Kalnu un distanču slēpošanas galvenā atšķirība saistīta ar slodzes veidu – kalnu slēpošanā lielā mērā tiek izmantota karkasa muskulatūra, bet distanču slēpošana būs īpaši piemērota kardioslodzes cienītājiem. ''Distanču slēpošana aktivizē ļoti daudzas muskuļu grupas un šajā ziņā ir pielīdzināma peldēšanai un vingrošanai. Tiek iesaistītas ne tikai kājas un rokas, bet arī mugura un vēdera muskulatūra. Tas atšķiras arī no izvēlētā slēpošanas stila: klasika ir simetriska, un ieslēdzas priekšējās muskuļu grupas, savukārt slidsolī pievienojas arī sāni. Sākumā nevajadzētu forsēt – 30–40 minūtes pirmajai reizei varētu būt pietiekami.
Ja neesi pazīstams ar tehniku, nevajadzētu pārcensties ar ātrumu, bet gan ''pastaigāties ar slēpēm'' un baudīt skatus, ko piedāvā daba,'' iesaka biatlonists Andrejs Rastorgujevs.
Savukārt kalnu slēpotājs Miks Zvejnieks norāda: ''Arī kalnu slēpošanā tiek nodarbināts plašs muskuļu grupu spektrs – sākot ar augšstilbu un apakšstilbu muskuļiem, braucot lejā pa kalnu un manevrējot, un beidzot ar roku muskuļiem, atstumjoties no kalna virsotnes un izmantojot nūjas kalnu pārejās. Arī vēdera prese un dziļā muskulatūra ir pietiekoši iesaistīta, līdz ar to organisms noteikti reaģēs, ja slēposiet pirmo reizi. Visātrāk nogurst kājas un vietās, kur atrodas slēpju zābaki, tāpēc pilnīgi normāli ir kādā brīdī starp braucieniem kājas atpūtināt, novilkt zābakus un atslābināt muskuļus. Iesācējam pēc pirmās stundas pusotras vajadzētu atvilkt elpu. Svarīgākais, lai, uzsākot nobraucienu, ķermenis būtu gatavs straujām kustībām un manevriem. Pirms dodies uz kalnu, iekustini visas locītavas, jo tām slēpojot ir vislielākā slodze. Īpaša uzmanība jāpievērš ceļiem.''
Abi sportisti uzsver, ka slēpojot nevajag baidīties no kritieniem. Krīt gan amatieri, gan profesionāļi.
''Ja krīti, tad uz sāniem, nekādā gadījumā ne uz priekšu, ne atpakaļ. Centies piezemēties trasē, nevis ārpus tās, jo nevar zināt, kas paslēpies zem sniega. Jāmēģina atslābināties un sagrupēties, lai kritiens būtu elastīgs, ar rokām jācenšas to mīkstināt,'' teic Rastorgujevs. Viņš stāsta: lai izvairītos no rokas locītavas vai pirkstu traumām, distanču slēpošanā svarīgs ir pareizs nūjas satvēriens. Nūjas siksniņai jābūt pieguļošai un stabilai. ''Un neforsējam. Pēc kārtīgas dienas uz slēpēm, atnākot mājās, apguļoties uz laiciņu paturam kājas augšā, atstutējot pret sienu. Tas palīdzēs asinsritei.''
Arī kalnu slēpošanā traumas ir iespējamas, bet no tām var izvairīties, ievērojot pamatbaušļus: izvēlēties savam līmenim atbilstošu ātrumu un trasi, ievērot distanci no citiem kalna apmeklētājiem un nebūt pārgalvīgam, uzsver Zvejnieks. Arī kalnu slēpošanā, krītot gan mazā, gan lielā ātrumā, svarīgākais ir to darīt uz sāniem, nevis uz priekšu.