Laika ziņas
Šodien
Migla
Pirmdiena, 22. jūlijs
Marija, Marika, Marina

Man katru dzīves sekundi ir jādomā, ka tā ir cīņa. Intervija ar kinorežisori Lolu Kivoronu

Motoru rūkoņa, asfalta smarža un sieviešu enerģija. Franču režisore Lola Kivorona savā filmā Rodeo, kas ir skatāma Latvijā, neļaujas dzimumu stereotipiem

Rīgas kinoteātros Splendid Palace, Kino Bize un K.Suns tiek demonstrēta franču režisores un scenāristes Lolas Kivoronas (1989) filma Rodeo, kas 2022. gadā ieguva Kannu kinofestivāla otrās prestižākās konkursa programmas Īpašais skatiens/Un Certain Regard žūrijas speciālo balvu Coup de Coeur. Trilleris Rodeo vēsta par vientuļu jaunu sievieti, vārdā Žilija, kura drosmīgi ienāk brutālajā, kriminālajā mačo pasaulē, – viņa pievienojas motobraucēju un zagļu bandai, kas darbojas Bordo nomalē. Galveno lomu atveido neprofesionāla aktrise Žilī Ledrū, kura ir pieredzes bagāta motobraucēja. Režisore Lola Kivorona viņu ir sameklējusi instagramā. Žilija iespaidīgi zog dārgus motociklus un vēlas būt pieņemta motobraucēju kopienā – nelegālajā urbānajā rodeo uz pamestiem ceļiem viņi izpilda dzīvībai bīstamus trikus. Sākumā vīriešiem ļoti nepatīk, ka viņu slēgtās pasaules robežu šķērso sieviete, kura prot braukt ar motociklu tikpat labi kā viņi. Rodeo galvenajai varonei piemīt gan sievišķīgas, gan vīrišķīgas īpašības – viņa neatbilst dzimumu stereotipiem.

Rodeo galvenā varone Žilija (lomu atveido Žilī Ledrū) iespaidīgi zog dārgus motociklus un vēlas būt pieņemta motobraucēju kopienā. Publicitātes foto 

Filmā Rodeo ir jūtama degvielas un asfalta smarža, Lola Kivorona ir pamatīgi izpētījusi motobraucēju subkultūru. Tai ir veltīta režisores īsfilma Sapņojot par Baltimoru/Au loin, Baltimore (2016), ar kuru viņa absolvēja Parīzes kinoskolu La Fémis, taču tā ir naturālistiskāka nekā Rodeo – Lolas Kivoronas debija pilnmetrāžas kino. Rodeo viņa ļauj vaļu fantāzijai un apliecina cieņu filmām par ātrumu, automašīnām un motocikliem. Tajās jauno režisori vienmēr ir vilinājusi galveno varoņu – braucēju – adrenalīna uzlādētā eksistence starp dzīvību un nāvi.

Vēl pirms Sapņojot par Baltimoru viņa ir uzņēmusi dokumentālo īsfilmu Stand (2014), kurā ir iemūžināta kādas Parīzes šautuves ikdiena. Šautuve arī ir izteikti vīrišķīga, slēgta vide, kurā Lolas Kivoronas filmā skatītāji satiek sievieti. "Šautuves klienti pārsvarā ir vīrieši – policisti, bijušie karavīri vai civiliedzīvotāji, kuri mācās lietot ieročus. Mani fascinē viņu rituāli, viņu tehniskā valoda un veids, kā viņi izmanto ieročus, kas kļūst par viņu ķermeņa pagarinājumu. Šajā sistēmā mēs redzam Sandru – sievieti, kura ir palīdzējusi šīs vietas radīšanā un pārvaldīšanā. Viņa ir čempione šaušanā. Es uztveru Sandru kā karotāju, kas ir mazliet sveša šajā vidē, tāpēc viņa ir neparasta varone. Filma stāsta par viņas ceļojumu šajā ļoti vīrišķīgajā pasaulē," šo darbu raksturo Lola Kivorona. "Stand iezīmē galveno tēmu, kas arī turpmāk tiks uzsvērta visās manās filmās. Katru reizi es pievēršos tādai pasaulei un videi, kurā dominē vīriešu skatiens un vīriešu ķermeņi. Es esmu svešiniece viņu vidū. Šis motīvs man ļauj radīt fikciju, apšaubīt dzimumu stereotipu realitāti un piedāvāt netipisku skatpunktu," piebilst režisore.

Lolas Kivoronas īsfilmas Vilka dēls/Fils du loup (2015) centrā ir jauns zēns, kurš sāk sava sargsuņa apmācību. Šajā darbā režisori visvairāk interesējis parādīt sistēmas, kas paverdzina ķermeni. "Dzīvnieku apmācības process veido dominējošas un vardarbīgas attiecības, kurās galvenokārt tiek pakļauts dzīvnieks, taču arī cilvēks nonāk atkarīgā pozīcijā. Vilka dēls ir filma par dominējošām attiecībām starp dzīvām būtnēm. Jaunais, nepieredzējušais zēns atklāj, kā notiek apmācība un kā dominēt pār suni, kuram dots vārds Airons jeb Dzelzs," saka Lola Kivorona. Savām filmām viņa izvēlas spēcīgus sižetus, kas izraisa asas izjūtas.

Intervijā KDi režisore un scenāriste Lola Kivorona sniedz ieskatu savā darbībā.

Rodeo ir jūsu pirmā pilnmetrāžas spēlfilma. Vai uzskatāt to par sava lielā sapņa piepildīšanos?

Šīs filmas ideja man radās, kad vēl studēju Parīzes kinoskolā La Fémis. Man vienmēr ir paticis rakstīt scenārijus, balstoties realitātē, materiālā, ko pati labi jūtu. Tā dzima šis stāsts, kas risinās vidē, kurā esmu iesaistīta. Es pazīstu motobraucēju kopienu kopš 2015. gada, tāpēc filmas ideja attīstījās dabiski. Man nekas nebija speciāli jāizdomā, esmu ļoti racionāls un konkrēts cilvēks. Filmas uzņemšana nav sapnis, tas ir mans darbs. Šajā procesā es strādāju ar sava laika, savas vides un realitātes elementiem un, ziniet, jūtos kā strādniece. Tas patiešām ir fizisks darbs. Es nelidinos pa mākoņiem.

Pastāstiet, lūdzu, vairāk par savu iesaistīšanos motobraucēju kopienā, kuras dzīve parādīta filmā!

Es uzaugu Parīzes priekšpilsētā, kur pirms astoņiem gadiem iepazinos ar kopienu Dirty Riderz Crew. Mēs sadraudzējāmies. Man tas bija veids, kā atjaunot saikni ar savas bērnības un jaunības kodiem. Vēlējos izprast motobraucēju vidi, tās noteikumus un filosofiju. Kāpēc viņi to dara? Kas ir šie jaunieši? Mana diplomdarba īsfilma Sapņojot par Baltimoru ir veltīta šai subkultūrai. Es regulāri pavadu laiku šajā vidē, dokumentēju to, veidoju klipus un fotoreportāžas.

Motobraucēju kopienā mani fascinē tas, ko varētu nosaukt par "dzejas sabrukumu". Ceļš kļūst par skatuvi, uz kuras viņi demonstrē bīstamus akrobātiskus triku, un to ir skaisti vērot. Man patīk motoru rūkoņa. Šim dzīvesveidam ir arī sociālpolitisks aspekts – cilvēki sanāk kopā, lai izveidotu kopienu vai ģimeni. Tā ir solidaritātes izpausme. Starp braucējiem veidojas ciešas saiknes, viņi ir komanda. Braucēju dzīve un attiecības mani aizrāva, un šajos ceļos, kuros bijām kopā, filmas ideja ieguva arvien konkrētākas aprises.

Trīs gadus pirms Rodeo filmēšanas es satiku braucēju Žilī Ledrū, un šī tikšanās bija svarīga, jo viņas personība iedvesmoja galvenās varones raksturu. Mūsu mijiedarbībā bija gan ķīmija, gan maģija.

Šajā subkultūrā sieviešu nav daudz, vai ne?

Kad kopā ar Dirty Riderz Crew devos uz paraugdemonstrējumiem, es tur bieži biju vienīgā meitene. Vēl dažas vai nu sēdēja motocikla aizmugurē, vai stāvēja ceļa malā, bet gandrīz neviena nebrauca pie stūres. Tāpēc Rodeo scenārijā es radīju Žilijas tēlu – viņa ir varone, kura piepilda sapni par pievienošanos braucēju kopienai. Man pašai visu laiku ir bijusi personiska vēlme kādu dienu ieraudzīt, kā jauna sieviete izpilda trikus motokrosā un brauc uz viena riteņa līdzās vīriešiem.

Filmas Rodeo zvaigzne Žilī Ledrū, kuru režisore Lola Kivorona ir sameklējusi instagramā, ir pieredzes bagāta motobraucēja. Šī ir viņas pirmā kinoloma. Publicitātes foto

Vai jūs pati arī braucat ar motociklu?

Nē, profesionāli es nebraucu, bet iemācījos to darīt, lai sajustu šo juteklisko tuvību ar motociklu un brīvību, ko tas sniedz. Man gribējās pašai to izdzīvot, lai es varētu uzņemt pārliecinošu filmu. Rodeo savās kinematogrāfiskajās īpašībās sniedzas pāri īsfilmas Sapņojot par Baltimoru naturālismam – tas izpaužas krāsās, stāstījuma un režijas veidā. Filma Rodeo ir uzņemta cinemascope formātā 2.39:1, mēs izmantojām kameru Arri Alexa Mini un anamorfiskos objektīvus Master Prime – kā klasiskajos vesternos! Tas piešķir dokumentālajam attēlam iespaidīgu spēku. Es vēlējos, lai skatītāji fiziski sajustu ātruma un adrenalīna pārņemtos ķermeņus. Centos parādīt braucēju dzīves brutālo pusi, viņu attiecības ar nāvi un asfaltu.

Filmas galvenā varone Žilija ir izveicīga motociklu zagle. Vai tā arī ir daļa no motobraucēju kopienas dzīves?

Katrā sporta veidā ir tādi cilvēki, kas nevēlas spēlēt pēc noteikumiem. Jā, šajā kopienā ir zagļi, tāpat kā sportā ir atlēti, kuri lieto dopingu. Šīs divas cilvēku kategorijas var salīdzināt. Filmā motociklu zagšana ir daļa no fikcijas, tā pietuvina Rodeo gangsterfilmas un laupīšanas filmas žanram. Es vēlējos ievērot žanra prasības. Man gribējās, lai Rodeo būtu kā episka vesterna forma. Mani iedvesmoja Endrūsa Dženkinsa kriminālkomēdija Kā aplaupīt banku/How to Rob a Bank (and 10 Tips to Actually Get Away with It) (2007), jo tajā ir daudz spēles elementu – tu vari izlikties par kādu citu, vari izlikties par bagātu, vari izlikties par kārtīgu meiteni... Tā ir sava veida mazā revolūcija.

Ilgu laiku esmu vēlējusies redzēt uz ekrāna sievietes bandītes tēlu. Man patīk mafijas trilleri, kara filmas un drāmas, kurās ir daudz vardarbības, taču parasti tajās nav sieviešu vai viņas nav sižeta virzītājspēks. Esmu sapņojusi tieši par šādu varoni. Es pavadīju daudz laika, lai atrastu Žilī Ledrū. Sociālie tīkli ir labi rīki šādai izpētei. Uz mūsu pirmo tikšanos viņa atnāca savā vecajā Honda jakā un izstāstīja man savu stāstu. Mūsu tikšanās bija brīnums, tā bija divu galu savienošanās. Tajā mirklī satikās reālais un izdomātais. Es sāku pārrakstīt scenāriju, un man prātā bija Žilī Ledrū seja un ķermenis. Tas man palīdzēja atrisināt daudzas problēmas, ar kurām saskāros rakstīšanas procesā. Sapratu, ka Žilī ir filmas varones pieredze. Es iekļāvu scenārijā detaļas, ko viņa man izstāstīja. Piemēram, Žilī reiz izglāba puisi, kurš bija avarējis ar motociklu. Viņa steidzās viņam palīgā, bet viņš noraidīja viņas palīdzību, lai tikai pasargātu savu publisko tēlu citu braucēju acīs. Puisis negribēja, lai viņu glābj meitene. Žilī uzskatīja, ka tas ir rupji un netaisnīgi. Līdzīga aina ir filmā.

Rodeo ir daudz bīstamas braukšanas epizožu. Kā šādu filmu uzņemšanā var paglābties no negadījumiem?

Kad Žilī Ledrū traumēja potīti, mums bija divu nedēļu pauze. Tajā laikā visi bijām kopā un mēģinājām izdarīt visu, kas bija mūsu spēkos, lai viņas sāpes ātrāk pārietu. Šis kopā pavadītais laiks mūs saliedēja vēl vairāk – daudzi braucēji palika ar mums viesnīcā, lai uzturētu kopējo enerģijas līmeni, tas mūs saliedēja kā vienu ģimeni un radīja papildu enerģiju filmai. Kad atgriezāmies filmēšanas laukumā, mēs filmējām ainu garāžā un sajūta bija lieliska – es varēju pārliecināties, ka mūsu spēcīgā saikne, kas tika nostiprināta divās iepriekšējās nedēļās, patiešām eksistē. Tas viss bija manu acu priekšā. Mēs rūpīgi strādājām, lai filmēšana notiktu drošos apstākļos un lai samazinātu riskus, bet filmēšanas beigās viens no kaskadieriem nokrita no motocikla un salauza stilba kaulu. Tā ir daļa no šī stāsta.

Rodeo vēsta par odiseju, es patiešām uzskatu, ka tā ir episka filma. Filmēšana notika ātrā tempā, mūsu rīcībā bija 29 dienas, kas ir ļoti īss laiks. Filmā ir daudz ainu, kuru darbība risinās naktī, daudz kaskadieru izpildītu triku uz motocikliem, daudz braukšanas un pakaļdzīšanās ainu, kā arī daudz emocionāli nospriegotu ainu slēgtā telpā, mazā dzīvoklī.

Kuri ir jūsu varoņi kinopasaulē – tie, kuri jūs turpina iedvesmot un kuru dēļ nolēmāt pievērsties šai profesijai?

Vēlme nodarboties ar kino mani pārņēma diezgan vēlu. Mans aktīvais sinefilijas periods bija astoņpadsmit deviņpadsmit gadu vecumā. Tajā laikā biju diezgan smagā depresijā, un filmu skatīšanās kļuva par vienīgo kanālu, kas man ļāva savienoties ar pasauli. Tas nenāca no ģimenes un vecākiem. Es to sev atklāju pati.

Pirmā klasiskā Holivudas filma, ko astoņpadsmit gadu vecumā noskatījos uz lielā ekrāna, bija Nikolasa Reja Dumpinieks bez iemesla/Rebel Without a Cause (1955). Es iemīlējos Džeimsa Dīna atveidotajā varonī – Džims Stārks ir skarbs, vardarbīgs, dusmu pārņemts, bet tajā pašā laikā viņam ir maigums acīs, maigums ķermenī. Džims ir gender fluid – ir sajūta, ka viņa dzimums ir plūstošs. Es šo personāžu uztveru kā kvīru. Džimam ir raksturīga homoerotiska estētika, kas bieži vien baro dažādus maskulīnā erotisma reprezentācijas veidus.

Vēl viens varonis, ar kuru esmu bijusi apsēsta, ir Treviss Bikls, ko Roberts de Niro spēlē Mārtina Skorsēzes filmā Taksists/Taxi Driver (1976). Man šķiet, ka Taksistu esmu redzējusi divdesmit reižu. Treviss ir ļoti vardarbīgs, mēs nespējam saprast viņa mērķus, bet viņš mūs aizkustina. Treviss ir sarežģīts personāžs, un pati filma ir politiski asa. Šis varonis mani vienmēr ir iedvesmojis. Skatoties Taksistu, bieži esmu aizdomājusies: kā būtu, ja Treviss būtu sieviete... Rodeo galvenajā varonē Žilijā dziļi iekšā, iespējams, slēpjas Treviss.

Vai jūtat, ka savā darbā jums ir jāaizstāv un jāpauž feminisma vērtības un idejas?

Esmu sieviete, tātad esmu transfeministe. Tas ir manā dvēselē, manā dabā. Tas ir tāpat kā staigāt pa ielu, tā vienmēr ir cīņa... Pat tagad, esot jūsu priekšā un atbildot uz jautājumiem, man par to ir jādomā. Man katru dzīves sekundi ir jādomā, ka tā ir cīņa. Cīņa, lai sevi pierādītu un tiktu atzīta, cīņa par vienlīdzību, cīņa par to, lai es būtu tikpat laba kā vīrieši vai pat labāka. Mēs dzīvojam pasaulē, kuru ir izveidojuši vīrieši un vada vīrieši, visām ielām ir doti vīriešu vārdi... Ceru, ka mana filma varētu palīdzēt atrast veidu, kā uz pasauli paraudzīties citādi un nebaidīties arī no sieviešu vardarbības. Būt transfeministei nenozīmē būt vardarbīgai, tas ir tikai instruments.

Vai bieži jūtat nevienlīdzību savā profesijā? Vai vīrietim kino joprojām ir vairāk iespēju nekā sievietei?

Jā, protams. Tāda ir struktūra, tāda ir kultūras struktūra, kurā ir daudz sociālā determinisma, kas noved pie privilēģijām. Un visas privilēģijas pieder vīriešiem. Tas nav sapnis, tas nav murgs. Tā nav fantāzija – šo privilēģiju ir daudz. Sievietes saņem mazāku atalgojumu nekā vīrieši – tas ir pierādīts. Francijā darbojas rīcības grupa Le Collectif 50/50, kas cīnās par dzimumu vienlīdzību un daudzveidību filmu un audiovizuālajā nozarē. Līdzīgas iniciatīvas ir ASV, tās ir ļoti nepieciešamas.

Es dodu priekšroku terminam "transfeminisms", jo tas iekļauj transpersonas un kvīru kopienas pārstāvjus, kuri arī piedalās šajā cīņā par vienlīdzīgām tiesībām. Transfeminisms paredz plašāku atvērtību. Es sevi uzskatu par nebināru personu, tas ir sarežģītāk nekā būt tikai sievietei. Mēs visi esam cilvēki, kas cīnās par savām tiesībām.

Vai jūs jau zināt, par ko būs jūsu nākamā filma?

Tā būs mafijas filma ar sievietēm galvenajās lomās, tā būs balstīta feminisma pieredzē. Pašlaik rakstu scenāriju.

***

Viņas nav bezrūpīgas braucējas. Aktrise Žilī Ledrū (no kreisās) un režisore Lola Kivorona sniedz interviju KDi Parīzē. Foto – Jegors Jerohomovičs

Tiešā runa. Aktrise Žilī Ledrū. Skatiens vairs nav mans

Man ir motokrosa pieredze Dirty Riderz Crew sastāvā kopš 2016. gada, bet arī pirms tam es braucu ar motociklu gan pa asfaltētiem ceļiem, gan pa mežu. Motociklu es pazīstu ļoti labi. Gatavojoties Rodeo filmēšanai, mums bija daudz fizisko treniņu. Es neesmu aktrise un nekad iepriekš nebiju spēlējusi, tāpēc man bija svarīgi atrast punktu, kurā krustojas fikcija – filmas stāsts, manis atveidotā tēla raksturs – un mana īstā realitāte, mana personība. Man vajadzēja pakāpeniski pārtapt par savu varoni Žiliju, kura vairs nav Žilī.

Sagatavošanās procesā mums bija sava rutīna: sporta treniņš katru rītu, mēs bijām nekurienes vidū, brīvā dabā skaļi kliedzām no vienas lauka puses uz otru, lai varētu izjust balsi, kas nāk no vēdera, nevis rīkles. Bija jāatrod dziļi apslēptu pārdzīvojumu balss, tās ir emocijas uz vardarbības un dusmu robežas. Mēs īpaši trenējāmies parkūrā, lai iepazītu savu ķermeni un iemācītos izmantot un kontrolēt visu iekšējo spēku, iedarbinātu visas ķermeņa daļas. Tas man palīdzēja kļūt par Žiliju un sajust viņu savā rīklē, vēderā, kāju un roku muskuļos. Tas bija nepieciešams, lai es sāktu citādi justies, kustēties un domāt. Pamazām sajutu, ka patiešām nokļūstu Žilijai zem ādas. Kādu dienu mani nofotografēja, es aplūkoju attēlu un ieraudzīju, ka tas skatiens vairs nav mans. Tā ir Žilija.

Tiešā runa. Režisore Lola Kivorona. Tas ir Žilijas ķermenis, kas rada fikciju

Žilī Ledrū ir neticama, viņa ātri izprata filmas varones rakstura sarežģītību. Žilija vienlaikus ir trauksmaina, vardarbīga, manipulatīva... Žilī, tāpat kā man, ir grūtības identificēt sevi kā sievieti vai vīrieti. Visas trīs – Žilī, Žilija un es – esam nebināras personas.

Tajā brīdī, kad aktieris satiekas ar savu varoni, var darīt jebko, tikai nedaudz jāuzticas un jāļauj sevi vadīt. Žilijas tēlu mēs izveidojām kopā, domājot par viņas intensitāti, brutalitāti un ātrumu – viņa vienmēr ir soli priekšā. Žilija ir hameleons, kas nemitīgi mainās un spēlējas ar savu izskatu.

Žilija atgādina Medūzu, kas pazudina cilvēku, kurš uzdrīkstas uz viņu paskatīties. Ja Žilija kļūst iekārojama, tas ir tāpēc, ka viņa pati tam ir piekritusi. Viņa nebeidz cīnīties pret jebkurām plēsonības un apspiestības izpausmēm. Viena no galvenajām filmas tēmām ir Žilijas ķermenis – tas cīnās starp citiem ķermeņiem, kas ir atšķirīgi no viņas ķermeņa. Es biju apsēsta ar domu, ka tas ir Žilijas ķermenis, kas rada fikciju. Rodeo ir stāsts par varoni, kas mēģina atrast savu vietu šajā skumjajā pasaulē. Viņa meklē dzinējspēku, savas eksistences jēgu. Šo dzinējspēku varone atrod savā motociklā un laupīšanā, ko viņa veic skaistuma un atzinības dēļ.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja