns. Tā gēnos salicies."
Ģimeniskums ir gēnos
"Mana mamma ir no laukiem, tēvs no Liepājas, bet ģimene veidojās Rīgā un skolas gadi man pagāja Rīgas centrā. Dzīvokļi gan mainījās, jo, kad atbraucām no Kurzemes katla, dzīvoklis jau bija kādam citam. Taču stratēģiski vienmēr esam bijuši ap Ziedoņdārzu," stāsta Maija.
Viņas dzīvoklī pie sienām gleznas – arī mazbērnu zīmētās, tamborējumi, adījumi. "Cilvēkam ir jāizpaužas, katrs jau uzliek sedziņu, bet – kā nu kuram tas izdodas," komentē Maija. Pie klubkrēsla groziņā nepabeigts adīklis, top vestīte vienam no mazdēliem.
Maija Mazā ir bagāta – trīs dēli, meita, 13 mazbērni, vīrs, trīs vedeklas un znots: "Acīmredzot esam ielikuši bērnos tādus pamatus, ka viņiem gribas lielas ģimenes. Un visi viņi dzīvo, strādā, mācās Latvijā!"
Pēc pāris gadiem Mazo pāris svinēs zelta kāzas. "Vīrs ir profesors RTU un vēl joprojām strādā, tāpēc varu nodarboties ar mākslu," izstāsta Maija. Vīrs ir arī palīgs, darbojoties ar datoru. "Esmu bijusi kursos, protu pati strādāt, bet vīrs ir ļoti zinošs, un tad labāk es sēžu blakus un komentēju, kā veidot kompozīciju, krāsu salikumus. Ja galīgi nepatīk, pēc tam piezīmēju ar roku," smej Maija Mazā. Viņas mājaslapā Maijamaza.com ir arī iespēja uzrakstīt vēstuli, izteikties. "Gadās, ka kāds atraksta, piemēram, pajautājot, cik nopelnu. Ja ir pircējs gleznai, tad pārdodu. Bet reti. Es neradu tirgus preci. Izstāde ir mērķtiecīga, tai ir atvēlēta telpa un jāskatās viss kopumā, bet vienai bildei, lai tā izskatītos, vajag tukšu telpu, jo piekrāmētā dzīvoklī tā pazudīs. Mākslai vajag elpot."
Savam un citu priekam
Maija Mazā brīdi domīgi klusē, jautāta, kuri bijuši laimīgie gadi. "Man nav atbildes, visa mana dzīve ir laimīga. Katrā brīdī ir kaut kas interesants, un tas viss savirknējas. Vislielākais gandarījums ir par epizodēm, kad sanākam kopā, kad izdodas svētki. Man ir prieks, kad citiem prieks," saka Maija un piebilst, ka reizēm arī piekusums uznākot. Bet enerģija apkārt liek darboties. Viņa stāsta par savu mazbērnu aktivitātēm, kuri "skrien, lec, sērfo, slēpo, zīmē. Visu paspēj".
"Pie mums 18. novembrī bija pankūku balle. Visi sanāca un brīnījās, ka es laikam iepriekšējā vakarā esmu sākusi pankūkas cept. Bet, ja ir mērķis un vēlēšanās, lai visiem kopā ir labi, es to neuzskatu par apgrūtinājumu. Māksla gan ir tīrs egoisms. Bet, ja izdodas kaut ko radīt, ka citiem patīk, tad tas ir gandarījums," skaidro Maija. Starp citu, divas bildes no pēdējās izstādes viņa iecerējusi ziedot Mežciema pansionātam.
Kas seniora ikdienu skaistu dara? "Rīts, pusdienas, vakars... Es zinu, ka man septembrī un oktobrī būs izstādes. Vienai nosaukums jau ir, bet divām vēl jāizdomā. Tas man visu laiku ir prātā. Esmu iemācījusies jau agrā jaunībā būt vērīga. Kaut ko noskatos, izdomāju, lieku kopā, krāju, skicēju, pierakstu," stāsta Maija Mazā, viņa turpina: "Bet, ja nav iedvesmas, tad ir atbildība par apsolījumu nodot izstādi termiņā. Man ir emocionālās un mērķtiecīgās akcijas – strādāju notikumiem."
Divos vakaros, pie televizora sēžot, Maijai top raibu raibas zeķes. Reiz vīra dzimšanas dienā februārī visiem saaicinātajiem ciemiņiem seniore saadījusi pa zeķu pārim, jo svinības notikušas vienā no Siguldas slēpošanas trasēm.