Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +1 °C
Apmācies
Piektdiena, 22. novembris
Aldis, Alfons, Aldris

Tā ir katastrofa, ka vīriešiem ir grūti mīlēt sievietes, kuras gūst panākumus. Intervija ar kinorežisori Žistīni Triē

Kad sākas filmēšana, es nevaru gulēt, bet jūtos ļoti labi, jo šķiet, ka viss ir perfekti. Franču režisore Žistīne Triē ekskluzīvā intervijā KDi stāsta par savu filmu Kritiena anatomija, kas pērn ieguva Kannu kinofestivāla augstāko balvu Zelta palmas zars

Piektdien, 23. februārī, uz Latvijas kinoekrāniem iznāks Žistīnes Triē godalgotā drāma Kritiena anatomija/Anatomie d’une chute (2023). Tās autore Žistīne Triē ir trešā sieviete režisore, kura ir apbalvota ar Kannu kinofestivāla Zelta palmas zaru. Viņas priekšteces ir Džeina Kempione (Klavieres/The Piano, 1993) un Žilija Dikurno (Titāns/Titane, 2021). Pērn maijā, saņemot balvu Kannās, Žistīne Triē uzstājās ar skarbu politisku runu, kurā asi kritizēja Francijas prezidenta Emanuela Makrona valdību, kas apspieda protestus pret pensiju reformu. Viņa arī izteica bažas par kultūras komercializāciju, kuras rezultātā var tikt apdraudēta valsts nodrošināta kino veidošanas atbalsta sistēma, kas darbojas ļoti efektīvi un ļauj Francijai būt vienai no kino ražošanas līderēm pasaulē.

Balvas uztur interesi

Kritiena anatomija turpina gūt vērā ņemamus panākumus, kas nebūt nav pašsaprotami Francijas autorkino drāmai. Filmas budžets ir 6,2 miljoni eiro. Kinoteātros visā pasaulē tā jau ir nopelnījusi vairāk nekā 26 miljonus eiro. 2023. gadā Kritiena anatomija bija skatāma vairāk nekā 600 kinoteātros ASV – tas ir izcils rādītājs Eiropas filmai. Interesi par šo darbu palīdz uzturēt nomināciju un balvu birums.

Filmas veiksmes stāstā ir viens "paklupiens", kas, iespējams, tās liktenim ir nācis par labu, – pērn septembrī tika paziņots, ka Francijas ekspertu komisija nolēmusi virzīt ASV Kinoakadēmijas balvai Oskars kategorijā Labākā starptautiskā filma nevis Kritiena anatomiju, kas daudziem šķita vispiemērotākā izvēle, bet gan Trana Ana Huna romantisko kostīmdrāmu par mīlestību un gastronomiju Dzīves garšas/La Passion de Dodin Bouffant. Šīs filmas pirmizrāde arī notika Kannu kinofestivālā, kurā Trans Ans Huns ieguva balvu par labāko režiju. Tiek pieļauts, ka Kritiena anatomijas neizvirzīšana ir sava veida "institucionāla atriebība" Žistīnei Triē par viņas izrunāšanos Kannās.

2023. gada 23. janvārī tika paziņotas Oskara nominācijas un kļuva zināms, ka Francijas pieteiktās Dzīves garšas ir palikušas aiz strīpas un cīņu par balvu neturpinās, savukārt Kritiena anatomija pat bez savas valsts oficiālā atbalsta ir izvirzīta piecās kategorijās, ieskaitot visprestižākās: Labākā filma, Labākā režija (Žistīne Triē), Labākais oriģinālais scenārijs (Žistīne Triē un Artūrs Arari), Labākā aktrise (Sandra Hillere) un Labākā montāža (Lorāns Senešāls). Savu Oskara kampaņu Kritiena anatomijas autori un producenti veica kopā ar filmas izplatītāju ASV – kompāniju Neon. Pēdējo reizi dāsnu balvu ražu Francijas kino Oskara ceremonijā ievāca 2012. gadā, kad ar piecām statuetēm tika novērtēts Mišela Hazanaviča elegantais Mākslinieks/The Artist, kas arī nebija pārstāvēts starptautiskās filmas kategorijā.

96. ikgadējā Oskaru pasniegšanas ceremonija Losandželosā notiks 10. martā. Tiek prognozēts, ka Kritiena anatomija varētu saņemt balvu par labāko oriģinālo scenāriju. Šajā kategorijā Žistīne Triē un Artūrs Arari plūca laurus pagājušajā svētdienā, 18. februārī, Londonā notikušajā 77. ikgadējā Britu kinoakadēmijas BAFTA balvu pasniegšanas ceremonijā. Kritiena anatomijas godalgu saraksts ir iespaidīgs un teju bezgalīgs: piecas Eiropas Kinoakadēmijas balvas, četras Parīzes Kinokritiķu asociācijas balvas, trīs Limjēru balvas, trīs Losandželosas Kinokritiķu asociācijas balvas, divi Zelta globusi, Spānijas augstākā kinobalva Goija, Londonas Kinokritiķu apvienības balva, Ņujorkas Kinokritiķu apvienības balva…

Piektdien, 23. februārī, Parīzē 49. reizi tiks sumināti Francijas nozīmīgākās kinobalvas Cēzars laureāti – Kritiena anatomija ir pārstāvēta vienpadsmit nominācijās.

Režisore Žistīne Triē kopā ar savu dzīvesbiedru – filmas Kritiena anatomija scenārija līdzautoru – Artūru Arari un Daniela lomas atveidotāju Milo Mašado-Granēru 2024. gada janvārī Parīzē. Foto – Jegors Jerohomovičs

Laulības dzīves ainas

Žistīnes Triē filmas nosaukums ir traktējams gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Galvenā varone Sandra (lomā – Sandra Hillere) tiek apsūdzēta sava vīra Samuela (Samuels Teiss) slepkavībā – viņš ir izkritis no viņu mājas bēniņiem sniegotajos Francijas Alpos netālu no Grenobles. Tiesas zālē kā anatomikumā tiek preparētas sievas un vīra attiecības, padziļināti pētīts ne tikai fiziskais, bet arī morālais kritiens. Vienīgie negadījuma liecinieki ir pāra vājredzīgais vienpadsmit gadu vecais dēls Daniels (Milo Mašado-Granērs), kurš atrod tēva līķi, un viņa suns pavadonis Snūps. Varbūt Samuels ir izdarījis pašnāvību, bet varbūt viņu ir pagrūdusi sieva – tas ir jānoskaidro tiesai.

Kritiena anatomija ir gan detektīvs, gan psiholoģiskais trilleris, gan ģimenes un tiesas drāma. Darbība koncentrēta divās vietās – Alpu mājā un Grenobles tiesas zālē. Žistīne Triē meistarīgi strādā ar formu un saturu, kurā saplūst realitāte un fikcija. Stāstā un tā pasniegšanas veidā ir daudz divdomīgu nianšu un smalku mājienu. Sandra ir vāciete, Samuels ir francūzis, mājās viņi pārsvarā runājuši angliski, bet tiesā Sandrai sevi ir jāaizstāv franču valodā – tas viņai nepadodas viegli. Režisore analizē ne tikai sievietes un vīrieša attiecību mehānismu, bet arī dzīves un literatūras mijiedarbību.

Filmā Kritiena anatomija tiek preparētas sievas (lomā – Sandra Hillere) un vīra (Samuels Teiss) attiecības un to destabilizācija. Foto – Žistīne Triē

Sandra un Samuels ir rakstnieki, bet sieva ir profesionāli veiksmīgāka par vīru. Radošā konkurence ienes disharmoniju viņu laulībā, kas acīmredzot piedzīvo krīzi. Par to liecina dzīvesbiedru vardarbīgais kautiņš, kas, kā uzzinām tuvāk filmas beigām, ir noticis neilgi pirms Samuela nāves. Vīram skauda sievas panākumi, turklāt viņš vainoja Sandru savu ideju zagšanā. Samuelam bija daudz pārmetumu sievai – Sandra nav veltījusi viņam pietiekami uzmanības, viņai ir bijušas attiecības ar sievietēm, viņa ir pārāk ambicioza, pārāk stingri kontrolē viņa dzīvi, viņš nav spējīgs pievērsties savai radošajai darbībai, jo viņam ir jārūpējas par dēla mācībām mājās.

Par rētu pāra attiecībās ir kļuvis pirms vairākiem gadiem notikušais negadījums ar dēlu – Samuels bija tik ļoti aizrāvies ar rakstīšanu, ka aizmirsa izņemt Danielu no bērnudārza. Zēnu notrieca motocikls, un avārijā viņš guva redzes nerva traumu. Daniels ir ļoti vērīgs un atjautīgs pusaudzis, kurš pēc tēva bojāejas sāk savu iekšējo traģiskā negadījuma izmeklēšanu.

Sieviete, kas nepavedina

Kritiena anatomijā detalizēti tiek atainota tiesas prāva, kurā Sandra cenšas pierādīt savu nevainību un kurā pret apsūdzēto tiek izmantoti arī viņas daiļliteratūras fragmenti. Šī nianse izgaismo vienu no darba centrālajiem jautājumiem: cik svarīgi rakstniekam ir balstīt savu daiļradi realitātē? Pāra dēlam vecāku vētrainās attiecības atklājas tiesas procesa laikā, kurā rūpīgi tiek aplūkots katrs viņu pagātnes aspekts. Sākotnēji zēns pilnībā uzticas mātei, taču pamazām viņu pārņem šaubas. "Manās iepriekšējās filmās bērni bija klātesoši, bet klusēja un atradās fonā. Kritiena anatomijā es vēlējos iekļaut bērna perspektīvu stāstījumā un pretstatīt to galvenās varones perspektīvai, lai līdzsvarotāk attēlotu notikumus," stāsta režisore.

Galvenajā lomā mirdz vācu teātra un kino aktrise Sandra Hillere. Žistīne Triē neslēpj – bez Sandras Hilleres filma nebūtu iespējama. Aktrise spēlēja nelielu lomu Žistīnes Triē iepriekšējā filmā Sibilas kārdinājums/Sibyl (2019), un režisore vēlējās ar viņu strādāt atkārtoti. Kritiena anatomijas scenāriju viņa rakstīja, domājot par Sandru Hilleri. Filmas autore uzsver: varone ir sieviete, kura jūtas brīva un tiek tiesāta par savu seksualitāti, karjeru un mātišķību. "Sandra Hillere piešķir tēlam sarežģītību un dziļumu, nepadarot to par plakanu vēstījumu. Tiklīdz sākām filmēt, mani pārsteidza viņas pārliecība un dabiskums. Katru repliku viņa piepildīja ar realitātes izjūtu, ko izstaro viņas būtība," piebilst Žistīne Triē.

2023. gada rudenī sniegtajā intervijā žurnālam The New Yorker režisore norāda: "Varonē mani interesē tas, ka viņa ir cilvēks, kas nepavedina, kas nemaz nevēlas pavedināt. Tas gadās ārkārtīgi reti. Es vēl nekad nebiju strādājusi ar aktrisi, kura to iemieso dzīvē. Sandru Hilleri vispār neinteresē pavedināšana. Viņu neinteresē grims un tamlīdzīgi efekti, viņa ir pilnīgi atkailināta. Šīs īpašības ir ieviestas viņas atveidotajā tēlā. Varone domā, ka uzvarēs, sakot patiesību, – tas, protams, nemaz nav tā, kā notiek tiesas procesā." Režisore jau agrāk ir teikusi: "Tiesas zāle ir vieta, kurā mūsu vēsture vairs nepieder mums, to vērtē citi, kam tā jāsaliek kopā no izkaisītiem un neskaidriem elementiem. Tā kļūst par fikciju, un tieši tas mani interesē."

Galvenajā lomā mirdz vācu teātra un kino aktrise Sandra Hillere. Režisore Žistīne Triē neslēpj – bez Sandras Hilleres Kritiena anatomija nebūtu iespējama. Publicitātes foto

Žistīnes Triē filma ir feministiska. Varoņi – vīrs un sieva – meklē līdzsvaru attiecībās. "Mūsu kultūrā ir bijis pieņemts, ka sievietes vienmēr ir mājās, savukārt vīrieši dodas pasaulē un viņiem ir laiks domāt. Sievietēm šī laika nav, jo viņām ir jārūpējas par mājas darbiem. Filmas centrā ir sieviete radītāja, kas raksta grāmatas. Viņa velta laiku rakstīšanai, un tas nozīmē, ka cieš vīrietis. Tāpēc viņu strīds sākas ar jautājumu, kā viņi sadala savu laiku. Tas ir kaut kas universāls un fundamentāls vīriešu un sieviešu attiecībās ģimenē. Varone ir pārāk inteliģenta un sarežģīta, lai tiesā viņai noticētu. Savās filmās vēlos rādīt raksturus, kas nav perfekti un tikumīgi. Vīriešiem ir bijis simtiem gadu, kad viņi ir varējuši būt nepilnīgi. Šajā kontekstā es allaž domāju par seriālu Trakie vīrieši/Mad Men. Ceru, ka kaut ko līdzīgu varam darīt arī ar sieviešu tēliem. Dažkārt iesprūstam idejā, ka kustības #MeToo aktualizēto problēmu dēļ mums ir jāparāda perfektas sievietes, un tas mani satrauc," uzsver režisore.

Defekts kļūst par efektu

Tiesas procesā Sandra netēlo upuri. Žistīne Triē līdz pašām filmas beigām neliek skatītājam nostāties ne Sandras, ne pretējā pusē. Tas bijis vienīgais jautājums, ko aktrise Sandra Hillere uzdevusi režisorei par scenāriju, – vai viņas varone ir vainīga vai nav. "Es atbildēju, ka nezinu, un teicu, ka vēlos, lai aktrise spēlētu tā, it kā varone būtu nevainīga. Sandra Hillere, šķiet, bija aizkaitināta, dzirdot šādu atbildi. Līdz filmēšanas sākumam bija atlikušas divas dienas, un Sandra cerēja, ka es par varoni zinu kaut ko tādu, ko es pati nezināju. Sandras darba stils ir fascinējoši pragmatisks: droši vien tāpēc, ka viņa vairāk strādā teātrī nekā kino, viņai nav tādas attieksmes kā citiem aktieriem, kuri, nonākuši filmēšanas laukumā, ļoti uzmanīgi uztver gaismu, un viss atklājas viņu sejā. Sandrai piemīt ļoti fiziska spēles maniere, viņa integrē savu ķermeni jebkurā situācijā. Piemēram, Džonatana Gleizera drāmā Interešu zona/The Zone of Interest (2023; Latvijas kinoteātros būs skatāma no 29. marta – J. J.) viņa izmanto ķermeni ļoti atšķirīgā veidā," pērn žurnālistiem stāstīja Žistīne Triē.

Lielu uzmanību režisore velta arī otrā plāna lomām. Viņasprāt, tiesas drāmās aktieriem, kuri tēlo noteiktu profesiju pārstāvjus – tiesnešus, advokātus, prokurorus, policistus un citus –, ir tendence pārspīlēt, jo viņi spēlē stereotipos balstītus tipāžus un "cilvēkus funkcijas". Kritiena anatomijā Žistīne Triē kopā ar aktieriem katru tēlu ir centusies padarīt interesantu un ticamu. Viņa izceļ teātra aktrises Annas Rotžē lietišķi organisko sniegumu tribunāla priekšsēdētājas lomā un ievērojamā rakstnieka, aktiera un režisora Važdi Muavada iejušanos psihiatra tēlā.

Žistīne Triē labi zināja, ko vēlas panākt tiesas zālē filmētajās ainās, jo kopš jaunības klātienē ir sekojusi līdzi daudziem tiesas procesiem: "Kad studēju Parīzes Mākslas augstskolā, mana pirmā saikne ar kino bija dokumentālistika, īpaši Frederika Vaizmena darbi. Mums, studentiem, šķita aizraujošāk mēģināt iemūžināt realitāti nekā pievērsties fikcijai. Jau tajā laikā man bija interese par tieslietu sistēmas darbību, tāpēc es apmeklēju tiesas zāli un vēroju procesus."

Kritiena anatomijā skan franču, vācu un angļu valoda. "Vēlējos, lai varone būtu ārzemniece, un vēlējos spēlēties ar valodas lietojumu tiesas procesā un skatītāja prātā. Sandra ir vāciete, kas raksta angliski un dzīvo Francijā ar franču partneri. Savā starpā vīrs un sieva sarunājas angļu valodā, un tas padara viņu dialogus konkrētākus. Tādējādi šī trešā – angļu – valoda ir neitrāls pamats," skaidro Žistīne Triē.

Filma veidota kā izvērsta pratināšana, un režisores mērķis ir bijis pietuvoties dokumentālajam stilam gan scenārijā, gan attēlā un skaņā. Dažādi defekti un tehniskās neprecizitātes ir pārvērstas par efektiem – šajā darbā Žistīne Triē ir devusi priekšroku spontanitātei un apzināti vairījusies no perfekcijas. Viņu lielā mērā ir iedvesmojusi 70. gadu kino raupjā faktūra. Režisore ir skatījusies Roberta Bentona filmu Krāmers pret Krāmeri/Kramer vs. Kramer (1979) un Oto Premingera Slepkavības anatomiju/Anatomy of a Murder (1959), kā arī Ričarda Fleišera un Džona Kasavītisa drāmas. Žistīne Triē augstu vērtē Noas Baumbaha attiecību drāmu Laulības stāsts/Marriage Story (2019) ar Skārletu Johansoni un Ādamu Draiveru galvenajās lomās. Režisore atklāj, ka dzīvesbiedru strīda aina Kritiena anatomijā veido dialogu ar konflikta skatu Laulības stāstā.

Realitātes gleznotāja

Kritiena anatomija ir Žistīnes Triē ceturtā pilnmetrāžas spēlfilma, Kannu kinofestivāla galvenajā konkursā piedalījās arī viņas iepriekšējā drāma Sibilas kārdinājums. Sākotnēji Žistīne Triē bija plānojusi kļūt par gleznotāju, tāpēc iestājās Parīzes Mākslas augstskolā. Kino jomā viņa profesionāli strādā jau septiņpadsmit gadu. Pirmo atzinību režisore ieguva ar savām politiski un sociāli iekrāsotajām dokumentālajām filmām, kas uzņemtas gan Francijā, gan Brazīlijā un uzdod jautājumu par indivīda vietu grupā. Par sev svarīgiem autoriem Žistīne Triē uzskata dokumentālā kino meistarus Frederiku Vaizmenu, Šērliju Klārku un Žanu Rušu. Spēlfilmās viņa portretē mūsdienīgas sievietes, kuras nonāk sarežģītās situācijās un tiek ar tām galā, pateicoties savam spēkam, izturībai, intelektam, mērķtiecībai un humora izjūtai.

Sibilas kārdinājuma un Kritiena anatomijas scenāriju Žistīne Triē ir rakstījusi kopā ar savu dzīvesbiedru aktieri un režisoru Artūru Arari. Pārim ir divas meitas. Interesanti, ka Artūrs Arari spēlē vienu no galvenajām lomām arī citā pērn Kannās pirmizrādītā tiesas drāmā – režisora Sedrika Kāna Goldmana prāvā/Le Procès Goldman. Tās titulvaronis ir ebreju izcelsmes franču galēji kreisais revolucionārs un aktīvists, žurnālists un rakstnieks Pjērs Goldmans (1944–1979), kurš tika apsūdzēts laupīšanā un slepkavībā un jau pēc attaisnošanas nogalināts. Filmas darbība risinās tiesas zālē 70. gados, Artūrs Arari tēlo Goldmana advokātu Žoržu Kīžmanu. Titullomu izcili atveido beļģu aktieris Arjē Vorthalters. Goldmana prāva pretendē uz Francijas balvu Cēzars astoņās kategorijās.

KDi saruna ar Žistīni Triē notika Parīzē 20. janvārī, trīs dienas pirms Oskara nomināciju izziņošanas.

Vai jūs pašu pārsteidz Kritiena anatomijas panākumi?

Protams. Panākumi katru reizi ir pārsteigums, to nekad iepriekš nevar paredzēt. Pirms Kritiena anatomijas pabeigšanas nācās dzirdēt: jums nav liels aktieru ansamblis un daudz līdzekļu un, iespējams, filmas ceļš nebūs viegls. Mēs nebijām gaidījuši šādu rezonansi.

Kritiena anatomija ir gan attiecību trilleris, gan drāma, kuras darbība risinās tiesas zālē. Kas jūs piesaistīja šajā žanru sajaukumā?

Es daudz skatos seriālus, dokumentālās un spēlfilmas, kas vēsta par tiesas prāvām. Kritiena anatomijā vēlējos izmantot šo žanru, lai padziļināti pētītu galveno varoņu pāri – sievu un vīru – un dziļāk ienirtu šajā neprātīgajā stāstā. Tas bija iegansts, lai aplūkotu pāra attiecības visā to sarežģītībā un izgaismotu gan skaisto, gan neglīto. Būtu daudz vienkāršāk, ja mēs ieietu ģimenes mājā un mēģinātu izprast šos cilvēkus, bet tiesas drāma ļauj citādi palūkoties uz galveno varoni Sandru. Visi runā viņas vietā, un viņa sevi nepārtraukti attaisno. Sandra saka: "Jūs kļūdāties, es neesmu sava vīra slepkava. Es neesmu tāda, kādu jūs mani iedomājaties, es neesmu klišejiska persona."

Man bija interesanti konfrontēt Sandras un sabiedrības viedokli. Tas, ar ko saduras varone, nav tikai tieslietu sistēmas viedoklis, tas ir sabiedrības viedoklis. Lai visas juridiskās nianses filmā būtu precīzas, konsultējāmies ar franču juristu un kriminālistikas ekspertu Vensānu Kurselu-Labrusu. Viņš mums palīdzēja būt patiešām tuvu realitātei – tam, kā Francijā darbojas tiesu sistēma un tiek izskatītas šādas krimināllietas. Taču stāsts ir dzimis manā un scenārija līdzautora Artūra Arari iztēlē, tāpēc esam atļāvušies arī dažas atkāpes.

Vai varat atklāt, kuras tās ir?

Vislielāko brīvību esam pieļāvuši attiecībā uz tiesas deleģētās uzraudzes Maržas tēlu (tiesas prāvas laikā viņa pārceļas uz ģimenes māju, kur uzrauga Sandras un Samuela dēlu Danielu un viņa suni – J. J.). Realitātē tas ir iespējams, taču uzrauga klātbūtnes nodrošināšana tieslietu sistēmai izmaksā pārāk dārgi. Francijā, tāpat kā citās lielvalstīs, tiesu sistēma ir nabadzīga. Maržas tēla ieviešana scenārijā bija mūsu lielākā "kaprīze" jeb atļaušanās.

Viens no galvenajiem filmas pavedieniem ir dēla attiecības ar māti. Kādā intervijā esat minējusi, ka jums pašai ir bijusi neparasta ģimenes vēsture un Kritiena anatomiju uzskatāt par veltījumu savām meitām.

Mēs nekad nezinām, kas ir mūsu vecāki. Saviem bērniem esam kā balta lapa. Atceros, ka reiz vēroju savu vecāko meitu un domāju – ko tieši viņa zina par manu dzīvi? Tajā laikā meitai bija deviņi gadi, viņa sāka pārvērsties par pusaudzi. Es par to aizdomājos savas ģimenes pagātnes dēļ.

Mūsu ģimenes stāsts ir sarežģīts. Vienlaikus ar manu piedzimšanu mamma paņēma pie sevis arī citu mana tēva bērnu, jo šā bērna – mana pusbrāļa – māte ārstējās psihiatriskajā slimnīcā. Tēva bieži nebija mājās, un viņam bija daudz sieviešu. Viņš bija budistu kopienas biedrs. Esmu augusi jauktā ģimenē, kurā esam piedzīvojuši neparastas situācijas, un es daudz ko esmu iemācījusies no šīs pieredzes. Mums, bērniem, tolaik daudz kas netika izskaidrots, ģimenē neviens par šīm lietām nerunāja. Mums ar pusbrāli pašiem ar to bija jātiek galā, mēs to mācījāmies izprast. Toties mums apkārt bija daudz mūzikas un filmu. Mums nekas netika pateikts tieši, un ģimenē bija diezgan daudz dramatisku, teju kinematogrāfisku norišu. Šo to mamma mums stāstīja, bet mums allaž bija jālasa starp rindām. Pēc tam tēvam piedzima vēl viens bērns no citas sievietes. Tas viss ir atstājis savus nospiedumus: manā ģimenē ir lērums stāstu, un tie visi, šķiet, ir attīstījušies atsevišķi cits no cita, tāpēc bija sarežģīti saprast, kas īsti notiek.

Mēs rakstām stāstus, kurus lielā mērā ietekmē mūsu pašu dzīve, un ir likumsakarīgi, ka Kritiena anatomijas scenārijs ir manu iespaidu un pieredzes iedvesmots.

Vai jūs sevi asociējat ar filmas galveno varoni Sandru?

Es negribu pagrūst savu vīru, lai viņš nokristu no bēniņiem! Tas ir joks. No vienas puses, nav iespējams uzrakstīt šādu scenāriju, nedomājot par sevi. No otras puses, kad viss ir uzrakstīts, ir skaidrs, ka tā neesmu es, jo mana dzīve nav tik daudzšķautņaina un neprātīga. Tomēr galvenā varone ir mans turpinājums.

Man patīk Džoanas Didionas teiktais, ka viņa savas problēmas atrisinājusi rakstīšanas procesā un viņai palīdzējis tas, ka viņa nereti strādājusi kopā ar savu vīru Džonu Gregoriju Dannu. Taču man ir citādi – es gluži nerakstu par savu dzīvi un nerisinu savas problēmas, bet rakstīšana palīdz atbrīvoties no murgiem un bailēm, tas ir sava veida eksorcisms.

Pagrieziena punkts filmā ir strīda aina, kurā Samuels neilgi pirms nāves daudz ko pārmet Sandrai, viņš arī vaino sievu plaģiātismā. Vai esat jebkad saskārusies ar plaģiātismu?

Manā dzīvē šāds pieņēmums – tu no manis esi kaut ko nozadzis vai nozagusi! – neeksistē. Daudzi ir apsēsti ar to, ka viņiem kāds var kaut ko nozagt, un viņiem ir paniski bail no tā. Manā un Artūra dzīvē šādu aizdomu nav. Es vispār nedomāju par to, ka man kāds var kaut ko nozagt. Mani tas neinteresē. Galu galā visas filmas ir citu filmu iedvesmotas, cilvēki iedvesmo cits citu, kino vienmēr ir vieni un tie paši stāsti – par bērnu zaudēšanu, šķiršanos, neuzticību un tā tālāk... Vissvarīgākais ir tas, kā jūs veidojat savu filmu, kāds ir jūsu rokraksts un izvēlētā forma, kas ļauj ienākt stāstā.

Mākslinieku bailes tikt apzagtiem, manuprāt, ir bullshit. Ar to esmu saskārusies studiju gados Parīzes Mākslas augstskolā: es vēl biju ļoti jauna, man bija divdesmit gadu, apkārt visi studenti bija apsēsti ar to, ka kāds piesavināsies viņu idejas. Kad kļuvu vecāka, sapratu, ka neko tādu nevar nozagt: kā cilvēks var nozagt otra cilvēka pasauli vai redzējumu? Kaut ko var nokopēt, bet kāda tam ir jēga? Tāpat pēc dažiem gadiem saproti, ka vairs neesi tāds, kāds biji agrāk, un tas nav tavs darbs, ja tajā ir kaut kas aizgūts no kāda cita. Katram ir nepieciešams laiks, lai apjaustu, ka pietiek ar to, kas tu esi, tev nav jāizdomā kaut kas cits un nav jāizliekas par to, kas tu neesi.

Ja runājam par Kritiena anatomijas varoņiem – vīru un sievu – un viņu iespējamo radošo konkurenci, galvenais jautājums šā pāra attiecībās nav par to, vai viens otram ir kaut ko nozadzis vai nav, bet tas ir jautājums par laiku, kas ir viņu rīcībā un kā viņi to sadala, jautājums par savstarpības principu, atbildību, līdzsvara meklējumiem, jautājums par dzimumu attiecībām. Tas viss ir aktuāli ne tikai kustības #MeToo kontekstā, kurā daudzi aspekti ir nonākuši atklātībā, – šie jautājumi ir pastāvējuši vienmēr, bet tagad tie ir mūsu visu prātā. Filmas kodols ir jautājums par pāri un attiecību dinamiku tajā – par to, kā mēs varam dzīvot kopā un kā virzāmies uz priekšu vīriešu un sieviešu līdzāspastāvēšanas shēmā.

Kāds ir divu radošu cilvēku harmoniskas kopdzīves noslēpums? Ko jūs varētu teikt, balstoties savā pieredzē?

Ha-ha! Nedomāju, ka mēs ar Artūru esam paraugpāris. Galvenais ir nepavadīt visu laiku kopā. Dzīvē viss notiek cikliski: pēc trijiem četriem gadiem attiecībās sākas nākamais cikls – tu kļūsti citāds, un otrs cilvēks arī. Katrā nākamajā ciklā jūs piedzīvojat citādas situācijas. Atrast līdzsvaru nav viegli. Strādājot es saskaros ar dažādiem cilvēkiem un māksliniekiem. Bieži vien viņu attiecībās ir juceklis. Tā ir katastrofa, ka vīriešiem ir grūti mīlēt sievietes, kuras gūst panākumus profesijā. Viņiem ar to ir grūti samierināties. Manā paziņu lokā ir daudz šādu gadījumu: vīrietis, nespējot sadzīvot ar sievietes panākumiem, nolemj izšķirties. Vīriešiem to ir sarežģīti pieņemt, es nezinu – kāpēc. Situācijā, kurā veiksmīgs ir vīrs, viss notiek pretēji: sieviete atbalsta vīrieti un ir viņa pusē. Viņa saka: "Mīļais, viss ir brīnišķīgi, mēs esam kopā!" Savukārt, ja lielāki panākumi ir sievietei, viss uzreiz kļūst sarežģīti.

Daudzi bija pārsteigti, ka Kritiena anatomija nekļuva par Francijas pārstāvi cīņā par Oskaru kategorijā Labākā starptautiskā filma. Vai jūs sarūgtināja šāds lēmums?

Tas nebija Francijas, bet dažu ekspertu lēmums. Daudzu iemeslu dēļ es būtu bijusi ļoti laimīga pārstāvēt Franciju Oskara kategorijā Labākā starptautiskā filma. Ja esi Francijas oficiāli izvirzītais kandidāts, filmas producents saņem mazliet līdzekļu, lai ceļotu kopā ar režisoru. Mēs ar Kritiena anatomiju ceļojam ļoti aktīvi! Nezinu precīzu iemeslu, kāpēc filma netika izvirzīta, bet tagad man ir vienalga. Varu tikai minēt, ka man kaut ko ir maksājusi mana runa Kannu kinofestivāla noslēguma ceremonijā.

Esmu gandarīta par savas filmas līdzšinējiem panākumiem, tā man ir devusi tik daudz! Mana labākā dāvana ir tas, ka Baraks Obama ir iekļāvis Kritiena anatomiju savā 2023. gada iecienītāko filmu topā. Visos braucienos esmu satikusi fascinējošas personības, Oskara kampaņas laikā iepazinos ar daudziem aktieriem un režisoriem. Mans dievs ir režisors Ari Asters, un beidzot esmu viņu satikusi! Visu esam sasnieguši pašu spēkiem, un ir labi, ka tā.

Kuras filmas uzskatāt par vissvarīgākajām savā skatītājas dzīvē?

Ļoti labs jautājums un ļoti grūts. Es precīzi atceros to bērnības mirkli, kad atklāju Alfredu Hičkoku, – tā bija filma Psiho. Es biju pavisam maza meitene un skatījos to vienatnē. Maniem vecvecākiem bija videokasešu kolekcija ar Hičkoka filmām, kas bija dublētas franču valodā. Es biju viena pati mājās un nolēmu ielikt atskaņotājā kādu filmu, izvēlējos Psiho. Es biju ļoti pārsteigta par to, ko ieraudzīju, biju nobijusies, taču viss, ko tajā brīdī sajutu, man ir licis pievērsties kino un nodarboties ar to turpmākajā dzīvē. Pirms tam es nevarēju iedomāties, ka filmas var tik spēcīgi iedarboties uz ķermeni un prātu. Es biju šokā un drīz noskatījos visas Hičkoka filmas. Mūsu ģimenē nebija aizrautīgu sinefilu, mani vecvecāki nebija šāda tipa cilvēki. Viņi skatījās dažādas filmas, brīžiem pavisam muļķīgas.

Hičkoks ir unikāls, jo vienmēr ir bijis ļoti populārs visplašākajā auditorijā. Viņu dievina gan sinefili, gan parasti skatītāji. Es to izmēģināju ar savu meitu, kura sākotnēji negribēja skatīties Hičkoku, un es viņai teicu: "Vismaz paskaties pirmās divdesmit minūtes!" Protams, pēc divdesmit minūtēm viņa turpināja skatīties.

Hičkoks ir teicis, ka uzņemt filmas viņam dažreiz ir bijis garlaicīgi, jo sagatavošanas procesā viss bija izdarīts maksimāli rūpīgi un viņš vēl pirms filmēšanas jau redzēja visu filmu savā prātā. Kurš ir jūsu iecienītākais filmas tapšanas procesa posms?

Darba procesā paļaujos uz intuīciju. Man ir ļoti svarīga scenārija rakstīšana, taču es sev atstāju manevrēšanas iespēju – filmēšanas laukumā man viss ir iespējams un visu var mainīt, tāpēc man nav sajūtas, ka filmēt ir garlaicīgi, jo viss ir iepriekš zināms un paredzams. Uzņemšanas laukumā var darīt visu un meklēt kaut ko jaunu. Tur jūtos kā bērns un ar visu eksperimentēju. Tie ir kā ķīmijas eksperimenti. Gadās tā, ka filmēšanas laukumā man nākas iznīcināt daļu sava scenārija, un aktieri par to ir ļoti pārsteigti. Man patīk arī montāžas darbs. Pie montāžas galda esmu citāda – pilnīgi pārliecināta par sevi, es zinu, ko daru, rīkojos konkrēti, tie vairs nav eksperimenti kā filmēšanas laukumā.

Hičkoks ir dižs meistars, un viņam sagatavošanas posmā viss bija izdarīts perfekti, bet es neesmu tik ideāla kā viņš. Neesmu tik talantīga scenāriste kā viņš – viņš varēja atļauties neko nemainīt scenārijā, tāpēc viņam darbs filmēšanas laukumā varēja šķist garlaicīgs. Es filmēšanas laukumā joprojām mēģinu uztaustīt kaut ko svaigu, par ko man pašai nav bijis ne jausmas. Pēc vairākiem profesijā pavadītiem gadiem droši varu teikt, ka mans iemīļotākais darba posms norit filmēšanas laukumā. Agrāk es no tā baidījos, nejutos pietiekami pārliecināta par savām spējām, biju kautrīga un man neizdevās kaut cik pārliecinoši runāt ar cilvēkiem – tās bija mokas! Tagad viss ir mainījies. Man ļoti patīk filmēt, šis darbs ir kā narkotika – jūtos nošķirta no dzīves, visas emocijas un pārdzīvojumi tiek pastiprināti, saasināti. Kad sākas filmēšana, es nevaru gulēt, bet jūtos ļoti labi, jo šķiet, ka viss ir perfekti.

Jūs kopā ar Artūru Arari jau esat ieguvuši vairākas prestižas balvas par Kritiena anatomijas scenāriju. Pastāstiet, lūdzu, kā praktiski notika scenārija rakstīšana – vai strādājāt mājās vai birojā, rakstījāt uzreiz kopā vai vispirms katrs atsevišķi?

Scenārija tapšanā ir vairāki posmi. Vispirms tās ir diskusijas ar Artūru – mēs vienkārši runājam par visu, vēl neķeroties pie rakstīšanas. Es atceros – tas bija pandēmijas laiks, man nesen bija piedzimis bērns. Kad meita gulēja, varējām sarunāties. Kad viens no mums rūpējās par bērnu, otrs varēja domāt. Tātad pašā sākumā tās ir tikai mūsu vēlmes, ko cenšamies formulēt. Sarunu rezultātā nonācām pie tā, ka par interesantu varoni var kļūt pāra dēls. Sākām radīt dēla raksturu, katrs no mums kaut ko rakstīja. Pēc tam sākām domāt, kā dēls varētu uzvesties tiesas zālē. Pat ja vēl konkrēti nezinājām, kas notiek katrā ainā, mēs šajā situācijā gājām iekšā teikumu pa teikumam.

Pēc tam viens ar otru komunicējām e-pastā, es strādāju vienā istabā, Artūrs – citā. Mēs apmainījāmies ar vēstulēm un komentējām viens otra sarakstīto. Nē, slikti, tas nekam neder! Man nepatīk šī aina! Atsūti man citu versiju! Tālāk skatījāmies, kas notiek, un strādājām. Visgrūtākā bija vīra un sievas strīda aina, mēs to rakstījām ļoti ilgi un pārrakstījām neskaitāmas reizes.

Vai tas nozīmē, ka mājās pie vakariņu galda šad un tad runājat par darbu?

Jā, dažreiz mēs par to runājam, un bērniem tas jau ir apnicis. Meitas mums saka: "Lūdzu, nerunājiet vairs par to!" Nezinu, vai viņas gribēs strādāt kino.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja