Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā -1 °C
Daļēji apmācies
Piektdiena, 22. novembris
Aldis, Alfons, Aldris

Man patīk spēlēt to, kas skan manā galvā. Intervija ar jauno LNSO galveno diriģentu Tarmo Peltokoski

"Man ir vīzija, ko vēlos sasniegt kopā ar šo orķestri. Es gaidu aizraujošu kopīgu nākotni," saka Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra jaunais mākslinieciskais vadītājs un galvenais diriģents Tarmo Peltokoski no Somijas

Dažos sirsnīgos vārdos atklājis, cik pagodināts un priecīgs jūtas par iespēju uzņemties Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) mākslinieciskā vadītāja un galvenā diriģenta pienākumus, kurus pildīs nākamās trīs sezonas, 22 gadus vecais somu diriģents Tarmo Peltokoski visus pārsteidza, apgalvojot: "Domāju, ka ikviens bērns ir sapņojis par savu orķestri." Mākslinieks priecājas, ka viņam šis sapnis nu ir piepildījies. Savukārt LNSO vadība un mūziķi priecājas, ka ir izdevies noslēgt līgumu ar neparasti talantīgu mūziķi viņa spožās karjeras starta punktā.

Ar mūsu orķestri diriģents pirmoreiz tikās šā gada janvārī, un jau otrajā mēģinājumā bijis skaidrs – šis ir īstais! Viņš sajūsminājis mūziķus ar muzikālajām idejām un aizrautību, kā arī ar cieņu pret mūziku un tās atskaņotājiem, tāpēc kopīgo darbu visi izbaudījuši kā īstus svētkus. Visus spārno pārliecība, ka mūs gaida krāsains un pārsteigumiem pilns ceļojums mūzikas pasaulē.

Tarmo Peltokoski savas mūziķa gaitas sācis kā pianists. Pagājušā gada jūnijā Tarmo Peltokoski izpelnījās atzinību, Vācijā debitējot pie Brēmenes Vācu kamerfilharmonijas diriģenta pults. Viņa meistarība, zinātkāre un kaismīgā iedziļināšanās detaļās bija iemesls, kāpēc šis orķestris izraudzījās jauno Somijas talantu par savu galveno viesdiriģentu. Šajā statusā Tarmo Peltokoski ir kopš šā gada februāra.

2021./2022. gada sezonā Tarmo Peltokoski pirmo reizi diriģējis Berlīnes Komiskās operas orķestri, Frankfurtes Radio simfonisko orķestri un Francijas Radio filharmonijas orķestri. Drīz gaidāma diriģenta debija Reingavas mūzikas festivālā, Šlēsvigas-Holšteinas mūzikas festivālā, Bēthovena festivālā Bonnā, Ķelnes filharmonijā, Amsterdamas zālē Concertgebouw, kā arī ar Berlīnes Konzerthaus orķestri, Berlīnes Radio simfonisko orķestri, Roterdamas filharmonijas orķestri, Tulūzas Nacionālo Kapitolija orķestri, Toronto un Sandjego simfonisko orķestri. Somijas festivālā Eurajoki Bel Canto Tarmo Peltokoski diriģēs savu pirmo Riharda Vāgnera Nībelunga gredzenu un operu Tristans un Izolde.

Kāpēc atrašanās orķestra priekšā ir jūsu sapnis?

Ir liela privilēģija vadīt savu orķestri, sapņot šo sapni kopā, iedziļināties daudzpusīgā repertuārā un īstenot to. Man ir sava vīzija, ko vēlos sasniegt kopā ar šo orķestri. Es gaidu aizraujošu kopīgu nākotni. LNSO ir izcils orķestris, man ir daudz ideju, un es ļoti priecājos par doto iespēju.

Kas tieši jums patīk mūsu orķestrī? Kādas īpašības?

Mans un LNSO attiecību stūrakmens bija mūsu pirmā un pagaidām vienīgā koncertprogramma, ko sagatavojām un atskaņojām šā gada janvārī. Programmā bija iekļauts mans vismīļākais komponists Vāgners un Rahmaņinovs. Domāju, ka nekļūdīšos, sakot, ka krievu komponistu mūzika ir LNSO stiprā puse. Man kā somam bija patīkami, ka koncertā skanēja arī Sibēliusa mūzika. Tas bija labs sākums mūsu sadarbībai.

LNSO sadarbojas ar latviešu komponistiem – aicina rezidencē, pasūta jaundarbus. Ko jau zināt par mūsu mūziku?

Pazīstu Pētera Vaska daiļradi, bet pagaidām vēl neorientējos pārējā latviešu jaunās mūzikas ainavā. Man jau ir solīta informācija, un es tajā iedziļināšos. Drīzumā iepazīšos gan ar latviešu komponistiem, gan solistiem, gan latviešu mūziku.

Vai plānojat popularizēt somu komponistu mūziku?

Esmu iecerējis iepazīstināt Latvijas publiku gan ar Somijas izpildītājmākslinieku, gan komponistu daiļradi. Tas, ko mēdz dēvēt par Somijas muzikālo brīnumu, sākās ar izcilā diriģenta Esas Pekas Salonena starptautisko izrāvienu 1983. gadā. Somijas diriģentu starptautiskā atpazīstamība lielā mērā ir leģendārā diriģenta un pedagoga Jormas Panulas milzīgā darba rezultāts. Viņš sāka strādāt Sibēliusa Mūzikas akadēmijā 70. gados, un Esa Peka Salonens bija viņa pirmo studentu vidū. Jorma Panula arī pašlaik 92 gadu vecumā turpina skolot jaunos diriģentus, un arī man ir bijis tas gods pie viņa mācīties. Viņa darba augļi ir arī Somijas komponistu spožā izaugsme.

Kāda būs jūsu pirmā programma LNSO mākslinieciskā vadītāja amatā?

Mums ir labi plāni nākamajai sezonai. Programmas vēl tiek apspriestas ar orķestra vadību un tiks izziņotas vēlāk. Noteikti atskaņošu kādu Sibēliusa opusu. Ikvienam diriģentam izšķirošais faktors, kāpēc viņš vēlas strādāt ar orķestri, ir vēlme kopā atskaņot noteiktu repertuāru.

Droši vien darbs ar LNSO neaizpildīs gluži visu jūsu radošo dzīvi. Kādā kontekstā tas norisināsies?

Turpināšu Brēmenes Vācu kamerfilharmonijas orķestra galvenā viesdiriģenta gaitas un līdzās šiem diviem darbiem Rīgā un Brēmenē pieņemšu dažādus piedāvājumus viesoties arī citur.

Kāds ir jūsu personiskais diriģentu tops?

Nosaukt pirmo ir ļoti viegli, jo vienīgā pareizā atbilde ir – Karloss Kleibers. Nav iespējams kļūdīties, nosaucot Herbertu fon Karajanu. Es varētu pareklamēt arī savus draugus, piemēram, 26 gadus veco Klausu Mekeli, kurš pašlaik droši vien ir viskarstākais jaunais vārds Eiropā.

Vai esat spēlējis arī kādu orķestra mūzikas instrumentu?

Esmu pianists. Neesmu bijis orķestra instrumentu mūziķis, bet ceru, ka to neuzskatīsiet par problēmu. Es ļoti vēlētos piederēt pie t. s. vācu sistēmas, kurā ir ļoti secīgs ceļš, kā pianists attīstās un kļūst  par diriģentu, vispirms strādājot kā repetitors, pēc tam kā kapelmeistars, attīsta sevi profesionāli un vēlāk stājas orķestra priekšā. Taču neesmu vācietis un nepiederu pie vācu skolas. Esmu piederīgs Somijas sistēmai. To iedibinot, Jorma Panula uzskatīja par priekšrocību stīgu instrumentu spēlēšanu. Viņš bija diezgan dusmīgs, ka neesmu stīdzinieks. Tā bija mana problēma, bet es tiku ar to galā un ceru, ka arī citiem tā nebūs problēma.

Kad jūs sākāt sapņot par orķestra diriģēšanu? Vai patiešām jau agrā bērnībā?

Jā. Es pat īsti nesapratu, kā tas var būt, ka citi bērni par to nesapņo. Pirmoreiz orķestra priekšā nonācu četrpadsmit gadu vecumā savā dzimtajā pilsētā Vāsā. Šī Somijas pilsēta, tāpat kā slavenais Vāsas kuģa muzejs Stokholmā, ir nosaukta Zviedrijas karaļa Gustava Vāsas vārdā.

Vai tas bija skolas mācību orķestris?

Nē, Vāsas pilsētas simfoniskais orķestris.

Vai nākat no mūziķu ģimenes?

Mani vecāki nav saistīti ar mūziku, taču vecmāmiņa bija dziedāšanas skolotāja. Tieši viņa pamodināja manu muzikalitāti. Viņai mājās bija klavieres, un dažreiz viņa mani ņēma līdzi uz darbu, kur viņas vadītajās vokālajās stundās klausījos dziesmas un operu ārijas. Tur radās mana interese par mūziku.

Vai pats arī esat mācījies dziedāt?

Man patīk dziedāt, taču ne publikai. Es to daru mājās. Starp citu, mācīt mūziku ir ļoti dabiski tieši caur dziedāšanu.

Vai pianista pieredze jums traucē vai palīdz kā diriģentam?

Protams, palīdz. Tas ir mans pamats. Mans mūziķa stāsts sākās ar klavierspēli astoņu gadu vecumā. Tas bija mans ceļš uz muzicēšanu un to, par kādu mākslinieku esmu kļuvis. Varu labi lasīt no lapas un pilnībā aptvert un izbaudīt skaņdarba harmonijas.

Kā atradāt savu ceļu uz mūzikas pasauli? Kā tik agri iemīlējāt Vāgneru, kura mūzika parasti atveras jau nobriedušiem mūziķiem?

Vāgneru sev atklāju vienpadsmit gadu vecumā. Sapratu, ka Vāgnera mūzika ir manas dzīves lielā mīlestība un jēga. Nevaru nosaukt konkrētus iemeslus – tā vienkārši ir. Atklājis Vāgneru, tā aizrāvos, ka no malas tas droši vien likās pārsteidzoši un dīvaini. Biju pazaudējis galvu.

Spēlējāt klavieres, bet Vāgners nav komponējis klaviermūziku!

Es lūdzu vecākus, lai viņi man nopērk Vāgnera operu partitūras un DVD. Divpadsmit gadu vecumā man jau bija Zīgfrīda partitūra. Tā bija pati pirmā, un to man uzdāvināja dzimšanas dienā. Pēc tam bija 800 lappušu biezā Valkīra un citu operu partitūras. Mācoties piektajā klasē, sāku dziedāt vācu valodā – piemēram, par burvju zobenu Notungu –, ar to pārsteidzot ne tikai klasesbiedrus, bet arī skolotājus. Vienaudži par mani jautāja: vai viņš ir traks? Bet man tas šķita pilnīgi normāli.

Soli pa solim centos izlasīt orķestra partitūras, sākumā to, protams, nespēju. Tekstus tulkoju ar vārdnīcu, lai saprastu, par ko tiek dziedāts. Pēc tam centos uz klavierēm izspēlēt operu klavierizvilkumus. Tagad es to varu, bet bērnībā tas nenācās viegli. Tā nopūlējies, sapratu, ka Vāgnera operas uz klavierēm neskan pārāk labi. Loģisks secinājums bija: ja gribi pats atskaņot šo sirdij vistuvāko mūziku, tā ir jādiriģē!

Vai arī… jādzied?

Jums taisnība, bet es gribēju šo mūziku aptvert kopumā!

Mūsu maestro Andris Nelsons iemīlējās Vāgnera mūzikā, kad tēvs viņu aizveda uz izrādi Tanheizers. Kur jūs pirmoreiz dzirdējāt Vāgneru?

Es to atradu YouTube. Mans liktenīgais iestudējums bija Zīgfrīds. Klikšķis bija uzreiz.

Vai esat kaut kur to jau diriģējis?

Operas orķestra bedrē vēl ne, bet vairākkārt esmu diriģējis Vāgneru koncertizpildījumā, un tas ir arī manos turpmākajos koncertu plānos.

Vai jūs gribētu diriģēt Vāgnera operas iestudējumu?

Protams! Mans lielais sapnis ir Baireita ar īpašo, neparasti dziļo orķestra bedri un orķestra skanējumu Vāgnera teātrī Zaļajā kalnā.

Daudzi jau agrā bērnībā spēlē klavieres, bet jūs uzreiz vilināja orķestra diriģēšana. To taču māca tikai augstskolā!

Jebkur pasaulē absurda liktos jau pati ideja divpadsmit gadu vecumā vēlēties diriģēt. Man ļoti palaimējās sastapt Jormu Panulu, kurš vienmēr ir vēlējies pavērt iespējas jaunajiem mūziķiem. Pie viņa nonācu četrpadsmit gadu vecumā, un viņš deva iespēju pamēģināt – nostāties orķestra priekšā un muzicēt. Pateicoties tam, ka viņš dod jaunajiem šo iespēju, no Somijas nāk gados visjaunākie diriģenti pasaulē.

Kā uz savas ādas izjutāt brīnumbērna statusa spiedienu?

Es to tā neizjutu, jo mani neviens nekad nav spiedis kaut ko darīt. Es darīju, ko pats vēlējos. Sāku spēlēt klavieres, jo pats to gribēju, un sapņoju diriģēt orķestri. Man tas ir normāli – tā ir mana dzīve.

Vai nebaidāties no lielās, iepriekš nepieredzētās atbildības?

Nē, nebaidos. Šādā situācijā vēl neesmu bijis, bet esmu par to sajūsmā un priecājos par doto iespēju.

Pandēmijas gadi vissāpīgāk skāra tieši jaunos māksliniekus, apstādinot pašā radošās karjeras sākumā. Ko darījāt šajā laikā?

Mana koncertdzīve apstājās. Kad tas sākās, es biju ļoti vīlies un noskumis. Man bija nopirktas biļetes uz Vāgnera operu izrādēm, un biju ļoti dusmīgs, ka teātrus slēdza. Sākoties pandēmijai, biju diriģenta ceļa sākumā un vēl mācījos Sibēliusa Mūzikas akadēmijā. Redzēju, ka daudzi mani vienaudži dīkstāves iespaidā kļuva depresīvi, padevās apātijai un slinkumam, taču es sapratu, ka šis ir vislabākais laiks mūzikas studijām. Grūti iedomāties tam labāku laiku. Varēju to izmantot, lai iedziļinātos mūzikā. Ļoti daudz klausījos, man šī bija iespēja koncentrēties patstāvīgai mūzikas apgūšanai.

Man nav diriģenta diploma. 2018. gadā iestājos Sibēliusa Mūzikas akadēmijā, bet Jorma Panula 1993. gadā bija devies pensijā un pametis profesora posteni. Mans diriģēšanas profesors ir Sakari Oramo. Oficiāli joprojām skaitos viņa klasē, taču mani daudz neuztrauc, vai kādreiz tikšu pie akadēmijas diploma. Diploms neko negarantē. Nozīme ir tikai tam, ko un kā tu reāli spēj paveikt.

Ko jūs vēlētos uzlabot LNSO skanējumā? Ko vēlaties iemācīt orķestrim un pats no tā iemācīties?

Atbilde ir vienkārša – vēlos iemācīties visu, cik vien iespējams. Mūsu sadarbība un izaugsme būs atkarīga no repertuāra un mūsu kopīgā ikdienas mēģinājumu darba. Repertuārā ir jābūt daudzveidībai. Ikviena orķestra attīstībai ir ļoti svarīgi spēlēt Vīnes klasicisma repertuāru. Noteikti jāspēlē arī sarežģītāka XX gadsimta mūzika, piemēram, Stravinskis, Šostakovičs, Prokofjevs. Rīgā noteikti daudz koncentrēšos uz Šostakoviča un Prokofjeva darbiem. Ikviens justos laimīgs, ja mums šeit būtu labāka koncertzāle. Tas būtu labāk gan orķestrim, gan publikai.

Vai pats arī komponējat?

Jā, komponēju. Kad man bija vienpadsmit gadu, es to darīju vairāk, taču pēc tam nosliecos diriģēšanas virzienā. Pērn, atsaucoties savu draugu mūziķu lūgumam, uzrakstīju divus kamermūzikas opusus – stīgu kvartetu un darbu flautai un klavierēm. Man patīk komponēt un ir daudz ideju, bet tas man nav galvenais. Uztveru to kā vaļasprieku un komponēju tikai tad, ja kāds man to palūdz.

Vai turpināsiet uzstāties kā pianists?

Es turpinu spēlēt un daru to, kad vien iespējams, taču publiski kā pianists uzstājos retāk. Parasti vingrinos, kad atrodos mājās. Visur citur cenšos apmesties vietā, kur pieejamas klavieres.

Vai esat mēģinājis uz skatuves apvienot klavierspēli ar atskaņojuma vadīšanu?

Dažreiz esmu to darījis, atskaņojot Mocarta un Bēthovena klavierkoncertus ar salīdzinoši nelielu orķestri. Taču nebūtu gudri šādi vadīt atskaņojumu ar lielu simfonisko orķestri.

Kas jūs interesē ārpus mūzikas, kuru diriģējat?

Mani ļoti interesē dziedāšana. Neesmu nedz repetitors, nedz vokālais koučs, bet mani interesē vokālā tehnika un tās uzlabošana. Man patīk strādāt ar dziedātājiem, kuri gatavo operlomas. Esmu arī nodarbojies ar mūzikas aranžēšanu, un mani aizrauj improvizācija. Man patīk spēlēt to, kas skan manā galvā, tāpēc klavierpedagogiem biju neērts skolnieks. Viņiem bija grūti tikt ar mani galā, jo viņus tracināja tas, ka negribēju spēlēt, ko man lika, bet spēlēju to, ko tajā brīdī gribējās. Klasiskās mūzikas izpildītāji parasti neimprovizē.

Džezā jūs par to tikai apsveiktu.

Zinu, ka tas, ko teikšu, skanēs dīvaini: es mīlu džezu, lai gan to neklausos. Es tikai zinu, ka tas man ļoti patīk. Neesmu džeza eksperts, man nav par to plašu zināšanu, bet es mīlu šīs mūzikas dzīvo garu, džezmeņu radošo pieeju. Viņi visi improvizē! Šī mūzika ir pa īstam dzīva. Atvainojos, bet klasiskie mūziķi ir fokusēti tikai uz to, kas rakstīts nošu lapās, un nespēj būt gana radoši. Dažreiz esmu jautājis orķestra mūziķiem – vai varat improvizēt? Tas ir svarīgi.

Improvizēt – tas ir dabiski. Piemēram, spēlējot Mocarta simfoniju, pūšaminstrumentu solisti var izgreznot melodiju ar trilleriem un dažām papildnotīm. Spēlējot Mocarta un Bēthovena klavierkoncertus, es improvizēju solo kadences – un katru reizi citādi. Nevis sacerēju un pierakstīju, bet improvizēju, turklāt nebūt ne obligāti Mocarta stilā. Vienmēr pieliku vēl kādu noti, kaut ko pamainīju. Tā taču rīkojās pats Mocarts, kurš klavierkoncertus rakstīja sev un katru reizi spēlēja citādi. Ir garlaicīgi cilvēki, kuri vienmēr teiks, ka tā nedrīkst: spēlējiet tā, kā rakstīts notīs. Nē! Es spēlēšu pa savam. Caur improvizāciju Mocarta mūzikā var ienākt arī džezs. Dažus tas sadusmo, bet tā ir viņu problēma. Mani tas neuztrauc. Džeza klātbūtni var sajust arī Bēthovena pēdējās sonātes sinkopētajos ritmos.

Bet kā ar tradīciju ievērošanu?

Kas ir tradīcija? Ko ar to saprotam? Mani interesē vecie ieraksti, kuros pagājušā gadsimta pirmajās desmitgadēs dokumentēta tā laika izpildītāju interpretācija. Es ar to nedomāju 50. gados labā kvalitātē veiktos studiju ierakstus. Amerikā jau kopš 1911. gada perfokartēs iemūžināti Sergeja Rahmaņinova klavierdarbi viņa paša izpildījumā, ieskaitot Otro klavierkoncertu, ko viņš 1923. gadā ierakstīja kopā ar Filadelfijas simfonisko orķestri un diriģentu Leopoldu Stokovski. Taču ir vēl senāki ieraksti, kas veikti XX gadsimta pašā sākumā. Tenora Enriko Karuzo dziedāšana pirmoreiz tika ierakstīta jau 1902. gadā. Soprāns Emija Destina 1907. gadā – divus gadus pēc pirmizrādes – ierakstīja Riharda Štrausa Salomi. Saglabājies arī Rožu kavaliera ieraksts ar to pašu izpildītāju sastāvu un tajā pašā 1911. gadā, kad Drēzdenē notika šīs Riharda Štrausa operas pirmizrāde. Tā varam pārliecināties, kā šo mūziku atskaņoja pašā sākumā.

Vai tādējādi netiekam maldināti līdzīgi tam, ja noticētu paātrinātajām cilvēku kustībām, kādas redzam vēsturiskajās kinohronikās vai Čaplina komēdijās?

Man ir absolūtā dzirde, kas ļauj man pārliecināties, vai skaņdarbs skan savā īstajā tonalitātē, nevis, piemēram, augstāk, kā tas būtu, ja ierakstu atskaņotu paātrinājumā.

Vai protat pateikt "nē", lai nepārstrādātos un neļautu mūzikas industrijai sevi izspiest kā citronu?

Esmu jaunpienācējs mūzikas industrijā. Par manu diriģenta darbību atbild vācu aģentūra Dorn Music, un es pilnīgi noteikti neesmu pārstrādājies. Man nav katru nedēļas nogali jādiriģē citā valstī vai pilsētā, taču jāatzīstas, ka man tas patiktu. Es taču par to sapņoju, jau būdams mazs zēns. 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja