Ir cilvēki, kas asinis ziedo reizi gadā, piemēram, ap savu dzimšanas dienu, ir tādi, kas to paveic reizi mūžā, kādas kampaņas rosināti, bet ir arī donori ar prāvu stāžu, kas Valsts asinsdonoru centrā (VADC) iegriežas regulāri, gadiem un visnotaļ plānoti. "Tas ir tāds ikdienas labais darbs, kas vismaz man salīdzinoši ātri izstrādājās kā ieradums," saka sabiedrisko attiecību konsultants Ivars Jakovels, kurš tieši mūsu sarunas dienas rītā VADC pabijis uz 247. procedūru. Viņš saskaitījis, ka 22 gadu laikā asinis nodevis 25 reizes, trombocītus – trīs vai četras, bet pārējās daudzajās reizēs ziedojis plazmu. Arī fotogrāfs Māris Lazdāns skaita līdzi un sarēķinājis, ka drīzumā par donoru kļūs jau 68. reizi. Viņa "specialitāte" ir trombocītu nodošana. Abi ilggadējie donori šai nodarbei pievērsušies kopš agras jaunības, un abi ir vienisprātis – galvenā motivācija ir vēlme palīdzēt citiem. "Tas ir forši!" saka Māris.
"Trako avantūra"
"Pirmo reizi donoru centrā parādījos 2001. gada 22. martā 20 gadu vecumā," stāsta Ivars Jakovels, kuram šobrīd ir 42 gadi. "Mācījos pēdējā kursā Rīgas Tehniskajā koledžā, un draugiem un kursabiedriem bija interese par asins ziedošanu. Taču sajūtas bija divējādas. Viens – gribējās palīdzēt. Otrs – manuprāt, tobrīd sabiedrībā bija izteiktākas bažas par to, kas īsti ir asins ziedošanas procedūra. Atceros, ka cilvēki runāja: jā, tā ir ļoti nozīmīga lieta, ko gan mēs darītu bez asinsdonoriem, ja paši nokļūtu nelaimē vai operācijā. Tomēr bija jūtama attieksme, ka tā ir zināma pārdrošība, ko uzdrīkstas tikai trakie. Tāpēc mums tieši bija doma, ka jāaiziet paskatīties, kā viss patiesībā notiek, – mēs taču tādi braši puikas, mēs to varam!" Ivars smaidot atceras.
Visu rakstu lasiet avīzes Diena piektdienas, 21. aprīļa, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!