Vāgnera nams manā dzīvē saistās ar to, ka es pats bieži esmu uzstājies Vāgnera zālē, kad tajā vēl notika koncertdzīve. Pirmais koncerts uz šīs skatuves man tika piedāvāts uzreiz pēc tam, kad 1989. gadā biju guvis uzvaru Belvederes konkursā. Ļoti ceru, ka teātra namu, kurā savulaik strādājis Vāgners, izdosies atjaunot tā, kā tas plānots, un tajā varēs atsākties kultūras dzīve, – saka viens no starptautiski pieprasītākajiem Vāgnera operlomu izpildītājiem, Latvijas Nacionālās operas direktors Egils Siliņš. Pēdējos 23 gadus viņš intensīvi dzied nozīmīgas Vāgnera operu lomas Eiropā, ieskaitot visus lielākos mūzikas centrus – Baireitas festivālu, Minheni, Hamburgu, Berlīni, kā arī Londonu un Parīzi. Viņa repertuārā ir desmit galvenās Vāgnera lomas basbaritona balsij. Šo ražu šogad papildina divas jaunas partijas: aprīļa sākumā Tokijas Jaunajā Nacionālajā teātrī jau piedzīvota debija Hansa Zaksa lomā operā Nirnbergas meistardziedoņi, savukārt rudenī Leipcigā ir gaidāma debija karaļa Marka lomā operā Tristans un Izolde.
Atceros, ka reiz dziedājāt publiskā akcijā stacijas tunelī, lai pievērstu uzmanību tobrīd jau ilgstoši slēgtajai, likteņa varā pamestajai Vāgnera zālei. Kāda pašlaik ir jūsu misija Vāgnera nama atjaunotnē?
Ir svarīgi apzināties un lepoties, ka mums Rīgā ir nams, kurā ir diriģējis un vairākus gadus strādājis Rihards Vāgners. Būtu grēks neatbalstīt ideju, ar kuru Māris Gailis vērsās pie manis: ir jādibina Vāgnera biedrība, un tai ir jāuzņemas rūpes par Vāgnera nama atdzīvināšanu. Ēka jau gadiem bija stāvējusi tukša un atzīta par avārijas stāvoklī esošu. Es uzreiz teicu "jā" un biju viens no pirmajiem, kas iestājās Rīgas Vāgnera biedrībā. Pēc tam notika vairākas publiskas akcijas.
Jautājums, ko darīt ar tobrīd valsts īpašumā esošo Vāgnera namu, bija pamatīgi iestrēdzis, un, lai paātrinātu tā nodošanu Rīgas Vāgnera biedrības pārziņā, 2018. gadā stacijas tunelī dziedāju Holandieša monologu. Jāteic, ka šī akcija palīdzēja. Tagad Vāgnera nams ir Vāgnera biedrības īpašumā.
Mana turpmākā palīdzība ir saistīta ar to, ka, esot ārzemēs un dziedot Vāgneru, man ļoti bieži ir kontakts ar Vāgnera biedrību pārstāvjiem. Daži zina, daži nezina par Vāgnera darbību Latvijā viņa karjeras pirmsākumos. Ir pastiprināta interese par to, ka Vāgnera nams tiks atjaunots. Viena no intensīvākajām šādām satikšanās reizēm bija pagājušajā vasarā, kad Baireitas festivālā dziedāju Votānu Reinas zeltā. Pēc pirmizrādes Vāgnera biedrības no visas pasaules kopīgi rīkoja krāšņas vakariņas, kurās ielūdza festivāla solistus. Dzirdot, ka Vāgnera biedrības atbalsta Baireitas festivālu ar vairāk nekā miljonu eiro gadā, uzrunāju Dienvidkalifornijas Vāgnera biedrības vadītāju Džonu Mastrodžovanni, ka būtu laiks atbalstīt ne tikai Baireitas festivālu, bet arī teātra nama atjaunošanu Rīgā, kur Vāgners savulaik strādājis. Viņam šī ideja patika. Var stāstīt košus stāstus par Vāgnera gaitām Rīgā, viņa bēgšanu no parādu piedzinējiem un jūrā piedzīvoto vētru, kas aizdzina kuģi līdz Norvēģijas krastiem, dodot ideju operai Klīstošais holandietis. Tā kā Vāgners palika parādā Rīgai, Vāgnera biedrībām tagad būtu jāatbalsta Vāgnera namā notiekošais, lai nolīdzinātu šo parādu.
Protams, ziedotājiem ātri gribas redzēt rezultātu, bet, kad Vāgnera nams būs atjaunots, sadarbība būs tikai jāiedarbina, jo kontakti man jau ir. Diemžēl Latvijā ziedojumu sistēma ir iznīcināta, jo atcelti nodokļu atvieglojumi. Uz sponsoru atbalstu nevar cerēt… Tas ir steidzami jāmaina. Tepat kaimiņos, Igaunijā, piedaloties festivālā, redzēju, ka tam ir divdesmit sponsoru. Turpretī mums, Latvijas Nacionālajai operai un baletam, ir viens pats LMT.
Pie mums ar kultūras celtņu būvēšanu un atjaunošanu nevedas. Kur redzat reālu pamatu cerībām, ka Vāgnera nama atjaunošana noritēs raiti?
Tā kā Vāgnera nama atjaunošana ir Rīgas Vāgnera biedrības rokās, manuprāt, tā tiešām varētu noritēt, kā plānots, nevis nobremzēties un sadārdzināties smagnējās valsts struktūru birokrātijas dēļ. Nesen man bija saruna ar festivāla veidotājiem Igaunijas pilsētā Viljandi. Latvijas Nacionālā opera ir uzaicināta piedalīties festivālā 2024. gadā. Pasākumi tur vēl notiek brīvā dabā un ir atkarīgi no laikapstākļiem, taču igauņi sola, ka līdz mūsu viesizrādei festivāls jau notiks zem jumta. Man nācās pasmaidīt: kaut kas laikam ar sistēmu mūsu valstī nav gluži pareizi, ja privāti var uzcelt kvalitatīvi, savukārt valsts iepirkumos uzvar lētākais, nevis labākais. Pēc tam gan ir jāpārmaksā trīsreiz vairāk… Pat veidojot jauniestudējumus Operā, jārēķina papildu laiks, lai par visu, kas maksā vairāk nekā desmit tūkstošu eiro, rīkotu iepirkumus. Tas ir garš maratons: komisija, sēdes... Uzvarētāju pēc tam kāds var apstrīdēt. Saprotu, ka ar valsts naudu nevar šķiesties, taču mākslā nevar būt tā, ka vislētākais ir vislabākais.
Vadot Latvijas Nacionālo operu un baletu, redzu, ka ļoti daudzi baidās uzņemties atbildību. Tāpēc arvien lielāks kļūst birokrātiskais aparāts, kas sadala atbildības jomu, un katram ir kādas iebildes, lai apliecinātu, ka viņa darba vieta ir svarīga. Tā čammājamies, mīņājamies uz vietas, un projekti virzās uz priekšu gaužām lēni. Bieži braucot dziedāt uz Ķīnu, esmu redzējis, ka tur, kur iepriekšējā reizē koncertzāles vēl nebija, nākamajā gadā tā jau bija uzcelta. Turpretim mēs četrdesmit gadu runājām, meklējot Rīgā koncertzālei vietu: bet varbūt tomēr vairāk vajag slimnīcu…
Māris Gailis strādā pareizā virzienā. Varu tikai apbrīnot viņa pacietību, jau vairāk nekā piecus gadus kopā ar arhitekti Zaigu Gaili lolojot Vāgnera nama projektu, līdz tas beidzot ticis līdz atmiņas kapsulas iemūrēšanai. Cits jau sen būtu atmetis ar roku. Man ļoti patīk Zaigas Gailes redzējums, viņas talants apvienot vēsturisko ar mūsdienīgo.
Kam būtu jānotiek Vāgnera namā, kad tas būs atvērts?
Daudzi varbūt iedomājas, ka Vāgnera namā varētu rādīt Vāgnera operas, taču tas nav iespējams, jo šī zāle ir ļoti barokāla un krietni par mazu Vāgnera vērienam, viņa operu krāšņajai orķestrālajai skaņai. Vēsturiski tur tika izrādītas Mocarta, Bellīni un Meierbēra operas, kurām nav nepieciešams milzīgs orķestris. Domāju, ka Vāgnera namā varētu notikt baroka laika komponistu un Mocarta operu izrādes un koncerti, kā arī dažādi svinīgi pasākumi. Pieļauju, ka daudzi to vēlēsies īrēt šādiem notikumiem. Piebildīšu, ka Latvijas Nacionālās operas zāli varam izīrēt tikai pirmdienās, kad teātrī ir brīvdiena.
Vai jūs pats arī labprāt dziedātu Vāgnera zālē?
Esmu labā formā un labprāt to darītu. Koncertvietu nekad nevar būt par daudz. Protams, taupīgais nodokļu maksātājs to apšauba, taču mūsu bagātā kultūra un vēsture Rīgā ir jāsaglabā un jākopj. Uz pilsētu bez vēstures tūristiem nav intereses doties. Esmu lasījis izsaucienus, ka "koncertzāle nav jāceļ, jo nebūs, kas turp ies". Tā ir aprobežota un muļķīga izrunāšanās, jo tad jau var vaicāt, kāpēc vajag peldbaseinu, ja es to neapmeklēju, un kāpēc jātērē nauda Rīgas satiksmei, ja es braucu ar mašīnu.
***
Līdztekus dalībai 21. maijā paredzētajā atmiņas kapsulas iemūrēšanas pasākumā Vāgnera namā un jau pieminētajai debijai divās Vāgnera lomās Egila Siliņa Vāgnera dziedoņa trajektorijā šogad ir daudz pieturas punktu. Aprīļa beigās nodziedājis Votānu Valkīras izrādē Nībelunga gredzena atjaunojumā Kaseles teātrī, mākslinieks tur ir atgriezies, lai 18. maijā atveidotu Ceļinieku Zīgfrīda iestudējumā. Šo lomu viņš dziedās arī Vāgnera dienās Budapeštā 17. jūnijā. Savukārt 16. un 19. jūlijā Minhenes Operas festivālā Bavārijas Valsts operā latviešu dziedonis būs dzirdams Loengrīnā.
Stāstot par plāniem Latvijas Nacionālajā operā, Egils Siliņš sola intriģējošu, vērienīgu notikumu: "Varu atklāt, ka 2025. gada rudenī Vāgnera mazmazmeita Katarīna Vāgnere pie mums iestudēs Parsifālu. Līgums ir jau parakstīts. Iestudējums bija ieplānots jau 2024. gada februārī, taču Covid-19 un kara izraisītās energokrīzes situācijā iestudējumiem paredzēto naudu nācās samaksāt par elektrību un apkuri."