Laika ziņas
Šodien
Sniega pārslas
Rīgā +1 °C
Sniega pārslas
Piektdiena, 22. novembris
Aldis, Alfons, Aldris

Pēc pelniem nāk mīlestība. Intervija ar britu rakstnieci Kiranu Milvudu Hārgreivu

"Šī grāmata ir dzimusi no sāpēm, bet tajā ir ārkārtīgi daudz cerību," saka Starptautiskās Baltvilka balvas laureāte britu rakstniece Kirana Milvuda Hārgreiva

Rakstnieka Jāņa Baltvilka 80. dzimšanas dienā 24. jūlijā Latvijas Universitātes Botāniskajā dārzā jau 20. reizi tika pasniegta Starptautiskā Jāņa Baltvilka balva, gada griezumā suminot ievērojamākos bērnu un jauniešu literatūras autorus un māksliniekus.

Starptautisko balvu žūrija šogad piešķīrusi britu rakstnieces Kiranas Milvudas Hārgreivas romānam Džūlija un haizivs un tās tulkotājai Renātei Punkai. "Mani ļoti saviļņo katrs jauns tulkojums svešā valodā, pats fakts, ka mans stāsts ir uztverams tālāk citiem cilvēkiem," KDi saka rakstniece. Īsajā ciemošanās reizē viņa ir paspējusi novērtēt Rīgu kā "rāmu un nomierinošu, bet arī radoši vibrējošu, uzlādējošu un ļoti zaļu vietu". Rīgā rakstniece noteikti vēlas atgriezties vēlreiz kopā ar saviem radiniekiem, kuri īpaši aizraujas ar jūgendstila arhitektūru. Pati līdz šim zinājusi tikai latviešu dzejniekus, bet nu sapratusi, ka latviešu mākslas vērtības ir studējamas dziļāk.

Kirana Milvuda Hārgreiva ir studējusi Kembridžā un Oksfordā, savu pirmo literāro darbu Tintes un zvaigžņu meitene publicējusi 2009. gadā. Neparastā tēlainībā uzrakstītais stāsts par kartogrāfa meitu uzreiz izpelnījās vairākas profesionālās balvas. Tā tas ir turpinājies. Oficiālais novērtējums saistās ar rakstnieces spēju runāt par ekoloģiskiem jautājumiem, cilvēka un dabas vienotību kā harmonijas pamatu. Bet rakstnieces dziļākā meistarība, šķiet, izpaužas, rakstot par tuvāko cilvēku attiecībām. Par to visu, kam kopā ir jāiziet cauri. Viņa raksta, it kā vienā rokā turot skalpeli, otrā – šūpuļdziesmu un maigu glāstu. Uz grāmatā Džūlija un haizivs pašas izvirzīto filozofisko jautājumu, kas ir precīzāks – vārdu vai ciparu valoda –, Kirana Milvuda Hārgreiva atbild bez minstināšanās – vārdu valoda, jo tā ir maigāka. Viņas rokrakstā neatkārtojami savijas neizpušķots reālisms ar negaidītu poētismu.

Kirana Milvuda Hārgreiva. Džūlija un haizivs. Jāņa Rozes apgāds. 2023, 210 lpp. Tulkojusi Renāte Punka

Ģimene uz vasaru apmetas Šetlendas salas bākā. Tētis grib salabot bāku, bet mamma zinātniece ir pametusi aļģu pētniecību, lai atrastu Grenlandes haizivi – noslēpumainu un ūdens dzīlēs mītošu radību, kura visu dara ļoti lēni, dzīvo neticami ilgi un kuras gadu skaitu var noteikt pēc kristāliem acīs. Mammasprāt, haizivs izpēte ļautu atrisināt daudzas mūsdienu medicīnas problēmas, kas saistītas ar novecošanos, demenci un līdzīgām likstām. Vecmāmiņa taču nomira pārāk agri...

Arī latviešu izdevumā ir izmantotas Hārgreivas vīra, Lielbritānijā novērtētā mākslinieka Toma de Frestona, oriģinālilustrācijas, bez kurām šī grāmata nebūtu iedomājama. Uz Rīgu mākslinieks nevarēja atbraukt, jo ir palicis mājās ar apslimušo 18 mēnešu veco meitiņu.

Sapratu, ka man pietrūkst īsto vārdu, lai izteiktu saviļņojumu par grāmatu. Vai jums kā rakstniecei arī kādreiz ir sajūta, ka neizdodas atrast precīzākos vārdus, lai izteiktu tieši to, ko vēlaties?

Jā, esmu ar to saskārusies, jo cilvēki, par kuriem rakstu, glabā sevī veselu pasauli un man tā ir jāspēj izteikt. Ikvienai valodai ir ierobežots vārdu daudzums un to kombinācijas, bet man kā rakstniecei tas ir skaists izaicinājums. Man vairāk patīk rakstīt nevis to, ko varoņi saka, bet – ko jūt aiz vārdiem un kā tos interpretē. Cenšos parādīt situāciju no dažādiem redzes leņķiem. Runājot par grāmatu Džūlija un haizivs, skaistākais ir tas, ka man nebija jāpaļaujas tikai uz vārdiem, jo Toma ilustrācijas iesniedzas aiz vārdiem. Šis viņa dzelteno lietusmēteļu tēls ir brīnišķīgs un ļauj sajust, ko Džūlija patiesībā jūt.

Toma ilustrācijas man bija īsta dāvana brīžos, kad man izbeidzās vārdi. Man ir ļoti svarīgi uzticēties saviem mazajiem lasītājiem un atstāt viņiem telpu, kurā starp maniem vārdiem atrast un formulēt savējos.

Toma ilustrācijās mamma ir vizuāli līdzīga jums. Vai arī jūs tēta tēlā esat ierakstījusi kādas sava vīra īpašības? Grāmatas tētis ir emocionāli gudrs un smalkjūtīgs, viņš precīzi izjūt gan sievas, gan desmitgadīgās meitas pārdzīvojumus, turklāt – spēj arī reāli palīdzēt.

Absolūti. Toms kā vīrietis, vīrs un tēvs ir īpašs cilvēks. Viņš ir ne tikai empātiska, bet arī neticami spēcīga personība. Uz šo viņa spēku es paļaujos pat vairāk nekā uz emocijām. Viņš man dod savu spēku, bet tas vienmēr notiek maigi, nevis asi. Šo īpašību es viņā tiešām apbrīnoju. Mans tēvs ir tāds pats. Viņš ir emocionāli ļoti atvērts cilvēks, bet vienmēr arī ļoti stiprs vīrietis. Esmu ļoti laimīga, ka varēju uzaugt viņam līdzās, jo viņš nepildīja stereotipiskā skarbā vīrieša lomu.

"Daudzas ilustrācijas grāmatai Toms veidoja burtiski no sadegušo darbu pelniem. Visa tekstūra un haizivs tēls ir radīts no pelniem. Līdz ar to radās ļoti dzīvs, dziļš un intensīvs tēls," Kirana Milvuda Hārgreiva stāsta par sava vīra mākslinieka Toma de Frestona ilustrāciju patiesajiem impulsiem. Foto – no personīgā arhīva

Intervijā laikrakstam The Guardian izlasīju, ka Džūlija un haizivs ir pandēmijas laika pārdzīvojumu auglis. Vai kopējā nestabilitāte un mūsu trausluma apziņa radīja ideju par sievieti – ģimenes mammu un aizrautīgu zinātnieci, kas sirgst ar bipolārajiem traucējumiem?

Jā, ak Dievs, mēs visi esam gājuši tam cauri. Tas bija šausmīgi, vai ne? Divas nedēļas pirms mājsēdes nodega Toma darbnīca, un viņš patiešām ir cilvēks, kurš mīl mākslu, un tā ir daļa no viņa dvēseles. Viņš pats laimīgi izglābās, bet bojā aizgāja simtiem Toma darbu. Tas bija kā zaudēt daļu no sevis. Tā viņam bija milzīga trauma. Šī grāmata mums bija kā svētība, jo pandēmijas laikā vairs nebija iespējams strādāt pie Tomam raksturīgajiem lielāka mēroga darbiem. Daudzas ilustrācijas grāmatai viņš veidoja burtiski no sadegušo darbu pelniem. Visa tekstūra un haizivs tēls ir radīts no pelniem. Līdz ar to radās ļoti dzīvs, dziļš un intensīvs tēls.

Runājot par grāmatu Džūlija un haizivs – skaistākais ir tas, ka man nebija jāpaļaujas tikai uz vārdiem, jo Toma ilustrācijas iesniedzas aiz vārdiem. Šis viņa dzelteno lietusmēteļu tēls ir brīnišķīgs un ļauj sajust, ko Džūlija patiesībā jūt. Toma ilustrācijas man bija īsta dāvana brīžos, kad man izbeidzās vārdi. Publicitātes foto 

Acīmredzot no šī traģiskā notikuma zemteksta un klātbūtnes grāmatā arī lielā mērā dzimusi jūsu stāstnieces godīgā un neizskaistinātā intonācija?

Jā. Tā ir sāpīga. Arī tāpēc, ka mēs pandēmijas laikā zaudējām vairākas grūtniecības. Šī grāmata ir veltīta mūsu dvīņiem, kurus mēs zaudējām pirmajā grūtniecībā. Toms radīja, lūk, šādu ilustrāciju (rāda imitētu datorsonogrāfijas attēlu ar divām galvām – U. A.).

Man ļoti žēl. Paldies, ka jūs dalāties ar šo sāpīgo pieredzi.

Jā, par to ir ļoti svarīgi runāt. Nezinu, kā ir Latvijā, bet Lielbritānijā par to runāt ir gandrīz vai kauns. Cilvēki šādus notikumus tur slepenībā. Cilvēkiem nevajadzētu ar to tikt galā vieniem pašiem sāpēs un klusumā. Mēs ar Tomu esam zaudējuši sešas grūtniecības. Tas ietekmēja arī šo grāmatu. No sākuma es sevi biju ierakstījusi desmitgadīgās Džūlijas tēlā, bet pēc šiem notikumiem kļuvu vairāk līdzīga mātei. Es rakstīju šo grāmatu ar cerībām par sevi kā topošo māti nākotnē. Šī grāmata ir dzimusi no sāpēm, bet tajā ir ārkārtīgi daudz cerību. Es tiešām gribēju bērniem parādīt – ne vienmēr var būt laimīgas beigas, bet vienmēr tās var būt cerību pilnas.

Man ļoti vērtīgi šķita tas, kā jūs rakstāt par šīs ģimenes attiecībām, – ka varam bruņoties ar pacietību un sapratni un turpināt mīlēt savu tuvāko arī tad, kad viņš nav labs vai laipns, ir sarežģīts, kaitinošs, slims vai stūrgalvīgs vai – dara kaunu bērnam, sastrēgumā izlecot no mašīnas un izpildot smieklīgus staipīšanās vingrinājumus, vai kaķis Nūdele sakakājas visnepiemērotākajā brīdī. Grāmatā netrūkst arī siltas asprātības.

Jā, tieši tā. Cilvēki ir tik sarežģīti. Bērniem ir ļoti svarīgi parādīt, ka cilvēkā var būt visdažādākās izpausmes.

Kur jūs ņemat spēku un pacietību, lai izturētu dzīves sarežģītās situācijas un saglabātu cerību?

Man palīdzēja Toms. Šie notikumi mūs ļoti satuvināja. Mēs balstījāmies viens uz otru. Bijām ļoti laimīgi, ka mums līdzās bija arī mūsu ģimenes, īpaši svarīgi tas bija pandēmijas laikā. Palīdzēja arī mūsu kaķis. Dzīvnieki un bērni noskaņojumu jūt saasinātāk. Dzīvnieki ir ģimene, viņi ir tik patiesas dvēseles.

Vai taisnība, ka jūsu pirmā lielākā vēlēšanās esot bijusi būt kaķim?

Jā. Tā ir taisnība (smejas).

Vēl pirms rakstīšanas?

Rakstīt es sāku apmēram tikai divdesmit gadu vecumā. Es rakstīšanu neuzskatīju par darbu. Lasīju daudz grāmatu, bet nekad to neuztvēru kā profesionālu izvēli. Universitātē satiku Tomu, kurš tad jau bija gleznotājs. Viņš nebija kāds jau sen miris rakstnieks, bet cilvēks, kurš dzīvo tagad, rada mākslu un tā pelna iztiku. Tad mākslas ceļš sāka šķist iespējams.

Līdz tam jūs neko nerakstījāt – pat ne piezīmes vai dienasgrāmatu?

Nē, man nekad nav bijusi dienasgrāmata. Es sāku ar dzejas rakstīšanu. Līdz tam man patika lasīt dzeju. Manam tēvam bija laba bibliotēka ar angļu modernisma autoriem. Es atklāju aizvien vairāk brīnišķīgu balsu. Īpaši tuvs man bija Filips Lārkins (1922–1985). Sāku vēlēties izmēģināt arī savus spēkus.

Džūlija un haizivs jums ar Tomu ir pirmais kopdarbs, lai gan bijāt kopā jau 15 gadu. Kāpēc tik ilgi atlikāt savu radošo sadarbību?

Kad sāku rakstīt, mums bija skaidrs, ka jārada kaut kas kopā, bet mums nāca tikai briesmīgi sliktas idejas. Bija vajadzīgs ļoti ilgs laiks, lai atrastu īsto ideju. Izlasīju par Grenlandes haizivi, kas var nodzīvot 400 gadu. Fotogrāfijā haizivs ādas tekstūra man atgādināja Toma gleznas. Pēc tam burtiski pēc divām nedēļām manā darbistabā ienāca galvenā varone Džūlija un sāka runāt ar mani. Tas var izklausīties nedaudz kukū, bet tā tiešām notika. Tā man ir gadījies tikai divreiz dzīvē. Viņa ienāca, pateica sveiki, izstāstīja man savu stāstu un nodiktēja grāmatas pirmo rindiņu: "Okeānā ir vairāk noslēpumu nekā debesīs." Man nupat uzmetās zosāda (Kirana noskurinās).

Un viņa šajā nomoda vīzijā bija tieši desmit gadu veca kā jūsu grāmatā?

Jā, viņa runāja ar mani, un tā es uzrakstīju pirmo nodaļu. Noskrēju lejā un teicu: "Tom, meitene ir sākusi ar mani runāt!" Viņš smējās, ka izklausās – te būtu vajadzīga miesassardze (smejas).

Vai jūs esat ietekmējuši viens otra radošo rokrakstu?

Ļoti lielā mērā. Toms iedrošināja mani sākt rakstīt dzeju. Man pašai bija ļoti spēcīgs mākslas instinkts, tas nozīmē, ka viņš to nevarēja būtiski ietekmēt, taču es viņam ļoti uzticējos. Tomam ir spožs intelekts. Jebkurā brīdī, kad nejutos pietiekami zinoša kādā jautājumā, devos pie viņa un lūdzu aprunāties. Piemēram, vai tu varētu, lūdzu, desmit minūtes ar mani parunāties par Monē? Viņš ir ļoti labs skolotājs un iedrošinātājs un nav tik ass kritiķis kā es viņa darbiem. Toms ļoti labi prot saskatīt problēmu un kā to atrisināt.

Izklausās, ka jūs veidojat jiņ un jan pretmetu harmoniju?

Jā, precīzi! Lai gan drīzāk – es viena pati esmu melnais un baltais, bet Toms ir stabilā zeme pa vidu, pelēkais.

Ļoti uzrunāja tēma par bērnu, kurš apmainās vietām ar vecākiem un cenšas viņus glābt, pats būdams pieaugušā lomā. Mums par šo tēmu ir brīnišķīga grāmata – Rasas Bugavičutes-Pēces Puika, kurš redzēja tumsā. Patiesībā man tieši šī tēma un jau minētās ģimenes savstarpējās attiecības likās pat daudz dziļāk uzrakstītas nekā cildinātie ekoloģiskie motīvi. 

Jā, no savām iepriekšējām intervijām zinu, ka ekoloģiskie motīvi tiešām tiek izcelti priekšplānā, bet, kad rakstīju, nepārprotami domāju par ģimeni – māti, tēvu un bērnu. Tas ir centrs – grāmatas sirds. Ikviens ir bijis bērns un atradies situācijā, kad jūtas atbildīgs par kādu, kuru mīl, bet nespēj viņam palīdzēt. Bērns parasti vēlas izlīdzināt sašķobījušos situāciju. Maniem vecākiem bija ļoti kaislīga laulība, un viņi mēdza noslēgties katrs savā istabā. Es staigāju no viena pie otra un mammai teicu: "Tētis teica, ka viņš tevi mīl", un tētim: "Mamma teica, ka viņa tevi mīl." Protams, neko tādu viņi nebija teikuši. Vēlējos viņus samierināt. Man šķita, ka tā ir mana vaina, un likās, ka man šī situācija ir jāatrisina, pat ja es to nevaru. Vēlāk, kad izaugu, bet jo īpaši tagad savā laulībā, sapratu, ka ne vienmēr, kad tu saki, ka ienīsti kādu, tā patiešām ir, bet kā bērnam man tas šķita pasaules gals. Džūlija līdz šim savu mammu nekad nebija redzējusi slimu, un, kad viņa atrod mammas fotogrāfiju gaidībās ar uzrakstu "nekad vairs", viņa pārprot un domā, ka māte viņu nekad nav gribējusi. Patiesībā mamma bija domājusi, ka nekad vairs negrib būt tik slima. Es gribēju rakstīt arī par klusēšanu, kas ir tik bīstama un var radīt visādus pārpratumus, kas aug lielāki. Ja mēs sarunājamies, ir mazāk vietas kaunam, pārpratumiem un aplamām interpretācijām. Džūlija ir bērns, kas saskata pasaulē daudz brīnumu un izjūt tās plašumu, bet vienlaikus viņa visu uztver diezgan burtiski un attiecina uz sevi. Šādā ziņā viņa ir diezgan jūtīga, un reizēm tas viņu ļoti izsmeļ.

Esat pieskārusies arī daudzām sievietēm tik aktuālajai tēmai, kā sadalīt savu enerģiju, lai pietiktu gan profesionāliem sapņiem, gan bērniem.

(Novaidas.) Jā, simt punkti, tā tas ir. Kā līdzsvarot savas profesionālās vēlmes ar visām gaidām, kas ir uzliktas sievietēm? Tas ir ļoti emocionāls darbs. Tipiska sieviešu īpašība ir vainas sajūta. Ja mēs spētu kaut kā palaist vaļā visu šo vainas sajūtu, atbrīvotos tik daudz enerģijas, kuru mēs varētu izmantot lietderīgāk un auglīgāk. Mēs kļūtu neapturamas, ja to atmestu. Vainas sajūta mūs burtiski ēd. Šīs gaidas mūs ļoti nospiež un piezemē.

Vairs nav jāpierāda, ka labu bērnu literatūru bez kādām atlaidēm var lasīt arī pieaugušie. Kā jūs kā rakstniece izjūtat atšķirību?

Es savas bērnu grāmatas rakstu bērniem no desmit gadu vecuma un vecākiem. Tās nav domātas pavisam maziem bērniņiem. Manuprāt, joprojām pret bērnu literatūru neizturas ar pienācīgo cieņu. Bērnu grāmatām nevar piemērot filmu reitingus. Tie nav tikai rotaļlietu stāsti. Tie ir universāli un uzrunā arī pieaugušos. Ir tik daudz izcilu bērnu grāmatu. Savos tīņa gados līdz divdesmit gadu vecumam es tās lasīju ļoti daudz.

Pastāstiet, lūdzu, par savu pirmo romānu pieaugušajiem Apžēlošana, ko uzrakstījāt 2020. gadā! Kā jūsu uzmanību piesaistīja XVII gadsimta nežēlīgie notikumi Vardē Norvēģijā?

Es par to izlasīju. 1617. gadā pašā tālākajā Norvēģu zemes ziemeļaustrumu punktā, mazajā Vardes saliņā, negaidīta vētra jūrā paņēma 40 vīru dzīvības. Mazapdzīvotajā teritorijā tā bija milzu traģēdija, kas atstāja ciematā izdzīvošanai tikai sievietes, bērnus un mācītāju. Pēc trim gadiem šeit notika nežēlīgas raganu medības, sievietes tika vainotas par notikušo vētru un vīru nāvi. Kas notika šajos trīs gados? Par šiem gadiem nebija nekādu ziņu, un tas man kā rakstniecei bija īsts izaicinājums. Tas ir diezgan tumšs, vēsturisks romāns. Es to uzrakstīju ļoti ātri – divos mēnešos. Mani šis stāsts ļoti aizrāva.

Vai šīs varones arī ienāca jūsu istabā un sāka stāstīt savu stāstu?

Nē, paldies Dievam, nē (smejas)! Bet es redzēju sapni par viņām, kuru iekļāvu romānā. Šoreiz man bija sajūta, ka man pār viņām ir kontrole, nevis viņām pār mani, kā bija ar Džūliju.

Jums kopā ar Tomu ir tapusi vēl viena grāmata bērniem Leila un zilā lapsa (2022). Kāds ir šīs grāmatas stāsts?

Jā, Renāte Punka ir iecerējusi tulkot arī šo grāmatu, un tā Latvijā iznāks nākamajā gadā. Tās pamatā ir reāls stāsts par lapsu, kura 76 dienās nogājusi 3500 kilometru no Norvēģijas līdz Kanādai. Mani tas tik ļoti uzrunāja, ka dzīvnieks, kurš nav lielāks par kaķi, noiet šādu attālumu! Tas bija satriecoši. Tobrīd uzmanības lokā bija Sīrija, un Lielbritānijā bija liela pretestība pret bēgļiem. Saliku kopā šos stāstus, lai runātu par to, ka pret cilvēkiem mēs neizturamies ar tādu pašu laipnību un līdzjūtību kā pret dzīvniekiem. Par lapsas migrāciju teicām – cik tas ir neticami, bet pret cilvēku migrāciju jutām nepatiku. Leila ir sīriešu bēgle Lielbritānijā, kura tur dzīvo ar savu tanti un māsām. Viņas māte zinātniece dzīvo Norvēģijā, kur pēta arktiskās lapsas. Leila ar lapsas palīdzību dodas pie mātes un šī ceļojuma laikā no jauna atklāj sevi un no jauna satiekas ar savu mammu. Toms savās ilustrācijās ir radījis fantastisku Arktikas telpu, kas nav tikai balta un plaša, kā tas parasti ir mūsu priekšstatos. Tajā ir pilns ar skaņām, smaržām un dažādām tekstūrām.

Vai varētu izteikt pieļāvumu, ka jūsu dziļā dabas izjūta nāk arī no jūsu indiešu izcelsmes?

Jā, bet ne tik daudz dabas izjūta kā pārmantotā stāstu stāstīšanas tradīcija. Manai indiešu ģimenei līdz vectēvam nebija izglītības, viņi bija ļoti nabadzīgi. Manam vectēvam bija īsts talants mākslā, viņu no ciemata 12 gadu vecumā kopā ar 15 gadu veco brāli nosūtīja uz mākslas skolu pilsētā. Dabas izjūta man vairāk ir no tēva puses, kurš nāk no Jorkšīras skaistākās daļas. Mans tēvs ir ģeologs ar dziļu interesi par dabu. Viņš man, mammai un brālim radīja visaptverošu priekšstatu par to, kā ir iekārtota pasaule.

Ko jūs atbildat uz globālo jautājumu, kā saglabāt lasīšanas iemaņas un tradīciju?

Lielākais izaicinājums ir šis (smejas, norāda uz telefonu). Bērni visu laiku atdarina vecākus. Šobrīd jau mums visiem ir atkarība no telefoniem, man arī. Es pat nopirku parasto rokaspulksteni, lai mazinātu šo atkarību. Tas ir briesmīgi. Mēs ar vīru cenšamies iegrožot telefona lietošanas laiku. Pieaugušajiem ir jāuzņemas atbildība par savu atkarību. Tas ir ļoti grūti, jo mēs esam noguruši un vēlamies skatīties kaķu video. Sociālie mediji veicina dzīvošanu fantāziju pasaulē, tālu no reālās, patiesās dzīves. Nezinu, kā Latvijā, bet Lielbritānijā bērniem, kas nedzīvo parku tuvumā, nav nekādas iespējas ar kaut ko nodarboties. Viņi ieslīgst telefonā un cieš no mentālās veselības kaitēm. Liela problēma ir arī piekļuve grāmatām. Pandēmijas laikā tik ātri tika aizslēgtas bibliotēkas, kuras pēc tam vairs netika atvērtas. Bibliotēkas ir brīva telpa visiem. Tā dod piekļuvi grāmatām, kas cilvēkam var atvērt visu pasauli. Notiek ideoloģiska cīņa pret nabadzīgiem cilvēkiem. Konservatīvo ideoloģija ir tāda – ja jums nepietiek līdzekļu, ir smagāk jāstrādā. Mēs zinām, ka tā ir ekonomiska fantāzija. Es ļoti ceru uz leiboristu partiju, kas iestājas par publisko pakalpojumu pieejamību. Lasīšana ikvienam cilvēkam nozīmē kļūt bagātam bez naudas. Daudzi cilvēki Lielbritānijā uzskata, ka lasīšana ir luksuss, kas pieder tikai augstākajai klasei. Par pasauli nedrīkst domāt tikai ekonomiskos terminos un ienesīgumā. 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja