Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā +15 °C
Skaidrs
Pirmdiena, 20. maijs
Venta, Salvis, Selva

Man notikums ir jūtas. Intervija ar teātra režisoru Juriju Butusovu

No Krievijas emigrējušais režisors Jurijs Butusovs pēc iestudējumiem Viļņā un Tronheimā pievēršas Nikolaja Gogoļa prozas inscenējumam Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī

Jurijs Butusovs ir viens no tiem starptautiski pazīstamajiem Krievijas režisoriem, kurš pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā nolēma valsti pamest un šobrīd strādā Eiropas teātros. Dažus mākslinieka darbus esam redzējuši Latvijā, piemēram, Ričardu III un Karali Līru ar Konstantīnu Raikinu titullomā. Šajā pavasarī Jurijs Butusovs pirmo reizi strādā Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī. Viņa veidotā jauniestudējuma Gogolis. Portrets pirmizrāde notiks sestdien, 11. maijā. Lomas atveidos Jekaterina Frolova, Dmitrijs Jegorovs, Šamils Hamatovs, Aleksandrs Maļikovs, Mihails Širjajevs un Volodimirs Gorislavecs. Izrādes pamatā ir dramaturģes Esteres Bolas luga, kas tapusi pēc Nikolaja Gogoļa garstāsta Portrets motīviem.

Jūsu iestudējumi ir rādīti Rīgā viesizrādēs, ir bijuši pieejami arī videoformātā, tomēr noteikti ir pietiekami plašs skatītāju loks, kas jūsu iestudētu izrādi skatīsies pirmoreiz. Kā jūs atbildētu uz jautājumu, ko gaidīt no režisora Butusova izrādes un konkrēti – izrādes Gogolis. Portrets. Kas ir tas, ko jūs radāt?

Nezinu, ko teikt.

Šeit mēs ierakstīsim – ilga pauze.

Man ir grūti atbildēt uz šo jautājumu.

Izrādes pamatā ir Gogoļa garstāsts Portrets. Vai tā ir teātra vai jūsu izvēle?

Gogolis kā autors ir teātra izvēle, bet Portrets – mana izvēle. Es pret šo darbu izturos kā pret mītu, leģendu, tas ir metafizisks stāsts par dvēseli. Nekāda ikdienišķa, sadzīviska stāsta te nav. Skolas līmenī sakot, tas ir stāsts par nelaimīgu puisi, kas nonācis nelabā nagos. Tā ir garīga mīkla, un atbilde ir neviennozīmīga, es pašlaik paliktu pie jautājuma, kā izturēties pret šo varoni. Tas, ka viņš pārdod savu dvēseli, ir negatīvi, bet man gribētos viņu ja ne pažēlot, tad izturēties pret viņu bez aizspriedumiem.

Kāda mana kolēģe savulaik festivālā Zelta maska noskatījās jūsu izrādi Makbets. Kino un uzrakstīja: "Skatīties Butusova izrādi nozīmē strādāt." (Līvija Pildere, tolaik Dūmiņa; NRA, 2014. gads.) Arī es pēc izrādes Rozenkrancs un Gildensterns ir miruši noskatīšanās Viļņas Vecajā teātrī varu teikt to pašu.

Es to neapstrīdu, man atrašanās teātrī ir darbs, un, kad esmu skatītājs, man patīk skatīties izrādes, kuru laikā es strādāju. Strādā mana uztvere, mana iztēle, manas domas sāk iekšējo dialogu un konfliktu. Tāpat kā aktieriem uz skatuves ir jāstrādā, arī skatītājiem ir jāstrādā, un tā enerģija, kas rodas aktiera un skatītāja sadarbībā, tā intensīvā iekšējās dzīves izdzīvošana, man šķiet, ir tas, ko es cenšos sasniegt izrādē. Tas ir kā lidmašīnā – tu traucies milzu ātrumā, pārvari milzīgus attālumus, nekustīgi sēžot krēslā. Tas pats efekts ir teātrī – tu esi nekustīgs un vienlaikus traucies milzu ātrumā. Un šī attiecība ir tas punkts, kas ir postdramatiskajā teātrī, kad sižets kļūst nesvarīgs, bet svarīgs kļūst tas sižets, ko tu izveido savā galvā. Strādā skatītājs, kuram rodas dažādas domas, un viņš seko savām domām, kas nonāk dialogā ar izrādi un pašu skatītāju.

Tas ir sarežģīts process, skatītājam ir jāizdzīvo vesela dzīve izrādes laikā. Sākumā viņš var būt sašutis un saniknots, viņš domā – iet prom vai palikt. Ja paliek, viņam kādā brīdī jāpadodas un jākļūst par tavu [režisora] draugu, jābūt kopā ar tevi. Tad mēs varam nonākt pie rezultāta un abpusējas baudas. Ja skatītājs nāk pēc izklaides, pēc sižeta… Redziet, ko es vēlos pateikt. 90. gados mainījās vērtības, tas bija briesmīgs laiks, teātris jutās pilnīgā publikas verdzībā. Es to negribu, ir jābūt citām attiecībām – teātrim kaut kur ir jāved, un skatītājam nav jābūt saimniekam teātrī. Teātrī saimnieks ir teātris – pat ne režisors vai aktieris. Teātris ir kā substance, kurā cilvēks nokļūst, un teātrim ir jākļūst par pasauli ar atklājumiem un sasniegumiem.

Saprotu, ka tie ir skaļi vārdi un rezultāts tāds var arī nebūt, bet vēlos, lai skatītājs, nonākot teātrī, nokļūtu īpašā pasaulē. Man tā ir tāda filosofija – ja es ar kaut ko sastopos, man ir jāsaprot, ka es neko nesaprotu un neprotu. Neko nezināt un neprast ir pareizais uzstādījums, un, ja tu ar šādu uzstādījumu nāc uz teātri, klausies mūziku, apmeklē muzeju, tev kaut kas var atklāties. Ja atnāc kā saimnieks komandēt – nekas nesanāks.

Tā intensitāte, par kuru jūs runājāt, manuprāt, ir jūsu režisora rokraksta iezīme. Vai ir skaidras pazīmes, pēc kurām jūs pats varat pateikt – jā, tā ir Butusova izrāde?

Es mēdzu atgriezties pie dažām tēmām un skatīties no dažādiem skatpunktiem. Tas darbs, par ko mēs runājam, kaut kādā mērā ir cīņa ar skatītāju. Es to risinu dažādos veidos – ar intensitāti, garumu, ar sižeta līnijas neesamību, kaut kādu jūtu izstrādāšanu. Atšķirībā no situatīvā teātra, kurā darbību virza konkrēti apstākļi, man notikums ir jūtas. Man notikums ir niknums, līdzjūtība – tādas jūtas maina cilvēku, maina notikumus, visu, kas notiek izrādē.

Jūsu izrādes komandā ir scenogrāfs Marjus Nekrošus. Kā jūs sākāt sadarbību ar viņu? Baltijas vidē Nekrošus uzvārds izskan ļoti skaļi viņa tēva – režisora Eimunta Nekrošus (1952–2018) – dēļ.

Šis uzvārds ir nozīmīgs ne jau tikai Baltijas teātra vidē, bet visā pasaulē. Man tas ir uzvārds, kas saistās ar veselas sistēmas izveidi. Esmu audzis ar Eimunta Nekrošus izrādēm, man vienmēr ir gribējies būt tuvam ar šo ģimeni. Draudzējos ar komponistu Faustu Latēnu, kurš mani arī ir būtiski ietekmējis, esam veidojuši kopā vairākas izrādes, viņš arī bija Eimuntam tuvs cilvēks. Es trāpījos pareizajā laikā un pareizajā vietā – mēs ar Marju Nekrošu viens otru saprotam un jūtam. Nezinu, kā viņam, bet man ar viņu strādāt ir ļoti viegli, esmu ieguvis domubiedru. Ir tandēmi, kas izveidojas un ilgst daudzus gadus, mums šis ceļš ir tikai sācies, šī ir otrā kopīgā izrāde.

Mūsu lasītāji var aizbraukt uz Viļņu un noskatīties jūsu iestudēto Rozenkrancu un Gildensternu, turklāt man šķiet, ka šajā izrādē Eimunta Nekrošus klātbūtne ir jūtama, lai arī viņš Viļņas Vecajā teātrī nestrādāja.

Viņam tur notika Hamleta mēģinājumu process.

Dažos brīžos likās, ka jūsu izrādei ir zināma līdzība ar Nekrošus darbiem.

Tas ir iespējams. Manuprāt, tas pat bija nedaudz kā uzdevums – visu mūžu pret lietuviešu teātra pasauli esmu izturējies ar lielu cieņu, ļoti daudz no tās guvis, mācījies. Man likās ļoti dabiski, ja kāda atbalss būs jūtama. Man pret Eimuntu Nekrošu ir tādas kā reliģiskas jūtas, man viņš ir vairāk nekā liels režisors.

Esat strādājis Maskavas Vahtangova teātrī ar citu lietuviešu režisoru – Rimu Tuminu (1952–2024).

Jā, mums bija draudzīgas attiecības, diemžēl arī jāsaka – bija. Viņš mani vienmēr pārsteidza ar savu viedumu un mieru, kāds man galīgi nepiemīt. Nevar teikt, ka mēs būtu draudzējušies, bet viņš palīdzēja man brīžos, kad man bija grūti, atbalstīja mani.

Lugu, ko iestudējat Rīgā, pēc Gogoļa motīviem ir sarakstījusi Estere Bola. Nezinu, vai tas ir noslēpums, ka tā ir dramaturģe Asja Vološina.

Nedomāju, ka tas ir noslēpums.

Jūs ar viņu jau esat strādājis?

Viņai ir luga Mamma, tā arī iestudēta Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī. Tas ir teksts, kā saka pati autore, – akcija. Mani tas piesaistīja, un es nolēmu, ka šo lugu lasīšu pats. Tā pat nebija izrāde, tā bija mana izpausme, kas balstīta šajā tekstā. Teksts ir rakstīts apmēram 14 gadu vecas meitenes vārdā, un tas, ka to lasīja gandrīz 60 gadu vecs vīrietis, radīja atsvešinājuma efektu. Es neko tur nespēlēju, biju es pats, visas manas pūles bija veltītas tam, lai paliktu es pats.

Tā bija izrāde teātrī, nevis "skaipā" vai "zūmā"?

Jā, teātrī. Es to spēlēju reizi mēnesī kādu gadu, man tā bija cilvēciska izpausme pazemoto aizstāvībai. Mana otrā tikšanās ar dramaturģi notika Maskavas Dailes teātrī, kur es iestudēju viņas lugu Cilvēks no zivs ar ārkārtīgi provokatīviem tekstiem par padomju šausmām un mēģinājumiem, precīzāk – tendenci, tajā atgriezties. Par to, kā Krievijas sistēma aprij cilvēkus. Tas ir ļoti ass teksts, un kādu pusgadu pēc kara sākuma to noņēma no repertuāra.

Jūsu izrādes Krievijā vēl rāda?

Jā, rāda.

Ar norādi par režisoru vai bez tās?

Ar norādi.

Dmitrija Krimova izrādes rāda bez režisora vārda.

Manuprāt, Nāciju teātrī viņa vārds ir minēts. Pamazām manas izrādes aiziet no repertuāra, tūlīt Puškina teātrī noņems Brehta iestudējumu, ir sajūta, ka pakāpeniski visas zonas aizveras – ne tāpēc, ka kāds kaut ko aizliegtu, bet notiek tāda kā pāreja.

Esmu dzirdējis tādu izteikumu, ka pašreizējai Krievijas varai nepietiek ar to, ka cilvēks nerunā to, ko domā, – viņam ir skaļi jāizsakās "pareizi".

Jā, tā ir. Ir daudz godprātīgu cilvēki, kuri klusē, bet viņu pozīcija ir skaidra. Cik ilgi tā turpināsies, nav zināms, jo, protams, pakāpeniski vara iet arvien tālāk un tālāk.

Jūsu izrādē Rīgā piedalās seši aktieri, no kuriem četri sāka strādāt Mihaila Čehova teātrī jau pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā.

Jā, tā sanāca bez īpaša nolūka, ir puisis no Baltkrievijas, no Ukrainas, no Krievijas. Bija aktieru atlase.

Jūs šādā veidā atlasāt aktierus visos teātros, kuros strādājat?

Es to daru ļoti lēni un mokoši. Vairākas reizes tiekos ar aktieriem, man ir svarīgi savākt komandu, ansambli, baidos kļūdīties, izturos pret to visai uzmanīgi.

Kā jūs strādājat ar aktieriem – vai aktieris jums ir instruments vai līdzstrādnieks?

Aktieris ir līdzautors. Sava darba autors. Es augstu vērtēju aktiera iesaistīšanos un apzināti to stimulēju. Vienkārši izpildītājs mani neinteresē – nesaku, ka tas ir slikti, bet man attiecības veidojas citādi. Tas ir arī psiholoģisks moments – ja cilvēks kaut ko dara savām rokām, viņš to ļoti iemīl un novērtē. Ja viņš pilda svešu gribu, viņš to dara samērā vienaldzīgi.

Kaut gan te, Rīgā, jums nebūs iespējams sekot līdzi izrādes turpmākajai attīstībai, jūs dosieties strādāt citur, bet vai jūs mēdzat sekot līdzi savām izrādēm, kā tās attīstās?

Jā, vienkārši kādā brīdī izrāžu kļūst tik daudz, ka visam fiziski līdzi nav iespējams izsekot, iespējams, tādos gadījumos ir kāds cilvēks, kas man palīdz un seko līdzi izrādei. Kad tu strādā vienā teātrī, izrādes ir tev blakus. Tā vispār ir tāda profesionāla tēma – ja izrādi ilgi neesi redzējis, tu zaudē saikni ar to. Tev ir cita dzīve. Ja gribi pie šīs izrādes atgriezties, tā ir atkārtoti jānoskatās pat vairākas reizes, lai sajustu to. Izrāde mainās, attīstās, aktieri atnes kaut ko no ārpuses, un tad var daudz ko mainīt. Teksts, kas līdz šim skanējis mierīgi, pēkšņi vairs nevar būt tāds pats, jo kaut kas ir noticis cilvēka dzīvē.

Atgriežoties pie situācijas Krievijā – teorētiski jūs varējāt tur palikt un strādāt, vai arī jūs padzina no valsts?

Teorētiski es būtu varējis palikt, bet mēs ar ģimeni nolēmām, ka nevaram. Tas būtu tik ļoti pretrunā ar mūsu principiem, mūsu attieksmi pret cilvēkiem, ka mums bija jāpauž sava attieksme [aizbraucot].

Vai ir iespējams uzturēt attiecības ar Krievijā palikušajiem tuvajiem cilvēkiem?

Ar tuviem cilvēkiem skaipā – tas ir sarežģīti.

Uzdošu jums jautājumu, ko vaicāju arī Dmitrijam Krimovam. Pandēmijas laikā bija festivāla Zelta maska virtuālā izrāžu skate, kurā teātra speciālistiem bija iespēja redzēt daudzu iestudējumu ierakstus, arī jūsu izrādi Dēls. Mūs Latvijā toreiz pārsteidza tā, iespējams, iluzorā vārda brīvība, izrāžu tēmu nopietnība. Vienlaikus Kirils Serebreņņikovs jau bija mājas arestā. Vai tā bija tāda kā varas spēle ar cilvēkiem, kas ļāva izteikt vēl ļoti daudz ko?

Jā, tā bija. Vai spēle? Notika apmāns. Ziniet, kā bandīti uz ielas ievilina tevi, tu kādu brīdi ej līdzi pats, nejūti bīstamību, un tad tev iesit pa galvu. Šis negaidītības efekts ir diezgan spēcīgs paņēmiens, kas paralizē cilvēku. Kad sākās karš, biju pilnībā paralizēts. Es joprojām atceros šo dienu, tā bija kā kontūzija.

Kur vēl jūs strādājāt?

Bija izrāde Tronheimā, tai Norvēģijā bija liela rezonanse, bet tur izrādes plāno citādi, tā tika nospēlēta kādas 40 reizes, un to vairs nerāda. Norvēģijā nav pierasts rādīt tik nopietnas izrādes, tur vairāk ir izklaidējošs repertuārs, tāpēc pašā teātrī cilvēki bija ļoti priecīgi, tur strādā brīnišķīgi cilvēki. Tā nebija pati veiksmīgākā Ibsena luga – Troņa tīkotāji. Ļoti apjomīga. Visas tēmas, kas vēlāk ir izvērstas Ibsena ģeniālajās lugās, šajā ir iezīmētas. Tas ir ļoti aktuāli – demokrātijas veidošanās, nodevība –, un tas izskanēja pārliecinoši, turklāt Tronheima ir viena no lugas darbības vietām.

Kādi ir jūsu plāni?

Man ir ļoti daudz ieceru pedagoģijas jomā. Ceru, ka būs darbs arī Viļņā, iestudēšu Brehta Galileja dzīvi.

Bertolts Brehts vispār ir jums ļoti nozīmīgs autors.

Jā, tā var teikt. Savulaik es sāku ar lugu Vīrs paliek vīrs, un izrāde beidzās ar to, ka galvenais varonis apšāva skatītāju zāli. Vēlāk bija Krietnais cilvēks no Sečuānas, bija Kabarē Brehts – man būtiska izrāde, kurā skaļi izskanēja pretkara tēmas, tas bija 2014. gadā. Pēc tam Bungas naktī, kas bija veidota kā mijiedarbība ar Berlīnes mūri. Tajā bija no dažādiem hronikas kadriem samontēta dokumentālā filma par mūri un bija ideja, ka šī siena atgriežas.

Vai jūs kā skatītājs domājat, kā pats kaut ko iestudētu, vai arī ļaujaties spēles noteikumiem, ko jums piedāvā jūsu kolēģis režisors?

Ja man kaut kas patīk, es to uztveru ļoti atvērti. Kad mācījos, izdomāju spēli. Ja biju redzējis sliktu izrādi, kādu netrūkst, es pēc tam izdomāju, kā šo lugu iestudētu pieci izcili režisori. Centos negatīvo pieredzi izmantot, lai mācītos. Kad man bija vairāk laika, visus brīvos vakarus pavadīju teātrī, ļoti daudz pierakstīju. Vēlāk tas mainījās, bet reizēm man tiešām ir vienalga, ko rāda, – es vienkārši mīlu teātri!

Vai Rīgā arī ejat uz izrādēm?

Rīgā esmu redzējis mazāk, jo biju ļoti aizņemts ar darbu, tomēr esmu redzējis diezgan daudz. Gribējās noskatīties Rotkho, pagaidām neesmu varējis tikt. Teātris ir visa mana dzīve.

Gogolis. Portrets
Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī 11.V plkst. 19, 12.V plkst. 17, 14., 18., 24.V plkst. 19, 25.V plkst. 17, 10.VIII plkst. 18
Biļetes Biļešu servisa tīklā EUR 15–40

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja