Koku ziedēšanas sezona
Alerģija ir organisma imūnsistēmas pārmainīta, spēcīga reakcija pret konkrētiem alergēniem, izraisot alerģisku iekaisumu. Parasti imūnsistēma mūs sargā, bet alerģiskam cilvēkam, ja imūnsistēma strādā nepareizā režīmā, tas var radīt saslimšanu. Alerģisko slimību attīstību nosaka gan ģenētiskie, gan ārējās vides faktori.
"Savā praksē esmu saskārusies ar bērniem, kuri pat vēl neiet bērnudārzā un kuriem konstatē smagu putekšņu alerģiju. Pavasara alerģiju sākums atkarīgs no laikapstākļiem un gadu no gada atšķiras. Tiklīdz viss sāk plaukt, var uzskatīt, ka alerģiju sezona ir sākusies – alerģiskas reakcijas pret koku ziedēšanu novērojamas martā, aprīlī, maijā. Mūsu platuma grādos galvenais putekšņu alergēns ir bērzs, vēl arī alksnis un lazda. Simptomi var būt no viena, bet bieži vien redzam, ka reakcijas ir pret visu trīs koku putekšņiem," skaidro alergoloģe.
Tipiskie sezonas simptomi saistīti ar acīm un degunu – niez un asaro acis, ir apsārtums, var būt plakstiņu pietūkums, tāpat var "pilēt" deguns vai gluži otrādi – tas ir aizlikts, raksturīga arī šķaudīšana, deguna nieze.
Ārste turpina: "Smagas putekšņu alerģijas gadījumā var būt apgrūtinātas ikdienas aktivitātes – skolēniem mācības, pieaugušajiem strādāšana, jo jādzīvo ar salvetēm pie deguna vai ir ļoti izteikti acu simptomi. Kādreiz pacienti sūdzas arī par niezi rīklē, pie aukslējām, bet jāatceras, ka var piemeklēt arī dziļie elpceļu simptomi, piemēram, astmas uzliesmojums, sēkšana, apgrūtināta elpošana. Dažkārt tiem, kam ir atopiskais dermatīts, ziedēšanas sezonā var būt šīs saslimšanas uzliesmojums, kas izpaužas kā sausi, niezoši, apsārtuši laukumi uz ādas, parasti – ķermeņa atklātajās vietās."
Putekšņu alerģijas gadījumā iepriekšminētie simptomi sāk izpausties, izejot ārā, savukārt slēgtās telpās, kur ziedputekšņu koncentrācija gaisā ir mazāka, pašsajūta uzlabojas. Pretēji ir mājas putekļu ērcīšu alerģijas gadījumā – tad alerģiskās reakcijas biežāk novērojamas telpās ziemas periodā, kad ir vēss un mitrs.
Taujāta, vai alerģija visos vecumos izpaužas līdzīgi un vai alerģiska reakcija pēkšņi var "uzplaiksnīt" arī pusmūžā, Bormane norāda – viss atkarīgs no cilvēka organisma jutības un citiem faktoriem. Vienam vairāk var izpausties acu vai deguna, citam – astmas simptomi, un vecumam šeit nav būtiskas nozīmes, turklāt vienam un tam pašam cilvēkam alerģija dažādos vecuma posmos var izpausties dažādi. Protams, svarīgi, vai ir konstatēta vēl kāda veselības problēma, vai cilvēks ir smēķētājs un vai viņam ir plaušu saslimšanas. Ja fonā ir hroniskas slimības, putekšņu alerģija var pastiprināt esošos simptomus. Teorētiski alerģija var parādīties jebkurā vecumā. Tiesa, lielā vecumā to parasti nenovēro. Bet, kas ir satraucoši – mūsdienās putekšņu alerģiju konstatē pat gadu veciem bērniem.
Atopiskais maršs
Pirmie alerģijas simptomi var parādīties jau uzreiz pēc dzimšanas, un tie biežāk ir saistīti ar pārtikas alerģiju vai nepanesību, kas parasti izpaužas kā ādas vai gremošanas reakcijas. "Joprojām medicīnā tiek uzsvērts – ja ģimenē kāds ir alerģisks, bērnam risks iemantot alerģisku saslimšanu ir lielāks. Taču tagad novērojam, ka ne visiem alerģiskajiem bērniem, piemēram, atopiskā dermatīta vai pārtikas alerģijas skartajiem, ģimenes anamnēzē ir šādas veselības problēmas. Ir tāds jēdziens kā atopiskais maršs, kas apzīmē alerģisko slimību attīstību. Alerģiskās izpausmes dzīves laikā var mainīties – ja pirmās skar ādu un gremošanas traktu, tad, bērnam pieaugot, tās mazinās, bet attīstās elpceļu izpausmes, tālāk jau sāk veidoties alerģiskās iesnas, astma. Taču ne vienmēr šādu saistību arī novērojam, varbūt pirmajos dzīves gados nav nekādu alerģijas pazīmju, bet tad sākas alerģija pret putekšņiem vai kaķi," stāsta alergoloģe.
Izskan dažāda informācija attiecībā uz alerģiju pret mājdzīvniekiem. Pret ko tieši ir reakcija – pret spalvu vai dzīvnieka sekrētu? Bormane skaidro: "Katrs alergēns sastāv no daudzām dažādām molekulām, no kurām dažām piemīt izteiktas alergēnās īpašības, savukārt citām tās ir minimālas vai nav nemaz. Molekulas, kuras var izraisīt alerģiskas reakcijas, dēvē par molekulārajiem alergēniem. Pieņemsim, ja runājam par kaķi, var noteikt antivielas pret kaķi, bet var skatīties arī sīkāk un saprast, pret kuru no kaķa alergēniem konkrētajam cilvēkam ir paaugstināta jutība. Pats galvenais kaķa molekulārais alergēns ir gan siekalās, gan ādā, gan spalvā, tāpat arī suņiem – galvenie alergēni ir siekalās. Uzskata, ka spalvā alergēni nonāk no ādas un siekalām, kad dzīvnieks sevi laiza. Tie var būt arī urīnā." Ārste arī piebilst: tas ir mīts, ka pastāv tādas hipoalerģiskas dzīvnieku šķirnes. "Nav nealerģisku suņu vai kaķu, taču ir dažas šķirnes, kurām ģenētiski ir samazināts alergēnu daudzums, kā arī to var ietekmēt dažādi faktori, piemēram, dzīvnieka sterilizācija." Tiesa, dažkārt mēdz būt, ka cilvēka organisms adaptējas pret personisko mājdzīvnieku, taču ciemos pie sveša mīluļa aiziet vis nevar.
Dažādos, ļoti atšķirīgos alergēnos var būt līdzīgas sastāvdaļas, pret kurām cilvēkam ir pastiprināta jutība, un, zinot alergēnu struktūru, var prognozēt iespējamās krusteniskās alerģijas. Piemēram, pacienti ar alerģiju pret bērza ziedputekšņiem bieži var sajust alerģijas simptomus, uzturā lietojot ābolus, bumbierus, ķiršus, burkānus, kartupeļus, seleriju, riekstus, soju. Pret timotiņu jutīgie var reaģēt arī uz graudaugiem, tomātiem, melonēm. Taču jāņem vērā – termiski apstrādājot pārtikas produktus, krustoto reakciju gadījumā alergēnu struktūra mainās un alerģiskas reakcijas vairs nenotiek. Pret kaķiem alerģiskajiem ļoti reti, tomēr var būt krusteniskā reakcija uz cūkgaļu.
Runājot par alerģiskiem iekaisumiem un to ārstēšanu, daktere Bormane saka: "Ja tas netraucē, tad tā nav alerģija. Alerģija tomēr cilvēkam traucē, vienalga, vai tā ir pastāvīga, diskomfortu izraisoša nieze, vai konkrēts pārtikas produkts, kas var radīt sliktu dūšu, vemšanu, caureju. Smagākās reakcijas ir smakšana, samaņas zudums. Arī iesnas, bieži aizlikts deguns ir traucējošs simptoms. Bet, ja cilvēks ir pilnīgi vesels, tomēr kaut kādu iemeslu dēļ pats nolēmis sev meklēt alergēnus, jo tā ir moderni, populāri, teiksim, pārbaudīt alerģisku reakciju uz pienu, uzskatu, ka tam nav pamata un nekas nav jāārstē, ja, dzerot pienu, nav nekādas reakcijas. Jāārstē ir tad, kad reakcijas traucē cilvēka dzīves kvalitātei vai apdraud viņa dzīvību."
Izvairoties no alergēna
Lai tiktu galā ar alerģiju, primāra ir izvairīšanās no alergēna. Ja vainīgi putekšņi, ziedēšanas laikā vēlams mazāk vēdināt telpas (it īpaši saulainā, vējainā laikā), pēc pastaigas izmazgāt matus, nomainīt drēbes, pastaigas laikā neaiztikt acis, lietot galvassegu un saulesbrilles, bet automašīnā turēt aizvērtus logus un neieslēgt ventilāciju. Daktere Bormane iesaka izmantot viedtālruņos lejuplādējamu lietotni Pasyfo (personalizēta alerģijas simptomu prognozēšanas sistēma – angļu val.). Lietotne aprēķina alerģijas risku un parāda konkrētā lietotāja atrašanās vietas vidējo putekšņu slodzi kārtējā dienā.
Ja pie alerģijas izpausmēm vainojamas mājas putekļu ērcītes, kas ir viens no biežākajiem elpceļu alergēniem, svarīga ir telpu atbilstoša, regulāra kopšana. Ērcītes pārtiek no olbaltumiem, kas ir cilvēka ādas nolobījušajās šūnās. Parasti tās vairumā ir gultas matračos, spilvenos, paklājos, mīkstajās mēbelēs. Te speciālisti iesaka regulāru (reizi nedēļā) gultasveļas mazgāšanu, ērcīšu necaurlaidīgu pārklāju lietošanu gultas matračiem un spilveniem. Tāpat ieteicams mazināt putekļu rezervuārus mājās un veikt telpu mitro uzkopšanu.
Sensitīvs ir jautājums par alerģiju pret mājdzīvnieku, kad no tā grūti šķirties. Ja mīlulis tiek paturēts, nedrīkst to laist guļamistabā, vēlama tā uzturēšanās pagalmā vai vismaz labi ventilējamās telpās. Ieteicama bieža mājdzīvnieka mazgāšana. Optimāla būtu arī paklāju aizvākšana, regulāra mājvietas uzkopšana, mitrā tīrīšana, putekļu sūkšana ar HEPA filtru, gaisa filtru lietošana.
Detalizētāku informāciju par alerģisko slimību profilakses pasākumiem (tajā skaitā pret pelējumu, pārtikas alerģiju u. c.) var iegūt, piemēram, vietnē www.alergocentrs.lv vai Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas mājaslapā www.bkus.lv. Daktere Bormane piebilst – parasti smagas alerģiskās reakcijas ir pret bišu un lapseņu indi. Šo lidoņu klātbūtne dabā jau manāma, tāpēc ārtelpās jābūt uzmanīgam, nav vēlams staigāt basām kājām, lai kukainim nejauši neuzkāptu, bet tiem, kam šīs reakcijas jau zināmas, vienmēr jābūt līdzi saviem medikamentiem, lai vajadzības gadījumā tos nekavējoties varētu likt lietā.
Vispirms sūdzības un simptomi
Veicot dažādas analīzes, iespējams noteikt alerģijas cēloni, kas ļaus kopā ar speciālistu atrast labāko ārstēšanas plānu. Katram pacientam tiek nozīmēta terapija, pamatojoties uz simptomu smagumu un slimības norises ilgumu.
"Viens no pašiem galvenajiem soļiem alerģijas ārstēšanā ir paša pacienta stāsts – tas dod visvairāk informācijas. Izrunājoties bieži vien uzreiz ir skaidrs, kur meklējams cēlonis, turklāt gribu uzsvērt – pozitīvs alergēnu tests ne vienmēr uzreiz pierāda, ka pacientam ir alerģija. Varbūt kādreiz bijusi viegla alerģija, kas patlaban jau ir pārgājusi, un varbūt simptomi kādreiz izpaudīsies, varbūt neizpaudīsies. Tāpēc vienmēr vispirms jāvērtē sūdzības un simptomi," uzsver Bormane.
Jau vizītes laikā pie alergologa iespējams veikt ādas dūriena testus, ja slimības stāvokļa dēļ pacientam nav akūtu simptomu. Imūnglobulīna antivielas iespējams noteikt arī asins serumā, un šo procedūru veic laboratorijā. Ja sakrīt sūdzības ar testiem, parasti diagnoze tiek apstiprināta. Neskaidrību gadījumos, vēloties saprast, vai alerģija tiešām ir vai tās nav, iespējams veikt dažādus provokāciju testus, piemēram, pārtikas provokācijas testu ar aizdomīgo pārtikas produktu, tāpat deguna testu ar alergēna iepūšanu degunā, un mediķa klātbūtnē novērojot reakcijas. Astmas diagnostikai izmanto bronhu dilatācijas un bronhu provokācijas testus.
Visjaunākās laboratoriskās izmeklēšanas metodes var noteikt arī molekulāros alergēnus, apstiprināt krustotās reakcijas un atpazīt īstu jeb primāru alergēnu. Bet, kā atzīst alergoloģe, šādu pieeju biežāk izmanto gadījumos, kad pacientam ir daudz sūdzību, kad vērojami daudzi pozitīvi alerģiskie testi un ir paredzēts izmantot mūsdienās piedāvāto specifisko imūnterapiju, kura pieradina organismu pie konkrētā alergēna. Bormane par imūnterapiju stāsta sīkāk: "Dodam pacientam alergēnu niecīgās koncentrācijās ilgstoši, lai organisms sāktu to pieņemt. Imūnterapijas ilgums ir aptuveni no trim līdz pieciem gadiem. Ir dažādas shēmas un alergēna ievades veidi – gan zemmēles pilieni, gan injekcijas, ko ievada ar dažādiem intervāliem. Šo terapiju var veikt pacientiem ar putekšņu alerģiju, mājas putekļu ērcīšu un mājdzīvnieku alerģijām, kā arī insektu indes alerģijām. Procedūru veic pie alergologa, kurš arī nosaka, kāda ir labākā shēma."
Vai tas alerģiskam cilvēkam paver cerību kādā pavasarī mierīgu sirdi ar kaķīti klēpī sēdēt zem bērza? Daktere pasmaida: "Simtprocentīgu garantiju nevaram dot, bet varbūt ar savu kaķi varēs pastāvēt nedaudz zem bērza, un tas būs milzīgs progress. Dažkārt imūnterapija strādā tik labi, ka simptomi pazūd pilnībā un par alerģiju var aizmirst."