Laika ziņas
Šodien
Migla
Trešdiena, 27. novembris
Lauris, Norberts

Nemāk ar labo roku kreiso ausi kasīt

Uz interviju Māris Reinbergs ierodas ar ziedu pušķi rokās. Vecā kaluma džentlmenis? Arī. Bet varbūt piemirsto vīrišķības izpausmi izprovocēju pati – ar komplimentu, kāpēc sarunai izvēlējos tieši viņu.

Ērti iekārtojušies uz soliņa piesaulītē, tveram nepieķemmētas domas un atmiņas, Liepājas vēja pluinītas, tās citādas nevar būt. Vai dzīves kvalitāte mūža otrajā pusē ir noietā posma kopsavilkums? Māris iesmejas: ''Kā kurš dzīvojis. Mana jaunība pagāja diezgan vētraini. Nokritu no augstumiem, ar dibenu atsitos pret zemi, tomēr piecēlos. Kopš tā brīža eju uz augšu, it kā citu dzīvi dzīvotu.''  


Ar lūpu krāsu pierakstīts

Raibo un košo gājumu Māris Reinbergs skaidro ar paša raksturu: ''Man arvien gribējies darīt kaut ko jaunu, iesaistīties dažādos pasākumos, pat afērās. Piemēram, pirms 50. jubilejas atvēru restorānu Maestro. Novilku tikai divarpus gadus, jo ne viens vien tad uzskatīja, ka bez sava kroga nav cilvēks. Ģimenei tas nepatika, bet esmu muzikants, kurš jaunību pavadījis dziedot un spēlējot restorānos, kāzās un banketos, tāpēc tā lieta bija diezgan tuva. Tolaik sēdēju uz trīs krēsliem, nebija, kam pieskatīt biznesu, un apzaga mani kā vecu lopu.''

Pēc atgūšanās liepājnieks pievērsies radošām nodarbēm. Kopā ar komponistu Andri Eniņu 1980. gadā uzrakstītā pasaka Jampadracis liedagā Latvijā piedzīvojusi ap simts iestudējumu televīzijā un radio, izpelnījusies autortiesību Bezgalības balvu.

Kad tapušas piecas grāmatiņas bērniem, Māris Reinbergs atskārtis, ka viņam gana labi padodas arī dziesmu teksti un instrumentālas kompozīcijas.

Viņš turpina: ''Sapratu – ja tu neesi Radio 2, tu vispār neesi. Uzķēru āderi, sāku rakstīt šlāgera tipa gabalus, un nu jau radio atskaņo vismaz divdesmit. Visvairāk manu dziesmu iedziedājis labais draugs Žoržs Siksna, arī Jānis Paukštello un Andris Ērglis.''

Māra sirdslieta nenoliedzami ir dzeja. Par dvēseļu radniecību var saukt viņa tandēmu ar dzejnieci Sarmu Upesleju. Mīlestības marginālijas, ar lūpu krāsu pierakstītas pārdomas, likteņa proza dzejā, sirreāls, taču visdziļākajā būtībā patiess stāsts dzejā – tā autori raksturo savas daiļliteratūras veikumu. Vai ceļu pie lasītājiem atradīs arī tie garadarbi, kas guļ atvilktnē? Māris saminstinās: ''Šķiet, ka mans rakstīšanas stils vairs nav modē. Skrastiņimants (aktieris Imants Skrastiņš – red.) reiz teica, ka par sentimentu nevajag kaunēties: mēs, latvieši, tik tāpēc izdzīvojām. Mūsdienās radušies nogrupējumi, katrs cenšas izrauties priekšā citiem, ja neesi cīņai gatavs, pakrīt dūša. Bet rakstīsim vienalga, kā mans tēvs teica – nemāku ar labo roku kreiso ausi kasīt.''

Sarunas biedrs pieticīgi spriež, ka dzimtajā pilsētā viņa daiļrade nav diez ko populāra, turpretī, ''kad aizbrauc uz Latvijas otru galu, tur pilnas zāles un uz rokām nēsā''.


Neārstējams romantiķis

Māris ar smaidu atceras skolas laikus, kad ciest nevarēja obligāto literatūru. Toties tagad, lasot dzejnieku biogrāfijas, viņš personības ierauga citā gaismā. ''Jānim Sudrabkalnam, izrādās, visu mūžu bija tikai viena mīlestība. Platoniska. Aktrisei Birutai Skujeniecei dzejnieks baidījās tuvoties, jo viņa tolaik bija galma dāma, pat Rainis sitās klāt par brūtgānu. Aktrise ar vilcienu devās uz koncertu Mellužos, pārmijas nenostrādāja, vilciens apgāzās, un vienīgais cilvēks, kurš gāja bojā, bija viņa. Uz bērēm Sudrabkalns nespēja aiziet, noīrēja istabiņu un caur tās logu 40 diennaktis vēroja liktenīgo avārijas vietu. Pēc pārdzīvojuma Jānis vairs nevienu neiemīlēja, ieslīga alkohola varā.''

Māris Reinbergs neslēpj, ka tik dziļa platoniska mīlestība, neizdzīvotās attiecības viņu dziļi satrieca, un tāpēc pirms 10 gadiem tapa dialogs dzejā Tik tuvu tev. Iepazīstinot ar pirms gada izdoto grāmatiņu Aiz sidraba šķidrauta, dzejdaris sevi nosauc par neārstējamu romantiķi: ''Bija nodoms darbu veltīt Aspazijas jubilejai, taču rakstot dzejas rati aizgāja uz citu pusi. Visu mūžu esmu gribējis atdot sirds parādu vecākiem un tuviniekiem, kas tai saulē. Ilgus gadus pie manis nāca viens un tas pats sapnis – četri vīri garos mēteļos, baltās šallēs no kapličas iznes mazu, baltu zārku. Skrienu pa aleju viņiem pakaļ un ieraugu sievieti, tā domāta Aspazija. Viņa ved mani dārzā un rāda: re, kur staigā tava mamma, tēvs un brāļi.''

Sargeņģeli sauc Veiksme

Māra tēvs bijis mūziķis Liepājas teātrī, vēlāk – muzikālās daļas vadītājs. Mammīte strādāja sabiedriskajā ēdināšanā un kinoteātrī un radoši izpaudās zīmējot. Bērnībā puika bieži grozījās vecāku darba vietās. Lai nepaliktu bez uzraudzības, agri uzsāka skolas gaitas un pirmo klasi beidza septiņu gadu vecumā, bet vidusskolu, ietrāpot padomju laika izglītības eksperimentā, jau sešpadsmit gados. 

Aizraušanās ar futbolu vainagojusies ar iekļūšanu Latvijas PSR izlasē. 1966. gadā Zvejnieka komandas jaunajam vārtsargam bijis jādodas uz Vissavienības jaunatnes spēlēm Maskavā, taču plānu izjaukusi galvas trauma. 

Talantīgās personības portrets būtu nepilnīgs, nepieminot muzikalitāti. Viņa brālis mācījies čella, tad klavieru spēli, beigās visu pametis un pievērsies kinematogrāfijai. Māris Mūzikas skolas vokālo klasi pabeidzis, pat iestājies Valsts konservatorijā, bet ''savārījis ziepes'' un no augstskolas atskaitīts. Tomēr notikušo viņš nenožēlo: ''Ko es tagad darītu – korī vai kapos dziedātu? Kādā horoskopā izlasīju, ka manu sargeņģeli sauc Veiksme. Tā vienmēr ir klāt, ja kādus ūdeņus izgāžu. Pēc vidusskolas pabeigšanas domāju: kur gan tik jauns dēšos? Piebiedrojos gados vecākiem zēniem un Tirdzniecības tehnikumā ieguvu pavāra profesiju. Vēl mācoties muziķenē, naktīs biju sācis strādāt par sanitāru ātrajā palīdzībā. Patika ļoti. Vēlāk pat apsvēru iespēju kļūt par feldšeri, taču vēlmi studēt Medicīnas institūtā nobremzēja vājās zināšanās ķīmijā. Kopš dzimšanas man viena acis pašvaka, un viens no ārstiem piemeklēja attiecīgu pantu, lai neņem armijā. Tur es droši vien būtu karaliski dzīvojis, jo dokumentos bija ieraksts ''specialist po vojennim kuhņam i stolovim'' (kara virtuvju un ēdnīcu speciālists, no krievu val. – red.).»


Labākais opis

Kādu laiku Māris Reinbergs pastrādājis ēdnīcā Sports, kā arī kafejnīcā Kaija, kur vakaros spēlējuši ģitāristi, un jaunajā vīrietī nostiprinājusies doma, ka pašam vairāk jāpievēršas muzicēšanai. Viņš atceras: ''Kopā ar brāļiem Zakoviciem nodibinājām vokāli instrumentālo ansambli Santa, Zigmārs Liepiņš mums bija par vadoni. Valdīja traka bohēma. Brāļi braukāja apkārt spēlēdami, bet haltūrās bez dziedātāja nevarēja izvilkt, savukārt mans veco latviešu dziesmu repertuārs bija plašs.

Agrāk ballēs cilvēki mazāk dzēra un vairāk dziedāja, kāds piespēlēja mandolīnu. Vakaros spēlēju krogā, pa dienu kārtoju papīrus Liepājas estrādes birojā, kur atbildēju par runātājiem un muzikantiem kapos.

Pēc tam uzdienējos par māksliniecisko vadītāju.''

Par Inkasācijas daļas priekšnieku Latvijas Bankas Liepājas filiālē Reinbergs nostrādāja 13 gadus, tam sekoja darba posms koncertestrādē Pūt, vējiņi!, kur viņa amata nosaukums bija – Liepājas pilsētas Estrādes orķestru biroja vadītājs. 
Interesanta pieredze gūta, aizvietojot dziedāšanas skolotāju J. Raiņa 6. vidusskolā, kur mūzikas pamatus apguva arī bijušais Liepājas pilsētas domes priekšsēdētājs un izpilddirektors. Tiesa, tāpat kā daudziem gados jauniem pedagogiem, arī Reinbergam nācies tikt galā ar nebēdņiem. Dažkārt aiz klases durvīm stāvējis vairāk zēnu, nekā sēdējis klasē. ''Nereti paņēmu līdzi uz skolu ar ģitāru, apsēdos uz skolotāja galda un stundu laikā mēs dziedājām šlāgerus. Arī par Rīgas balzamu māla krūkā…''

Sākot stāstīt par Liepājas Skolotāju nama direktora krēslā pavadīto laiku, sarunas biedrs atmet ar roku – negribot pat lāga atcerēties, bet liekuļošana nav viņa stilā.

Bijis arī periods, kad nepatikšanas mēģinājis slīcināt alkoholā, seniors atzīst: ''Man bija 42 gadi, vienu rītu pamodos un sev teicu: ''Pietiks, Māri! Jāsāk dzīvot.'' Uzreiz saulīte uz manu pusi pagriezās – atkal tiku uzaicināts darbā bankā. Paralēli trijatā aktīvi muzicējām, sanāca pa 60–70 spēlēm gadā. Pelnīju tolaik labi, varējām atļauties nopirkt visu, ko gribas. Apprecējos gana agri, šogad svinēsim zelta kāzas, un ap to laiku mazdēls sola mums uzdāvināt mazmazbērniņu.''

Pēdējos 24 gadus Māris Reinbergs vada ģimenes uzņēmumu.  Uzlabojoties ģimenes materiālajam stāvoklim, gan divatā ar sievu, gan ar mazbērniem izceļojies pa daudzām pasaules valstīm. Vēl nav norakstīts sapnis iepazīt arī Jordāniju un Kambodžu. Tāpat plānots kopā ar Sarmu Upesleju sākt darbu pie jaunas dzejas grāmatas, apkopot savas dziesmas, to sakrājies vairāk nekā 200, un izdot kompaktdisku. 

Runājot par pēctecību, vīrieša acis kļūst aizdomīgi miklas: ''Meitai attiecībās neveicās, viņa caurām dienām strādāja, un mazbērnus faktiski mēs ar sievu uzaudzinājām. Vadājām uz bērnudārzu, skolu, pulciņiem un atpakaļ. Mācību gada beigās vienmēr dabūju diplomu Labākais opis. Tagad jāpalīdz mazbērniem pabeigt studijas augstskolās – lai viņiem nav jākuļas pa dzīvi kā man savulaik. Kad piedzims mazmazbērni, būs atkal ko šeftēt. Man traki patīk mazie! Skatoties, kā bērnudārza ķipareļi spilgti zaļās vestītēs iet, savienoti ar auklu, sirds gandrīz kūst. Mašīnā arvien līdzi vedu divas tūtas ar konfektēm, lai pie izdevības varu uzcienāt.''

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Veselība

Vairāk Veselība


Dārza Diena

Vairāk Dārza Diena


Senioru Diena

Vairāk Senioru Diena


Dienas padomi

Vairāk Dienas padomi


Būve un interjers

Vairāk Būve un interjers


Cits

Vairāk Cits