Otrdien, 31. maijā, Latvijas Nacionālajā operā notiks basa Gintera Groisbeka un pianistes Aleksandras Golubickas kamermūzikas koncerts. Pirmajā daļā skanēs Roberta Šūmaņa dziesmas un cikls Dzejnieka mīla, otrajā daļā – Hansa Rota un Antona Bruknera mūzika, Hugo Volfa cikls 3 Mikelandželo dzejoļi un dziesmas no Gustava Mālera cikla Zēna brīnumrags. Šāda līmeņa mākslinieki Latvijā neuzstājas bieži, turklāt dziesmu repertuārs joprojām ir retums mūsu koncertzālēs.
Ginters Groisbeks ir gan kamermūzikas meistars, gan spoža operzvaigzne. Vokālo mākslu studējis pie dziedātājiem Roberta Holla un Hosē van Dama. Pēdējos divdesmit gados viņš ir uzstājies Vīnes Valsts operā, Cīrihes operā, Milānas Teatro alla Scala, Bavārijas Valsts operā Minhenē, Londonas Karaliskajā operā, Parīzes Nacionālajā operā, Berlīnes Vācu operā, Berlīnes Valsts operā Unter den Linden, Madrides Karaliskajā operā Teatro Real, Barselonas Gran Teatre del Liceu, Ņujorkas Metropoles operā, kā arī Zalcburgas, Ēksanprovansas un Baireitas festivālā. Ginters Groisbeks ir neatvairāms barons Okss Riharda Štrausa Rožu kavalierī, un viņa repertuārā ir daudz Riharda Vāgnera operlomu.
Kopš 2011. gada Ginters Groisbeks regulāri dzied Baireitas festivālā – tur atveidotas lomas operās Tanheizers, Reinas zelts, Nirnbergas meistardziedoņi, Parsifāls, Valkīra un Zīgfrīds. Pērn septembrī viņa balsi dzirdējām festivāla Rīga Jūrmala koncertā Latvijas Nacionālajā operā, kur Ginters Groisbeks līdzās citiem solistiem uzstājās kopā ar Baireitas festivāla orķestri diriģenta Andra Nelsona vadībā.
Mūsu saruna notiek ceturtdien. Otrdien Milānas La Scala jūs dziedājāt komandoru operā Dons Žuans, trešdien Vīnes Valsts operā – baronu Oksu Rožu kavalierī. Vai nenogurstat?
Ja ir tik saspringts grafiks, jādomā, kā uzlādēt baterijas. Ja māksliniekam viss izdodas un patīk uzstāties, arī enerģijas ir daudz. Par laimi, situācija pēc Covid-19 krīzes stabilizējas, skatītāji atkal piepilda teātrus un koncertzāles, beidzot arī emocionālā ziņā kļūst vieglāk. Tas uzlādē manu akumulatoru, es varu nospēlēt izrādi Milānā un tad visu nakti braukt ar auto uz Vīni. Eiropā cenšos pēc iespējas biežāk braukt ar savu mašīnu, jo man ir svarīgi būt neatkarīgam.
Vai braucot kaut ko klausāties?
Klausos, dziedu, mācos. Ja man pēc Dona Žuana nākamajā dienā ir Rožu kavalieris, mašīnā nevar nodziedāt visu Votāna partiju no Valkīras – ir jābūt piesardzīgam. Ceļā no Milānas uz Vīni es braucu garām Veronai. Šovasar es debitēšu Veronas arēnā – tēlošu Ramfisu Aīdā. Šoreiz mašīnā uzliku Aīdas ierakstu un sāku dziedāt līdzi Ramfisam. Jau drīz es sev teicu – pietiek, paklusē, jo rīt ir jānodzied barons Okss. Klausījos slaveno Aīdas ierakstu, kas tapis maestro Rikardo Muti vadībā, – tajā ir dzirdami Plasido Domingo (Radamess), Montserrata Kavaljē (Aīda), Fjorenca Kosoto (Amnerisa) un Nikolajs Gjaurovs (Ramfiss).
Vai jūtat, ka vienas lomas dod enerģiju, bet citas to ņem?
Jā, protams. Ja uzstājoties izdodas nodibināt kontaktu ar publiku un paņemt klausītājus savā varā, notiek gan enerģijas apmaiņa, gan garīga transformācija. Tad darbs ir baudpilns un sniedz gandarījumu. Ja ir jāpiepūlas un no skatītāju zāles nekas nenāk atpakaļ, iestājas nogurums. Kad pandēmijas laikā sniedzām tiešsaistes koncertus, kas notika tukšā zālē, tas bija nogurdinoši. Mēs ļoti centāmies, atdevām daudz enerģijas, dažreiz pat forsējām balsi, bet nekas nenāca atpakaļ – nenotika enerģijas apmaiņa, jo klausītāju nebija klāt. Tas ir kā kliegt pret sienu.
Ir lomas, kuras dziedot biežāk var piedzīvot garīgas pārvērtības. Man ļoti īpašs ir Gurnemancs Parsifālā. Ja izrāde rit veiksmīgi, trešajā cēlienā var just, ka mēs visi – gan mākslinieki, gan publika – pārejam augstākā līmenī. Gurnemancs vada šo svinīgo procesu, viņš ir kā ceremonijmeistars. Šī garīgā pārtapšana, ko var piedzīvot Parsifālā, ir tiešām iespējama. Es par to pārliecinājos, kad 2019. gada Baireitas festivālā dziedāju Parsifālā diriģenta Semjona Bičkova vadībā. Tā ir neaizmirstama pieredze. Pēc šādām izrādēm var braukt pie stūres trīs dienas bez miega. Neticama sajūta.
Vai šī sajūta ir atkarīga no publikas, diriģenta un partneriem?
Jā. Dažreiz arī no vietas, kur notiek izrāde, kā arī no tā stāvokļa, kurā esmu konkrētajā mirklī. Situācijas dzīvē mēdz būt dažādas. Dažreiz ir vieglāk, citreiz – smagāk. Kādu dienu es domāju: nē, es nevaru to izdarīt, bet tajā brīdī, kad uznāku uz skatuves, aizmirstu savas domas, sirdssāpes un visu pārējo un nokļūstu citā pasaulē. Pieredze, ko gūstu uzstājoties, mani uzlādē, iedveš cerību, un es esmu gatavs nākamajiem soļiem.
Esmu sadarbojies gandrīz ar visiem pašlaik aktīvajiem diriģentiem, izņemot Danielu Barenboimu. Sanāk tā, ka regulāri satiekamies ar vieniem un tiem pašiem cilvēkiem, bet ar citiem ceļi nekrustojas. Attiecībās ar diriģentiem svarīgākais aspekts ir uzticēšanās un pārliecība, ka varam paļauties viens uz otru un tajā pašā laikā varam būt brīvi. Negribas, lai mūzikā viss būtu aprēķināts un iepriekš izplānots, – ir vajadzīga spontanitāte, elastīgums un lidojums, bet, lai to panāktu, ir vajadzīgs savstarpējs atbalsts. Ir patīkami, ja diriģents ļauj noprast: "Es tev uzticos, un man nav šaubu, ka tu zini, ko dari, tāpēc es tev pievienošos un sekošu tev līdzi." Tikpat labi arī dziedātājs var pievienoties un sekot līdzi diriģentam. Man der abi varianti, taču mums ir jāuzticas viens otram.
Vai Baireita, kur regulāri dziedat kopš 2011. gada, jums joprojām ir īpaša vieta?
Tā man vienmēr ir bijusi īpaša. Redziet, pat auto atslēgu piekariņi man ir suvenīrs no Baireitas. Tā ir īpaša vieta, jo tā ir paša radītāja veidota – Baireitas Festivāla nams (Festspielhaus) ir uzbūvēts tā, kā to vēlējies Rihards Vāgners. Šis ir viņa idejas iemiesojums. Vāgners zināja, kāda arhitektūra atbilst viņa mūzikai, kādam ir jābūt viņa teātrim un skanējumam tajā. Baireita atšķiras no visiem pārējiem festivāliem. Tur ir savs gars, mantojums un vēsture. Arī spiediens ir milzīgs, jo cilvēki daudz ko gaida no Baireitas – ne tikai muzikāli, bet plašāk. Tā ir arī politiski uzlādēta vieta, kas ir saistīta ar Vācijas vēsturi – ar pagājušā gadsimta un arī senāku vēsturi. Tur paralēli eksistē viss – gan XX gadsimts, gan viduslaiki.
Pirms pandēmijas, kad vēl neko nezinājām par ierobežojumiem, mākslinieki tur baudīja fantastisku, nepiespiestu darba atmosfēru – es to saucu par vasaras nometni dziedātājiem. Katru gadu varēja satikt vienus un tos pašus cilvēkus, un mēs lieliski pavadījām vairākas nedēļas, gatavojoties izrādēm. Baireitas apkārtnē ir daudz mazu alus darītavu, tur ir labs alus.
Vai jums vēl ir sapņu lomas?
Dažas no šīm sapņu lomām dziedāšu tuvākajā nākotnē. Manu repertuāru papildinās karalis Filips II operā Dons Karloss, nākamajā sezonā es to atveidošu Ņujorkas Metropoles operā. Es vēlētos nodziedāt Džonu Klegartu Bendžamina Britena operā Billijs Bads, kas netiek bieži iestudēta. Itāļu repertuārā ir daudz interesantu lomu, kurām gatavošos. Bija jāpaiet dažiem gadiem, lai cilvēki noticētu, ka esmu kas vairāk nekā tikai barons Okss. Tagad man vairāk uzticas, jo saprot, ka neesmu paviršs čalis no sporta zāles, kurš prot dziedāt.
Jūs esat izcilā fiziskajā formā. Ar kādiem sporta veidiem nodarbojaties?
Man vienmēr ir patikuši izturības sporta veidi, jaunībā aktīvi nodarbojos ar riteņbraukšanu. Piedalījos Austrijas čempionātā šosejas riteņbraukšanā. Tagad dzīvoju Šveicē, un man patīk braukt ar riteni kalnos, arī sarežģītos posmos Alpos. Ķermenis ir jāattīsta tāpat kā balss. Man ir jābūt labi fiziski sagatavotam, lai es varētu paļauties uz savu ķermeni. Tā ir priekšrocība, kas noder arī dziedāšanā.
Viena no jūsu kaislībām ir kamermūzika. 31. maijā Rīgā dzirdēsim jūs dziesmu programmā. Kāpēc jums ir svarīgs šis repertuārs?
Man tā ir ne tikai kaislība, bet arī aicinājums. Es mīlu kamermūziku. Tas ir kas vairāk nekā tikai aizraušanās. Vīnes Mūzikas un izpildītājmākslas universitātē studēju pie slavenā Nīderlandes basbaritona Roberta Holla. Viņš bija pirmais vokālists, kuru dzirdēju kamermūzikas programmā. Atceros viņa koncertu Vīnes Mūzikas biedrības Brāmsa zālē: uz skatuves uznāk vīrs ar bārdu, mazliet līdzīgs krievu priesterim, un savā varenajā, siltajā balsī sāk dziedāt Šūberta dziesmas.
Roberta Holla sniegumā nebija ne kripatas iedomības. Atskanot pirmajām taktīm, viņš aizvēra acis. Šķita, ka dziedātājs aizmirst, kas viņš ir, jo šajā mirklī viņš ir starpnieks starp mūziku un klausītāju. Tas uz mani atstāja dziļu iespaidu, un es sev pateicu, ka gribu būt šāds dziedātājs. Studiju laikā mēs ar Robertu Hollu daudz par to runājām. Mani iedvesmoja viņa mākslinieciskā būtība. Roberts Holls ļoti labi orientējas literatūrā. Dziesmu repertuārā apvienojas mūzika un dzeja. Instrumenti ir tikai balss un klavieres, taču ar tiem var radīt ne mazāk iespaidīgu, aizkustinošu efektu kā ar Lielās piektdienas mūziku Parsifālā.
Šogad 30. janvārī sniedzu koncertu Londonas Vigmora zālē kopā ar pianistu Malkolmu Martino, un es to vienmēr atcerēšos, tas bija vienreizējs vakars. Programma bija līdzīga tai, ko izpildīšu Rīgā. Koncertu noslēdz dziesmas no Gustava Mālera cikla Zēna brīnumrags: uzreiz pēc Der Tamboursg’sell, kurā karavīrs pilnīgā depresijā gaida nāvessodu, skan Urlicht – šī mūzika paceļ cilvēku virs zemes, un viņš ir ceļā pie Dieva. Šis mirklis ir apbrīnojams: ja es kā dziedātājs izdaru visu, kas no manis ir atkarīgs, klausītāji to uzreiz jūt un notiek maģija. Šie pārdzīvojumi ir tik vērtīgi, un šādos brīžos es saku, ka vairs negribu nodarboties ar operu. Man nevajag kostīmus un dekorācijas, man nevajag neko no tā visa, es vienkārši gribu būt šajās sajūtās kopā ar publiku.
Ko jūs varat mācīties no tādas leģendas kā mecosoprāns Valtraude Meiere, ar kuru kopā sniedzāt koncertu šā gada 9. janvārī Milānas La Scala?
Studiju gados biju neprātīgs Valtraudes Meieres fans. Katru reizi, kad viņa dziedāja Vīnes Valsts operā, es iegādājos stāvvietu un biju klāt. Man bija 20 gadu. Man šķita, ka biju viņā iemīlējies. Tagad tas izklausās tik smieklīgi. Es metu dziedātājai ziedus uz skatuves, reiz aizmetu mazu rotaļu sunīti. Tas bija mīļi un infantili. Pēc tam mēs satikāmies jau kā profesionāļi un sākām dziedāt uz vienas skatuves: 2010. gadā Loengrīnā Minhenē, 2015. gadā kopā uzstājāmies Elektras un Loengrīna izrāžu sērijā. Es viņai pajautāju: "Vai atceraties to sunīti? Tas bija no manis!"
Allaž esmu apbrīnojis ne tikai Valtraudes Meieres balsi, bet arī viņas ekstraordināro mūzikas un teksta pasniegšanas veidu. Šī kombinācija ir unikāla. Koncerts La Scala janvārī nebija mūsu pirmā kopīgā uzstāšanās ar kamermūzikas programmu. Pagājušā gada septembrī mēs dziedājām Bruknera zālē Lincā, kur klavieres spēlēja Antonio Papāno. Tas nemaz nenotiek bieži, jo pārsvarā viņš darbojas kā diriģents. Tonijs ir brīnišķīgs mākslinieks, kurš pret mūziku izturas tik aizraujoši ideālistiski.
Ideja par kopīgiem koncertiem ar Valtraudi Meieri radās pēc 2019. gadā notikušā galā koncerta Baireitā, kas tika rīkots par godu bijušā Baireitas festivāla vadītāja Riharda Vāgnera mazdēla Volfganga Vāgnera simtgadei. Tajā koncertā, ko diriģēja Kristiāns Tīlemanis, piedalījās trīs dziedātāji – Valtraude Meiere, Stīvens Gulds un es. Valtraude Meiere dziedāja Izoldes Mīlasnāvi, es – Votāna atvadas. Pēc koncerta kāds mums teica: kāpēc lai jūs neuzstātos kopā? Valtraude Meiere atbildēja, ka viņa vairs negribētu viena pati dziedāt pilnu solokoncerta programmu. Mēs diezgan ātri piemeklējām repertuāru un izveidojām programmu.
No dziedātājas daudz ko var mācīties, pat vērojot un klausoties viņu – to, kā viņa izdzīvo katru vārdu, īpaši Vāgnera mūzikā, kurā katrai skaņai, katrai zilbei ir nozīme. Valtraude Meiere ļauj sajust arī klusumu, kad nedzied. Vāgnera operās varoņiem ir gari dziedājumi, viņiem ir ilgi jāklausās citam citā. Piemēram, Loengrīna pirmais cēliens ir diezgan statisks, protams, režijā ir iespējamas trakas idejas, bet lielākoties varoņiem ir jāieklausās citam citā. Tā ir īpaša māksla, kā klausīties citus dziedātājus uz skatuves – nepārspīlējot, esot dabiskam. Tas palīdz radīt nepieciešamo varoņu attiecību simetriju.
Atceros Loengrīnu Berlīnes Vācu operā, kur Valtraude Meiere dziedāja Ortrūdi, es – karali Heinrihu. Pirmajā cēlienā Ortrūdei nav daudz ko dziedāt, viņa piedalās ansamblī cēliena beigās, bet viņas klātbūtne ir svarīga sižeta attīstībai, jo Ortrūde ir intrigu meistare. Ja uz skatuves ir spēcīga Ortrūde, viņa uzreiz maina izrādes emocionālo temperatūru. Viņa ir kā čūska, un spriedze pieņemas spēkā. Mums bija īpaši brīži, kad mēs viens otru jutām. Manam varonim bija sajūta – es tev neuzticos. Valtraudes Meieres Ortrūde ar visiem smalki manipulēja. Tā ir nepārspējama aktiermāksla, kas iet roku rokā ar dziedāšanu.
Ja runājam par jūsu vokālo attīstību – vai bija grūti atrast savu balsi? Vai jums bija skaidra nojausma, kurā virzienā dodaties un kā jāskan jūsu balsij?
Man viss notiek intuitīvi. Es vairāk uzticos sirdij un dvēselei, smadzenes izmantoju kā vadības centru. Mana balss ir attīstījusies saskaņā ar to, kā es pats esmu juties un ko man teikusi priekšā sirds. Tas prasīja laiku, dziedātāju izglītībā ir iesaistīts daudz cilvēku, kuri daudz ko zina, bet kaut ko arī nezina. Nereti viņi sniedz padomus, balstoties savos priekšstatos un nepievēršot uzmanību katra dziedātāja individuālajām īpašībām. Šajā darbā vienmēr ir daudz neparedzamā.
Zemās balsis ir kā sarkanvīns, kam ir jānobriest. Tas man bija vislielākais izaicinājums – samierināties ar domu, ka, ja tev ir talants un iespēja to attīstīt, varbūt pēc desmit vai divdesmit gadiem nokļūsi tur, kur vēlies būt. Viens no maniem pirmajiem skolotājiem teica: "Pēc divdesmit gadiem tu būsi īsts Vāgnera bass!" Es atbildēju: "Labi, bet ko lai es daru nākamos divdesmit gadus, kamēr gaidīšu, kad tas notiks?" Parasti jauns dziedātājs sāk ar Mocartu un tādu maigāku, vieglāku repertuāru, bet es tehniski nebiju spējīgs dziedāt Leporello. Man bija grūtāk nodziedāt Leporello nekā Hāgenu. Taču mans Hāgens nebija gana apjomīgs, lai es to dziedātu uz skatuves, savukārt mans Leporello nebija pietiekami labs vokālās tehnikas ziņā. Tas arī ir iemesls, kāpēc kopš pirmsākumiem daudz dziedu kamermūziku, jo tajā ir daudz materiāla, kas palīdz attīstīt balss plūdumu un veicina izpildītāja tehnisko un intelektuālo izaugsmi.
Kurā brīdī sajutāt, ka beidzot varat augstā kvalitātē darīt uz skatuves to, kas jums patiešām ir tuvs?
Mākslinieka karjerā ir posmi, kad viņš jūt, ka paceļas nākamajā līmenī. Mana pirmā lielā, svarīgā Vāgnera loma bija landgrāfs Hermanis Tanheizerā Barselonas Gran Teatre del Liceu 2008. gadā. Viņam nav daudz jādzied, taču landgrāfs Hermanis ir nedaudz līdzīgs karalim Heinriham Loengrīnā – šajā tēlā ir jāizstaro zināma autoritāte. Kad nodziedāju Tanheizeru, sajutu – tagad esmu nākamajā līmenī. Kopš tā laika sāku atveidot arvien vairāk lielu un vidēji lielu lomu Vāgnera operās.
Pēc tam manā repertuārā ienāca barons Okss Rožu kavalierī. Šī loma izpildītājam ir liels pārbaudījums. Sākumā es to negribēju dziedāt. Pirmais man to 2010. gadā piedāvāja toreizējais Vīnes Valsts operas direktors Joans Holenders – mēs runājām par 2015. gada iestudējumu. Tolaik domāju, ka nekad nedziedāšu Oksu. Lomas diapazons ir milzīgs, un man nešķita, ka man tas būs pa spēkam. Man patīk Rožu kavalieris, taču veids, kā ir jādzied Oksa lomas izpildītājam, neizklausās veselīgi. Viss beidzās ar to, ka šajā partijā es debitēju 2014. gada Zalcburgas festivālā. Tā bija neprātīga misija. Daudzi brīnījās – barona Oksa lomā nevar debitēt Zalcburgā, tas ir pārgalvīgi! Turklāt tur skanēja Rožu kavaliera versija bez kupīrām, un Oksam bija jādzied vairāk nekā parasti.
Man tas bija vēl viens pakāpiens uz nākamo līmeni, un tad arī daudz kas cits kļuva vieglāks. Tā nostiprinās pārliecības sajūta. Četrdesmit gadu vecumā balss jūtas nobriedusi, un ar šo sarkanvīnu beidzot var piepildīt pudeli. Pirms tam tā bija tikai patīkama garša, tagad vīns ir patiesi nogatavināts.
Pērn maijā uz Vīnes operteātra Theater an der Wien kamerskatuves jūs kā režisors iestudējāt operu Tristan Experiment, kuras pamatā ir Vāgnera Tristans un Izolde. Vai jums ir režisora ambīcijas?
Kad pirms dažiem gadiem Theater an der Wien dziedāju Nārā, toreizējais teātra intendants Rolands Geiers nāca ar piedāvājumu: "Tu esi tik aizrautīgs, un tev ir tik daudz ideju, varbūt kādu dienu tu pats varētu iestudēt izrādi." Es aizdomājos – varbūt tiešām būtu vērts pamēģināt. Tristan Experiment notika kameroperas zālē, kurā ir 300 vietu, – tur es pats esmu dziedājis vienu no savām pirmajām izrādēm.
Mana pieredze ar Tristan Experiment bija diezgan veiksmīga, man patīk strādāt ar cilvēkiem, taču es nesaku, ka man ir režisora ambīcijas un es gribētu iestudēt vēl kādu izrādi. Tas ir nogurdinoši, režisoram par visu ir jārūpējas. Mēs strādājām labvēlīgā gaisotnē, mūsu komandā bija latviešu pianiste Elizabete Šīrante.
Kāda bija jūsu Tristana koncepcija?
Opera skanēja nedaudz saīsinātā versijā. Galvenie varoņi ir divas manipulējamas būtnes kādā laboratorijā. Ar viņiem tiek veikti eksperimenti. Varoņi mēģina atrast sevi. Kad Tristans un Izolde satiekas un pieskaras viens otram, viņi beidzot saprot, kas viņi ir, un viņu dzīve pārvēršas. Man tas atgādina Parsifāla Kundri reinkarnācijas ceļu. Pieskaršanās mirklī varoņi saprot: "Tas esi tu! Mēs pazīstam viens otru." Brīdī, kad Tristans un Izolde izdzer mīlas dzērienu, viņi pārtop par Rihardu Vāgneru un Matildi Vēzendonku.
Jūs esat pietiekami aktīvs sociālajos tīklos, pandēmijas laikā nebaidījāties paust savu viedokli, pat ja tas bija atšķirīgs no citu viedokļa. Tagad aktualitāte ir karš. Cik brīvi savos izteikumos var justies mākslinieki?
Ja mani kaut kas uztrauc, es to pasaku. Savulaik Joans Holenders teica: "Groisbek, paklusē, tev nevajag visu komentēt!" Es to nedaru pārāk bieži. Es nesniedzu intervijas, lai sevi reklamētu, bet esmu gatavs runāt par mūziku. Ja jūtu, ka kaut kas aiziet nepareizā virzienā, es paužu viedokli.
Galvenā problēma, ar ko pašlaik saskaramies, ir vārda brīvības ierobežošana. Cilvēkiem ir bail izteikties, jo nepārtraukti jāaizdomājas – ko drīkst teikt, kas būtu jāpasaka, lai veidotu karjeru un nesabojātu to. Tēmas var būt dažādas – gan Covid-19, gan karš Ukrainā. Katrs uzliek sev piemērotu tēmturi, pielāgojot to mirkļa aktualitātei: šodien es saku vienu, nākamajā dienā iekrāsoju savu kontu sociālajos tīklos citā krāsā, lai tas atbilstu tam, ko no manis gaida sabiedrība vai kāda tās grupa. Izjūtot spiedienu, daudzi cenšas būt tajā "pareizajā pusē", ar pareizo tēmturi. Jā, es to kritizēju. Katram cilvēkam var būt savs personīgais viedoklis, tam ir jābūt pamatotam un leģitīmam. Tas ir svarīgi tajā sistēmā, ko kādreiz saucām par Rietumu liberālo demokrātiju, kurā katrs var brīvi teikt, ko domā.
Ginters Groisbeks
LNO 31.V plkst. 19
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 15–55