Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā +17 °C
Daļēji apmācies
Sestdiena, 31. jūlijs
Ruta, Rūta, Sigita, Angelika

Sapnis piepildās katru dienu. Intervija ar pianisti un pedagoģi Diānu Ketleri

"Mūzikā ir ļoti daudz, ko es vēl nezinu un neprotu, un tieši tas mani pievelk," saka pianiste Diāna Ketlere, kura sestdien, 10. jūlijā, uzstāsies Liepājā kopā ar soprānu Ingu Kalnu

Diāna Ketlere ir pianiste, kura dzīvo Londonā, divu starptautisku kamermūzikas festivālu mākslinieciskā vadītāja un pedagoģe, nu jau apliecinājusi sevi arī kā diriģente. Dzimtajā Latvijā viņa ieradīsies, lai kopā ar savu domubiedri dziedātāju Ingu Kalnu 10. jūlijā Liepājas koncertzālē Lielais dzintars prezentētu turpat pērnvasar ierakstīto albumu Das Rosenband/Rožu vija. To šā gada janvārī laida klajā ierakstu kompānija Skani, taču notikuma nosvinēšanu koncertā līdz šim neļāva ar pandēmiju saistītie ierobežojumi.   

Ierakstā iemūžinātā Riharda Štrausa, Alfrēda Kalniņa un Jāņa Mediņa dziesmu programma Das Rosenband jau augstu novērtēta pasaulē, ieraksts raidīts Lielbritānijas BBC Radio 3. Koncertā Liepājā Rožu viju papildinās ieskats abu mākslinieču nākamajā – Žana Sibēliusa, Sergeja Rahmaņinova un Nikolaja Rimska-Korsakova skaņdarbu – programmā.

Diāna Ketlere muzikālo izglītību ir ieguvusi Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā, Mozarteum akadēmijā Zalcburgā un Londonas Karaliskajā mūzikas akadēmijā, kur kopš 2003. gada pati ir klavieru katedras profesore. Kopš 2018. gada viņa ir profesore arī Ženēvas Mūzikas augstskolā. Kopš tūkstošgadu mijas Diāna Ketlere ir festivālu Kīmgavas mūzikas pavasaris/Chiemgauer Musikfrühling (Vācija) un SoNoRo (Rumānija) mākslinieciskā vadītāja. Diāna Ketlere ir dibinājusi kamermūzikas ansambli Ensemble Raro, Latvijā viņa ir sadarbojusies ar kamerorķestri Sinfonietta Rīga, Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri un Latvijas Radio kori. Pianiste koncertē daudzviet pasaulē, parasti sniedz ap simt koncertu gadā. Diānas Ketleres interpretācijā ir notikuši vairāku Pētera Vaska un Jura Karlsona opusu pirmatskaņojumi, viņa ir divkārtēja Lielās mūzikas balvas laureāte.

Mūsu sarunai māksliniece atsaucas no Utrehtas Nīderlandē, kur kopā ar vijolnieku Žilu Apapu muzicē topošajā videofilmā par rumāņu komponistu Džordži Enesku. "Vieta ir kolosāla. Te ir jauna koncertorganizācija un jauna koncertzāle. Žils Apaps savulaik mācījās pie Jehudi Menuhina, un viņi kļuva lieli draugi. Tā kā Menuhins bija Enesku skolnieks, Žilam spēlēt šo mūziku ir tikpat dabiski kā elpot. Es arī šo mūziku ļoti mīlu. Es un mani draugi jau gadiem ilgi Bavārijas Radio Minhenē ierakstām Enesku kamermūziku. Zinot, ka mēs to darām, mūs ar Žilu ielūdza spēlēt topošajā filmā," stāsta Diāna Ketlere.

Ar ko jūs apbūra Džordžes Enesku mūzika?

Enesku bija apbrīnojams talants – izcils vijolnieks, pianists un komponists. Viņš jau 17 gadu vecumā uzrakstīja stīgu oktetu, kurš izrādījās īsta mūzikas literatūras pērle. Viņa harmoniskā valoda ir ārkārtīgi sarežģīta, un, tā kā viņam visu patika pilnībā kontrolēt, viņš arī katrai taktij pierakstījis milzum daudz sīki niansētu piezīmju, kā to spēlēt. Lasot šīs Enesku piezīmes, es it kā sarunājos ar komponistu. Tas ir tā, kā iepazīt cilvēku. Tas ir pilnīgi pretēji, nekā, piemēram, spēlējot Bahu, kur notīs nav nevienas piezīmes, un tev šī mūzikas valoda pašam ir jāatklāj. 

Iedziļināties Enesku mūzikā ir tikpat kā ar viņu personiski draudzēties. Nezinu nevienu citu komponistu, kurš rakstītu tik sarežģīti un visu tik precīzi fiksētu notīs. Taču, kā jau īstam rumānim, viņa mūzikā ir arī laimes sajūta un melanholija, taču nevar pateikt, kur ir kas. Tas ir līdzīgi kā Mocartam, kurš kopā ar Bēthovenu ir mani vismīļākie komponisti pēc savas būtības. Enesku mūzika ir ģeniāla, un to spēlēt ir izaicinājums. Diemžēl tā ir arī problēma, jo iemācīties viņa mūziku ir gandrīz neiespējami, un tāpēc to atskaņo daudz retāk, nekā tā ir pelnījusi… Es to zinu arī no saviem studentiem.

Man šī mūzika patīk arī plašākā kultūras nozīmē, jo tā ir rakstīta starp diviem pasaules kariem, un šis ir periods, kas ne tikai mūzikā, bet arī literatūrā un vizuālajā mākslā mani visvairāk piesaista, sākot no Jaunās Vīnes skolas – Albāna Berga un Arnolda Šēnberga – un beidzot ar Igoru Stravinski un Bēlu Bartoku. Eiropas kultūras vēsturē nekā tāda kā 20. un 30. gados nav bijis. Gan uzplaukums, gan priekšnojautas.

Savukārt nesen izdotajā albumā Das Rosenband un ar to saistītajā koncertā Liepājā skanēs Riharda Štrausa un latviešu klasiķu dziesmas.

Tas arī ir šis pats periods, kas mani ļoti piesaista un interesē. Albumā Das Rosenband kopā ar Ingu Kalnu meklējām un izgaismojām saiknes starp Riharda Štrausa un latviešu vokālo kamermūziku. Nolēmām turpināt šo ceļu Ziemeļvalstu un krievu mūzikas virzienā un koncertā iepazīstināsim arī ar mūsu jauno programmu, kurā būs Žana Sibēliusa, Sergeja Rahmaņinova un Nikolaja Rimska-Korsakova darbi. Varbūt pieliksim vēl arī Edvardu Grīgu.

Vēlējāties parādīt pasaulei latviešu mūzikas klasiku, par kuru tā joprojām pat nenojauš, jo pusgadsimtu bijām izolācijā aiz dzelzs priekškara?

Pēc albuma iznākšanas bija daudz pozitīvu atsauksmju un visvairāk tika runāts tieši par to, cik skaista ir latviešu mūzika. Man ir liels prieks, ka mums izdevās to parādīt. Prieks, ka Jāņa Mediņa un Alfrēda Kalniņa mūzika uzrunāja cilvēkus pasaulē. Viss šis projekts bija Ingas Kalnas doma. Viņa kā īsta muzikoloģe un pētniece ķērās tam klāt.

Vai sistemātiski sadarbojaties arī ar citiem dziedātājiem?

Kad sāku uzstāties, es vairāk koncertēju kopā ar dziedātājiem. Tagad daudz vairāk spēlēju solo vai instrumentālo kamermūziku, bet vokālajā mūzikā Inga ir gandrīz vienīgā partnere. Dažas reizes esmu uzstājusies kopā ar savu draugu dziedātāju Paulu Putniņu. Spēlēt ar dziedātāju ir drusku cita profesija. Man, protams, ļoti patīk, bet ir mazliet jāspecializējas – līdzīgi, kā ir jāspecializējas mācīt bērnus mūzikas skolā. Es varu pasniegt augstskolā, bet nevaru mācīt 14–16 gadu vecus bērnus. Ielikt pamatus vēl mazākiem bērniem – tas ir varoņdarbs. Atceros savas skolotājas Dārziņskolā – Fainu Bulavko un it īpaši Anitu Pāži. Viņām būtu jādod ordenis par katru dienu.    

Tā ir nenormāla atbildība, salīdzinot ar manu darbu augstskolās, kur strādāju jau ar pieaugušiem jauniem mūziķiem, kuri sevi ir apliecinājuši konkursos un zina, ko grib. Pirms dažām nedēļām vadot meistarklases Liepājas Mūzikas vidusskolā, briesmīgi uztraucos, jo tas nav tas, ko daru katru dienu. Apbrīnoju pedagogus, kuri to dara augstā līmenī. Arī Liepājā. Tur viss notiek un attīstās: dienā, kad es strādāju, skolai atveda jaunas klavieres.

Klavieru skolotāja Anita Pāže arī manā pieredzē ir uz visiedvesmojošāko pedagogu pjedestāla.

Šādas aizrautības un ideālisma – arī runājot par gaisotni visā skolā – man ļoti pietrūkst. Atceros, ka Dārziņos arī audzēkņu starpā runājām tikai par repertuāru. Mūs interesēja pati mūzika. Mani sapņi bija nevis uzstāties uz skatuves un kaut kur braukt, bet spēlēt Brāmsa klavierkoncertu un Šūmaņa Kreisleriānu. Tie bija mūsu sapņi. Bija arī pats par sevi saprotams, ka stundās uzreiz viss ir jāspēlē no galvas. Tā bija arī Mūzikas akadēmijā pie profesora Teofila Biķa. Viņš pats bija tik kolosāls mūziķis, un man pret viņu bija tāds respekts, ka pirms katras stundas uztraucos kā pirms koncerta. 

Kaut kas no šī brīnišķīgā zelta laika ir manī joprojām. Man nav ambīciju demonstrēt sevi. Vienkārši mīlu mūziku, un man patīk to spēlēt. Viss. Man pat nav personiskās mājaslapas. Neesmu ne tviterī, ne instagramā, bet feisbukā esmu tikai tādēļ, lai mani vecāki un draugi redzētu, kas ar mani notiek un kādas puķītes ir man apkārt. Tas ir gluži privāti.

Pašas koptas puķītes?

Man Londonā ir neliels dārziņš kā visiem, bet es tik daudz braukāju pa pasauli, ka puķītes vienkārši iznīktu. Man patīk zaļa daba – koki un puķes.

Vai kovidlaiks pasaules skrējienu nepiebremzēja?

Man viss notika kā vienmēr. Tikai pašā sākumā pērn bija neliela pauze no marta līdz jūnijam. Biju Latvijā, kur jūlijā Liepājā ierakstījām albumu. Protams, lielie braucieni uz ASV un Japānu nenotika, bet bija daudz koncertu, tikai nedaudz citā formātā. Man paveicās, ka mani festivālu un koncertu projekti nebija Anglijā, kur tiešām viss bija apstādināts. No rīta līdz vakaram mācījos repertuāru, koncertēju, vadīju meistarklases, biju konkursu žūrijā, un tikai atgriešanās Londonā vienmēr nozīmēja desmit dienu karantīnu mājās. Tas bija šausmīgi, jo to pārbauda policija. Pēdējos divos mēnešos to esmu izsēdējusi trīs reizes. 

Man ir paveicies, ka man ir pastāvīgs darbs Šveicē, kur tieši tāpēc biju atbrīvota no karantīnas. Savukārt pēc atgriešanās Anglijā karantīna ir neizbēgama. Tāpēc pirms trim nedēļām aizbraucu no Londonas un neplānoju tur atgriezties līdz oktobrim. Man pašlaik ir tik daudz koncertu un festivālu, ka vienkārši nevaru atļauties braukt mājās…

Kā izdodas savienot regulāru darbu Londonas un Ženēvas augstskolā?

Mierīgi. Pirms pandēmijas no Londonas uz Ženēvu bija pieci seši lidojumi dienā. Varēju aizbraukt kā ar tramvaju. Šogad bija grūti – testi un viss pārējais. Tomēr vienalga viss notika: studentiem bija gan eksāmeni, gan koncerti. Koncertos Lucernas festivālā nu jau ļauj būt 1200 klausītājiem. Šī situācija ir kā filtrs – var sēdēt mājās un sūdzēties, bet var vingrināties vai rakstīt grāmatu, veidot ierakstus un citus projektus. 

Par laimi, dzīvoju atsevišķā mikromājiņā: vispār nav kaimiņu, un varu spēlēt kaut caurām naktīm. Tas, ka man ir algots darbs Šveicē, ļāva nenervozēt par izdzīvošanu. Visi mani draugi un kolēģi, kuri ir profesori Eiropas augstskolās, tagad saka vienu un to pašu: cik labi, ka mums ir ne tikai koncerti, bet arī algots maizes darbs. Tagad visi pēkšņi grib pasniegt augstskolās un konkurence uz profesoru vietām ir milzīga. Iepriekš par profesora vietu sacentās desmit mūziķu, bet tagad pretendē piecdesmit…  

Vai studenti nemet pie malas sapni par spožo brīvmākslinieka karjeru?

Pianistiem tas nav nekas jauns, jo viņi jau ir pieraduši, ka, absolvējot Mūzikas akadēmiju, nebūs darba un būs jādomā, ko darīt tālāk. Tas ir kā anekdotē par lauvām un cirku: pianists bezdarbnieks aiziet pie cirka direktora un stāsta, ka ir gatavs uz jebkuru, kaut vai apkopēja, darbu. Direktors atbild, ka brīva ir tikai virves dejotāja vakance, taču brīdina, ka lejā sēdēs lauvas. Pianists piekrīt. Kad viņš bailēs trīcošām kājām sāk iet pa virvi, viena no lauvām noņem masku un saka: "Neuztraucies, mēs visi te esam pianisti!"

Teiktais, ka notika visi jūsu ikgadējie festivāli, attiecas uz tiem, kuros esat mākslinieciskā vadītāja?

Jā, un tādi ir divi. Starptautiskais kamermūzikas festivāls SoNoRo, kas jau 18. reizi notiks Rumānijā – Bukarestē un arī Transilvānijā –, ir viens no lielākajiem Balkānu reģionā. Pirms pandēmijas festivāla publika bija simt tūkstošu cilvēku. Koncerti notiek ne tikai rudenī. Piemēram, šovasar Transilvānijā rīkojam koncertsēriju muižās un pilīs. Divreiz gadā notiek SoNoRo naktis un meistarklases talantīgiem jauniem rumāņu mūziķiem, kuriem līdz šim esam piešķīruši 400 stipendiju.

Mani interesē konceptuālu programmu veidošana. Iepriekšējais SoNoRo bija veltīts ievērojamā rumāņu tēlnieka, gleznotāja un fotomākslinieka Konstantīna Brankuzi daiļradei. Pirms tam pievērsāmies dadaismam, mūziku papildinot ar teātri. Šoruden novembrī gaidāmā festivāla tēma ir Sapņu tīģeris saistībā ar argentīniešu rakstnieka Horhes Luisa Borhesa daiļradi, kas man ir ļoti tuva kopš agras jaunības.

Savukārt festivāls Chiemgauer Musikfrühling Bavārijā – ļoti skaistā, kalnainā ainavā pie Kīmgavas ezera – ir mazāks, programmā ir desmit koncertu gadā, kurus ieraksta Bavārijas Radio. Te varam vairāk eksperimentēt. Šo festivālu organizējam divatā ar kolēģi Razvanu Popoviču, un tas notiks jau 17. reizi.

Kopš kura laika esat pievērsusies diriģēšanai?

Tas notika pavisam nejauši. Biju Beļģijā, kur kādam kolēģim bija jāspēlē moderns skaņdarbs ar orķestri bez diriģenta. Orķestris nevarēja nospēlēt, un solists mani palūdza palīdzēt mēģinājumā. Paskatījos partitūru, palīdzēju, un man teica: tu labi klausies, varbūt vari nodiriģēt arī koncertu? Nodiriģēju. Pēc tam jau daudzi mani draugi gribēja, lai pavadu viņu koncertus.

Ar to arī āķis ir lūpā?

Man nav diriģentes ambīciju, taču jau no bērnības ļoti patīk mācīties. Ne tikai mūziku. Visu. Arī valodas. Privāti mācījos japāņu valodu. Esmu studente pēc būtības. Mūzikā ir ļoti daudz, ko es vēl nezinu un neprotu, un tieši tas mani pievelk. Diriģēšanu redzu kā mācīšanās projektu. Tā nu daru četras lietas, kas cita citu papildina: spēlēju, strādāju pedagoģisko darbu, producēju un nu jau arī nedaudz diriģēju. Ja esmu nodiriģējusi koncertu, nākamajā dienā labāk spēlēju klavieres. Vienīgais, ko negribu darīt, ir vienlaikus spēlēt un diriģēt. Esmu mēģinājusi, bet man nepatīk, jo ir aizņemtas gan smadzenes, gan rokas un ir liels atbildības stress: ko es darīšu, ja orķestrī kaut kas noies greizi un es nevarēšu neko izdarīt?

Augustā diriģēšu Jozefa Haidna Čella koncertu, kurā solists būs 2015. gada Čaikovska konkursa laureāts Andrejs Jonica. Būs sadarbība arī ar Aleksandru Sitkovecki. Tie ir mani draugi, kuri grib, lai pie pults stāvētu kāds, kurš tiešām palīdzēs. Man nav ambīciju diriģēt lielo simfonisko orķestri. Mocarta simfoniju – jā, bet Mālera vai Čaikovska – nē. Esmu dažas reizes diriģējusi Čaikovska Serenādi. Man ir sapnis vienreiz dzīvē nodiriģēt Mocarta operu. Varbūt Così fan tutte.

Kādas ir jūsu attiecības ar diriģenta kociņu?

Labas. Nav nekādu problēmu, jo kociņš ir tikai rokas turpinājums. Tas nāk no ģimenes, jo mana mamma – ilggadējā Rīgas Doma kora skolas pedagoģe Anita Šalha, kura tagad tur māca dziedāšanu, – bija kordiriģente un agrāk pasniedza diriģēšanu. Diriģents bija arī viņas tēvs. Savukārt mans tēvs dziedāja Operā, bet brālis Zalcburgā diriģēja kamerorķestri. 

Es neesmu pianiste, kura tikai spēlē klavieres. Mācot kamermūziku, jau gadiem ilgi stundās diriģēju dažādus lielos kameransambļus. Par diriģēšanas tehniku varu jautāt savam dzīvesbiedram dziedātājam Paulam Putniņam, kurš izstudējis simfonisko diriģēšanu Latvijas Mūzikas akadēmijā pie Paula Megi un pēc tam Jeruzalemes Mūzikas akadēmijā Izraēlā. Manā vidē diriģēšana vienkārši virmo gaisā. Daži projekti jau atkal ir priekšā. Nākamgad būs jādiriģē stīgu orķestris Pētera Vaska mūzikas festivālā, un es jau tagad uztraucos, jo tur nespēlēšu nevienu noti. Tikai diriģēšu! 

Un ja jums jautātu par lielo sapni?

Mans sapnis piepildās katru dienu. Esmu apmierināta ar to, kas notiek, un ir pat grūti noticēt, ka vispār esmu privileģēta nodarboties ar mūziku, varu to darīt tik daudzveidīgi un man par to maksā naudu. Man ir sapnis turpināt dzīvot kā tagad un lai vairs nenotiktu nekādas kataklizmas un viss neapstātos. Man ir ļoti interesanti dzīvot, un es ceru, ka nekad nekļūs garlaicīgi. Vēlos savā dzīvē piedalīties arī vismaz vienā Mocarta operas iestudējumā un esmu pārliecināta, ka tas noteikti notiks.

Koncerts
Dziedātāja Inga Kalna un pianiste Diāna Ketlere
Liepājas koncertzālē Lielais dzintars 10.VII plkst. 19
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 15

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja