Ar tiešraides koncertu no Liepājas koncertzāles Lielais dzintars piektdien, 14. maijā, plkst. 20 Liepājas simfoniskais orķestris sava galvenā diriģenta Ģintara Rinkeviča vadībā svinēs 140. jubilejas sezonas noslēgumu. To varēs vērot britu klasiskās mūzikas aģentūras HarrisonParrott straumēšanas platformā Virtual Circle, ko aģentūra pērn radīja sadarbībā ar eMusic Live (tiešsaistes biļete maksā 10 eiro). Koncerts tiks filmēts, izmantojot koncertzāles Lielais dzintars digitālo aprīkojumu. Programmā skanēs Johannesa Brāmsa Pirmā simfonija un Sergeja Rahmaņinova Ceturtais klavierkoncerts – tā solists pianists Vestards Šimkus izvēlējies ļoti reti atskaņotu šī opusa redakciju.
Ģintars Rinkevičs, kurš savulaik beidzis gan Pēterburgas, gan Maskavas konservatoriju un ir Herberta fon Karajana konkursa (1985) laureāts, ir viens no izcilākajiem, starptautisku atzinību guvušajiem lietuviešu diriģentiem. Viņš ir Lietuvas Valsts simfoniskā orķestra dibinātājs, mākslinieciskais vadītājs un galvenais diriģents un Lietuvas Mūzikas un teātra akadēmijas profesors. No 1996. līdz 2003. gadam Ģintars Rinkevičs bija Latvijas Nacionālās operas galvenais diriģents, no 2007. līdz 2009. gadam – galvenais viesdiriģents. Viņš ir divkārtējs Latvijas Lielās mūzikas balvas laureāts (1996, 1999), dzimtenē 1994. gadā saņēmis Nacionālo balvu kultūrā un mākslā.
Ģintars Rinkevičs ir sadarbojies ar daudziem orķestriem pasaulē. Bijis Malmes operas un muzikālā teātra galvenais diriģents (2002–2005) un Novosibirskas Akadēmiskā simfoniskā orķestra mākslinieciskais vadītājs un galvenais diriģents (2007–2017). Stājies pie Berlīnes simfoniķu, Veimāras Valsts kapelas, Kopenhāgenas Tivolī simfoniskā orķestra, Sanktpēterburgas filharmonijas orķestra, Krievijas Nacionālā simfoniskā orķestra un Krievijas Valsts simfoniskā orķestra diriģenta pults. Viņa vadībā notikušas operas izrādes Zalcburgā, Londonas Karaliskajā Alberta zālē, Parīzes Elizejas lauku teātrī un Maskavas Lielajā teātrī.
Kopš 2017. gada rudens Ģintars Rinkevičs ir Liepājas simfoniskā orķestra galvenais diriģents un mākslinieciskais vadītājs. Savā pirmajā sezonā Liepājā viņš klausītājiem palika atmiņā ar spožo Karla Orfa kantātes Carmina Burana interpretāciju sezonas atklāšanas koncertā, nākamās sezonas tika atklātas ar Gustava Mālera Pirmo un Otro simfoniju, kurām nebijušu vērienu piešķīra sadarbība ar Lietuvas Valsts simfoniskā orķestra un Kauņas Valsts kora mūziķiem. Maestro ir vadījis spožas orķestra uzstāšanās kopā ar solistiem Mišu Maiski, Gidonu Krēmeru, Sergeju Nakarjakovu, Maiju Kovaļevsku, Vestardu Šimku, Klaudiju Haklu, Jeronimu Miļu, Valsts akadēmisko kori Latvija un daudzām citām izcilībām. Viņš arī ir vadījis Liepājas simfoniskā orķestra koncertus Indijā un Šrilankā. Ģintara Rinkeviča galvenā diriģenta līgums ar Liepājas simfonisko orķestri ir pagarināts līdz 2022. gada 31. augustam.
Ģintaram Rinkevičam ar Liepājas simfonisko orķestri vasarā ir paredzēti divi koncerti – 31. jūlijā skanēs jauna roka balāžu programma, savukārt pašās vasaras beigās plānota uzstāšanās ar tenoru Aleksandru Antoņenko.
Vai esat jau pieradis diriģēt koncertus bez publikas zālē?
Sajūtas pirms koncerta ir dīvainas, to - mēr Liepājā šādi esmu diriģējis jau šogad martā. Orķestris tomēr veic ierakstus un sniedz koncertus, kuri tiek raidīti un sa - glabāti internetā – YouTube, Facebook, orķestra mājaslapā. Tas ir labāk nekā nedarīt neko. Mēs jūtam publiku arī tad, ja koncertu ieraksta televīzija vai radio. Ja orķestris muzicē kopā ar diriģentu un solistu, mēs jūtam, ka spēlējam cilvēkiem, nevis tikai kamerām un mikrofoniem.
Tuvojas Liepājas simfoniskā orķestra 140. sezonas noslēgums, un varu tikai priecāties, ka to raidīs aģentūras HarrisonParrott platformā – tas nozīmē, ka starptautiskās publikas būs vairāk. Ja cilvēki turpina interesēties par mūziku, tas vien jau ir labi. Nu ko lai dara, ka tagad tā ir sasniedzama vienīgi ar datora vai televizora starpniecību. Tāds šobrīd ir mūsu liktenis. Atliek vien apskaust Liepāju un Latviju par to, ka tai ir orķestris, kuram ir tik ilga vēsture. Tik senu un vienlaikus garā jauneklīgu orķestru mums Lietuvā nav.
Šis ir vecākais orķestris Baltijas valstīs. To 1881. gadā izveidoja līdz ar Baltijā vecāko filharmoniju. Liepāja ir pilsēta ar vissenākajām simfoniskās muzicēšanas tradīcijām. Esmu ar šo orķestri sadarbojies jau agrāk, taču pēdējos četros gados, būdams tā galvenais diriģents, esmu iepazinis kolektīvu daudz tuvāk. Tagad zinu gan tā priekšrocības, gan problēmas. Stiprās un vājās vietas, tāpat kā iespēju atšķirības, piemīt ikvienam simfoniskajam orķestrim. Liepāja ir salīdzinoši neliela pilsēta. Tai ir liels kūrortpilsētas potenciāls. Lieliski, ka tai ir šāda koncertzāle – Lielais dzintars. Man ir ļoti patīkami tur strādāt.
Vai jubilejas sezonas noslēguma koncertā ir izdevies neatkāpties no sākotnēji izlolotās ideālās ieceres jeb plāna A?
Domāju, ka šis jau ir plāns D, jo esam vairākkārt pārplānojuši šo un citas programmas. Tas nav plāns A. Epidemioloģisko ierobežojumu dēļ nācās samazināt orķestra sastāvu, tāpēc bija jāatsakās no vērienīgajām iecerēm, par kurām domājām, – gan no Antona Bruknera, gan no Riharda Štrausa krāšņajiem simfoniskajiem opusiem. Mazākā sastāvā spēlēsim Johannesa Brāmsa Pirmo simfoniju. Sergeja Rahmaņinova Ceturtais klavierkoncerts Vestarda Šimkus izpildījumā gan bija ieplānots no paša sākuma.
Vai tā jums ir gaidīta atkaltikšanās?
Protams. Es pazīstu Vestardu jau sen, un daudz esam muzicējuši kopā gan Rīgā, gan Liepājā. Viņš ir uzstājies pie mums Viļņā ar Lietuvas Valsts simfonisko orķestri.
Kāds jūsu vērtējumā Liepājas simfoniskais orķestris ir pašlaik?
Orķestris ir sarežģīts organisms, kuru raksturojot varētu runāt par ikvienu tā mūziķi. Kopumā, manuprāt, Liepājas orķestra līmenis ir pielīdzināms Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra un Latvijas Nacionālās operas orķestrim. Būtisku atšķirību nav. Problēma ir tikai tajā, ka šis orķestris sastāva ziņā ir mazāks. Dažreiz ir žēl, ka, spēlējot Dmitrija Šostakoviča, Gustava Mālera, Riharda Štrausa un Antona Bruknera lieldarbus, uz skatuves ir par maz stīgu instrumentu mūziķu un tāpēc nepietiek stīgu skanējuma spēka, piepildījuma. Pūšaminstrumentu grupā ir izcili mūziķi, piemēram, pirmais mežradznieks un solo fagotists.
Katrs koncerts ir jauns notikums. Gadās, ka koncerts izdodas lieliski, un gadās arī kļūmes. Daudz ir atkarīgs ne tikai no mēģinājumu darba un mūziķu formas, bet arī no radošas veiksmes.
Vai savā pieredzē esat pārliecinājies, ka tie orķestri, kuriem ir iespēja ikdienā strādāt lieliskās koncertzālēs, arī paši kļūst arvien labāki un kopspēles kvalitāte aug?
Esmu pārliecināts, ka tam ir nozīme. It kā varētu strādāt un strādāt, nepievēršot tam uzmanību, taču pašiem mūziķiem ir daudz patīkamāk spēlēt, ja viņi sevi dzird un ja viņi, diriģents un publika dzird skaistu orķestra skaņu, ja mūzikas audums ir pārskatāms un dzidrs. Protams, muzicējot lieliskā akustikā, orķestris spēlē labāk.
Mūziķiem ir jāiespringst, jo Liepājas Lielajā dzintarā ir skaidri sadzirdama katra nianse un nav iespējams paslēpties sapludinātā kopskaņā. Vai tas jums rada stresu, vai šādos apstākļos jūtaties komfortabli?
Lielajā dzintarā jūtos komfortabli. Esmu jau pieradis, es visu ļoti labi dzirdu un zinu, ka tur skan izcili. Man ir patīkami, ja orķestra skaņa ir skaista un stīgu instrumenti skan tā, kā tiem ir jāskan, pilnībā izgaismojoties visā virstoņu rindā. Atkārtošu, ka dažkārt man vienkārši nepietiek šo mūziķu, jo viņu ir par maz. Man gribētos, lai skaita ziņā tas būtu lielāks simfoniskais orķestris. Protams, viss labais varētu būt vēl labāks. Akustiskais skanējums zālē varbūt varētu būt vēl plašāks un caurredzamāks, bet vienalga tas ir ļoti patīkams. Daudz grūtāk ir Latvijas Nacionālajam simfoniskajam orķestrim Rīgā, strādājot Lielajā ģildē. Tas nav salīdzināms!
Jau daudzus gadus ļoti gaidām un nevaram sagaidīt jauno koncertzāli Rīgā. Skumji jādzied kā slavenajā operduetā: laime bija tik tuvu, tik iespējama…
Mēs Viļņā arī gaidām jaunu nacionālo koncertzāli. Tā tiek projektēta, bet vienalga viss virzās uz priekšu pārāk lēni. Vieta ir izraudzīta, projektu konkursā uzvarēja Spānijas arhitektu birojs. Projektēšanas darbi jau tuvojas noslēgumam. Jaunajā koncertzālē muzicēs gan Lietuvas Nacionālais simfoniskais orķestris, gan manis vadītais Lietuvas Valsts simfoniskais orķestris. Vēl nav skaidrības, kurš būs šī nama rezidējošais orķestris: viena valdība saka vienu, nākamā – jau ko citu. Daudz ir atkarīgs no politiskās konjunktūras. Toties Latvijā ir jaunas koncertzāles Rēzeknē, Cēsīs, Liepājā un Ventspilī. Lietuvā pagaidām gatavojas būvēt tikai nacionālo koncertzāli Viļņā.
Vai esat jau pabijis visās mūsu jaunajās reģionālajās koncertzālēs?
Neesmu vēl redzējis tās, kuras uzbūvētas Rēzeknē un Ventspilī. Toties pats esmu diriģējis Cēsu koncertzāles atklāšanas koncertu. Spēlēja Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, dziedāja Aleksandrs Antoņenko.
Kā šajā skatuves mākslām īpaši nelabvēlīgajā pandēmijas laikā turpinājāt savu diriģenta darbu? Ko darīja jūsu izveidotais un vadītais Lietuvas Valsts simfoniskais orķestris?
Spēlējām diezgan daudz. Visu laiku mēģinājām, veidojām ierakstus un, kad bija iespējams, sniedzām koncertus ierobežotam klausītāju skaitam. Tā tas turpinājās līdz pagājušā gada 10. decembrim, un tad līdz Jaunajam gadam bija pārtraukums, kura laikā notika tikai individuālais darbs un darbs viens pret vienu – koncertmeistars tikai ar vienu mūziķi. Janvārī atsākām mēģinājumus, lai gan inficēšanās skaitļi Lietuvā tobrīd bija ļoti lieli. Mums paveicās šo laiku pārlaist bez vīrusa uzliesmojumiem kolektīvā.
Pirmo šā gada koncertu sniedzām televīzijas tiešraidē 26. februārī. No šī brīža atkal gan koncertējam, gan veicam ierakstus. Tūlīt pēc Liepājas simfoniskā orķestra jubilejas sezonas noslēguma atgriezīšos Viļņā, kur 21. maijā notiks Lietuvas Valsts simfoniskā orķestra sezonas noslēguma koncerts – spēlēsim Antona Bruknera Trešo simfoniju.
Tas arī būs tiešsaistes koncerts tukšā zālē?
Nē, ar publiku. Pirmo koncertu, kurā bija klāt klausītāji, sniedzām 24. aprīlī. Zālē bija tikai 150 klausītāju, tomēr viņi bija! Lietuvā tagad tiek ieviesta zaļā "iespēju pase", kas ļaus apmeklēt kultūras pasākumus tiem, kuri ir vakcinēti vai var uzrādīt negatīvu testa rezultātu. Testam ir jābūt veiktam 24 stundas pirms notikuma. Mūsu sezonas noslēguma koncertā 21. maijā zālē drīkstēs būt 500 klausītāju. Tas nemaz vairs nav slikti, tā ir puse no zāles ietilpības.
Vai jūs pats un orķestra mūziķi jau esat vakcinēti?
Pagaidām tikai tie, kuri ir īpašajās riska grupās. Taču pagājušajā nedēļā atvēra vakcinēšanās iespēju gan operteātrim, gan orķestriem un citiem lielajiem izpildītājmākslinieku kolektīviem. Pats esmu saņēmis pirmo AstraZeneca poti, jo Lietuvā jau ilgāku laiku vakcinē cilvēkus, kuri ir vecāki par 55 gadiem, un es jau esmu vecāks…
Tieši gribēju vaicāt, vai paspējāt pērn nosvinēt savu 60 gadu jubileju?
Paspēju nodiriģēt jubilejas koncertu īsi pirms karantīnas sākuma. Atskaņojām Arnolda Šēnberga Gurres dziesmas. Šī darba interpretācija bija viens no maniem radošajiem sapņiem, un tas piepildījās. Tas notika manā dzimšanas dienā 20. februārī. Piedalījās arī Liepājas simfoniskā orķestra mūziķi, jo ar mūsu orķestra māksliniekiem nepietiktu. Dziedāja trīs kori – mūsu operteātra koris, Kauņas koris un koris Viļņa. Uzreiz pēc tam gribējām atbraukt un to vēlreiz atkārtot Liepājā, bet tas vairs nebija iespējams.
Pavasarī, kad sākās karantīna, viss apstājās, tomēr jau jūnijā atkal spēlējām koncertus. Visu vasaru sniedzām no pavasara mēnešiem pārceltos koncertus un tā līdz vasaras beigām nospēlējām tos visus. Tādējādi sezonas plānu bijām pilnībā izpildījuši. Viss bija normāli – zālē bija 900 cilvēku. Rudens sezonā mūsu pēdējais koncerts notika 6. novembrī. Pēc tam mums koncertēt vairs neļāva. Pērn rudenī arī Liepājā diriģēju koncertā ar publiku. Šķiet, tobrīd zālē drīkstēja ielaist 250 cilvēku.
Tas jau labi, jo Latvijā pērn vasarā koncertdzīve atsākās ar solo vai nelielu kameransambļu muzicēšanu 25 klausītājiem.
Pie mums ierobežojumi bija atšķirīgi. Vispirms ārtelpās atļāva uzņemt 300 cilvēku, iekštelpās – 150, pēc tam pakāpeniski atļāva vairāk. Vismaz bija saprotama sistēma, kā mēs virzīsimies tālāk. Diemžēl pēc tam rudenī bija daudz saslimšanas gadījumu, un tas gan nebija labi.
Zināms, ka šovasar diriģēsiet vismaz divos Liepājas simfoniskā orķestra festivālos – Liepājas vasara un Liepājas Starptautiskajā zvaigžņu festivālā.
Augusta beigās mums būs koncerts ar tenoru Aleksandru Antoņenko. Tam vajadzēja notikt jau pagājušā gada martā Zvaigžņu festivālā, ko pārtrauca karantīna. Šajā festivālā paspēju nodiriģēt Antonīna Dvoržāka Devīto simfoniju, bet tā bija tikai tiešraide. Pēc tam pārējie koncerti tika atcelti. Cerēsim, ka vasarā viss varēs notikt. Ar mūsu sadarbību esmu ļoti apmierināts. Pat ja lidmašīnas vairs nekur nelido, uz Liepāju varu atbraukt ar mašīnu. Sākumā mans Liepājas simfoniskā orķestra galvenā diriģenta līgums tika noslēgts uz trim gadiem, pēc tam to pagarināja vēl uz diviem gadiem. Pēc nākamās sezonas atkal skatīsimies.
Vai pēc sezonas noslēguma koncertiem varēsiet atpūsties un baudīt vasaru?
Nekādas atpūtas vasarā nebūs. Plāni ar Lietuvas Valsts simfonisko orķestri ir pamatīgi. Vasaras festivālā izpildīsim Džuzepes Verdi Rekviēmu. Kopā ar Kauņas Valsts kori veltīsim šo atskaņojumu tā ilggadējā diriģenta un mākslinieciskā vadītāja Petra Biņģeļa piemiņai. Viņš kļuva par Covid-19 upuri. (Petrs Biņģelis šo kori izveidoja 1969. gadā un vadīja vairāk nekā pusgadsimtu, līdz pagājušā gada decembrī šķīrās no šīs pasaules – I. L.)
Koncertizpildījumā atskaņosim Džakomo Pučīni operu Vīlas, kurā dziedās mūsu slavenais tenors Edgars Montvids un kuru nepaspējām nospēlēt pagājušā gada novembrī. Vasarā sniegsim vēl vairākus koncertus: atskaņosim Gustava Mālera oratoriju Dziesma par zemi, kurā dziedās Aleksandrs Antoņenko un Justīna Gringīte. Ceru, ka koncertos varēs būt klāt publika. Sagaidu, ka epidemioloģiskā situācija būs uzlabojusies, jo straujā tempā notiek vakcinācija. Jo vairāk būs vakcinēto, jo mazāk cilvēki slimos.
Vasara būs saspringta, augustā piedalīsimies citos festivālos ne tikai Viļņā, bet arī Šauļos, Tauraģē un Pažaislē. Viļņas Pilsētas operā (Vilnius City Opera) diriģēšu divus operas iestudējumus – Džuzepes Verdi Trubadūru un Pētera Čaikovska Jevgeņiju Oņeginu, savukārt Lietuvas Nacionālajā operas un baleta teātrī veidošu Džakomo Pučīni Bohēmas jauniestudējumu. Starp citu, operteātris vēlas, lai es 6. jūlijā diriģētu itāļu komponista Amilkāres Ponkjelli (1834–1886) operu Lietuvieši (pirmizrāde notika Milānā 1874. gadā – I. L.). Starp citu, tā nepavisam nav slikta opera – skaisti ansambļi, ārijas mūzikas valodā, kas balansē starp bel canto, Verdi, Leonkavallo un Pučīni. Tā veidota pēc Adama Mickeviča poēmas Konrāds Vallenrods. Pie mums šo operu izrādīs lietuviešu valodā. Visticamāk, tā būs brīvdabas izrāde universitātes iekšpagalmā. Tur pietiek vietas 1000 skatītājiem.
Sanāk, ka vasarā diriģēsiet piecas operas. Atliek vien novēlēt jums izturību!
Paldies! Izturību tiešām vajadzēs. Lai Dievs dod, ka drīkstētu nākt publika, būtu beigusies pandēmija un mūsu darbība vairs netiktu apturēta. Domāju, ka cilvēki nāks, jo vakcinētie ļaudis varēs pulcēties drošāk un līdz vasaras beigām vai rudenim vakcinācija droši vien būs pabeigta. Pandēmijas laiks mums vienkārši ir jāpārdzīvo un jāsaglabā optimisms.
Kāda ir jūsu recepte optimisma saglabāšanai?
Es brīnišķīgi jūtos savā ģimenē. Mums ir liela ģimene, un jaunākajam dēlam 21. maijā būs divi gadi. Vēl man ir 18 un 17 gadu vecas meitas un 15 gadu vecs dēls, kurš mācās Mākslu skolā kordiriģēšanas nodaļā. Man nav laika skumt. Ļoti uzmundrina arī tas, ka faktiski visu laiku tomēr ir izdevies noturēt mūsu orķestra darbu. Ar publiku vai bez tās, bet mēs turpinājām strādāt! Mana nostāja ir šāda: skaidrs, ka pandēmija nav nekas labs, bet tas nav visšausmīgākais, kas var notikt. Ir šausmīgi pandēmijas dēļ zaudēt tuvus cilvēkus, taču cilvēcei tā nav tāda traģēdija kā karš.
Vai jums nav bail saķert vīrusu?
Strādādams es par to nedomāju. Protams, pievērsu tam uzmanību un darīju visu, lai neinficētos, taču turpināju strādāt ar orķestri.
Koncerts
Liepājas simfoniskais orķestris, diriģents Ģintars Rinkevičs, pianists Vestards Šimkus
Tiešraidē no Liepājas koncertzāles Lielais dzintars 14.V plkst. 20
Biļetes emusiclive.com EUR 10