Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Idejas izsprāgst un ievaino. Intervija ar dzejnieci, izdevēju un redaktori Inesi Zanderi

"Man ir tāda sajūta, ka dažreiz es esmu bijusi kā vēstures stunda," – Inese Zandere izdod divas jaunas grāmatas, kurās vēstures stunda turpinās.

Varbūt liekamies mierā ar to pandēmiju? Parunājam par dzīvi kā tādu un grāmatām – ierosina dzejniece, izdevēja un redaktore Inese Zandere, kurai šī jau ir kāda ceturtā piektā intervija, un visas kā viena sākušās ar obligātajiem kovidjautājumiem. Viss jau esot saprotami, bet "man ir piegriezies".

Zanderei ir ienākušies vairāki jaunumi – dzejas krājums Mantojumi un Puika ar suni. Stāsts par nosargātu noslēpumu. 2. burtnīca. Bunkurs –, un kurš gan gribēs laist garām iespēju parunāt ar Inesi Zanderi. Izdevniecībā Liels un mazs top dzejas grāmata Kaķis uz klavierēm ar Anitas Paegles ilustrācijām. Tajā, "sakrustojot" divus svarīgus savus dzīves kaķus, dzejniece vēlas reabilitēt kaķi kā nopietnu māksliniecisko varoni, draugu un pašpietiekamu radību, ne tikai mīļu sociālajos tīklos apjūsmojamu vai apironizējamu pūkzvēriņu. Ar kaķu māniju dzejniece nesirgst. Viņai ir attiecības tikai ar konkrētiem kaķiem. "Ar Bidzi es piedzimu vienā dienā, un ciešā draudzībā nodzīvojām divpadsmit gadu," stāsta Zandere.

Pandēmija specifiski maina dzīvi ļoti daudziem cilvēkiem. Bet es jau ļoti lielu dzīves daļu dzīvoju tā, kā citi pandēmijas apstākļos. Ne urbāni, ne pilsētnieciski. Lielāko daļu no tā, kas tagad ir lieks, man nevajag. Es to nelietoju. Daudz esmu vienatnē un nevis dodos izbraukumos pie dabas, bet vienkārši esmu vai nu dārzā, vai laukos, kur daba apkārt ir dabiski. Man nav nekas īpaši daudz jāmaina savā dzīvē. Rakstniekam un redaktoram strādāšana attālināti ir tikai normāli.

Ar prieku respektēšu tavu lūgumu nevaicāt par pandēmiju, tomēr vienu jautājumu, kas izriet no šīs situācijas, vēlos uzdot. Mūziķi un teātra mākslinieki cieš no pārrautā kontakta ar skatītāju. Vai tu kā rakstniece arī izjūti sava lasītāja prombūtni? Formāli jau it kā nekas nav mainījies – raksti savā istabā, un svešinieki nopērk tavas grāmatas.

Es domāju, ka mūsu laikos arī rakstnieki, kas neraksta bērniem, diezgan daudz tiek aicināti tikties ar lasītājiem. Protams, tie nav nekādi stadioni kā 50. gadu krievu dzejniekiem, tās ir bibliotēkas un skolas, kur publikas lielums ir ļoti samērīgs. Tāds daudzums, ar kuru var sarunāties. Kāpēc es tik daudz laika gribu pavadīt vienatnē? Tāpēc, ka mana ikdiena dalās divās atšķirīgi radikālās daļās. Viena ir ikdiena, kad es uzkrāto varu pārstrādāt, un otra ir braucieni uz skolām un bibliotēkām, kuru man reālos apstākļos mēdz būt ļoti, ļoti daudz un kuri prasa izlikt ļoti lielu enerģiju. Tad, kad aizej mājās pēc tādas tikšanās, godīgi sakot, varu tikai pagulēt. Intensīvāks kontakts ar cilvēkiem, vai tie būtu bērni vai pieaugušie, liek pēc tam vienkārši atpūsties no tā – atiet atpakaļ sevī. Kad sākās pandēmija, daudz kas atkrita un skolu braucieni nenotika. Pagājušajā rudenī, kad atkal drīkstēja kaut ko darīt, Dzejas dienas bija tādas, ka man septembrī bija brīvas tikai divas dienas. Ne tikai aktieriem ir publika, īstenībā rakstniekiem arī.

Tikko Liels un mazs ir izdevis grāmatas Puika ar suni. Stāsts par nosargātu noslēpumu otro burtnīcu Bunkurs. Vai bērni var apjēgt, ka cilvēks pēkšņi sagrib nogalināt otru cilvēku tāpat vien?

Pirmā burtnīca izdota jau 2017. gadā. Ir iznācis diezgan daudz ar bērniem parunāt par Zigi. Man ir tāda sajūta, ka dažreiz es esmu bijusi kā vēstures stunda. Lai runātu par šo grāmatu, ir jāiedod konteksts. Ne tikai maziem bērniem. Man šķiet, ka Ventspilī es runājos gandrīz ar vidusskolniekiem. Iznāk tā, ka runāšanās par šo grāmatu izvēršas lekcijā par Latvijas vēsturi. Ceru, ka skolā arī dara tāpat. Nevis vienkārši lasa grāmatu, bet sarunās veido tai kontekstu. Noteikti tā notiek Lipkes muzejā, kas bija šīs grāmatas tapšanas rosinātājs. Lai būtu vieglāk un interesantāk strādāt ar bērniem, viņiem reāli tāda grāmata bija vajadzīga.

Nezinot, ka reiz par to rakstīšu, man par Žani Lipki bija intuitīva interese kā par ārkārtīgi interesantu cilvēku. Kad sāku kaut ko par viņu dzirdēt, man ausis saslējās vertikāli un sāku datorā krāt visu, ko par viņu uzzināju. Tam nebija sakara ne ar rakstīšanu, ne ar kādu mērķi. Tad, kad Māris Gailis un pirmā Lipkes muzeja direktore Lea Liepiņa ierosināja, ka Liels un mazs varētu izdot šādu grāmatu, mana pirmā reakcija bija – aha, bet tā jau ir mana tēma! Es sevi nenodevu un piedāvāju rakstīt Andrai Neiburgai. Andra nerakstīja, bija jādomā, kam vēl piedāvāt, un es piedāvāju sev. Līdz ar to konteksta radīšana un sadarbība ar skolām un muzeju jau bija ieprogrammēta grāmatas tapšanā.

Protams, viņi spēj apjēgt. Es domāju, ka sabiedrībai patīk drusku pietēlot attiecībā uz bērniem. Diskusijas, vai bērns ir balta lapa vai nav, ir vilkušās gadsimtiem ilgi. Nevainības prezumpcija, ka viņi ļaunumu nezina un nepazīst, protams, ir skaista, sirdi sildoša un arī nepieciešama. Tāpēc, ka palīdz būt saudzīgākiem pret bērniem. Saudzība arī ir tikai beidzamo gadsimtu produkts, jo bērnus taču gadsimtiem ilgi uztvēra vienkārši kā faktu, nevis kādu īpašu cilvēku kategoriju, uztvēra arī kā mazus pieaugušos, nežēlīgi izmantoja utt. Attieksme, ka bērns ir nevainīgs un saudzējams un ka bērnība ir īpašs dzīves posms…

… saulainais stūrītis…

… jā, saulainais stūrītis, tas ir jauns koncepts. 

Gētes darbā par Verteru ir arī kāda jauna sieviete, kura runā par to, ka viņa nevis nevarētu to izdarīt, bet nav bijusi tāda situācija. Ka cilvēks nevar uzticēties un teikt – tas ir ļaunais, bet es ne, es esmu labais, es nevienam pāri nedaru. Vienkārši tu to vēl nezini – tu to izdarīsi vai neizdarīsi. Mana izpratne par iedzimto grēku ir tieši tāda kā kristietībā – cilvēkā mīt labais un ļaunais, un cilvēka, kristieša, pienākums ir ļauno sevī uzmanīt un pieskatīt. Situācijās, kurās tam ir iespēja izpausties, neļaut to. Bet tas nenozīmē, ka ļaunuma tevī nav. Arī bērnā. Tas, protams, izklausās smieklīgi, ja salīdzina ar tādām nopietnām tēmām kā holokausts un cilvēku nogalināšana, un palīdzēšana cilvēkiem, bet tomēr šīs atmiņas daudz izsaka. Mans tētis pirms daudziem gadiem ir nofotografējis bildīti, kurā es sēžu gultā ar priecīgu seju un banti matos, rokās man ir šķēres un kaut kādi papīrīši. Ārkārtīgi idilliska bērnības aina. Bet es zinu, ko es darīju. Es atceros. Man bija sataisītas papīra lellītes, un es tās graizīju gabalos ar domu, ka es tās nogalinu. Protams, tajā bildītē to neviens uzminēt nevar, bet es zinu, ka tā bija. Es domāju, ka tīri intuitīvi katram bērnam ir nojausma par ļaunumu, ļoti daudzi bērni ar to ir arī saskārušies. Varbūt ne tik dramatiskās izpausmēs, kā kara laikā tas varēja notikt, bet tomēr ir. Par to ir parūpējies arī filmu un spēļu piedāvājums.

Ko tu biji redzējusi, kad griezi lellītes? Tas vienkārši bija ļaunums kā instinkts?

Jā. Es domāju, ka tā bija instinkta izpausme. Tāpat kā tā varžu spīdzināšana un kāju raušana. Bērnības ļaunums visvairāk izpaužas attiecībās ar dzīvniekiem, kukaiņiem un dzīvo dabu, bet ne tikai. Manā gadījumā bija leļļu eksekūcija.

Bērnu stūrīši vienmēr tiek iekārtoti priecīgās un jautrās krāsās. Izdevniecības Liels un mazs grāmatas pērk mīlētu un lolotu bērnu vecāki. Tajā pašā laikā jaunie gudrie vecāki saprot, ka nav pareizi bērnu norobežot idilliskā pasaulē no visa skumjā un grūtā, kas notiek reālajā dzīvē. Kā to sabalansēt?

Viena mūsu izdevniecības seja ir bilžu grāmatas. Tā attīstās ļoti labi tāpēc, ka ir daudz talantīgu mākslinieku, kurus patiešām interesē ilustrācija, bilžu grāmatas, komiksi un kuri aizvien vairāk uzdrošinās nākt arī ar saviem sižetiem. Otra līnija, protams, ir dzeja. Es aizvien velku iekšā jaunus kolēģus, kuri ir talantīgi dzejā pieaugušajiem un kuri sevī atrod arī veidu, kā uzrakstīt bērniem. Kārlis Vērdiņš jau piedāvā ceturto grāmatu, mums ir Ērika Bērziņa un Inga Gaile. Inga Žolude gan slaistās un nodarbojas ar citām lietām, bet ceru arī no viņas dabūt kaut ko vērtīgu. Arvis Viguls pašlaik ir uz savas bērnu grāmatas sliekšņa, pa kādam dzejolītim ir sācis uzrakstīt arī Artis Ostups. Trešā līnija ir labi tulkojumi. Man gribas, lai mums izdevniecībā pamazām izveidotos vēstures grāmatu līnija, un tā arī veidojas. To aizsākām ar Māra Runguļa Lapsu kalniņa mīklām par nacionālo partizānu kustību. Pauls Bankovskis uzrakstīja savu brīnišķīgo grāmatu Kur palika saimnieks?, kurā bija dažādas Latvijas vēstures epizodes no dzīvnieka skatpunkta. Protams, arī Puika ar suni. Ļoti ceru uz Māri Bērziņu, ka viņš, ticis galā ar Vili Lāci, pārmaiņas pēc pieķersies un uzrakstīs kādu vēstures stāstu bērniem. Pierādījums, ka tam ir jēga un to vajag prast izdarīt, ir pagājušajā gadā komiksa veidolā ar gariem, kvalitatīviem tekstiem izdotā leišu grāmata Sibīrijas haiku. To novērtēja ne tikai speciālisti – grāmata dabūja Baltvilka balvu un šogad konkurē ar pieaugušajiem domātajiem tulkojumiem Latvijas Literatūras gada balvā. Pats galvenais, ka Sibīrijas haiku savā vecuma grupā ir pārliecinoši uzvarējusi Bērnu žūrijā. Tā reāli ir aizgājusi bērniem.

Tas jau ir pats lielākais sasniegums.

Bez šaubām. Tas nozīmē, ka šādā formātā, atrodot pareizo samēru starp šausmīgo, skaisto, cilvēcisko, traģisko un pat jautro, un ļoti romantisko un izvēloties žanru, kurā fiziski nav iespējams lietot ārkārtīgi garus teikumus, var radīt brīnišķīgu stāstu bērniem. Šogad mums ir plānā vācu grāmata Kinderland, un tā arī komiksa formātā stāsta par Berlīnes mūra krišanas laiku no tā laika Austrumberlīnes bērna viedokļa. Brīnišķīga grāmata. Tādā garā šo vēstures līniju grasāmies turpināt. Man vēl ir visādi sapņi. Piemēram, čehu izcelsmes amerikāņu mākslinieks Pēters Sīss. Viņš, piemēram, radījis komiksu, kurā stāsta par Čehiju 1968. gadā. Un viņš to darīja tāpēc, ka viņa Amerikā dzimušie dēli par to neko nezināja un viņam vajadzēja atrast veidu, kā to pastāstīt. No jauna esam iekopuši sēriju Lapsa lasa, kurā cenšamies izdot samērā vieglus un īsus tekstus bērniem, kuri tikko ir sākuši lasīt. Šeit lietojam lielākus burtus. Bilžu grāmatas, dzeja, tulkojumi un vēsture – tās ir fundamentālas kategorijas, kurās katrā vēl var būt zari un atzari.

Vai starptautiskais bērnu grāmatu tirgus Boloņā notiks?

Pagaidām nav atcelts, ir paredzēts jūnijā, bet tas jebkurā brīdī var mainīties.

Vai šobrīd jau nav tā, ka Liels un mazs var ne tikai smelties idejas pasaulē, bet arī piedāvāt starptautiskajai bērnu grāmatu videi savu oriģinālo pienesumu?

Mēs to esam pamanījuši jau agrāk, un ne tikai Boloņā, bet arī Londonā. Mūs tagad daudz kur pazīst pēc Bikibuka sērijas. Acīmredzot Boloņā kāds uzskata, ka no mums var smelties, jo mēs jau kuro reizi esam bijuši nominēti speciālajai izdevēju balvai. Liels un mazs vēl pirmās vietas godā nav ticis, bet četras reizes pēc kārtas esam bijuši izvirzīti. Tas nozīmē, ka esam pilnvērtīgi spēlētāji savā futbola laukumā un sitam pareizajā virzienā. Vārti turpat ir.

Reiz ar draugu bērnu – ļoti foršu pusaudzi – staigājām pa Rundāles pili, un viņš visai īgni prasīja, kāpēc viņam ir jāskatās un jādomā par visām šīm vecajām lietām un sen mirušajiem cilvēkiem. Kāds būtu tavs arguments jaunietim, kurš tev teiktu, ka nevēlas tik daudz savas enerģijas veltīt refleksijai par vēsturi, bet braukt uz Silīcija ieleju un radīt superoriģinālas, nākotnē vērstas idejas.

Bet Silīcija ieleja arī kādam ir veca lieta. Tev jauns ir tas, ko tu nezini. Tajā nozīmē – arī pilnīgi vecais tev var būt jauns. Es gadiem ilgi staigāju ar domu, ka es gribētu rakstīt vārdnīcu Upīša Sūnu ciema zēniem. Man liekas, ka šis sižets ir ļoti aizraujošs, bet trakums ir ar XIX gadsimta leksiku. Ir tādi lauku dzīves atribūti, kurus mūsdienu bērni nepazīst. Šo piemēru esmu novazājusi līdz bezkaunībai, bet jau pirmajā lappusē kaut kas notiek ar olnīcu. To viņi pazīst kā orgānu, bet nevis kā ceļu, pa kuru ganībās dzen lopus. Igauņi kaut ko līdzīgu ir uztaisījuši saistībā ar Oskara Lutsa Pavasari, klasiku. Runājot par Rundāli, mums ir izdota Anitas Paegles bilžu grāmata par Rundāles pili, tās rozēm un spoku. Mans kolēģis Andrejs Vīksna palīdzēja ar tekstu. Tur ir ticami un līdzīgi uzzīmēti visādi Rundāles atribūti, arī fantastiski tēli un arī pats Lancmanis. Mani Rundālē vienmēr ir vajājusi doma, ka gribu uztaisīt stāstu no krāsns podiņiem. Tur ir sižetiski ļoti interesanti krāšņu podiņi. Labi izpētot, varētu izdomāt stāsta sižetu un ilustrēt grāmatā.

Ļoti laba ideja.

Jā, tikai vajadzētu īstenot. Tāds nieks. Ja kādam vajag idejas, lai viņš nāk pie manis. Tāpēc, ka man to ir pilnīgi noteikti vairāk, nekā spēju īstenot. Sajūta ir piesardzību izraisoša. It kā tu staigātu pa mīnētu lauku. Jebkurā brīdī zem kājas var izsprāgt kāda ideja un ievainot. Tu skaidri saproti – ā, forša ideja, bet, visticamāk, man nesanāks, nebūs laika. Starp idejām ir liela iekšējā konkurence. Kad mēģini vienlaikus īstenot vairākas, process kļūst mokošs, jo tās visas pārklājas un cita citai traucē.

Vai tev ir sirdsapziņas pārmetumi par atmestajām idejām?

Man ir sirdsapziņas pārmetumi ne tikai par idejām, kuras es atmetu, bet arī par sliktu darba organizāciju, rezultātā es ar vairākām idejām reizē eju kā liels zirga grābeklis plašā frontē. Tas velkas drausmīgi lēni. Kad sagrābj visu čupā, kaudze varbūt arī sanāk liela, bet process ir mokošs gan pašai, gan pārējiem. Pret to varētu līdzēt tikai divas lietas: pirmkārt, neiesaistīties visādos projektos un neuzņemties neko, ko citi ierosina, otrkārt, – bet tad varētu gadīties, ka ir grūtības ar iztikas līdzekļiem, – mēģināt izlavierēt pa mīnu lauku, neuzkāpjot uz idejām.

Kuras tu izvēlēsies apaugļot? Vai tas notiek spontāni?

Es diezgan veiksmīgi apaugļoju tās idejas, kuras nevienam no manis nevajag. Jebkura situācija, kurā idejas īstenošana kļūst par pienākumu, mani bremzē. Spontāni var piesēsties un izdarīt lietas, kurām ir diezgan skaidri redzams gals. Tie nav lieli formāti. Tie var būt dzejoļi, pasakas. Šajā gadā man tā ir bijis, ka ik pa brīdim kaut kas izsprāgst, kas nav gaidīts. Man vislabāk patīk darīt to, ko no manis neviens nav prasījis un negaida. Tīri psiholoģiski – acīmredzot cilvēkam ir vieglāk radīt, ja viņš jūtas brīvāks. Pienākuma apziņa vienmēr tomēr spiež drusku kājas pie zemes. Nabaga Puika ar suni. Tam vajadzēja būt uzrakstītam 2014. gadā. Pirmā grāmata iznāca 2017. gadā, ir izdota arī Lietuvā. Nu ir otrā, 2021. gads. Tagad es rakstu trešo – nobeigumu. Bailes, Bunkurs un Nenodotie. Idejas, kas ir aizkavējušās, mēģinu šogad saukt pie dzīvības ar valsts palīdzību. Esmu viena no laimīgajiem, kas dabūja rakstnieka algu. Pagājušajā gadā man nepaveicās, bet šogad es to dabūju. Līdz ar to ir visas iespējas strādāt. Lai gan ir jārediģē tik un tā. Izdevniecība man ir misijas darbs. Ar kolēģiem ir jāstrādā, jāvelk iekšā un jānodarbojas.

Vienlaicīgi ar Puiku ar suni izdevniecībā Neputns ir iznācis arī tavs jaunais dzejas krājums Mantojumi. Kāpēc daudzskaitlī?

Tāpēc, ka tie ir mantojumi, kas saņemti no dažādiem cilvēkiem, dažādiem laikiem. Savukārt, kad tie ir izgājuši caur mani, tie atkal sadalās un katrs lasītājs saņem savu mantojumu. Un atkal iznāk mantojumi daudzskaitlī. Mantojumiem ir tikpat gara aste kā Puikas ar suni otrajai grāmatai. Šīs grāmatas tapšanas laiks ir apmēram seši gadi, kas nāca jau pēc Putna miegā. Citu periodu dzejoļu tur nav iekšā. Saturs gan ir nedefinējams laika ziņā. Kopā ir saauguši dažādi laiki. Šai grāmatai ir īpatnība, ka es gandrīz par katru dzejoli varētu stāstīt visādus stāstus – izlasītus, reālus, cik nu reāli kaut ko var atcerēties, izdomātus. Šie ir tipiski aisbergu dzejoļi, kuros redzamas tikai ledainās virsotnes un apakšā peld lieli ķermeņi. Kad notikumi vai cilvēki, kas devuši impulsu, saslēdzas ar kādām citām lietām, novirzās nost no sava stāsta un sakrustojas ar citiem stāstiem, iespaidiem un pieredzi, – to es nevaru izstāstīt kā stāstu par kaut ko. Tas nokļūst dzejolī tāpēc, ka nekur citur tas nevar būt. Tādā veidā veidojas cita realitāte, kurā vēsturiskais iepriekš smeltais, kas nav reāls priekš manis, satiekas ar otru nerealitāti. Tas, kas ir piedzīvots, šobrīd arī pastāv tikai manā apziņā. Tā nav nekāda realitāte faktoloģiskā nozīmē. Kad šīs abas nerealitātes sastopas rakstošajā cilvēkā, izveidojas kaut kas jauns. Tādā nozīmē es uzskatu, ka literatūra ir realitāte.

Vai tu šīs grāmatas sakarā domāji arī par to mantojumu, kas nav tas stiprais, spēku dodošais, bet kā nasta, kad jāizsāp vēl senču kļūdas un nedienas?

Kā Vents Vīnbergs saka – pagātnes stulbums. Ja mēs to pieņemam kā kaut ko, kas mūs formē, mēs ņemam līdzi arī pagātnes stulbumu. Vents ļoti šerpi par to izteicās. Es viņam feisbukā atbildēju, ka mana konstituēšanās ir tieši pretēja – es nekratos vaļā ne no pagātnes, ne tradīcijas. Drīzāk esmu norūpējusies par to, kā tajā iejusties un padarīt par savu. Nevis izrauties kā no cilpas, kas mani sien pie kaut kā, kas man nemaz nav vajadzīgs un tikai traucē nonākt pie sevis un būt tam, kas es īstenībā esmu. Laikam varu apgalvot, ka es sevi sajūtu kā to, kas es neesmu, respektīvi, es esmu tapusi no tā, kas es neesmu. Es skaidri apzinos, ka esmu pagātnē vērsts cilvēks. Man domāt par nākotni vienmēr ir bijis nepatīkami. Iespējams, tas ir saistīts vienkārši ar bailēm no nāves. Kad bērnībā sajutu bailes no nāves, es tajā pašā laikā sajutu arī riebumu pret visumu un domu par bezgalību. Tāpēc, ka tās visas ir lietas, kas it kā ir vērstas pret mani kā indivīdu, mirstīgu cilvēku, kurš būs spiests mirt neatkarīgi no tā, vai viņš to grib vai ne. Pagātnē mira citi, nākotnē miršu es (smejas). Tāpēc es sevi vienmēr esmu veidojusi no tā, kas ir pagātnē. Varbūt tas ir pierādījums tam, ka pagātne saglabājas, ka tas ir neapzināts mierinājuma veidošanas paņēmiens attiecībā uz savu nākotni un savu nomiršanu. Man diez ko nepatīk sevi analizēt, jo zinu, ka varu visu salikt pa plauktiņiem, varu arī aiziet pie psihoterapeita un nerakstīt dzejoļus. Bet vairāk es ar to nodarbojos pastarpinātā veidā – rakstot.

Vai dzejas rakstīšanu var salīdzināt ar psihoterapijas seansu?

Atklāšu vienu Māra Bērziņa noslēpumu. Viņš ir izgudrojis paņēmienu savā romānā par Vili Lāci. Viņam viena psihoterapeite vai čekiste iesaka nodarboties ar terapeitisko rakstīšanu. Bet es jau rakstu – viņš saka. Nē, tas nav tas. Vajag rakstīt tā, kā bija. Visu detalizēti izņemt cauri, un tad var arī salīdzināt, kā tu raksti romānā un kā bija. Lāča gadījumā tas ir diezgan šausmīgs salīdzinājums. Māris Bērziņš Lāča smadzenēs darbojas ar apceri par to, ar ko atšķiras tas, kas uzrakstīts Zītaru dzimtā, un tas, kas ar viņu notika jaunībā Sibīrijā. Dzejoļu rakstīšana, visticamāk, nav terapeitiskā rakstīšana. Tās būtība varētu būt piespiest sevi nemelot un rakstīt tiešām to, ko uzskati par notikušu. Kad rakstīju Kuģa žurnālu, es visu to laika periodu domāju, vai tas, ko var atcerēties, ir tas, kas bija. Mantojumos atkal ir tā pati tēma. Atmiņas samērošana ar realitāti ir devusi skaidru apziņu, ka tas, kas ir palicis atmiņā, un tas, kas ar to ir noticis tavā apziņā, nav nekāds realitātes atspoguļojums. Faktu nav. Es to skaidri apzinos, bet dzejolim tas neko nekaitē. Tas, kas manā galvā no tā visa izveidojas, nav nekādi fakti un nav arī mana dzīve, bet dzejoļi ir reāli, un tie, kādam citam cilvēkam lasot, var veidot atkal kādu citu realitāti, ar kuru viņš saskaras.

Atceroties pagājušā gada Dzejas dienas, man bija ārkārtīgi jauks pasākums Tirzas bibliotēkā, kur bija ne pārāk plaša, bet ļoti ieinteresēta publika, kas bija gatava nevis vienkārši paklausīties dzejoļus, bet paklausīties arī to tapšanas stāstus un palīdzēt man svārstīgos jautājumos. Pirmā svārstīšanās man bija starp nosaukumiem Mantojumi un Marginālijas. Ieliku šeit iekšā arī vienu dzejoli no Iemūrētajiem. Tas ir studenšu koris, kurš dzied par marginālijām, kas ir ne tikai pieraksti uz lasītu grāmatu malām, bet arī mūsu pieskārieni un domas, kas paliek pēc lasīšanas. Vienīgi marginālijas ir neredzamas. Kad tu ieliec grāmatu atpakaļ plauktā, viņa ir pilna arī ar tevi – to, kas viņu ir lasījis. Man šo tēmu rosināja ļoti konkrētas lietas. Kad vēl bija Viļa Lāča Valsts bibliotēka, es uz to gāju kopā ar vienu savu kursabiedru, ar kuru man bija romantiskas attiecības. Mēs ne tikai konspektējām, bet uz konspektu malām rakstījām viens otram mazus vēstījumus un padevām pāri galdam, jo bibliotēkā skaļi sarunāties nevar. Mums bija jāmēģina sevi kaut kā sadalīt starp personisko un to, ko mēs lasām. Tas ir skaidrs, ka dzīve ļoti lielā mērā var būt marginālijas uz kādu tekstu malām. Pēc sarunas nosliecos par labu Mantojumiem. Visvairāk latviskā vārda dēļ. Jēdzieniski saturiski bija pieņemami abi varianti. Šķita, ka Marginālijas ir tāds atsvešinātāks un vēsāks nosaukums. Tirzā kopīgi spriedām par pašu delikātāko jautājumu, kas saistās ar šo grāmatu, – vai ir nepieciešami kaut kādi komentāri un skaidrojumi. Priekšvēsture manā attieksmē pret šo jautājumu ir tāda, ka es vienmēr pati kā lasītāja esmu bijusi laimīga lasīt to, ko es nesaprotu. Esmu pilnīgi uzticējusies Uldim Bērziņam, kurš savā dzejā ir lietojis ļoti daudz mazāk zināmu atsauču. Man tas nekad nav traucējis izjust dzejoļa burvību un pieņemt, ka pastāv vairāki slāņi, kā var uztvert jebkuru tekstu. Viena lieta ir mūzika un ļaušanās dzejoļa plūdumam, otra – sajust kultūralūziju reljefu, ko veido dažādi pieminējumi, un trešā lieta – zināt un domāt līdzi, saprotot, kas ir šie pieminējumi un kāpēc tie tur atrodas. Visi šie uztveres līmeņi ir pieņemami un cienījami. Dzejolis būtībā to visu savelk kopā, jo tas ir viens ķermenis. Brūveris vairāk skaidroja visādas lietas, ko pieminēja savos dzejoļos. Man bija jāizšķiras kaut ko skaidrot vai neskaidrot. Mantojumos ir ļoti daudz dažādu pieminējumu – vietas, fakti, cilvēki. Uztaisīju grāmatas redaktorei Ievai Lešinskai garu sarakstu, atzīmējot pilnīgi visus vārdus, kuros kaut kas slēpjas. Ieva man palīdzēja izšķirties. Teica kategorisku nē. Man jau arī bija skaidrs, ka dzejoļu grāmata nav jātaisa kā enciklopēdija. Vēl jo vairāk, ka es tik un tā nevarētu izstāstīt visus stāstus, kas mani ir pamudinājuši, tas būtu neiespējami. Tās būtu vairākas grāmatas, nevis viens dzejoļu krājums. Ieva teica: izdarām tā – tur ir pieminēti tavi tuvinieki, tavi ģimenes locekļi, paskaidro par viņiem. Paklausīju viņu un izveidoju mazās piezīmes, kas man izvērtās par interesantu dzīves periodu.

Tamdēļ vien, lai precīzi noskaidrotu sava vecvectēva dzimšanas gadu, man nācās ķerties pie jaunas izpētes. Stājos draudzīgos sakaros ar Doles muzeju, Ķekavas novadpētniekiem utt. Viņa kapa piemineklis Ķekavas kapos ir labi paslēpies, un man vienalga jāsauc palīgā skolotāja, kura zina. Es pat atguvu dažu labu radinieku. Ieva vēl palūdza izskaidrot, kas ir saika, un lai es to uzrakstu. Pievienoju arī dažus avotus – grāmatas vai rakstus, ar kuriem man gribējās padalīties. Es domāju – tam, kurš būs izlasījis Lutera vēstuli Velleram, būs interesantāk lasīt arī manu dzejoli Par spīti, lai gan šajā dzejolī, protams, galvenais nav ne sātans, ne Luters, bet mani draugi un draugu zaudēšana.

Zaudēto draugu stīga Mantojumos ir nepārejoši klātesoša. Vai laiks dziedē? Vai ir izdevies samierināties, piemēram, ar Klāva Elsberga neesamību?

Nākas samierināties. Tagad jau gandrīz ir sajūta, ka zaudēto draugu ir vairāk un viņu kompānija ir kuplāka, un viņiem, jācer, tur labi iet, jo tur jau piepulcējušies daudzi. Mana reakcija uz Klāva nāvi bija klusums. Man no visas pirmās laulības dzīves kopā ar Egīlu pavadītajiem gadiem visspilgtākā kopības epizode ir tāda, ka mēs esam uzzinājuši, ka Klāvs ir izmests pa logu un nogalināts, un mēs veselu nakti bezmiegā guļam viens otram blakus nekustēdamies un nerunādami. Vienkārši neko nevar pateikt. Tas klusums mūs vieno cauri visai dzīvei daudz vairāk nekā daudz kas cits, kas mūsu kopējā dzīvē ir bijis. Nespēja par to parunāt velkas līdzi cauri visam. Lai gan esmu mēģinājusi dažu labu reizi par to kaut ko teikt un runāt, un man ir savs viedoklis par to, kas tur notika. Galvenā sajūta ir tāda, ka tas ir kaut kas, kam es neprotu pieskarties. Pirmajā laikā pēc Klāva nāves es redzēju sapni, kas regulāri atkārtojās. Tas vistiešākajā veidā bija saistīts ar Klāva bojāeju un vēlēšanos, lai viņš nebūtu gājis bojā. Sapnis bija tāds: man ir jāizšķaida viena mīlīga zīdaiņa seja, man viņš ir jāsit nost, un, kad es to izdaru, tajā vietā parādās riktīgs sātanisks nezvēra purns, kas tas īstenībā ir. Tā kā man ir izdevies viņu atmaskot, man ir izdevies izraut Klāvu dzīvu no viņa nagiem. Un es sajūtu to ārkārtīgo prieku un atvieglojumu, ka viņš ir dzīvs un nāk, viņš ir. Tā es ar to sātanu cīnījos gadiem.

Vairs ne?

Vairs ne. Vairs ne. Tā kā Uldis Bērziņš man vienā dzejolī ir piešķīris lomu, ka Zanderes sirmā bize, dzejnieces dvēsele rīko Vērmanītī Dzejas dienas mirušajiem dzejniekiem, nekur jau es no viņiem projām netieku. Tā atkal ir tēma – kas ir un kas nav reāls. Viņi fiziski nepastāv – ne Brūveris, ne Melgalvs, ne Klāvs, ne vēl citi draugi, protams, Andra un Andrejs, vēl un vēl. Draugu ir bijis daudz, un viņi ir miruši. Viņi nepastāv, bet tajā pašā laikā pastāv. Jo viņu nepastāvēšanas fakts taču neatceļ viņus manā apziņā. Atcerēties jau nenozīmē tikai ciest un sērot. Sērām ir sākums un gals, bet viņu klātbūtnei manās domās jau nav nekāda gala. Ja Klāvs tur ir, tad viņš tur ir.

Vai uzrakstot Mantojumus, tev ir skaidra sajūta, kurā "rindā no kreisās" tu šobrīd stāvi savā ciltskoka korī, atsaucoties uz tava dzejoļa Es esmu tēlainību?

Mana māsa nedzīvo Latvijā, un lai arī mēs uzturam ciešas attiecības, ar lielāko daļu bērnu un mazbērnu kopā fiziski esmu es. Man ir sajūta, ka es tagad esmu skrūve, kam ir jānotur kaut kāds smagums. Bet tas nav smagi, tas ir ārkārtīgi patīkami. Man savā dzimtā un savā ciltskokā šobrīd ir tāda vieta, ka es esmu Baba, kura ir ar visiem saistīta. Man nav tuvu radinieku, ar kuriem es nebūtu saistīta kādā ciešā, svarīgā veidā. Man ir jābūt arī sakarīgai. Es nevaru atļauties būt sabrukusi pļeka vai svilpaste pa gaisu. Man ir jābūt samērā sakarīgai. Tā es apzinos savu lomu ģimenes kopumā (smejas). Lai jebkurš, kurš grib, var ar mani parunāt, un lai no tā ir vismaz kaut kāda jēga. Ģimene – tā ir mūsu kopīgā partija. Uzskati var atšķirties, bet ģimenes piederība ir diezgan stipra. 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja