Man kopš divdesmit gadu vecuma ir vajadzējis ļoti strauji un stingri pieņemt visus savam liktenim būtiskos lēmumus – saka pasaulslavenais ukraiņu tenors Dmitro Popovs. Sācis karjeru dzimtās Kijivas Nacionālajā operā, viņš 2007. gadā uzvarēja Plasido Domingo jauno dziedātāju konkursā Operalia un bija visjaunākais opermākslinieks, kuram tika piešķirts Ukrainas nopelniem bagātā mākslinieka tituls (2003). Plašu pasaules uzmanību Dmitro Popovs iemantoja pēc Londonas Karaliskajā operā 2013. gadā atveidotās Rūdolfa lomas Džakomo Pučīni operā Bohēma. Kopš tā laika viņš ir gaidīts mākslinieks uz visu nozīmīgo opernamu un koncertu skatuvēm, ieskaitot prestižo Ņujorkas Metropoles operu, kurā viņš atgriežas vai ik gadu.
Maijā un jūnijā Dmitro Popovs dziedāja Glaindbornas festivālā Lielbritānijā, atveidojot donu Hosē Žorža Bizē operā Karmena. Šonedēļ viņš uzstāsies XXXI Starptautisko Siguldas Opermūzikas svētku centrālajā notikumā – Džuzepes Verdi operas Traviata iestudējumā ar Jāni Liepiņu pie diriģenta pults un Maiju Kovaļevsku titullomā. Dmitro Popovs uzsver, ka ar prieku gaida atkaltikšanos ar Maiju Kovaļevsku pēc 2013. gadā kopā nodziedātajām Bohēmas izrādēm Londonas Karaliskajā operā un vēlāk Drēzdenes Zempera operā.
Traviata Siguldas pilsdrupu estrādē skanēs sestdien, 27. jūlijā. Kopā ar Maiju Kovaļevsku un Dmitro Popovu izrādē dziedās Rinalds Kandalincevs, Ilona Bagele, Brigita Čirkše, Krišjānis Norvelis, Andris Lapiņš, Juris Ādamsons, Viesturs Vītols un citi. Iestudējumu veido režisors Guntis Gailītis, kostīmu māksliniece Anna Heinrihsone un scenogrāfs Reinis Suhanovs.
Jau kopš pirmās viesošanās Rīgā pašā karjeras sākumā – tieši Traviatas iestudējumā Latvijas Nacionālajā operā 2005. gadā – kļuvāt arī par Latvijas publikas mīluli. Kā atceraties šo laiku?
Tolaik bieži viesojos Latvijā. Esmu te dziedājis daudzas sev nozīmīgas lomas, kad Latvijas Nacionālajā operā strādāja Ilze Sprancmane un teātra direktors bija Andrejs Žagars. It sevišķi man patika atbraukt vasaras sākumā un uzstāties Rīgas Operas festivālā, jo tad man beidzās darba sezona Eiropas operteātros un es braucu dziedāt pie jums. Nebūšu pirmoreiz arī Siguldā. Esmu tur jau dziedājis 2015. gadā galā koncertā kopā ar lietuviešu zvaigzni Asmiku Grigorjanu un argentīniešu tenoru Marselo Alvaresu. Es vienmēr ar prieku te atgriežos. Latvijā man ļoti patīk, jo šī ir dvēseliska, sirsnīga zeme, kurā dzīvo mierīgi, labi cilvēki.
Kādas ir jūsu attiecības ar Alfredo lomu?
Salīdzinājumā ar to mīlestības un jūtu spēku, kāds ir Džakomo Pučīni opervaroņu ārijās, Alfredo ir zaudētājos. Manā skatījumā viņš operas stāstā nav varonis, jo no viņa nekas nav atkarīgs. Viņš spēj tikai mīlēt un satraukties, bet ietekmēt situāciju viņš nekādi nevar.
Tomēr jūs dziedat Alfredo gana bieži un uz dažādām skatuvēm.
Jā, esmu atveidojis šo lomu gan Ņujorkas Metropoles operā, gan Londonas Karaliskajā operā, taču es viņu pārāk nemīlu, jo viņš ir diezgan vājš personāžs. Viņa tēlam nav attīstības kā, piemēram, Hosē un de Grijē. Manuprāt, Alfredo tā arī paliek puisīša līmenī līdz pašām operas beigām. Aleksandra Dimā (dēla) romānā Kamēliju dāma ir mazliet citādi, bet Verdi operā viņš ir tāds raudulīgs un spēj tikai mirkt asarās un nopūsties.
Kuri ir jūsu iemīļotākie opervaroņi?
Es jau 24 gadu vecumā dziedāju stipro repertuāru – operas Džokonda, Masku balle un Manona Lesko. Tagad šāda tipa repertuāru dziedu daudz vairāk un jūtos tajā patiešām pārliecinoši. Par visveiksmīgāko no savām lomām uzskatu donu Hosē. No Verdi repertuāra man interesanta šķiet Masku balle, un man piestāv Rikardo loma. Diezgan daudz esmu dziedājis nekaunīgo amerikāni Pinkertonu Pučīni Madama Butterfly. Man tik labi izdodas iejusties šajā tēlā, ka skatītāji vispirms mani no visas sirds neieredz un dusmīgi sauc "bū!", jo Pinkertona vieglprātības dēļ mirst Čo-Čo-Sana, bet pēc tam, operai beidzoties, publika priecīgi kliedz "bravo!". To bieži esmu dzirdējis gan Bari, gan Romā.
Dziedu Kavaradosi, lai gan šis Pučīni Toskas varonis man nav tik interesants, jo nav tēla izaugsmes. Man ir interesanti atveidot visas lomas, kurās varoņa tēlam ir attīstība. Lielākoties tādi ir stiprie varoņi, stiprās vokālās partijas. Liriskie varoņi to piedāvā reti. Princis Dvoržāka Nārā gan ir interesants, lai gan pati loma nav apjomīga. Man patīk izpaust spēcīgas emocijas, un tam ļoti labi atbilst Pučīni operu varoņi. Piemēram, tenoram brīnišķīga ir Rūdolfa loma Bohēmā. Es uzskatu: ja vien tenors labi izskatās arī brieduma gados, tā ir loma, kuru noteikti vajag dziedāt. Tā ir gana sarežģīta vokāli, tajā ir, kur parādīt balsi, un tēlam ir attīstība. Rūdolfs gan visādi muļķojas ar draugiem, gan ir mīlētājs, gan ļoti dziļi pārdzīvo šķiršanos un traģisko finālu. Šajā lomā var parādīt visu emociju spektru.
Emocijas varoņu raksturā vislabāk prot atklāt verisma komponisti. Man piedāvāja 2024. gadā Hamburgā dziedāt Turidu Maskanji operā Zemnieka gods. Sākumā šaubījos, vai piekrist. Vokāli partija nav pārāk sarežģīta, taču man nepatīk personāžs. Viņš ir slikts, bezatbildīgs cilvēks, tomēr emocionālais spektrs ir ļoti nopietns. Beigās viņš patiešām pārdzīvo, saprot savu vainu un dodas drošā, pelnītā nāvē. Verisma repertuārā vienmēr ir interesanti dziedāt gan dramatiskās, gan liriskās partijas. Savukārt Alfredo Verdi Traviatā ir tāds "papildinošais" varonis – viņš teju visu laiku atrodas uz skatuves, bet neko nespēj savā dzīvē izlemt un mainīt. Līdzīgi arī Rūdolfs Verdi operā Luīze Millere.
Droši vien viņi jums krīt uz nerviem tāpēc, ka savā dzīvē lēmumus pieņemat pats?
Jā, es jau no agras jaunības esmu centies pats veidot savu dzīvi. Man kopš divdesmit gadu vecuma ir vajadzējis ļoti strauji un stingri pieņemt visus savam liktenim būtiskos, izšķirīgos lēmumus. Vispirms nācās pārcelties no Harkivas konservatorijas un Harkivas Operas un baleta teātra uz konservatoriju un Ukrainas Nacionālo operu Kijivā un drīz vien no stažiera pretendēt uz pamattrupu. Pēc tam devos uz noklausīšanos ārzemēs, savu starptautisko debiju piedzīvoju Norvēģijā. Pašlaik ar ģimeni dzīvoju Berlīnē. Visi šie ir nopietni lēmumi, kas no manis ir prasījuši diezgan lielus finansiālus un emocionālus ieguldījumus, nervus un daudz laika. Šķiet, līdz šim esmu rīkojies pareizi, un tas man ir izveidojis spēcīgu raksturu. Ne visi saskarē ar to jūtas ērti un labi, piemēram, mani tuvinieki periodiski no tā cieš, jo dažreiz aizmirstu, ka vairs neesmu operā.
Kā tieši tas izpaužas?
Piemēram, tad, kad varētu atbildēt maigāk, es turpinu diezgan stingri un strupi, jo esmu nospraudis savu līniju un zinu, ka tā būs labāk. Man ir vienkāršāk uzreiz visu pateikt tieši nekā ilgi skaidrot, kāpēc esmu tā izlēmis. Es jūtu, kā dzīve ir iekārtota, un apmēram varu prognozēt, kā pavērsīsies notikumi un kā ir jārīkojas
Šobrīd jūsu dzīvei jaunu mērogu piešķir tas, ka būvējat ģimenes māju?
Šī būs brīvdienu māja atpūtai, uz to no Berlīnes varēsim doties arī ziemā. Ceturtdien attālināti ar viedtālruni ieslēdz elektrību un apkuri un piektdien jau vari baudīt atpūtu siltās telpās. Mūsu ģimenē aug dēls Maksims, viņam novembrī būs seši gadi. Esam muzikāla ģimene. Mana sieva ir starptautiski pazīstamais soprāns Jūlija Novikova, viņa ir Plasido Domingo jauno dziedātāju konkursa Operalia 2009. gada laureāte. YouTube varat paskatīties RADA Film Production filmu (2010), kurā viņa dzied kopā ar Plasido Domingo Verdi operā Rigoleto, pie diriģenta pults ir Zubins Meta. Jūlija ir dzimusi un augusi Sanktpēterburgā, bet nu jau divdesmit gadu dzīvo Vācijā.
Vai jūsu dzimtenē arī šobrīd, kara laikā, atrodas jums tuvi cilvēki?
Jā, protams. Kijivas tuvumā dzīvo mani vecāki. Ukrainā dzīvo arī daļa no kādreizējiem klasesbiedriem. Tā ir atsevišķa sāpīga tēma. Palīdzu, kā vien spēju, lai gan saprotu, ka tas nav pietiekami. Es neprotu šaut ar automātu… Esmu pateicīgs visām valstīm, kas sniedz Ukrainai atbalstu. It īpaši Baltijas valstīm, arī Latvijai, – par to, cik ļoti jūs atbalstāt Ukrainu, ziedojot gan naudu, gan militāro tehniku un visu citu, kas nepieciešams. Baltijas valstis palīdzēja pirmās – atšķirībā no Vācijas –, uzreiz saprotot, cik bīstama mums visiem ir Krievija.
Zinu, ka īpašā koncertā Ņujorkas Metropoles operā dziedājāt Ukrainas valsts himnu. Kas vēl ir mākslinieka spēkos?
Visu laiku atgādināt par Ukrainas situāciju, pārstāvēt mūsu valsti un kultūru. Šādos koncertos esmu uzstājies ne tikai Ņujorkā, bet arī citur. Varšavā pat ukraiņu valodā nodziedājām Bēthovena Devītās simfonijas finālu. Šī koncerta diriģente Ņujorkas Metropoles operas direktora Pītera Gelba sieva Kerija Linna Vilsone īpaši uzstāja, ka šis slavenais Šillera teksts ir jādzied ukraiņu, nevis vācu valodā. Arī pēc uzstāšanās operteātros mēdzu iznākt uz skatuves ar Ukrainas karogu ap pleciem, ja vien tas attiecīgajā valstī tiek akceptēts. Drīzumā dziedāšu Sansebastjanā un domāju, ka arī tur varēšu iznākt ar Ukrainas karogu. Cilvēkiem ir jāatgādina, ka pasaulē tikai stundas vai dažu stundu lidojuma attālumā notiek šausmīgas lietas. Protams, Krievijā sen vairs neuzstājos, bet savulaik lomas Maskavas Lielajā teātrī lielākoties uztvēru kā sacensību: dziedāju Čaikovska operu Jolanta krievu valodā ar vēl labāku dikciju nekā vietējiem krievu dziedātājiem. Tas bija kā – ja Usiks aizbrauktu uz Krieviju, ringā sadotu Valujevam vai kādai citai krievu boksa zvaigznei un atgrieztos ar trofeju.
Ir valstis, teātri, orķestri un individuālie mākslinieki, kuri kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā principiāli atsakās izpildīt krievu komponistu mūziku. Kāda ir jūsu attieksme?
Es līdz šim brīdim atskaņoju Sergeja Rahmaņinova simfoniju Zvani, jo apzinos, ka esmu pašlaik labākais šī opusa interprets. To darīt mani aicina galvenokārt Ziemeļvalstu orķestri, kuri veidojuši šī skaņdarba ierakstus. Es to dziedu bieži – un jo īpaši pagājušajā gadā, kad daudzviet tika atzīmēta Rahmaņinova 150 gadu jubileja un 110 gadu jubileja kopš šīs simfonijas sacerēšanas. Esmu to dziedājis Norvēģijā, Zviedrijā, festivālā BBC Proms un atkal dziedāšu Londonā. Nākamgad Berlīnes filharmonijā dziedāšu Rahmaņinova operas Frančeska da Rimini atskaņojumā. Ko lai saka? Rahmaņinovs arī pats savulaik bija spiests aizbraukt no Krievijas. Kāpēc gan lai nedziedātu viņa mūziku?
Daudzi Krievijas komponisti ir dzīvojuši un strādājuši emigrācijā un pat noteikuši toni Eiropas kultūras attīstībā, kā savulaik Igors Stravinskis, dzīvodams Parīzē. Ja uzmanīgi ieklausās Holivudas kinomūzikā, atradīsim tajā daudz Rahmaņinova un Čaikovska mūzikas melodiskās un harmoniskās valodas.
Nākamgad Vīnes Valsts operā dziedāšu Čaikovska Jolantas iestudējumā. Es neesmu tas, kurš izvēlas un plāno operteātru repertuāru. Šī izvēle ir teātru mākslinieciskās vadības un diriģentu ziņā. Kas notiks, ja es atteikšos dziedāt Jolantā? Atbrauks kāds Maskavas Lielā teātra vai Sanktpēterburgas Marijas teātra solists un dziedās manā vietā. Un kurš no tā iegūs? Būs tikai iemesls runāt: lūk, Vīnes operā atkal uzaicināts kārtējais mākslinieks no Krievijas! Mēs cīnāmies, bet viņi tik brauc šurp. Pērn, kad Vīnē dziedājām Musorgska Borisu Godunovu, sastāvā bija izsludināts Ildars Abdrazakovs. Sabiedrībā bija protesti, teātra vadība nolēma neriskēt, un kopā ar mani iestudējumā dziedāja mani ukraiņu kolēģi Aleksandrs Cimbaļuks un Vitālijs Kovaļovs.
Ja jūsu rokās būtu izvēles sviras, ko jūs popularizētu no Ukrainas komponistu radošā devuma?
Lai orķestris to spēlētu un publika būtu gatava klausīties, vispirms ir vajadzīga laba reklāma, raidot šīs mūzikas fragmentus televīzijā un radio. Labas ukraiņu komponistu mūzikas ir gana daudz, taču tā diemžēl nav plaši pazīstama citur pasaulē. Turklāt mūsu komponistiem un izpildītājmūziķiem nācās veidot savu atpazīstamību caur Maskavu vai Pēterburgu, sākot ar studijām šo pilsētu konservatorijās. Pat Čaikovskis sevi dēvēja par mazkrievu (maloros). Daudziem lielajiem "krievu komponistiem" bija ukraiņu saknes… Līdzīgi arī mūsu rakstniekiem un gleznotājiem. Ukraiņiem ir daudz lielisku simfoniju un operu. Diemžēl to autoru Ļatošinska, Bortņanska, Lisenko un citu radošais mantojums padomju laikā tika tīšām, ar nolūku "norakts", lai cilvēki Ukrainā un arī citās republikās pēc iespējas mazāk iestudētu un atskaņotu savas nacionālās operas. Tomēr Kijivā katru gadu tapa kādas ukraiņu operas iestudējums: Tarass Buļba, Bogdans Hmeļņickis. Skatītāju iemīļotas arvien bijušas komiskās operas Zaporožec za Dunajem un Natalka Poltavka, kas sacerētas vairāk nekā pirms simt gadiem. Ukrainā populāra ir arī Žukovska opera Arsenāls par Pirmo pasaules karu… Mūsu komponistu operās ir spilgtas, atmiņā paliekošas melodijas. Lai gan arī orķestrālā un koru krāšņuma un monumentalitātes ziņā virkne ukraiņu operu var konkurēt ar Eiropas komponistu darbiem, Eiropas publika nav tiem gatava, cilvēkiem nav tuvas šīs mūsu nacionālās vēstures tēmas.
Kad pēdējo reizi apciemojāt dzimteni?
Tas bija 2019. gadā. Uzstājos Kijivā laukumā kopā ar ukraiņu operzvaigzni Ludmilu Monastirsku un nodziedāju Hosē lomu Bizē Karmenas iestudējumā Ukrainas Nacionālajā operā Kijivā. Es vienmēr visur pasaulē uzsveru, ka pārstāvu Ukrainu, un visās programmiņās ir norādīts, ka esmu Ukrainas nopelniem bagātais mākslinieks. Esmu Dmitro, nevis Dmitrijs. Kad man pārmet vai jautā, kāpēc esmu tāds nacionālists, atbildu, ka esmu savas zemes patriots.
Depresīvajā pandēmijas laikā, kad kompānija Orchid Classics laida klajā jūsu soloalbumu – kopā ar Berlīnes Vācu simfonisko orķestri ierakstīto operāriju izlasi The Hymns of Love –, uzsvērāt, ka "mīlestība patlaban ir mūsu vienīgā izdzīvošanas iespēja".
Manuprāt, ja ikvienā ģimenē valdītu mīlestība, pasaulē nebūtu ne ļaunuma, ne sliktu domu, ne karu. Citēšu Māti Terēzi: labākais, ko varat izdarīt pasaulei, ir doties mājās un mīlēt savu ģimeni. Ja ir mīlestība un saprašanās, visas grūtības ir pārvaramas.
Ko visvairāk gaidāt savu skatuves gaitu tuvākajā nākotnē?
Protams, atgriešanos Ņujorkas Metropoles operā novembrī, janvārī un nākamā gada martā. Dziedāšu Rūdolfa lomu Pučīni Bohēmā. Uzstāšanās Metropoles operā ir ļoti saviļņojoša un parāda līmeni, kādā atrodies. Daudzi var vienu reizi nodziedāt Metropoles operā. Galvenais ir, vai tiksi uzaicināts vēlreiz. Tas nozīmē, ka tava debija ir bijusi veiksmīga un tu viņiem patīc. Ja dziedi Metropoles operā, to novērtē visur. Tad mākslinieku pārstāvošā aģentūra var cīnīties par augstākiem honorāriem Eiropā. Kopš 2016. gada es Metropoles operā dziedu praktiski ik gadu, esmu tur atveidojis gan Rūdolfu Bohēmā, gan Alfredo Traviatā.
Tomēr jūsu iemīļotākais opernams joprojām ir Londonas Karaliskā opera?
Jā, savas domas šajā jautājumā neesmu mainījis, jo tā ir neatņemama vislabākā angļu kultūras daļa. Tur strādā ļoti pieklājīgi, atsaucīgi, izpalīdzīgi cilvēki. Tu tikai pārkāp opernama slieksni, un ikviens tev palīdzēs, pametīs savu darba vietu un parādīs, kā tikt līdz zālei, ģērbtuvēm, grimētavai un kur ir bufete. Metropoles operā tādu attieksmi pret sevi nejūti. Tur jūti tikai nopietnu spiedienu. Tev uzreiz ir jāapzinās, ka atrodies pasaules labākajā operteātrī, un tev ir jābūt šim augstajam līmenim atbilstošam. Turklāt uz šī teātra milzīgās skatuves 4000 skatītāju priekšā esi kā sīks odiņš. Izturēt šādu spiedienu nav viegli, bet, kamēr man ir spēks un stipri nervi, tikmēr tur dziedāšu.
Traviata
Siguldas pilsdrupu estrādē 27.VII plkst. 21
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 50–100