Laika ziņas
Šodien
Viegls lietus
Rīgā +2 °C
Viegls lietus
Trešdiena, 21. februāris
Eleonora, Ariadne

Man patīk mūzika, kas man sagādā problēmas. Intervija ar kordiriģenti Kristu Auderi

"Vismīļākais repertuārs vēl ir aiz stūra," apgalvo kordiriģente Krista Audere, kuras vadībā 18. augustā skanēs Starptautiskā Garīgās mūzikas festivāla atklāšanas koncerts

Nekad neesmu domājusi, ka tikšu tur, kur esmu tagad. Studiju gados neiedomājos pat sapņot, ka varēšu strādāt ar profesionālajiem koriem, – saka Nīderlandē dzīvojošā un strādājošā latviešu diriģente Krista Audere, kura dažos pēdējos gados ir sadarbojusies teju ar visiem ievērojamākajiem Eiropas profesionālajiem koriem un dzimtenē nu jau atkārtoti muzicēs ar Valsts akadēmisko kori Latvija. Piektdien, 18. augustā, viņa diriģēs 26. Starptautiskā Garīgās mūzikas festivāla atklāšanas koncertu Klusuma vadmotīvs Rīgas Svētā Pētera baznīcā, kurā skanēs amerikāņu komponista Deivida Langa, slovēņu komponistes Nanas Fortes un pašmāju autoru Maijas Einfeldes un Andra Dzenīša darbi.

Līdztekus regulāram viesdiriģentes darbam ar visiem trim Nīderlandes profesionālajiem koriem (Nīderlandes kamerkori, Nīderlandes Radio kori un Cappella Amsterdam) Krista Audere ir sadarbojusies ar Zviedrijas Radio kori, RIAS kamerkori Berlīnē, MDR Leipcigas Radio kori, Bavārijas Radio kori, Helsinku kamerkori, Dānijas Nacionālo vokālo ansambli, Francijas Radio kori, britu BBC Singers… Septembrī šo sarakstu papildinās WDR Ķelnes Radio koris un Ungārijas Radio koris, nākamgad – Īrijas kamerkoris un Spānijas Nacionālais koris. 2025. gadā latviešu diriģenti gaidīs jau aizokeāna zemēs.

Durvis uz intensīvu starptautisko karjeru Kristai Auderei ar joni atvēra triumfālā uzvara Ērika Ēriksona kordiriģentu konkursā Stokholmā (2021) – tad mēs par viņu uzzinājām arī Latvijā. Tobrīd Kristas Auderes vārds bija pazīstamāks Nīderlandē, kur viņa dzīvo gandrīz desmit gadu. Nīderlandē viņa ir arī divu amatierkoru – Amsterdamas Brīvās universitātes kamerkora un kamerkora Venus – diriģente. Koru drēbi Krista Audere iepazinusi Latvijā, kur absolvējusi Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmiju. Studijas viņa turpināja Štutgartes Mūzikas un mākslu augstskolā un Amsterdamas Mūzikas konservatorijā, kur 2016. gadā ieguva maģistra grādu cum laude (ar izcilību). Nākamajā Ēriksona konkursā 2024. gadā Krista Audere uzaicināta strādāt žūrijā, šovasar viņa starptautiskās žūrijas sastāvā vērtēja Dziesmu svētku koru karus.       

Vai bija interesanti vērtēt koru konkursa finālu?

Vairāk nekā interesanti. Vienreizēji! Tā viena diena bija iespaidiem bagāta, emocionāla un arī grūta, jo nebija tik vienkārši salīdzināt trīsdesmit trīs Pētera Vaska skaņdarba interpretācijas. Man ir ļoti labas atmiņas un liels prieks, ka tiku uzaicināta.

Koru skates diemžēl izcēlās arī ar skandālu ap Rīgas projektu kori, kuru, neraugoties uz augsto dziedājuma kvalitāti, žūrija nevēlējās redzēt konkursa finālā…

Es tam ļoti sekoju līdzi. Biju kontaktā ar dažiem virsdiriģentiem un runājos arī ar šī kora diriģentu Kristoferu Volšu-Sinku. Apspriedām šo gadījumu arī ar Zviedrijas Radio kora diriģentu Kasparu Putniņu. Nezinu, kad un ko kurš kuram ir teicis, bet, no malas skatoties, tas viss likās ļoti neadekvāti, nepieklājīgi, sāpīgi, nevajadzīgi un svētku sajūtu nerosinoši. Arī sēžot žūrijā, domāju, vai tad tiešām būtu tik grūti noklausīties vēl vienu labu kori? Jo vairāk, jo labāk. Mūsu Dziesmu svētku plurālisms taču izpaužas tajā, ka mēs visi varam un gribam. Mūsu ir par maz, un man bija žēl, ka mākslas nozarē bija cīnīšanās par to, ka kāds kaut ko dara "nepareizi" un tāpēc ir jāsoda. 

Domājot par nākotni, ļoti ceru, ka šis viss nepaliks neatrisinātā vai pusatrisinātā stadijā. Ceru, ka par to tiks runāts, un nevis aizvainojot vienam otru, bet saprātīgi un ar sapratni: tradīcijas ir, bet tās arī mainās. Skaidrs, kādam ir sāpīgi, ka kolēģis var sapulcēt pieredzējušus dziedātājus un, retāk mēģinot, dabūt labāku rezultātu. Rietumeiropas koru pasaulē tieši tā arī notiek. Ir diriģenti, kuri strādā tikai ar projektu koriem. Tad jau tādus nevar saukt par amatierkoriem un laist uz skatuves. Bet viņi ir amatieri. Jebkurš, kurš nesaņem naudu par savu mūziķa darbu, ir amatieris. Neatkarīgi no izglītības. 

Žēl, ka neprotam priecāties par to, ka bijušie labāko jauniešu koru dziedātāji ir nevis aizgājuši no amatierkoru kustības, bet ir atraduši iespēju turpināt dziedāt. Viņi nevis sēž mājās, bet ir iesaistījušies kolektīvā, kurā ir mazāk mēģinājumu, un nāk uz tiem labi mājās sagatavojušies. Ir jāpriecājas, ka viņi vispār dzied. Ja šāda kolektīva nebūtu, šie dziedātāji, it īpaši jaunie vecāki, droši vien nevarētu piedalīties Dziesmu svētku kustībā vai, vēl sliktāk, – piedalītos, pēdējā brīdī pierakstoties korī, kurā viņi nedzied…  Arī manu koru dziedātāji bieži iet prom uz labākiem koriem vai kļūst par profesionāliem mūziķiem, un es viņus vairs nedrīkstu ņemt uz konkursiem, jo viņiem nu jau ir mūzikas izglītības diploms. Taču par izaugsmi ir jāpriecājas. Diemžēl trūkst pozitīvas attieksmes. Ja grib, ir jāļauj darīt! Attieksme, ka vajag ierobežot, lai sasniegtu vairāk, ir vecmodīga domāšana. Es vēlētos redzēt aicinošu, labvēlīgu augsni pārmaiņām, kas īstenībā ir pozitīvas.

Brīdī, kad izcīnīji uzvaru Starptautiskajā Ērika Ēriksona diriģentu konkursā Zviedrijā, tavs vārds Latvijā nebija plaši pazīstams, bet nu jau otro reizi muzicēsi Valsts akadēmiskā kora Latvija rīkotajā Starptautiskajā Garīgās mūzikas festivālā. Kas slēpjas aiz atklāšanas koncerta nosaukuma Klusuma vadmotīvs?

Pagājušā gada Garīgās mūzikas festivālā man bija pilnīgi cita pieredze, jo diriģēju baroka un romantiskās mūzikas programmu. Biju ļoti priecīga, ka mani uzaicināja otrreiz. Kā vienmēr – gribas atkal doties uz citu pusi. Šoreiz – minimālisma virzienā, pa sarežģītu a cappella modernās mūzikas partitūru taciņām. Amerikāņu komponists Deivids Langs pēdējos gados ir man mīļš autors. Viņa mūziku jau esmu atskaņojusi, taču līdz šim esmu varējusi savās programmās iekļaut tikai vienu vai dažus viņa darbus. Šīs lappuses prasa diezgan inteliģentu koristu sastāvu un publiku, kas būtu spējīga novērtēt šo mūziku. Pagājušajā gadā vēroju garīgās mūzikas festivāla publiku un domāju, ka šim klausītāju skaitam gan es varētu piedāvāt tādu ekstravaganti intelektuālu, skaistu programmu. Reti ir iespēja tādas izveidot. Tagad ar lielu otu zīmēju līnijās, kurās man ļoti gribas doties, bet ļoti reti kad sanāk. 

Garīgās mūzikas festivālā varu mazliet izvērsties. Man ar dziedātājiem bija ļoti labs kontakts. Es it kā riskēju, bet, no otras puses, esmu izveidojusi tādu ļoti savu programmu, kuras centrā ir Deivida Langa cikls The Writings. Esmu kontaktējusies ar pašu komponistu, un viņš man ir devis zaļo gaismu spēlēties ar secībām. Esmu no šī cikla šo to paņēmusi ārā, samainījusi vietām un pa vidu salikusi citu komponistu darbus, kas kaut kādā veidā atsaucas uz viņa minimālistisko, ēteriski dziļi filosofisko attieksmi, taču arī provocē un mēģina pakrāsot citādi viņa redzējumu. Tāpēc izvēlējos Maiju Einfeldi un Andri Dzenīti, kurus cenšos vairāk un vairāk iekļaut savās programmās. Ar jaunu darbu Miserere Mei nākusi klajā slovēņu komponiste Nana Forte, kuras mūziku pēdējos gados esmu iemīlējusi. Viņas Miserere Mei ir ļoti labs skaņdarbs, ko parādīt latviešu kormūzikas faniem. Viņa ir komponiste, kuru ir vērts zināt. It sevišķi, ja esi kormūzikas mīļotājs vai diriģents.

Klusuma vadmotīvs ir Deivida Langa cikls, ko esmu izvērsusi kā visa koncerta cantus firmus, un tad es tur spoguļojos. Ar šo ciklu notiek viss kaut kas. Liela nozīme ir brīnišķīgo latviešu dzejnieku Friča Bārdas un Māra Salēja tekstiem, kurus ir izvēlējušies Andris Dzenītis un Maija Einfelde. Visu laiku notiek atgriešanās pie Langa – kā liela ieelpa. Esmu pārliecināta, ka koncerta beigās klausītāji jau būs saraduši ar Langa refrēnu. Manuprāt, ir ļoti svarīgi notvert šīs mūzikas fizisko piesātinātību – ko šī mūzika dara ar tavu ķermeni. Tā ir meditatīva, relaksējoša, tomēr intensīva pieredze gan izpildītājiem, gan publikai. Man ir liels prieks, ka beidzot varu Deividu Langu ielikt programmā vairākumā, jo sasniegtā kvalitāte ir ļoti atkarīga no tā, cik daudz minūšu mēs pavadām šajā mūzikā.

Vai visus šos komponistus pazīsti personiski?

Deivids Langs dzīvo Ņujorkā, mēs sarakstāmies e-pastā. Nana Forte ir mana feisbuka draudzene. Mēs kontaktējamies bieži, jo pēdējos trijos gados esmu daudz atskaņojusi viņas darbus ar dažādiem profesionālajiem koriem. Ar Andri Dzenīti viens otru pazīstam, pēdējos gados esmu mērķtiecīgi piestrādājusi pie viņa partitūru apgūšanas. Šī būs pirmā reize, kad atskaņošu Maijas Einfeldes mūziku. Man tas ir svēts mirklis, jo viņas mūzika man vienmēr ir bijusi ļoti mīļa, bet nekad līdz šim nav sanācis to diriģēt.

Mūsu pirmajā sarunā pēc uzvaras Ēriksona konkursā tu teici: "Es gribu dot iespēju jaunajām latviešu komponistēm" – un aicināji viņas atsaukties sadarbībai. Kādi ir panākumi?

Man ir drusku žēl, ka ar to neveicas tik labi, kā gribētos. Dažas komponistes ir atsaukušās, īpaši Lauma Kazaka un Renāte Stivriņa. Esmu mēģinājusi apzināt situāciju, bet neteiktu, ka būtu tikusi pie auglīgiem rezultātiem. Tas ir atkarīgs gan no manis, gan no komponistēm. Lielākā problēma ir tā, ka pirms diviem gadiem man savā maksimālismā likās, ka būs vienkāršāk rast iespēju pasūtīt komponistiem darbus, bet redzu, ka kovidlaiks visā Eiropā ir pabojājis finansiālās iespējas. Ziemeļvalstīs ir nedaudz labāk, tur ir vieglāk dabūt līdzekļus, taču tās pašas ir labas savu komponistu "kurinātājas". Man diemžēl nav sanācis tikt pie darbu pasūtīšanas. Bet es joprojām nodarbojos ar komponistu sieviešu apraudzīšanu – un ne tikai Latvijā –, lai manas zināšanas nebūtu tikai par mūziku, kas nākusi no vīriešu kārtas pārstāvjiem. Man ir prieks, ka manas programmas šajā ziņā ir arvien līdzsvarotākas.

Ir daudzas pozitīvas iniciatīvas, pateicoties kurām dzimumu pārstāvniecības proporcija koncertu programmās ir izlīdzinājusies. BBC Singers programmās tā ir piecdesmit pret piecdesmit. Dānijas Nacionālais vokālais ansamblis Kopenhāgenā jau pirms pieciem gadiem izvirzīja mērķi, ka tā programmās būs piecdesmit procentu vīriešu un piecdesmit procentu sieviešu radītas kompozīcijas, pēc līdzīgiem principiem nodrošinot arī jaunas mūzikas pasūtīšanu līdzās jau esošajam repertuāram. Rietumeiropā tā jau ir normāla prakse, te nav nekā sensacionāla. Ir gan joprojām dažas valstis, no kurām nāk e-pasta vēstules: "O, cik skaisti, ka jūsu programmā ir tik daudz komponistu sieviešu! Mēs tādus vārdus neesam dzirdējuši." No manas paaudzes diriģentiem ir tikai sagaidāms, ka mums ir jābūt zināšanām nevis vien par XVIII un XIX gadsimta mūziku, bet par to, kas notiek un top tagad.

Tu esi daudz strādājusi ar koriem Nīderlandē, Zviedrijā, Vācijā, Dānijā un Portugālē. Vai visur ir tā, ka jaundarba pirmatskaņojums diemžēl izrādās šī darba vienīgais atskaņojums?

Jā, tā ir arī citur. Tas ir mūsu laikmetīgās pasaules posts un arī laime. Mēs visu laiku dzenamies pēc kaut kā jauna un pirmās reizes, bet ir grūtāk kļūt par paliekošu vērtību. Daudzi komponisti arī man ir rakstījuši ļoti sarežģītus darbus, kuru sagatavošanā bijis jāiegulda ļoti daudzas mēģinājumu stundas un jābūt arī lielākam izpildītāju skaitam. Attiecīgi – arī lielākiem līdzekļiem. Tas ierobežo praktiski. Es labprāt daudz vairāk atskaņotu Krista Auznieka darbus, kurus viņš man ir sūtījis, taču es to nevaru atļauties, jo nav tik daudz naudas. Manās interesēs ir izpildīt jaunos skaņdarbus vairāk nekā vienu reizi, bet par praktisko pusi ir jādomā arī pašiem komponistiem. Par to ir jādomā, ja vēlies ar savu darbu pelnīt naudu. Piemēram, Nana Forte ir atradusi veiksmīgu veidu, kā savas kompozīcijas padarīt pieejamas plašākai publikai. Tas nebūt nenozīmē, ka šī mūzika ir pārāk vienkārša vai izdabā masu gaumei.

Vai līdztekus darbam ar profesionālajiem koriem Nīderlandē joprojām vadi četrus amatierkorus?

Četri bija par daudz. Tagad man ir tikai divi amatierkori – tā ir ļoti labi. Negribu ne vairāk, ne mazāk.

Latvijas ambiciozākie koru vadītāji, piemēram, Jānis Liepiņš, Kaspars Ādamsons un Aivis Greters, arvien mērķtiecīgāk dodas simfoniskās mūzikas un operas virzienā, tieši tur saredzot pamatu starptautiska vēriena karjerai. Šāda attīstība nevilina?

Nekad neesmu domājusi, ka tikšu tur, kur esmu tagad. Studiju gados neiedomājos pat sapņot, ka tikšu strādāt ar profesionālajiem koriem. Tāpēc jūtos ļoti laimīga būt tur, kur esmu. Pavisam drīz man būs jādiriģē Nīderlandes filharmonijas orķestris kopā ar kori. Šis projekts man ļauj tikt arī pie orķestra diriģēšanas, bet atsevišķi stāties orķestra priekšā es neraujos. Lai to spētu, vispirms būtu jāmācās, bet man nav papildu laika to darīt. Es jau kopš dzimšanas esmu bijusi pilnīgā kormūzikas burbulī, pašreiz darba ar koriem ir ļoti daudz, un šis darbs kļūst aizvien sarežģītāks. Tā turpinu mācīties kordiriģēšanu. Mana pieeja dzīvei ir kļuvusi vieglāka: ja ir sajūta, ka negribas – neraujos sevi mainīt un lauzt, jo man ir ļoti labi tur, kur esmu. Varbūt pat pārāk labi. Ir grūti no šī ērtuma, no prieka zemes izkāpt ārā. Kāpēc gan tas būtu jādara? Ja es būtu palikusi tikai pie amatierkoriem,  varbūt domātu citādi, bet, visu laiku esot radošā kontaktā ar vienreizējiem profesionālajiem koriem, es nejūtu vēlmi pārkvalificēties.

Pēc Ēriksona konkursa uzvaras tavā e-pastā strauji sabira daudzu Eiropas profesionālo koru aicinājumi. Vai var pateikt, kurš ir vislabākais?

Gribēt arī mākslā salīdzināt un piešķirt vietas tāpat kā sportā ir ļoti cilvēciski, un ir par ko runāt. Lai gan šāds salīdzinājums nav iespējams, runājot šādās kategorijās, varbūt var ieinteresēt arī tos, kuriem vienmēr patīk sacensība un salīdzinājuma pakāpes, reitingi. Es vienmēr tos lasu ar smaidu. Man bieži prasa: kurš ir tavs mīļākais koris? Skaidrs, ka ir mīļāki un mazāk mīļi kolektīvi un ir tuvākas un mazāk tuvas programmas. Taču tas ir darbs, nevis hobijs, un darbs nāk arī ar grūtībām, ar kurām ir jātiek galā.

Tad jau arī man tā ir jāpajautā – par sirdij tuvāko kori.

BBC Singers ir topa augšgalā. Šogad ar šo ansambli esmu tikusies jau divas reizes, un tas man ir ļoti uzticējies. To nevar nejust. BBC Singers ir vienkārši nepārspējama, ātra mašīna, kas var visu. Korī ir tikai astoņpadsmit dziedātāju, bet viņi panāk tādu skanējumu, kas nav pa spēkam lielajiem koriem ar četrdesmit dziedātājiem. Vienreizēja bija pieredze ar RIAS kamerkori Berlīnē un ar Zviedrijas Radio kori. Gandrīz aizmirsu pieminēt Dānijas Nacionālo vokālo ansambli. Visur, kur aicina, man patīk. Man patīk arī Leipcigā, un nekur nav tik labi kā mājās – Nīderlandē. Atzīšos, ka pagājušogad nedaudz baidījos braukt pie Valsts akadēmiskā kora Latvija, jo sen nebiju strādājusi Latvijā. Taču šogad jau bija sajūta, ka jābrauc mājās strādāt ar mīļo valsts kori.

Latvija ir koru un Dziesmu svētku zeme, bet reiz izlasīju, ka Zviedrijā katrs piektais cilvēks dzied korī…               

Statistika ir sporta spēle, bet dzied visur. Nīderlandē biju ļoti pārsteigta, cik populāra tur ir dziedāšana koros. Nīderlandē gan koru, gan dziedātāju ir ļoti daudz. Man nekad nav bijusi vajadzība izskaidrot, ko es daru, visi zina, kas ir diriģents, un personiski pazīst vismaz kādu cilvēku, kurš dzied korī. Dziesmu svētkos gan ir sajūta, ka tikai Latvijā dzied. Sēžot Mežaparka Lielajā estrādē 75. rindā, man bija tāda sajūta, kādu nevar noķert nekur citur. Dziesmu svētki ir unikāli, bet dzied gan visur pasaulē, tikai ir citi žanri un ir ļoti plašs žanru loks. Ir daudz popmūzikas, džeza, gospeļu koru. Kas tik nav redzēts: ir gan līnijdeju, gan šovu kori, gan Latīņamerikas mūzikas kori. Man tagad ir uzaicinājumi braukt uz Čīli, ASV un Japānu. Es strādāju ar klasiskajiem koriem, kas dzied visu iespējamo klasisko, akadēmisko repertuāru, bet arī te ir liela daudzveidība – no folkloras, gregoriskā korāļa, renesanses un baroka līdz jaunajai mūzikai.

Kurā repertuārā jūties kā mājās?

Es vairs nevaru uz šo jautājumu atbildēt un negribētu, ka mani asociē ar kaut ko vienu. Apbrīnoju tos, kas specializējas vienā virzienā. Bravo! Man tas būtu garlaicīgi. Protams, vienmēr var teikt, ka manas mājas ir Baltijas komponistu repertuārs un varbūt romantiskā mūzika, kuru mācījāmies mūzikas skolā. Kā mājās jūtos ar skaņdarbiem, kuri sākumā nav pa spalvai. Tie nāk grūtāk, bet beigu beigās tieši tajos visvairāk iemīlos. Man patīk mūzika, kas man sagādā problēmas. Pēteri Vasku es varētu diriģēt katru dienu, bet vai tas ir viegli? To nevar izdarīt klišejiski. Tādējādi katru reizi esmu spiesta atrast jaunu veidu, kā padarīt šo pieredzi patiesu gan sev pašai, gan dziedātājiem, gan publikai. Tas prasa vairāk enerģijas un piepūles nekā kaut kas pilnīgi jauns. Domāju, ka vēl joprojām nezinu, kur esmu savās mājās. Varbūt vēl aizvien esmu meklējumos. 

Skatoties uz savu dzīvi pēdējos desmit gados, redzu, ka neko nevar ne izplānot, ne zināt. Ir vienkārši jāļaujas un jādara labākais, ko varu. Gribu dot sev iespēju apzināties, ka viss vēl ir priekšā un katra diena var nest kaut ko jaunu. Vismīļākais repertuārs vēl ir tikai aiz stūra. Un tā tikai izskatās, ka esmu simtprocentīga mūziķe. Manu prātu tikpat daudz aizņem ģimenes un mājas dzīve. Esmu māte, draugs, cilvēks, sieva un tad arī diriģente. Lio, kuram oktobrī būs trīs gadi, ņemu līdzi uz Latviju.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja