Laika ziņas
Šodien
Sniega pārslas

Pie šī kokteiļa ir jāpierod. Intervija ar dziedātāju Ingu Kalnu

Spožā dziedātāja Inga Kalna skaidro, kā jūtas mākslinieki, kuriem ilgstoši tiek liegta iespēja kāpt uz skatuves publikas priekšā, un kāpēc tas ir bīstami.

Janvāra vidū ir izdots Hamburgā dzīvojošās latviešu dziedātājas, Eiropā augstu novērtētās opermākslinieces Ingas Kalnas, pirmais soloalbums Das Rosenband/ Rožu vija. Tas ierakstīts 2020. gada vasarā Liepājas koncertzālē Lielais dzintars kopā ar Londonā dzīvojošo pianisti, Karaliskās mūzikas akadēmijas profesori Diānu Ketleri. Albumā ir ieskaņota Riharda Štrausa, Jāņa Mediņa un Alfrēda Kalniņa dziesmu izlase no abu mākslinieču 2016. gada koncertprogrammas, kas tika novērtēta ar Lielo mūzikas balvu.

Kompānijas Skani izdotais albums jau ir pieejams starptautiskajā tirgū gan kompaktdiskā, gan straumēšanas platformās. Uzmanību ierakstam ir pievērsis britu laikraksts The Observer, kas veltījis tam atzinīgu novērtējumu. Kovidziemas ierobežojumu sals nokodis rožu vijas uzziedēšanu šomēnes plānotajā albuma prezentācijas koncertā, kurā Inga Kalna un Diāna Ketlere grasījās iepazīstināt arī ar pašlaik topošo jauno programmu, kurā iekļauta Nikolaja Rimska-Korsakova, Sergeja Rahmaņinova un Žana Sibēliusa vokālā lirika.

Das Rosenband programmu Inga Kalna raksturo kā muzikālu jūgendstilu par mīlestības tēmu ar poētisku tēlainību: "Štrausa mūzika ir gluži kā operteātra zāle ar vīna sarkanajiem sēdekļiem, tumšsarkano samta priekškaru un zeltītajām bārkstīm – dāsna, samtaina, zeltīta, mirdzoša, bagāta un intelektuāla. Bet man arī patīk, kādu mūziku rakstījuši latviešu dižgari Jānis Mediņš un Alfrēds Kalniņš. Piemēram, saistībā ar Jāni Mediņu es uzreiz iedomājos jūgendstilu. Es redzu Alberta ielu, Rīgas jūgendstila arhitektūras mājas," saka Inga Kalna.

Jums ir izdevies pievērst starptautisku uzmanību latviešu kamermūzikai. Vai jūtat, ka esat atklājušas pasaulei tās vērtību?

Tā vienkārši ir ļoti laba mūzika, un mums tas bija sirdsdarbs. Pirms četriem gadiem, kad sāku gatavot šo programmu, atdūros pret to, ka šī mūzika nekur bibliotēkās ārpus Latvijas nav pieejama. Vienīgais, ko var atrast internetā, ir Emīla Dārziņa Melanholiskais valsis. Mūsu Hamburgas bibliotēkā latviešu mūzikas nav vispār! Ja nav pieejams nošu materiāls, šo mūziku arī nezinās. Tā kā man nav Latvijas Nacionālās bibliotēkas abonementa, netiku klāt arī notīm dzimtenē.

Esmu pateicīga muzikoloģei Baibai Kurpniecei, kura Rīgā man atnesa pamatīgu materiālu kaudzi, un es izrakos cauri visam, kas vien ir publicēts. Izspēlēju visas Jāņa Mediņa dziesmas un visus četrus Alfrēda Kalniņa dziesmu sējumus. Mūsu albumā ir daži hrestomātiski, pazīstami skaņdarbi, kā Jāņa Mediņa Glāsts un Alfrēda Kalniņa Jau aiz kalniem, jau aiz lejām. Alfrēda Kalniņa Jūras vaidus topošie pianisti spēlē obligātā pavadījuma programmā. Taču ir daudzas dziesmas, par kuru eksistenci vispār nezināju. To vidū ir īsta jūgendstila pērle – Alfrēda Kalniņa Efeja vija, kas mūsu izpildījumā tikko izskanēja BBC raidījumā, kā arī viņa Minjona.

Sākot mācīties šīs dziesmas, sapratu, kāpēc neviens tās nedzied: tās ir ļoti sarežģītas, neparocīgas. Nepietiek ar dziļu satura izpratni, vajag tehnisko varēšanu. Minjona paņēma daudz spēka un veselības.

Vai albumu Das Rosenband var uzskatīt par godalgotās koncertprogrammas atdzimšanu?

Katru koncertu uztveru kā mazu drāmu, teatralizētu priekšnesumu, kurā ir jābūt iekšējai dramaturģijai. Tāpēc vienā koncerta daļā likām latviešus, otrā – Rihardu Štrausu. Kompaktdiskā tas viss ir jāsamiksē, lai parādītu, cik šī estētika ir līdzīga. Tikko intervijā BBC žurnālists atzīmēja: "Dzirdu, cik ļoti latvieši ir iedvesmojušies no Štrausa." Bet tā gluži nav, kaut arī šāds iespaids var rasties un nāk šai mūzikai par labu.

Vecajā Eiropā pirms Riharda Štrausa, impresionisma, ekspresionisma un jūgendstila jau bija ļoti gara, fundamentāla mūzikas vēsture: romantiķi Šūberts, Šūmanis un Kārlis Marija fon Vēbers, klasiķi Bēthovens un Haidns, baroka meistari Bahs, Bukstehūde un daudzi citi. Mums gandrīz nekā vēl nebija. Bija Cimze, Vītols, Jurjāns… Profesionālās komponēšanas tradīcijas un nacionālromantisma estētika pie mums radās gandrīz vienā un tajā pašā laikā. Tāpēc arī pirmās profesionālās latviešu operas Alfrēdam Kalniņam un Jānim Mediņam radās gandrīz vienlaikus – 1919. un 1920. gadā. Viņu devums pieder pie vēlīnās jūgendstila estētikas, tikai līdz mums tā ir nonākusi krietni vēlāk par Rihardu Štrausu. Tā kā viņi ir vieni no pirmajiem latviešu komponistiem un latviešu profesionālā mūzika tikai tad sāka plaukt, caur mūziku tika izpausta, saprasta un definēta nacionālā identitāte. Tas ir līdzīgi kā dažu citu zemju nacionālā romantisma komponistiem Žanam Sibēliusam, Edvardam Grīgam un Antonīnam Dvoržākam.

Albums Das Roseband iznāca apcerīgs, jo mūs nevar atraut no laika, kurā dzīvojam. Mēs nedzīvojam vakuumā. Alfrēdu Kalniņu un Jāni Mediņu nevar atraut ne no jūgendstila, ne nacionālās strāvas un dekadences. Labi, ka viņi piedzima un komponēja savā laikā, jo pēc tam nāca Padomju Savienība un t. s. formālisma nīdēšana. Mums taču bija sociālistiskais reālisms, bija jāattēlo strādnieki un kolhoznieki. Efeja vija ir dekadence, Jūras vaidi – pārāk drūms pasaules redzējums. Un kas tas par neizprotamu solījumu: "Es došu uz brītiņu sevi", kas skan Jāņa Mediņa dziesmā Uz brītiņu?!

Nevar izvairīties arī no dīvainā laika, kurā dzīvojam?

Nevar. Tāpēc jau sāku par to runāt. Cilvēkiem, kuri sevi definē caur sava darba augļiem, šis periods ir ārkārtīgi grūts, un esmu viena no viņiem. Joprojām esam lokdaunā. Vērojam dzīvi pa logu. Vienīgā daile, ko redzam, ir tā, kas aiziet mums garām. Kaut kas liels un īsts ir piedzīvojams vienīgi ar to cilvēku, kurš ir blakus. Vīrs man teica, ka astoņpadsmit kopdzīves gados neatceras, ka es tik ilgi būtu bijusi mājās. Parasti braukāju apkārt, man ir izrādes un koncerti. Kovidlaikā esmu ļoti daudz pārdomājusi, iemācījusies. Daudz ko esmu atklājusi no jauna – gan pozitīvo, gan negatīvo. Atkal esmu pārliecinājusies, cik labs ir mans vīrs, cik ļoti man ir palaimējies, ka esmu viņu sastapusi un mēs tik saticīgi dzīvojam. Arī attiecības ar meitu mums ir dziļas un patiesas, viņas acīs mēs esam sakarīgi cilvēki, nevis vecāki nejēgas.

Esmu arī sapratusi, ka visu šo ilgo, profesionāli aktīvo laiku esmu dzīvojusi iluzorā pasaulē. Vienmēr esmu domājusi, ka mākslai, kultūrai, mūzikai, dzejai – nemateriālajai cilvēka gara izpausmei – ir ļoti liela nozīme. Taču izrādījās, ka tam ir tikpat liela nozīme kā spēļu namiem un bordeļiem… Ceru, ka turpmākajā laikā, kad sāksim laizīt brūces un kārtot šo postažu, dzīve atgriezīsies pie normalitātes. Taču postaža būs liela, un daudz kas būs citādi.

Kaut nu nebūtu tādas mīņāšanās uz vietas kā pagājušogad! Šajā laikā esam iemācījušies – jāievēro distance un jāvalkā maskas. Tas ir vienīgais, kas daudzmaz aptur inficēšanos. Cerību dod vakcinēšana, un – lai mani apsaukā, kas grib, – būšu viena no pirmajām, kas aizskries pēc potes! Jaunākā anekdote Vācijā par šo tēmu ir: ar pirmo poti ievadīs čipu, ar otro – baterijas.

Ir cilvēki, kas šādus jokus uztver nopietni.

Gudri, izglītoti cilvēki spēj vērot notiekošos procesus un veidot paši savu viedokli, nevis tikai atkārto kāda cita sagremoto informāciju un kā sabojāts raidītājs translē to tālāk.

Kas notiek Vācijas mūzikas dzīvē?

Viss ir slēgts, taču mēģinājumi notiek. Mākslinieki, kuri ir teātru trupās, iestudē repertuāru. Top iestudējumi, kurus rādīs, kad tas būs atkal atļauts. Ieplānotie datumi gan tiek pārcelti arvien tālāk. Vācija ir ļoti liela valsts.

Dažās federālajās zemēs, īpaši Bavārijā, kur saslimušo skaitļi ir visaugstākie, skaļas politiķu balsis savā populistiskajā degsmē apsver iespēju pielikt punktu arī mēģinājumu darbam un pavisam apstādināt māksliniecisko rosību visā valstī. Daudzi no šiem lēmumiem ir populistiski un tiek pieņemti tikai tāpēc, ka politiķi grib tikt ievēlēti uz nākamo periodu. Tā ir viņu taktika. Stratēģiski daudzi viņu lēmumi, manuprāt, ir aplami. Viss ir pārlieku "uzskrūvēts".

Vai dziedātāji, mūziķi un aktieri ir šīs situācijas ķīlnieki?

Ļoti daudzās valstīs mākslinieki nav kāpuši uz skatuves kopš pagājušā gada marta – gandrīz gadu. Mēs zaudējam kvalifikāciju. Ne jau tāpēc, ka mēs tikai sēdētu uz dīvāna un ēstu čipsus. Mēs vingrināmies, mācāmies un spodrinām jaunu repertuāru. Mājsēde nav tas trakākais. Bīstamākais ir cits aspekts, ko neņem vērā tie, kuri pieņem postošos lēmumus.

Kad mēs – dziedātāji, instrumentālisti, dejotāji, aktieri, stand-up komiķi un citi izpildītājmākslinieki, kuri pelna naudu ar publisku uzstāšanos, – esam uz skatuves, mūsu ķermenī veidojas visādi hormonu un vielu savienojumi: adrenalīns, noradrenalīns, kortizons, stresa hormoni. Pie šī kokteiļa ir jāpierod. Ja mūsu organisms tādā stāvoklī ir tikai reizi septiņos mēnešos, tas ir postoši, jo tā ir inde. Pat ja tajā brīdī organisms ar to tiek galā, nākamajā dienā jūties beigts. Lai būtu formā, ir jāpierod ilgtermiņā un mazās devās. Atsākot atkal darboties, mēs drausmīgi nogurstam. Nevis tāpēc, ka neesam vingrinājušies, bet gan tāpēc, ka tas ir stāvoklis, kuru mājās nevar simulēt. To nevar radīt mākslīgi.

Varbūt izeja ir izrādes un koncerti tiešsaistē? Tas vismaz ļauj veidot jaunus projektus.

Te sākas liela loterija. Pirmkārt, ir jābūt zālei, kas aprīkota ar atbilstošu aparatūru. Tā nav kura katra zāle, no kuras varētu notikt kvalitatīva straumēšana. Šādi ir aprīkota Liepājas koncertzāle Lielais dzintars, Elbas filharmonija Hamburgā, daži operteātri, piemēram, Vīnes Valsts opera un rekonstruētā Berlīnes Valsts opera Unter der Linden. Šajā loterijā vinnē tas, kurš īstajā brīdī uzstājas šādā zālē.

Otrs loterijas aspekts ir uzstāšanās iespēja vispār. Nav jau tā, ka nekur nekas nenotiek. Ir valstis, kurās vēl kaut kas notiek. Nesen runāju ar kolēģi, kura tikko Barselonā divus mēnešus strādājusi par jauniestudējuma režisora asistenti. Ja ir palaimējies, ka šajā laikā ir līgums ar teātri vai koncertnamu Barselonā, esi loterijā vinnējis. Bet, ja uz šiem mēnešiem ir noslēgts līgums ar Turīnas operu, Cīrihes operu, Hamburgas Valsts operu vai Londonas Karalisko operu, tad nekā… Mūsu darbs tiek plānots vismaz divus gadus uz priekšu, un nu tā ir loterija, kuras rezultāts ir atkarīgs tikai no tā, vai tavs projekts ieplānots tieši tur un tieši tajā brīdī, kur kaut kas vēl notiek.

Vai drošāk jūtas mākslinieki, kuri teātrī ir pastāvīgā darbā?

Vācijā viņi tagad strādā t. s. saīsināto darba laiku, par ko maksā līdz 75 procentiem no algas. Es kopš 2007. gada esmu brīvmāksliniece. Atbalsts Covid-19 krīzes laikā ir atkarīgs no valsts, kurā dzīvo. Viens paziņa – ļoti labs, pieprasīts vijolnieks ASV – tagad strādā galdnieka darbu, lai uzturētu ģimeni. Viņš savulaik ir iemācījies amatu, kas ģimenē gājis cauri paaudzēm. Cits kolēģis – baritons Apvienotajā Karalistē – strādāja lielā dārzkopības tirgotavā. Tagad arī tā ir slēgta un darbinieki atlaisti.

Daudzi teātri ir atlaiduši no darba orķestri un kori, kuru mākslinieki labākajā gadījumā saņem bezdarbnieka pabalstu un stāv rindā uz kaut kādu darbu. Mūsu kvalifikācija tagad nevienam nav vajadzīga. Man ir augstākā izglītība gan muzikoloģijā, gan dziedāšanā un vēl arī Londonas Karaliskajā mūzikas akadēmijā iegūts maģistra grāds vokālajā mākslā, bet labākajā gadījumā, ja ļoti palaimētos un būtu vakance, es varētu iekārtoties kādā skoliņā par mūzikas skolotāju. Man ir arī pedagoga kvalifikācija, esmu mācījusies metodiku un drīkstu pasniegt. Arī profesūras rotācija starp augstskolām tagad ir krietni piebremzējusies.

Gadiem ilgi man ir bijusi doma: kāpēc es nekļuvu par manikīri? Bet šodien arī tas nederētu, jo manikīru un frizieru saloni ir ciet. Apvaicājos vīram: klau, vietējā maiznīca blakus mūsu mājām aicina pārdevēju tā dēvētajā minidarbā par 400 eiro mēnesī, varbūt piestrādāt, pārdot bulciņas? Ko es sēžu tev uz kakla un tikai mācos jaunas programmas? Viņš teica, ka tā nav laba ideja.

Viena kolēģe dziedātāja pieteicās šādā minidarbā un liek Drogu tipa veikala plauktos šampūnu un ziepes. Cilvēki mēģina kaut kā nopelnīt iztiku. Cita dziedātāja strādā par pastnieci. Viens vācu baritons pelna naudu apsardzes firmā. Iespējas šaurina tas, ka drīkstam pārvietoties tikai piecpadsmit kilometru rādiusā no dzīvesvietas. Brīvmāksliniece klavesīniste kopā ar draugu tagad apsaimnieko bankrotējušu, mājām tuvu kiosku, pieņemot tajā pasta sūtījumus.

Man šis ir dīvains gads. Bija divi depresīvi periodi, kad gāja tiešām draņķīgi. Esmu liela meitene un esmu diezgan ilgi šajā cirkū, bet pirmoreiz mūžā esmu finansiāli pilnīgi atkarīga no vīra. Viņš strādā par diviem. Jāpateicas Dievam, vīra pacietībai, darbaspējām un tam, ka viņam pagājušais gads bija labs. Taču īres maksas Hamburgā joprojām aug. Katru otro gadu pieaug sabiedriskā transporta cenas. To pacēla arī manam "lētajam" gada abonementam, kurš noslogotākajās pīķa stundās nedarbojas. Varu braukt no deviņiem rītā līdz četriem pēcpusdienā un pēc tam no sešiem vakarā līdz pēdējam reisam. Citās stundās jāpērk biļete atsevišķi. Stāvu pie automāta un redzu, ka biļetes ir kļuvušas dārgākas.

Katru gadu tikai brīnies! Zinu, ka daži mākslinieki šo stresu nav izturējuši un padevušies izmisumam: viens nolēcis no jumta, otrs pakāries.

Kā sevi harmonizēt un pasargāt?

Vienīgais, ko varu, ir vingrināties, gatavot jaunas programmas. Mācos mūķenes Liduānas kundzes lomu, kuru dziedāšu Fransisa Pulenka Karmelīšu dialogos Latvijas Nacionālajā operā. Debija paredzēta 6. martā, izrāde arī 12. martā. Līgums ir parakstīts, bet viss būs atkarīgs no tā, vai izrādes drīkstēs notikt. Mācos jauno kamermūzikas programmu. Tā būs tā pati jūgendstila, fin de siècle (tulkojumā no franču valodas – gadsimta beigas) estētika, tikai jau citās zemēs un valodās – Sergeja Rahmaņinova, Nikolaja Rimska-Korsakova un Žana Sibēliusa vokālajā kamermūzikā. Vienīgais, ko varu likt šim laikam pretī, ir manas iemaņas. Gaidīšu brīdi, kad varēšu atkal mēģināt.

Man palaimējās pagājušā gada 31. oktobrī nodziedāt pirmizrādi Kaizerslauternē – Vitēlijas lomu Volfganga Amadeja Mocarta Tita žēlsirdībā. Tas bija pašā pēdējā brīdī, jo 1. novembrī visu atkal slēdza. Piedāvājums nāca pēkšņi, un man tobrīd izrādījās brīvs periods, jo tikko bija pārcelta oktobrī Latvijā paredzētā debija Karmelīšu dialogos. Paveicās, ka pirmizrādi Kaizerslauternē tomēr nodziedājām. Paguvām nostrādāt sešu nedēļu mēģinājumu sesiju no septembra vidus – ar vēdināšanu, aizsargmaskām un nemitīgiem dezinfekcijas rituāliem. Dezinfekcijas automāti teātrī stāvēja visos kaktos, bet jaunuzvedums bija veidots tā, lai mēs nebūtu cits citam pārāk tuvu. Iestudējuma režiju nācās pārveidot vēl un vēl atkarībā no kārtējās atļautā attāluma maiņas. Bija jāsamazina un jāizretina orķestris, jāuzstāda nodalošās sienas. Vēl pēc tam sekoja atkal jauni noteikumi. Kad izpildījām arī tos, mums paziņoja: lai jūs varētu strādāt, izdariet vēl to un to. Pirmizrādi dziedājām maskās, tās bija izgatavotas izrādes kostīmu krāsās. Zālē bija 230 skatītāju.

Daudzi teātri iegādājās gaisu attīrošas iekārtas, kas filtrē sīkās daļiņas un preventīvi mazina vīrusu, baktēriju un sēnīšu sporu klātbūtni. Tajā tika ieguldīti lieli līdzekļi, un tomēr viss tika slēgts. Pārējās Tita žēlsirdības izrādes ir pārceltas uz gada otro pusi. Tas ir labs uzvedums, tajā ir krāšņi kostīmi. Vitēlijas partija man ļoti patīk.

Vai izdosies nosargāt skatuves mākslas nozari?

Pēc nodokļiem, kurus skatuves mākslas nozare nomaksā Vācijas valsts kasē, tā ir sestajā vietā. Ja nemaldos, gadā tie ir 1,5–1,9 miljardi eiro. Tas nozīmē: tā kā cilvēki šajā jomā nevarēja strādāt, Vācijai trūkst vismaz 1,5 miljardu nodokļos nenomaksātu eiro, turklāt darbiniekiem ir jāmaksā pabalsti. Man ir palaimējies, ka dzīvoju Vācijā, nevis ASV, Lielbritānijā vai vēl kaut kur, kur par mākslinieku stāvokli neliekas ne zinis. Es šomēnes saņemšu jau trešo dīkstāves pabalstu. Maksā līdz 75 procentiem no nopelnītā iepriekšējā gada vienā mēnesī, bet izšķirošais ir vārdiņš "līdz". Lai pieteiktos pabalstam, pagājušā gada decembrī deklarēju visus 2019. gada ienākumus. Tad sistēma "izdomāja", ka esmu nopelnījusi pārāk daudz un man pietiks ar 50 procentiem… Tā nu saņemšu tikai pusi no vienā mēnesī nopelnītā.

Kas notiek tagad? Lomu un izrāžu piedāvājumi ir, tikai neviens nezina, vai ieplānotie projekti notiks, un daudzās vietās piedāvātais honorārs ir samazinājies līdz pusei no ierastā. Mīļie kolēģi, ir jāsaturas! Kamēr stāvoklis kaut daļēji normalizēsies, mēs arī savā dīķītī redzēsim tādu pašu globālo situāciju, ka bagātākie kļūst arvien bagātāki, bet nabadzīgākie – vēl trūcīgāki. Savukārt augsti kvalificēto darbarūķu vidusslānis saruks. Ļoti daudzi no mums pazudīs nabadzīgajā "planktonā" un būs spiesti pieņemt jaunus spēles noteikumus, ka tavu darbu vērtē krietni zemāk monetārā izpausmē tikai tāpēc, ka teātriem un koncertorganizācijām vienkārši vairs nav tik daudz naudas.

Teātri un koncertorganizācijas ir iedzītas lielos parādos. Kā tās izķepurosies, es nezinu. Piemēram, Londonas Karaliskā opera sāk izpārdot savu gleznu kolekciju: dažas tika pārdotas izsolē, lai segtu visakūtākās finansiālās vajadzības. Ņujorkas Metropoles opera vēl 2007. gadā pārdeva Marka Šagāla apgleznoto operas Burvju flauta 1967. gada iestudējuma priekškaru, kurš pērn novembrī tika pārdots izsolē teju par miljonu ASV dolāru.

Mana mamma vienmēr mēdza teikt, ka opera un koncerti ir paēdušo māksla. Kopš marta ar maziem izņēmumiem turpinās piespiedu pauze. Tas patiešām bija brīnums, ka mums ar Diānu radās iespēja jūlijā aizbraukt uz Latviju, ierakstīt albumu un ieelpot jūras gaisu. Man beidzot bija iespēja aiziet uz tēva kapu turpat pie Liepājas.

To varētu uztvert kā necerētu pandēmijas dāvanu?

Jā, jo tieši tajā brīdī man bija ieplānots pavisam kas cits – projekts ar baroka orķestri Il Pomo d’Oro, koncertu sērija Vācijā un Itālijā. Tas ir orķestris, ar kuru pirms diviem gadiem ierakstīju Georga Frīdriha Hendeļa operu Kserkss. Taču šī koncertu sērija tika atcelta. Valsts kultūrkapitāla fonds piešķīra līdzekļus mūsu kamermūzikas albuma ierakstīšanai Liepājā. Kad tur stāvēju un dziedāju, situācija šķita sirreāla, un tā joprojām ir sirreāla.

Nezinu, kā atgriezīsimies pie normāla darba. Skaidrs, ka apjomi būs mazāki un samaksa – zemāka. Mani uztrauc vēl viena bīstama tendence. Nesen satiku kādu vecāku operas mīļotāju un atbalstītāju pāri. Viņi staroja: vai, cik labi! Mēs ar vīru tik labi esam pieraduši pie jaunās dzīves kārtības, sēžam mājās uz dīvāna un varam skatīties, kādu vien operu gribam. Nav jāvelk ne augstpapēžu kurpes, ne uzvalks, nav jāmeklē autostāvvieta. Vienkārši super! Klausāmies vislabāko no visas pasaules.

Es domāju – johaidī, varbūt tas ir vislabākais, bet tie taču ir konservi! Jā, labāk konservi nekā nekas. Bet, piedošanu, cik ilgi var pārtikt tikai no šprotēm, brētliņām tomātu sulā vai Tūristu brokastīm?

Konservus gan nemēdz piedāvāt bez maksas.

Cilvēki pierod kvalitāti saņemt par brīvu vai gluži simbolisku maksu. Daudzi var izlemt arī turpmāk klausīties tos pašus ierakstus, kurus zina gandrīz no galvas. Mīļie, kvalitāte vienmēr maksās naudu! Jebkurā dzīves jomā. Labas kurpes, labs ēdiens, laba mūzika un izpildījums vienmēr maksās naudu. Tas, ka tagad gandrīz visu varam dabūt par brīvu, ir populistiskas rīcības dēļ: lūdzu, atcerieties, kas es esmu! Tikai, Dieva dēļ, neaizmirstiet manu vārdu! Savādāk – ak, ak, ak…

Nu jau gandrīz gadu esam spiesti funkcionēt apburtajā kvadrātā: gulta, ledusskapis, televizors, tualetes pods. Principā ļoti labi var iztikt. No tā, ka neeju uz operu, ledusskapī nekas nemainās, un ir tikpat laba vēdera izeja. No tā, ka vairs nebraucam piedalīties jaunos iestudējumos, televīzijā nekas nemainās – rāda to pašu, sēdi tik un skaties! Novembrī Vācijā tika ziņots, ka atkal slēdz visas izklaides vietas: sākot ar teātriem, operām, koncertzālēm un varietē un beidzot ar sporta sacensību likmju pieņemšanas iestādēm, kazino un spēļu namiem, bordeļiem un prostitūcijas vietām. Šis viss bija minēts vienā punktā! Acīmredzot valstiskā nozīmē starpība starp operu, spēļu namu un bordeli ir visai maza. Bet mēs te bļaujam par kvalifikāciju. Maestro Rikardo Muti paustais Vīnes Jaungada koncerta runā ir taisnība. Mēs neesam tie, kas ir attiecināmi uz izklaidi. Mūziķi ir jāattiecina uz izglītību. Mūzika palīdz stiprināt prāta veselību. Bet… vienā acumirklī mūs salika kopā ar spēļu namiem un bordeļiem.

Kā meitai klājas ar attālinātajām mācībām?

Mācīšanās – vienalga, klātienē vai mājās, – ir spēle divos vārtos. Ir bērni, kuri labprāt mācās un iet uz skolu, un ir tādi, kuriem nepatīk mācīties un kuri iet uz skolu tikai tāpēc, ka vecāki viņus dzen. Lidija ir desmitajā klasē un, par laimi, mācās labprāt. Viņa kaut ko iemācīsies pat attālināti, jo prot savākt informāciju gan internetā, gan enciklopēdijās. Ja ko nesaprot, pavaicā manu vai tēva viedokli. Daļa bērnu un pusaudžu tam nav gatavi un nespēj šādi strādāt. Tāpēc atšķirība starp labākajiem un sliktākajiem kļūst neizlīdzināma. Vācijā tagad pārceļ valsts eksāmenus, un tiem, kuriem ir bijušas grūtības, piedāvā palikt uz otru gadu, bet tā tiek zaudēts vesels gads. Jau runā, ka eksāmenus varbūt atcels vispār.

Citas ziemas mēs intervijās runājām par piparkūku cepšanu un svētku svinēšanas tradīcijām ar dziedāšanu ģimenes lokā…

Šogad bija viens no tiem retajiem gadiem, kad es piparkūkas neizcepu. Pagatavoju daudz ko citu, bet līdz piparkūkām šoreiz rokas nesniedzās. Toties es, tīrot māju un revidējot papīru kalnus, atradu lapiņu, uz kuras bija pierakstīta vecāsmammas cepumu recepte. Man tie vienmēr ļoti ir garšojuši, bet biju pazaudējusi recepti. Brīnumainā kārtā to tagad atradu, un pēc daudziem gadiem man bija vecāsmammas cepumu pirmizrāde.

Katru gadu janvārī vienmēr dodos pie savas skolotājas Džojas Mamenas Londonā. Mācos, dziedu, runājam par mākslu, vēsturi, vokālo tehniku, perspektīvām, studentiem. Šogad pirmo reizi tā nenotiek. Par daudz ko nav skaidrības – būs vai nebūs? Piemēram, ar kontrtenora un diriģenta Filipa Žaruska vadīto ansambli Artaserse paredzētā miniturneja Zalcburgas Vasarsvētku festivālā, Drēzdenē un Monpeljē. Ceru, ka tas viss notiks. Paralēli ar Diānu Ketleri gatavojam jauno koncertprogrammu. Visi laipni gaidīti mūsu koncertā Liepājā 10. jūlijā!

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja