Laika ziņas
Šodien
Sniega pārslas
Rīgā +1 °C
Sniega pārslas
Piektdiena, 22. novembris
Aldis, Alfons, Aldris

Kādreiz zariņš ir arī jānolauž. Intervija ar režisoru Reini Suhanovu

"Dziesmu un deju svētku kustība – tā ir milzīga, milzīga kultūras loģistikas shēma – pašorganizējoša sistēma pāri visai Latvijai," saka režisors Reinis Suhanovs

Mežaparka estrādē – Sidraba birzs 9. jūlija vakarā, XXVII Vispārējo latviešu dziesmu un XVII deju svētku noslēguma koncertā Kopā augšup, vienas Laimas Jansones kokles ieskandināta, kļūs par tūkstošstīgu kokli. Visas ķildas, ķīviņi, nenovīdība un sīkās šķelšanās, paša raizes un vājums paliks kaut kur tālu, tālu prom kā nekad nebijis. Pili pa pilei satecējusi no kādas nemateriālas gara un iedvesmas vielas, no novadu mazajām upītēm, no visiem mūsu Latvijai veltītiem sapņiem un vēlējumiem noturēties brīvai un pašu neizniekotai, arhitektu Austra Mailīša un Jura Pogas, akustikas speciālista Andra Zabrauska pasaules mēroga unikālajā akustiskajā traukā sliesies augšā Gaismas pils. Neredzama, bet katras mirdzošās acis TV ekrānos liecinās, cik patiesībā īsta, reāla un stipra tā ir.

"Ja dziesma būtu tikai pretestība, tad dziesmu svētkiem jau vajadzētu izsīkt. Dziesmu svētki kaut ko izdara cilvēkam... Man trūkst vārdu, lai to precīzi formulētu," intervijā (Delfi, 21.06.2023.) saka Vašingtonas Universitātes Sietlā asociētais profesors, folklorists un valodnieks Guntis Šmidchens.

Vienā brīdī, domājot par latviešu attiecībām ar Dziesmu svētkiem, vienīgais, ko atliek secināt, – tas tiešām ir iracionāls brīnums. Jo vairāk tu pretojies, sak, varētu tak mēģināt visu šo ekstāzi izlīdzināt ikdienas saprātīgākā, gudrākā un vairāk empātiskā saimniekošanā un savstarpējās attiecībās, jo smagāk un dziļāk krīti atpakaļ patriotismā un saviļņojumā, un, kad pa Brīvības ielu velsies gājiens ar šogad tik skaisto nosaukumu Novadu dižošanās, iekšējais skeptiķis šajā tautas pašapziņas, spēka un prieka upē būs noslīcis, bet laimīgs, pilnu muti brunču un ziedu krāsu un gaviļu. Spītējot, dižojoties, izsāpot un izgavilējot, slavinot ķeizaru un Staļinu, Dziesmu un deju svētki no pirmajiem sešiem vīru koriem Dikļos tālajā 1864. gadā ir ļāvuši mums būt un turpināties, svētku dienās kā spogulī ieraugot, cik mēs patiesībā brīnišķīgi ne tikai varētu būt, bet esam. Ja gribam.

2023. gads ir robežšķirtne – pirmoreiz, runājot par Dziesmu un deju svētku fenomenu, parādās arī pašironija, ironija, pat parodija, un režisora Aika Karapetjana pienesumā – pat šausmu estētika un trilleris. LMT asprātīgais seriāls Kolektīvs, Jaunā Rīgas teātra aktiera Viļa Daudziņa ar pirkstu telefonā veidotie zīmējumi – pirmie latviešu Dziesmu svētki bildēs, kas tapuši filmas Zeme, kas dzied uzņemšanas laukumā, un rakstnieka Māra Bērziņa īsie stāsti Pastāsti par dziesmusvētkiem ir veselīga piešprice tieši laikā.

Tieši tā ir skaidrs, ka tradīcija ir gana spēcīga. "Ir jāsmejas, un ir jāfilmē filmas. Nesakrita ar laikiem, bet man bija piedāvājums arī vienā filmā piedalīties. Jo vairāk anekdošu, jo stiprāka tā lieta," saka noslēguma koncerta režisors Reinis Suhanovs. Uz viņu "Frolovas metode" vairs neattiecas, jo pirmās drebošās rokas jau izdzīvojis, režisējot skolēnu svētku deju koncertus.

"Svarīgākais ir tas, ka šī kopa ir pašorganizējoša. Pašdarbnieku koru un deju kustība ir viena no labāk organizētajām kustībām Latvijā. Informācijas nodošana ir ļoti labi sakārtota. Nav jāizmanto ne sabiedriskie mediji, nekas. Tā ir ļoti sasniedzama kopa caur diriģentiem vai vadītājiem. Katrs cilvēks ir ļoti viegli sasniedzams, atbild Reinis Suhanovs, vaicāts, vai tūkstošgalvīgo kori uztver par pūli, masu vai, līdzīgi kā virsdiriģents Māris Sirmais, spēj domāt par katru atsevišķu cilvēku.

Vai atceries, kādas bijas domas un sajūtas, saņemot piedāvājumu režisēt Dziesmu un deju svētku noslēguma koncertu?

Tas notikums ir saistīts ar iepriekšējiem Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkiem, kad biju deju lielkoncerta Saule vija zelta rotu režisors un scenogrāfs. Esmu savā ziņā šīs kustības aktīvists, jo pats dejoju jau no piecu gadu vecuma, arī meita aktīvi dejo. Izprotu šo kustību no iekšpuses. Bija moments, kad kovida pandēmijas apstākļos politiski mēģināja vēlreiz atcelt svētkus vai pārcelt par gadu, bez politiķu iekšējās izpratnes par to, ko nozīmē pārcelt programmu bērniem, kuri bieži vien gada laikā izstiepjas par piecpadsmit centimetriem. Tajā brīdī mēs bijām aktīvā pozīcijā un kopā ar Romānu Vanagu un Māru Mellēnu devāmies pie Valsts prezidenta Egila Levita. Romāns manā pietiekami aktīvajā darbībā ieraudzīja cilvēku, kas būtu vajadzīgs. Tajā brīdī gan programma, gan scenogrāfs, gan tekstu autori jau bija piesaistīti. Režisors tika piesaistīts kā pēdējais kompānijas elements.

Tiem, kas nav Dziesmu svētku kustībā iesaistīti, bieži vien ir jautājums – ko tad režisors īsti var izdarīt un ietekmēt? Režisora svarīgais uzdevums ir jēgas un paša pasākuma kopā salikšana. Dziesmu svētkos jēga ir dziesmā, mūzikā, repertuārā un diriģenta satikšanās brīdī ar kopkori. Ir nepieciešama diezgan liela palīdzība, lai tas viss notiktu ritmiski un nenoplaktu emocijas, tas vairāk ir emocionālās matemātikas uzdevums. Esmu veidojis scenogrāfiju pēdējiem trim stadionu koncertiem un biju nolēmis no dejām atvirzīties un varbūt pat vispār atvirzīties no svētkiem. Tajā brīdī vispār nebija skaidrs, vai svētki varēs notikt. Sarunā ar Romānu nonācām līdz tam, ka noslēguma koncerta nosaukums varētu būt Kopā augšup. Svētki var notikt tikai tad, ja esam kopā. Tas man likās gan cilvēciski, gan sabiedriski nozīmīgi, un esmu priecīgs, ka tagad esmu tur, kur esmu.

Cik svarīga ir iekšējā pieslēgšanās un personīga būšana tradīcijā? Vai, tavuprāt, Dziesmu un deju svētku režiju var uztaisīt tīri tehniski – kāds, kurš nav iekšā šajā kustībā? Piemēram, uzaicinām kādu Saules cirka vai olimpisko spēļu ceremoniju režisoru? 

Es domāju, ka var, bet jautājums ir par to, kā izprast lietu būtību. Ļoti negribētos, ka svētki pārvēršas par pasākumiem, režisoru un producentu savstarpēju sacensību, kurš uztaisīs jaudīgāko, interesantāko vai aizraujošāko notikumu.

Svarīgākais ilgst piecus gadus, kad notiek gatavošanās svētkiem. Tā ir drāma, kad tev kādā kolektīvā vienkārši nepietiek sastāva, tas ir jānodrošina un kāds ir jāpierunā. Tās pagastā ir draudzības, sava veida sacensības. Es nāku no Tukuma novada Kandavas, un vienmēr ir bijusi sacensība ar citiem. Vērtēšana ir ar lielu jautājuma zīmi – kā var pēc kritērijiem un skalām vērtēt deju? Bet redz, ka var. Tomēr centrā tik un tā ir jābūt kopā sanākšanai, jāpakļaujas disciplīnai, lai radītu. Tas ir unikāli, tagad arī kara kontekstā, ka tik daudzi cilvēki sanāk vienā vietā, pakļaujas absolūtai disciplīnai, diriģentam vai virsvadītājam, lai radītu mākslas pārdzīvojumu un prieku par kopā būšanu, un tā ir brīva izvēle.

Dziesmu un deju svētku koncertu estētikas formālajās pazīmēs daudzi bez grūtībām saskata līdzību ar uzvedumiem, kas ir raksturīgi autoritāriem režīmiem. Kāds būtu tavs komentārs?

Jā, šis moments tur ir, un par to ir jārunā, arī domājot par nākamajiem Skolu jaunatnes Dziesmu un deju svētkiem. Arī es esmu aicinājis māksliniecisko padomi domāt par to, kā mēs pašā svētku radīšanas un sagatavošanas procesā vairāk iesaistām bērnus.

Lai viņi nebūtu tikai punktiņi zīmējumā?

Jā, lai viņi maksimāli maz būtu punktiņi. Tajā pašā laikā ir jāsaprot, ka ir izstrādāta kaut kāda sistēma, kas nodrošina kvalitāti. Bieži vien kvalitatīvas lietas var panākt tikai ar disciplīnu. Tā ir arī būtiska kvalitāte, lai attīstītos valsts. Daudzās lietās ir vajadzīga disciplīna. Par šo jautājumu ir jādiskutē un jārunā. Kaut kādā ziņā dziesmu svētku noslēguma koncerts šogad ir kļuvis arī par demokrātijas platformu. Ar koristu un sabiedrības iesaistīšanos dažas nedēļas pirms svētkiem no repertuāra tika izņemta dziesma ar Kaspara Dimitera vārdiem. Es uz to skatos kā uz ļoti labu procesu. Tas nozīmē, ka arī cilvēku grupa var ietekmēt sabiedriski nozīmīgu notikumu. Protams, ir arī kaut kādas robežas, jo pastāv mākslinieciskā iecere. Dziesmu izņemt ir drusku, drusku vieglāk. Deju tā nomainīt ir nereāli. Anarhija nedrīkst notikt, jo tas ir pasākums, kurā ir iesaistīti vairāki desmiti tūkstošu cilvēku. Patiesībā – jo vairāk parādītos problēmu, par kurām diskutēt, jo labāk. Vēl labāk būtu, ja pēc svētkiem notiktu liels publisks izvērtējums, kur sabiedrība caur kultūras žurnālistiku, recenzijām, kritikām, caur savām idejām paustu savus ierosinājumus, jo tad jau būtu sācies nākamais svētku gaidīšanas cikls. Organizatoriski šāds process jau ir – pēc svētkiem notiek konference, bet bieži vien tas paliek speciālistu redzeslokā. Tā ir tā īstā vieta, kur spriest, jo Dziesmu svētki tāpat notiks, vai mēs to gribam vai ne.

Cik tūkstoši cilvēku būs estrādē noslēguma koncertā Kopā augšup?

Tas ir jāprecizē, bet kopumā mazliet vairāk nekā 20 000 dalībnieku. Šogad ir divi koncerti – koru koncerts Tīrums. Dziesmas ceļš, kur vairāk skan koru mūzika, un noslēguma koncerts Kopā augšup, kas tiek veidots kā koncerts, kurā parādīsies visi žanri. Vairāk, nekā ierasts, ir atvēlēts lauks arī dejām. Koncertā ir iekļauts vesels cikls – deju un mūzikas svīta ar tautas mūzikas, folkloristu, pūtēju orķestru un dejotāju piedalīšanos, kur koristiem tajā laikā koncerta vidū ir iespēja drusku atpūsties apsēžoties un pakustoties. Ir arī dejas, kas tradicionāli savijušās kopā ar kormūziku, kā, piemēram, Sasala jūriņa vai Prūšu zeme un Ik rudeni valodiņa. Koncertu iesāksim, pirms vēl tas ir sācies, – sāksim ar Laimas Jansones kokles vienas stīgas skanējumu, lai ieskandinātu Sidraba birzi Dziesmu svētkiem. Jauno estrādi pēc arhitekta Austra Mailīša vēlmes gribas saukt par Sidraba birzi. Aicinātu arī sabiedrību vairāk pievērsties šai Sidraba birzs vietai. Austra iecerē tā ir kopā sanākšanas un Dziesmu svētku svētā vieta. Šajā laikmetā, kad lietām jābūt ekonomiski pamatotām, estrāde ir kļuvusi arī par pasākumu norises vietu. Vēl pirms divām nedēļām tur bija reivs ar tehnomūziku. Dziesmu svētku nedēļā gribas cerēt, ka Sidraba birzs būs piesūkusies ar Dziesmu svētku garu. Kopā augšup iekļaujas vairāki aspekti – pirmkārt, esam kopā visas nozares, kuras piedalās Dziesmu svētku procesā. Otrkārt, mēs beidzot varam būt kopā. Nosaukums tapa pandēmijas laikā, kad cilvēki nedrīkstēja atrasties kopā, un nebija skaidrs, vai atļaus. Sākoties karam, pandēmija kaut kādā ziņā atkāpās. Caur vakcināciju un citiem pasākumiem tika sasniegts tāds līmenis, ka mēs varam būt kopā. Bija īss sagatavošanās termiņš – tikai gads. Tas ir ļoti, ļoti maz tik lieliem svētkiem. Es pilnībā ticu, ka mūsu nozare būs mobilizējusies un mēs sniegsim brīnišķīgus svētkus.

Atgādināji, ka šo Dziesmu un deju svētku virsvērtība pēc pandēmijas murgainās izolācijas pieredzes būs piedzīvot laimi stāvēt tuvu blakus otram dzīvam cilvēkam no savas tautas. Tas likās tik pašsaprotami, bet izrādās, ka ir dāvana.

Tieši tā. Cik svarīgs ir šis nosaukums, kuru mēs varam locīt – "kopā kopā", bet cik tas emocionāli ir svarīgi. Tajā brīdī, kad pandēmijas laikā nevarēji satikt mammu vai brāli, tas vārds atdzīvojās privātā ziņā. Arī trakajā hokeja pavasarī bronzas medaļa parādīja, kādi svarīgi pozitīvi notikumi mūs atkal apvieno kopā. Kopā kopā – tā ir domāta arī kā cilvēku kopa. Ja mēs esam kopā kā grupā, tikai tad mēs varam doties augšup.

Ko tev kā režisoram nozīmē strādāt šāda mēroga brīvdabas telpā? Kāds ir tavs režisora uzdevums, mijiedarbojoties ar vidi, kura jau piedāvā savas metaforas – kalns, birzs, mežs? Vai tavs uzdevums ir būt gandrīz nemanāmam un izcelt Sidraba birzī ielikto tēlainību? 

Tādā ziņā es esmu labi trenēts. (Smejas.) Pēc pirmās izglītības esmu scenogrāfs. Arī režijā apmācības procesā vispirms strādā ar tekstu, gatavu doto. Mēs runājam par autorteātri, autormākslu, bet šādā pasākumu režijā vienmēr svarīgākais ir konteksts. Mūsu pedagogi – Andris Freibergs un Viktors Jansons – apmācības procesā ļoti daudz akcentēja visu, kas ir saistīts ar zīmēm. Šī iemesla dēļ kodēt un attīstīt šīs lietas ir ārkārtīgi svarīgi. Es ļoti daudz esmu strādājis arī ar nacionālo literatūru, ar pilnīgi neiespējamu materiālu, kā, piemēram, kopā ar Viesturu Meikšānu taisījām Virzas Straumēnus. Tāpat – ar Raiņa darbiem. Nacionālās atmodas laiks manī ir ļoti iekšā ģenētiski. Tāpat arī – sarežģītas attiecības ar revolūciju. Man rados ir gan revolucionāri, gan leģionāri. Mans vecaistēvs ir leģionārs un bijis izsūtīts. Līdz ar to nacionālā stāsta sakne vai tās veidošana vienmēr ir manī eksistējusi. Literatūrā ir zudušās paradīzes meklējumi. Tas ir lauks, kurā es jūtos stabili un kur man patīk atrasties. Protams, tas ir arī bīstami, jo provocē uz iekrišanu saulainajā pagātnē, bet uz to cenšos skatīties kritiski. Sidraba birzs kontekstā ir fantastiski, ka Austris Mailītis kā absolūti pasaules un laikmetīgi domājošs mākslinieks ir centies atrast latvisko kodu, nemēģinot to padarīt dekoratīvi etnogrāfisku. Viņš ir centies atrast ļoti funkcionālu sakni. Kas ir Dziesmu svētku lieta? Sanāk koris. Tātad korim jābūt ērtai uznākšanai. Sanāk publika, tātad publikai jābūt ērtai sanākšanai. Lai mēs visi justos ērti un varētu notikt galvenais, ka diriģents paceļ rokas, koris sāk dziedāt, un mēs klausāmies vai dziedam līdzi. Lai notiktu šis rituāls. Strādājot kā režisoram kopā ar arhitektu Austri Mailīti un māksliniecisko vadītāju Romānu Vanagu, man ir jāsaprot, kā visērtākajā un maigākajā veidā šis notikums var ritēt uz priekšu. Tas ir kā ceremonijas veidotāja darbs, jo Dziesmu svētki paši iet uz priekšu. Publika Dziesmu svētku koncertā diktē daudz vairāk nekā teātra izrādē. Arī koristi un citi dalībnieki. Stihiskie procesi ir daudz lielāki. Režijai jābūt tādai, kas tam ļauj notikt. Nedrīkst stāties ceļā kā tāds ķīlis, jo to nonesīs un var rasties arī konflikti. Izteiksmes līdzekļiem ir jābūt pietiekami jutīgiem. Šajos svētkos būs šādi mēģinājumi.

Vai tev Dziesmu svētku 150 gadu senajā tradīcijā ir kādas personības un periodi, kas šķiet īpaši saistoši un dramaturģiski?

Man šķiet ārkārtīgi būtiski, ka cauri padomju gadiem Dziesmu svētki ir saglabājušies. Tas vēl ir pētāms. Skaidrs, ka padomju vara tajā saskatīja lielisku veidu, kā svētkus izmantot savā labā. Daudz kas, iespējams, tika sabojāts. Tomēr svarīgā lieta, ka ļoti daudzi cilvēki sanāk kopā un dzied vienā valodā un zem noteiktiem burtiem un vārdiem vibrē cita sajūta, – tas ļoti daudz ir palīdzējis. Ja padomju okupācija Dziesmu svētkus būtu aizliegusi, tos atjaunot būtu stipri sarežģīti, jo pa visu Latviju ir izveidota sistēma, kas strādā, – koru diriģenti, koru vadītāji, koncertmeistari, telpas tam visam. Tā ir milzīga, milzīga kultūras loģistiskas shēma. Ja tā būtu iznīcināta, nezinu, kāda nauda un spēks tur būtu nepieciešams. Tas, manuprāt, ir viens no pašiem būtiskākajiem brīnumiem. Izveidot tradīciju ir samērā viegli, bet to noturēt – jau grūtāk.

Par Dziesmu svētkiem padomju laikā noteikti ir pētījumi, bet es domāju, ka izvērtējums vēl nāks pēc gadiem 20. Šobrīd distance ir par mazu. Joprojām dzīva ir tā paaudze un dalībnieki, kas dziedāja, tāpēc sāpīgam izvērtējumam vēl nav laiks. Tas ir apbrīnojami, ka tradīcija ir saglabājusies, bet jautājums ir – kādas ir iespējamās nelabās lietas, kas no šī laika ir uzslāņojušās?

Piemēram, kas?

Nezinu. Varbūt tādu nav. Jautājums ir interesants. Citās jomās sabiedrībā mēs atklājam šos uzslāņojumus. Tas, ka ir jauna mūslaiku estrāde Sidraba birzs, ir ārkārtīgi svarīgi. Pirmāk tika būvētas estrādes gandrīz uz katriem svētkiem, bet tagad mums ir viena un beidzot jauna. Protams, kultūras būvju jautājumā visi uzreiz saķer galvu, bet būs jāierosina jautājums par jauna stadiona nepieciešamību, jo vieglatlētikas stadionā veidot Deju svētkus... Mums trūkst norišu vietu. Savukārt Mežaparkā ar to cilvēku daudzumu, ar kuru mēs nodarbojamies, ienest deju nav iespējams. Daugavas stadions kļūst arvien sarežģītāks.

Vai nepastāv bažas, ka dziedātāju un dejotāju skaits varētu sarukt? Vai visiem maziem latvju bērniem ir obligāti jāgrib dziedāt un dejot? Vai vēlēšanos piedalīties Dziesmu un deju svētkos uzsūc ar mātes pienu un vai tā ir vienīgā un galvenā patriotisma izpausme?

Man tāds jautājums nav radies. Man ir tieši pretēja pieredze. Labāk pārzinu deju nozari. D un E grupās – mana gadagājuma cilvēku lokā – pēdējos gados ir izveidojušies ļoti daudzi kolektīvi. Tie ir cilvēki spēka gados, kuriem ir ģimenes. Ja vecāki dejo, bieži vien dejo arī bērni.

Bet – ja bērns saka, ka viņš grib nodarboties ar sportu un iet robotikas pulciņā?

To jau vienmēr var apvienot.

Nevar tomēr iet piecos pulciņos.

Var iet arī piecos. Es pats mācījos Kandavas deju skolā, un man bija nodarbības piecas reizes nedēļā pa vairākām stundām. Tāpat gāju arī mākslas skolā un nodarbojos ar visu to, ko viens puika dara tajā vecumā. Domājot par nākamajiem skolēnu svētkiem, gribu aktualizēt vārdu "darīt" ar senāko nozīmi "radīt". Es daru dziesmu vai daru tekstu. Tātad darināt. Piedalīšanās svētkos nozīmē arī radīšanas lietas, socializēšanos, domāšanu par ārkārtīgi būtiskām nākotnes sabiedrības lietām. Ņemot vērā bieži vien cilvēku mazkustīgo dzīvesveidu ar mazām iespējām socializēties (tagad runāju caur dejas prizmu, jo tā vairāk ir mana pieredze), tā ir iespēja arī saskarties ar cilvēkiem, kas ir tik ļoti nepieciešama. Sadoties aplī un dejot. Līdzīgi kā citos mākslas virzienos. Pagājušajā gan arhitektūras, gan mākslas Venēcijas biennālē varēja novērot, ka atgriežas un joprojām ir aktuāli rokdarbi un tradicionālās lietas. Nevis kā kāda pesteļošana, bet tas ir nepieciešams paralēli robotikai un mākslīgajam intelektam, kurš visu izdarīs ātrāk par mums, un mums paliks laiks. Mēs to varam izmantot. Nevar pat teikt, ka es skatos optimistiski, jo tas notiek nevis, lai kaut ko pierādītu, bet tāpēc, ka ir iekšēja nepieciešamība. Jo vairāk mēs kā sabiedrība un svētku veidotāji parūpēsimies par to, ka šajos svētkos ir interesanti piedalīties, jo vairāk mēs to nodrošināsim. Mans rosinājums ir virzīties uz to, lai dalībnieks sevi neizjustu kā dalībnieku kaut kādu organizatoru rokās, tad gan mēs pazaudēsim svētkus. Šodien jebkurš uzņēmums ar lielām bailēm tuvojas Dziesmu svētkiem. Tas nozīmē, ka tevi noteikti izkritizēs, ieliks sociālajos tīklos, tādēļ darīšana būtu vairāk jāuzņemas pašiem cilvēkiem. Esmu pilnīgi pārliecināts – ja mums pēkšņi visi svētkiem paredzētie līdzekļi būtu jāiegulda tautsaimniecībā vai medicīnā, vai kādā katastrofā, – varbūt tas skan provokatīvi, bet cilvēki pašorganizētos un svētki būtu. Kas tad ir vajadzīgs? Kalns, kur sastāties, un lietas var notikt.

Laiku pa laikam aktivizējas diskusija par to, vai nepieciešami tik stingri mākslinieciskie kritēriji, a cappella dziedāšana – tas ir grūti, un XXI gadsimta pie komforta radušajam cilvēkam ne pārāk patīk, ja ir jāpiepūlas, lai arī paši beigās ir ieguvēji no gandarījuma. Kāda ir tava nostāja?

Negribētu, ka mani pārprot. Es noteikti esmu par kvalitāti. Cilvēkiem ir interese par to, kur ir kvalitāte. Manuprāt, svētku rīkotāji un procesa dalībnieki ir sadzirdējuši šo vēlmi pēc vienkāršas dziedāšanas, un jau vairākus gadus notiek sadziedāšanās naktis. Skatuviskā tautasdeja ir atsevišķs žanrs, kā es smejos – neiekļaujošs un visādi citādi nedemokrātisks, jo vari piedalīties tikai tad, ja tev ir 12 meitenes un 12 puiši, piedošanu, spējīgi dejot ātrā tempā, lēkt, būtībā – sportisti. Ir vajadzīga liela meistarība un fiziskie dotumi. Šīs dejas ir piepildītas arī ar tradicionālām vērtībām. Tie, kas dejo, ir heteroseksuāli pāri. Tādā ziņā Eiropas kontekstā uz šo varētu skatīties ar aizdomām no visiem aspektiem. Tajā pašā laikā tā ir māksla, kurai ir nepieciešama meistarība. Es domāju, ja zustu meistarība, tad gan cilvēkiem zustu vēlme piedalīties šajā procesā, jo kāpēc darīt kaut ko, kam netiek pievērsta uzmanība? Kas to ietu skatīties, ja darām tikai paši savam priekam? Šajā brīdī tā ir kvalitāte, ko mēs arī pārdodam uz āru. Bet paralēli šai skatuves dejai ir danču kustība, kur uzsvars tiek likts uz citām lietām, kas ir etnogrāfiskākas. Svētkos tam visam tiek atrasta vieta. Būtu jābūt tā, ka es varu piedalīties tajā formātā, kādā es varu piedalīties. Līdzīgi kā jebkurā lielajā teātra festivālā – ir pamatskatuve ar profesionāļiem, mūsu dejotāji un dziedātāji ir pusprofesionāļi, un brīvās skatuves.

Runājot par Sidraba birzs tēlainību. Visu mūžu tautasdziesmas rindas "Caur sidraba birzi gāju,/Ne zariņa nenolauzu./Būt’ zariņu nolauzusi,/Tad staigātu sidrabota" uztvēru klasiskā latviskā pieticībā kā mudinājumu uz pietāti un pazemību. Tagad pēkšņi sadzirdēju teikuma otrās puses vēstījumu, kas principā mudina uz tieši pretējo – rīkoties, darīt, atļauties. Kas šajā tautasdziesmā, tavuprāt, ir iekodēts?

Ļaušos savam redzējumam, kas bieži vien var nesaskanēt ar speciālistu skatījumu. Paldies dievam, man ir dota iespēja to brīvi interpretēt. Jebkura svēta lieta, arī Dziesmu svētki, drīkst būt pakļauti analīzei. Citreiz arī mežā kāds zariņš ir jānolauž, lai tas, kas ir blakus, izaugtu stiprāks. Esmu dzirdējis arī kritiķus, kas uzskata, ka tam, ko darīja Ziedonis, atbrīvojot dižkokus, bija arī negatīva ietekme uz ekosistēmu. Tajā pašā laikā tam vienam elementam tiek parādīts gods un telpa. Tas ir labi, ja kādai kopai cilvēku liekas, ka kaut kas attīstīsies labāk, ja mēs kaut ko atmetīsim. Tas ir par to, ka citreiz es nesu kaut ko uz muguras, visi jau sen redz – nu, noņem nost tos divus kilogramus, pēc tam būs vieglāk iet! Līdzīgi ekonomikā – tev ir vairāki biznesi, viens no tiem neiet, tu, emociju vadīts, to uzturi, bet citreiz tu no tā atbrīvojies un pārējie aiziet. Vai – tu raksti grāmatu vai glezno grāmatu, un tā iet pilnīgi sviestā. Sagleznojusies jau. Nu atmet un aizej kaut kur citur brīvāk. Tas ir par atteikšanos, lai pēc tam kļūtu vēl spožāks.

Lai arī šobrīd visa tava uzmanība ir veltīta Dziesmu un deju svētku noslēguma koncertam, vēlos ar tevi parunāt arī par teātri. Tikko Liepājas teātris noslēdza sezonu ar režisora Elmāra Seņkova triloģijas pēdējo daļu – Grieķi. Tu visiem trijiem iestudējumiem (Šekspīrs, Grimmi) esi scenogrāfs. Vai tiešām tik vienkārši notika, ka pacēli galvu uz Liepājas teātra griestiem, ieraudzīji apaļo plafonu, un dzima ideja vizuālā karkasa kamertonim?

Jā, tā bija. Triloģija tapa četru gadu garumā, un scenogrāfijas ideja Grieķiem man jau bija skaidra Grimmu ģenerālmēģinājumā. Visas triloģijas kontekstā mēs meklējām teatralitāti. Abi divi ar Elmāru kā strādājoši pedagogi atļaujamies iet nepareizos vai bīstamos teātra ceļus, kur draud izgāšanās, lai atrastu un mudinātu pirmām kārtām paši sevi būt radošākiem. Neļauties diezgan skaidrajai formulai, kas apmierina teātra direkciju, aktierkolektīvu, kritiku un visus pārējos. Mēģināt darīt teātra valodu interesantu. Grieķija ir mūsu Eiropas civilizācijas, izglītības veida, domāšanas un pasaules uztveres šūpulis. Grieķu māksla ir absolūti ietekmējusi mūsu skatījumu, arī neoklasicisma stilā celto teātri ar klasiskajiem grieķu ornamentiem un orderiem. Re, kur viņš ir, šī grieķu forma ir Liepājā, jūras krastā. Kultūras konteksti ceļo. Jau Grieķu laikā bija sācies karš, bet vēl nebija notikusi Mariupoles teātra traģēdija, kad jumts un griesti tiešā nozīmē nokrita zemē, kas manā scenogrāfijā kļuva par nosacīto lupatiņu aizmugurē, uz kuras ir nodrukāts attēls – debesis, kas nonāk vertikalitātē, un kur tie dievi – aktieri, kas iztēlojas, ka ir dievi, – dzīvo. Svarīgs bija arī olimpiskais konteksts. Kad nāca jau maketa nodošana, aktuāls bija jautājums par krievu olimpiskās komandas piedalīšanos vai nepiedalīšanos olimpiskajās spēlēs. Kāda piedalīšanās pasaules skaistuma sacensībās, ja jūs nogalināt?! Neiedomājami. Esmu pateicīgs komandai un Liepājas teātrim, kas ir ļāvis dzīvot saskaņā ar to, kas notiek pasaulē šeit un tagad. Tas viss ir ļoti saistībā ar to, kā mēs šodien jūtam pasauli, tajā pašā laikā veidojot ļoti profesionālas izrādes.

Visa triloģija kopumā ir ļoti spēcīga laika zīme, kur katrs izrādes elements brēc par to laiku, kas ir izkritis no eņģēm. Uz ko tādā laikā balstīties un kur ņemt spēku? Skatos, ka tev uz krekliņa ir rakstīts "spēks".

Te tālāk (uz krekliņa – U. A.) ir arī atruna – "darīt un izdarīt.

Negaidīt uz dieviem?

Jā. Mūsu saruna visu laiku ap to griežas. Kaut kādas lietas mēs varam darīt tad, kad saprotam, kāds ir mūsu darbalauks. Ja par kādu problemātisku lietu mēs sakām – tur problēmu nav, mūsu valstī viss ir kārtībā, tā sāk brukt no iekšienes. Bet tajā brīdī, kad mēs pasakām – nē, nav kārtībā – un liekam visas problēmas uz galda: šis un šis, un šis, mēs varam sākt saprast, kā pa detaļai to visu likt kopā. Tāpēc man jebkurā lietā liekas ārkārtīgi svarīgi saprast, kāds ir posta apmērs, kur ir problēmas, un tad ķerties tām klāt. Tas, kas jau ir labs, tas ir labi. Jābūt arī spējīgam to izbaudīt un priecāties. 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja