Laika ziņas
Šodien
Apmācies

Vajadzība pēc sava ego. Intervija ar rakstnieci Ingu Gaili

"Pastāv tendence sieviešu rakstīto literatūru, ja protagoniste ir sieviete, uzreiz ievietot beletristikā, ja vien tu neraksti par koncentrācijas nometnēm. Bet tā nav," saka rakstniece un dzejniece Inga Gaile, iznākot romānam Rakstītāja.

Inga Gaile savos prozas darbos raksta par būšanu sievietei. Šoreiz – ierakstoties Ivandes Kaijas miesā un asinīs. Valoda kā sirds dunēšana, kaut īstie vārdi tiek meklēti, kā jau tas Rakstītājai pienākas. Tekstu, laiku un pasauļu sapludinājums – organisks kā daba, ainava, bez inscenējuma arhitektūras. Un nekas nav vienkārši. Jo īpaši tad, kad tu esmu es, bet es – tu. Un tā bezgala – par izdevniecības Dienas grāmata sērijā Es esmu… iznākušo romānu Rakstītāja saka Gundega Repše. Tā ir Ingas Gailes versija par latviešu rakstnieci un sabiedrisko darbinieci Ivandi Kaiju (1876–1942).

"Ko juta un kā dzīvoja Ivande Kaija, es noteikti nezinu labāk par viņas radiniekiem un literatūrzinātniekiem. Šis ir mans stāsts par viņu. Rakstot darbu, kuru tūlīt lasīsit, es daudz uzzināju par Ivandi Kaiju. Bet es arī daudz iztēlojos. Un sekoju intuīcijai. Kā viļņiem. Parīzes plūdu viļņiem. Romānā rakstu arī par seksualitāti, jo man šķiet, ka rakstīšana un seksualitāte bieži vien izplūst no viena avota, kurā savienojas emocionalitāte, pārdzīvojumi, vēlme radīt. Mana pieredze arī liecina, ka abas – rakstīšana (sava stāsta stāstīšana) un seksualitāte – ir tās, kuras vara vēlas kontrolēt, radot šķēršļus to brīvai izpausmei," romānu ievada pati rakstniece.

Intervijas sākumā Inga Gaile ieminas: "Nesen sapratu, ka mana pirmā grāmata iznāca pirms 20 gadiem."

Kā tu sadzīvo ar šo atskārtu?

Tas ir kā lakmusa papīrītis – varētu būt, ka es vairs neesmu jauniešu kategorijā (smejas). Beidzot esi pieaudzis. Esmu diezgan priecīga.

Ka vēl dzīva?

Jā, pirmkārt, ka dzīva, ka joprojām rakstu. Man iznāca grāmata pirms 20 gadiem, bet tagad atkal iznāk. Protams, ir arī pašironiska sajūta – ā, man vairs nav divdesmit… Protams, bieži vien ikdienā vai kaut kādās savās izjūtās par dzīvi jūtos diezgan enerģiska un jauna. Varbūt arī stendapa dēļ un to cilvēku dēļ, kuri man ir apkārt. Man vienmēr ir bijusi problēma ar cipariem. Redzu to kā no malas. Man ir 44 gadi, normāli cilvēki to sauc vismaz par vidēju vecumu, nobriedušu.

Kā tu domā – vai tu savos divdesmit rakstīji versmaināk, atklātāk, drosmīgāk? Jaunībai parasti piedēvē šīs īpašības.

Nezinu, Rakstītāja ir diezgan versmaina.

Jā, kur nu vairāk.

Vai es rakstīju versmaināk? Esmu nomainījusi žanrus. Cilvēki jaunībā lielākoties vispār nemāk sevi saudzēt. Nemākam kaut ko arī profesionāli. Nemākot sevi saudzēt, dažreiz iznāk kaut kas ļoti īsts, it sevišķi dzejā.

Jo raksta kā ar novilktu ādu?

Jā. Iespējams, tas ir tas, ko es domāju par tiem 44 gadiem. Agrāk man šķistu – tas ir tas, kā ir jādzīvo – ar novilktu ādu, bet tagad es tā vairs nedomāju. Lai arī Rakstītāja ir diezgan versmaina un ir vietas, kur esmu izvēlējusies riskēt, nevis būt prātīga, tomēr domāju, ka cilvēkiem vajag par sevi rūpēties un sevi saudzēt. Vai ir vērts tik ļoti būt ar to novilkto ādu? Protams, ir diktatūras un citas situācijas, kurās droši vien ir nepieciešams, lai cilvēki būtu šaušalīgi drosmīgi un aizmirstu par sevi, bet mums šobrīd… Man, protams, ir iebildumi, bet kopumā mēs mēģinām dzīvot demokrātijā, un autoriem, arī jauniem autoriem, noteikti vajag kopt savu profesionalitāti, teikt un runāt, taču arī sevi saudzēt.

Vai tu izlasīji Andra Zeibota romānu Krauklis, kas atklāja sēriju Es esmu…, vai – apzināti nelasīji, lai sakoncentrētos savai idejai?

Tad, kad iznāca Krauklis, tieši strādāju pie Kaijas. Es nelasīju. Esmu dzirdējusi kāda ārzemju rakstnieka padomus, kā vajag rakstīt, – lasīt vajag, un ļoti daudz, bet vēlams ne tajā žanrā, kurā strādā. Mēģināju pie tā pieturēties. Arī rakstot romānu Skaistās. Lasīju visu, kas vajadzīgs maniem romāniem, daudz arī dzeju, cita veida literatūru.

Jāatzīstas, ka dziļākus iespaidus par Ivandi Kaiju un impulsu sīkāk iepazīties ar viņas biogrāfiju guvu tikai tagad no tava romāna. Kaiju min līdzās Aspazijai, bet viņas darbus zina un apspriež tikai literatūrzinātnieki. Bija pārsteigums, ka viņai ir iznākuši Kopoti raksti 10. sējumos.

Jā, tāds bija viņas liktenis. Kad biju pabeigusi romānu, trīs vakarus lasīju to priekšā cilvēkiem – bija performance. Lielā mērā kovida dēļ, bet ne tikai. Runāju ar Santu Remeri, un viņa pieminēja Annu Ķeniņu. Anna Ķeniņa pēc Andreja Upīša kritikas pārstāja rakstīt. Tas ir cits garš stāsts. Mums ir vēl autores, kuras dažādu iemeslu dēļ nav apzinātas. Lūcija Zamaiča un citas. Kad man pajautāja, vai es gribētu rakstīt par Ivandi Kaiju, nebija tā, ka es par viņu zinātu ļoti daudz. Biju šo to dzirdējusi. Kultūras akadēmijā viņu bija pieminējis Gunārs Bībers. Zināju, ka 1913. gadā iznāca romāns Iedzimtais grēks un tas bija skandāls. Droši vien visi viņu zina tieši ar šo faktu. No kāda cita biju dzirdējusi, ka viņas vīrs Fēlikss Lūkins it kā esot teicis, ka romāns ir pornogrāfija. Ar lielām gaidām ķēros pie Iedzimtā grēka lasīšanas, un, protams, tā nav nekāda pornogrāfija, tas ir ļoti foršs un interesants darbs. No mūsdienu viedokļa var nedaudz piesieties stilistikai vai tam, kā attīstās varoņi, bet, no otras puses, literatūra ir dažāda un romāni var būt dažādi. Šai darbā ir spilgti varoņi, un arī uzstādītā kolīzija ir ļoti aktuāla vēl šobaltdien. Galvenā varone iestājas par savām tiesībām mīlēt. Viņas pirmās attiecības, kas nav laulībā, neizdodas, partneris viņu vienkārši pamet, viņa satiek citu cilvēku, kuru viņa mīl un ar kuru apprecas. Bet, ja viņai ir bijušas attiecības, viņa tiek izgrūsta no sabiedrības, un arī vīrs nespēj viņai to piedot. Tajā pašā laikā vīram ir bijušas vairākas attiecības pirms kāzām. Ir arī vairākas citas līnijas – par to, kā viņa strādā, kā sievietes veido attiecības, piemēram, Krievijā.

Iedzimtais grēks sava laika kritikā ir saņēmis tikai nievīgus komentārus – ka romāns ir "feļetonisks izstrādājums", "gari stiepta pilsoniskās dzīves hronika" un vīrs to nosaucis pat par "pornogrāfisku". Kā tu teiktu no šodienas skatpunkta – šie pārmetumi bija netaisni, vīriešu dzimuma literātu un kritiķu augstprātība un nespēja pieņemt drīzāk romāna saturu, līdz ar to pat nepagodinot romānu ar profesionālu analīzi? Laiks nebija gatavs atzīt šādu sievietes "izlēcienu"?

Ja man ir jāatbild ar vienu vārdu, tad es domāju, ka – jā. Es Rakstītājā par to rakstu caur meitas monologu. Labi, vērtējums nebija taisnīgs. Tas varēja būt kritisks, bet tam nebija jābūt tik iznīcinošam. Ivandi Kaiju viņi neiznīcināja, viņa tik un tā savā spēkā turpināja rakstīt. Jau pieminētais Andrejs Upīts, kurš kā rakstnieci iznīcināja Annu Ķeniņu, pret Ivandi Kaiju bija iecietīgāks, jo viņš bija sociāldemokrāts. Kritikas bija tik skarbas, jo recenzenti bija satraukti, ka tiek aizskarta sistēma. Viņiem tik ļoti vajadzēja glābt sistēmu, ka viņi vispār nespēja runāt par mākslas darbu. Romānu, protams, varēja kritizēt. Varēja teikt – tur ir daži gaumes noslīdējumi, dažas vietas nav īsti izstrādātas –, bet noteikti nevaru piekrist, ka Iedzimtais grēks ir lubene. Pastāv tendence sieviešu rakstīto literatūru, ja protagoniste ir sieviete, uzreiz ievietot beletristikā, ja vien tu neraksti par koncentrācijas nometnēm. Bet tā nav.

Vai šodien šī tendence pēc būtības ir mainījusies? Vai laiku pa laikam nākas sastapties ar līdzīgu attieksmi un interpretāciju?

Es pati esmu saskārusies. Piemēram, par Kūku Mariju recenzijā uzreiz tika teikts – sieviešu rakstītajā literatūrā šī ir spoža. Nu kas tas tāds? Tas bija sen. Kopš tā laika esmu diezgan daudz dusmīgi runājusi, un domāju, ka cilvēki par mani baidās kaut ko tādu pateikt (smejas). Viņi zina, ka es neklusēšu. Savukārt Piena ceļi (stāstu krājums – red.) tika vērtēti, izejot no tā, vai varones spēj vai nespēj izveidot attiecības. Tas var būt viens no punktiem, kā analizēt raksturus, bet ne galvenais darba vērtējuma kritērijs. Vajadzētu mēģināt skatīties objektīvāk un nevērtēt autora dzimumu tik ļoti. Arī attiecībā uz darbiem, par kuriem mums liekas – ai, nu, mēs jau zinām, kas tur būs! Arī runājot par Karīnu Račko. Tas ir tāds sociālo tīklu vērtējums, bet, ja tu esi profesionāls kritiķis, ir jāmēģina skatīties ar nopietnu attieksmi, bez aizspriedumiem. Man arī ir grūtības ar subjektivitāti – atveru savu kolēģu grāmatas, un ir sajūta, ka jau zinu, kas tur būs.

Aizvirzīju tevi citā virzienā. Gribēji izstāstīt par Ivandes Kaijas likteni. Varam atgriezties pie tā?

1913. gadā par romānu Iedzimtais grēks Kaiju ļoti nokritizēja, bet cilvēki viņas darbus pirka un lasīja. Viņa bija populāra līdz pat 1940. gadam. Padomju laikā viņa bija aizliegta nevis tās "pornogrāfijas" dēļ, kas tik ļoti neinteresēja padomju varu, bet tāpēc, ka Ivande Kaija bija kas līdzīgs PR aģentei Kārlim Ulmanim. Viņa daudz par viņu rakstīja un atbalstīja, Saeimas vēlēšanās organizēja arī sieviešu sarakstus. Pati nepiedalījās, jo uzskatīja, ka nevar, jo viņai ir slikta dzirde. Lielā mērā Kaija bija aizliegta arī savas dienasgrāmatas dēļ – 1937. gadā tā tika izdota Zelta graudā, un tajā viņa ne tikai slavē Ulmani, bet arī apraksta 1919. gada lielinieku šausmas. Bet ne tikai – viņa arī slavē viņu reformas skolu sistēmā. Tas man šķita simpātiski viņas dienasgrāmatā – ka viņa mēģināja būt diezgan objektīva. Ulmanis viņai ļoti patika. Kaija viņā saskatīja glābēju, šajā jautājumā varbūt viņai mazliet pietrūka distances, bet, raksturojot situāciju, kas notika Latvijā, – šķiet, dienasgrāmatā viņa mēģinājusi būt diezgan objektīva. Kaija mēģināja saprast, kas notiek, nevis tikai lamāja vienus vai otrus "sliktos". Tāpēc, ka bija šī dienasgrāmata, ka viņa bija strādājusi Ārlietu ministrijā un bija Ulmaņa pīāriste, Ivande Kaija pēc 1940. gada bija aizliegta. Man draugs stāstīja, ka atceras, ka viņa vecāmamma kaut kādā ziemā, kad bijis trūkums, ir teikusi – Ivandi Kaiju var kurināt, jo viņa ir aizliegto sarakstā, tāpat mājās nevarēs paturēt. Tāpēc viņa ir aizmirsta. Protams, arī ļoti negatīvais vērtējums no tautas guru – tas jau atstāj savas pēdas, mēs šo attieksmi nododam tālāk. Kas ir Ivande Kaija? Nu skaidrs – rakstījusi kaut kādu pornogrāfiju, kas viņai tur ar to Aspaziju bijis, arī īsti nav skaidrs. Pamatā – pikantas baumas, un kuram tad ir laiks lasīt pašus darbus.

Man romānā bija svarīgi apskatīt un izvērst arī tēmas par to, vai Ivandei Kaijai bija sava telpa un vieta visplašākajā nozīmē, rakstīt arī par seksualitāti, kas ir viņas Iedzimtajā grēkā. Negribu atbaidīt lasītājus, gribu tieši visus aicināt šo romānu lasīt. 

Tur seksualitāte ir trauslā un skaistā veidā – par matu pīni, kas izris puiša rokās, un kā viņš redz, ka viņa peldas. Tomēr es zināju, ka Kaija ir runājusi par to, ka sievietēm vajag teikt saviem vīriem, kādus pieskārienus viņas vēlas, un, ja viņām neizdodas noorganizēt savas vajadzības, viņām ir jāiet prom no laulības, jo tā nav godīga un īsta laulība, ja tā ir viņas vajadzība un dzimumsatiksme netiek apmierināta. Es to uztvēru kā ļoti drosmīgu tekstu – fantastiski! Kāds kaut ko tādu vispār ir teicis? Es esmu padomju bērns, un manā apkārtnē neviens par seksu nerunāja, tas bija vēl bailīgāk nekā runāt par nāvi vai naudu. Lielā mērā joprojām. It sevišķi par sievietes seksualitāti. Tas, ka Ivande Kaija bija to pateikusi, – viņa kaut kādā veidā iedrošināja arī mani kā cilvēku, ka ir tomēr cilvēki, kas to saskatījuši kā nepieciešamību, kā vajadzību, un ka ir bijusi sieviete, kas to ir teikusi publiski.

Pastāsti, lūdzu, kādās attiecībās ir autentiskā dokumentalitāte un tava iztēle? Jo visi šīs un iepriekšējās sērijas rakstnieki tomēr…

Taisnojas, taisnojas.

Nuja. Ļaujiet, lūdzu, man būt brīvam un nelieciet pārrakstīt biogrāfiju.

Es vēl šonakt sapnī redzēju šausmas. Ivandei Kaijai vēl ir dzīvi mazdēli, un es ar viņiem tikos. Viņi ir brīnišķīgi ārsti, tagad pensijā, pāri astoņdesmit gadiem, un mazmazbērni – Indra Lūkina. Dakteru Lūkinu dzima. Tas ir sarežģīti. No vienas puses, ļoti vēlos būt brīva un uzrakstīt to, kas man intuitīvi ir jāpasaka. No otras puses – es nevēlos cilvēkus sāpināt. Tā ir baigā cīņa. Man jau bija konfliktsituācija ar romānu Stikli. Es visu laiku sevi tā kā bremzēju un bremzēju, līdz paprasīju Dacei Sparānei, vai varu rakstīt tā, kā es gribu. Jā, tu vari. Es esmu rakstījusi par Ivandes Kaijas un Fēliksa seksualitāti un zinu no psiholoģijas, ka nav vienkārši bērniem un mazbērniem zināt par savu vecāku seksualitāti. Tās ir manas bažas.

Bet vai to varēja apiet? Tas tomēr ir Ivandes Kaijas galvenais patoss?

Šobrīd es turpinu taisnoties. Kaut kāda mana daļa ir ļoti nedroša, bet otra mana daļa ir spītīga un pārliecināta par to, kas man ir jāpasaka, un, jā, es domāju, ka man bija jāuzraksta tas, ko esmu uzrakstījusi. Par sievietes vajadzību rakstīt, par sievietes vajadzību pēc seksuālām attiecībām, pēc savas seksualitātes apzināšanās. Faktiski par sievietes vajadzību pēc sava ego.

Ievadā raksti, ka nodaļā Galvassāpes esi sapludinājusi Ivandes Kaijas dienasgrāmatas ierakstus ar savu tekstu. Kā tev radās šāda ideja?

Es stāstu Rakstītājas stāstu no beigām uz sākumu. Viens no diviem grāmatas moto ir Sērena Kirkegora izteikums: dzīve var tikt saprasta, tikai atskatoties, bet dzīvota, tikai veroties uz priekšu. Pirmajās divās grāmatas daļās Ivandei Kaijai īsti nav savas balss: tajās galvenās varones ir Vanda un Ida. Viņas it kā runā Kaijas vietā. Droši vien Kaija būtu teikusi ko citu, bet nu šajā gadījumā fiziski ir tā sanācis, ka viņas izteikšanās spējas ir ierobežotas. Tās varones ir manis izdomātas. Protams, daļēji viņas arī ir Ivande Kaija. Vanda man ir ļoti mīļa un tuva, jo viņa ir tik vitāla un dzīvesspējīga. Viņa spēj sev pateikt, ka karogi ar svastikām var nozīmēt arī to, ka atbraukuši karuseļi. Bet nevis tādā iluzorā veidā, lai slēptos no realitātes, bet tieši, ka viņa ļoti stipri jūt realitāti. Un līdz ar to ir spējīga mīlēt sevi un cilvēkus sev apkārt. Viņai dotajos apstākļos. Nezinu, kur viņa tāda radās. Varbūt no tā, ka viņai ir vienreizēja mamma – Anna Petrovna, kura iznāca no Iedzimtā grēka. Man šķiet, ka tas ir liels talants – redzēt un tvert realitāti un sevi šajā realitātē.

Nodaļā Galvassāpes Ivandei Kaijai jau ir sava balss, un tajā ir apvienoti viņas dienasgrāmatas ieraksti ar tekstiem, kurus esmu intuitīvi pierakstījusi klāt. Lai paplašinātu telpu. Lai šobrīd viņas paveiktajam dotu vairāk telpas. Bet tur ir arī dokumentāli fakti un ieraksti. Man ir svarīgi pateikt, ka notikums ar dramaturģi Klitiju ir dokumentāls un arī izraksts no Pēdējā Brīža, ko saka Aspazija par Kaijas dienasgrāmatu, ir dokumentāls fakts.

Kādus avotus tu izmantoji? Lielākie pārsteigumi, ko nesa laikmeta izpēte?

Es vēl paguvu aiziet uz Valsts arhīvu, pirms pavasarī kovida dēļ to aizvēra. Tur es, pirmkārt, mēģināju atrast ziņas par viņas 1941. gada avāriju un dienām, kuras viņa pavadīja slimnīcā. Bet acīmredzot tas ir tāds periods, par kuru nav daudz dokumentācijas. Atradu Rīgas 1. slimnīcas personāldaļas dokumentu par algu izmaksu un stacionāri ārstēto tabulu. Daudziem dokumentiem, kuros būtu gribējusi ieskatīties, pretī bija rakstīts – trūkst.

Tur atradu arī lielu skaitli, cik abortu ir veikti 1941. gada otrajā pusgadā Rīgas 1. slimnīcā. Tā bija viena no lietām, ar kurām strādāju kopā ar vēstures konsultantu Ventu Zvaigzni, – vai tas tiešām būtu iespējams, ka tika veikti legāli aborti, jo tai laikā tie nebija atļauti. Mūs konsultēja arī citi vēsturnieki ne tikai par šo jautājumu: Kaspars Zellis, Inese Dreimane, Ineta Lipša un citi. Inetai Lipšai esmu ļoti pateicīga ne tikai Rakstītājas sakarā par, manuprāt, izcilo grāmatu Seksualitāte un sociālā kontrole Latvijā 1914.–1939. gadā. To lasot, ir iespējams saprast daudzu mūsu aizspriedumu un aprobežotības izcelsmi. Daudzas lietas, kuras mēs tur varam izlasīt, ir vienkārši traģiskas: par homoseksuāliem cilvēkiem, transpersonām, attieksmi pret sievietēm, t. s. Valmieras komjauniešu dzīvi palikušo meiteņu liecības, par sieviešu valstiskošanas izmēģinājumiem Krievijā un daudzas, daudzas citas. Un tie ir mūsu vecvecāki. Mūsu atbildība ir lasīt šo un citas grāmatas un domāt par to, lai mēs nebūtu tik augstprātīgi un spētu saprast ikviena cilvēka dzīvības un likteņa vērtību.

Kas tevi Ivandes Kaijas raksturā valdzina visvairāk?

Viņas enerģija un apņēmība. Viņa gadsimta sākumā, kad jaunākajam bērnam ir divi gadi, sarunā, ka bērni paliks viņas māsas un vīra aprūpē, un aizbrauc studēt uz Parīzi kā brīvklausītīja žurnālistos. Tur viņa konstatē, ka arvien sliktāk dzird, bet viņa var rakstīt. Ir pagājis vairāk nekā simt gadu, bet joprojām brīvība runāt par savām vajadzībām, tās piepildīt, strādāt nav pašsaprotama. Joprojām tiek uzskatīts, ka man pirmām kārtām ir jāizdara mans mātes darbs un tad es varu rakstīt, ka bērna tēvs var aizbraukt un divus gadus studēt ārzemēs – tas ir pašsaprotami, bet, ja es to darītu, tas nebūtu tik pašsaprotami.

Ivandes Kaijas dienasgrāmatā ir ieraksts, ka viņa nevar parakstīt, jo pirksti pietūkuši no veļas mazgāšanas.

Jā, tāds tur ir, un vēl viņa ir teikusi par romānu Jūgā, ka šis darbs nevienu gaismas brīdi nav redzējis, t. i., tapis tikai pa naktīm. Viņa rakstīja pa naktīm, ielikusi kājas, kā viņa pati saka, vašbļodā ar aukstu ūdeni, lai nenāktu miegs. Un viņa rakstīja. Tas nebija taisnīgi, tā bija pārslodze, un es domāju, ka šī nemitīgā pārslodze viņu arī noveda pie tā, ka viņa 1921. gada aprīlī piedzīvoja labās puslodes smadzeņu trieku.

Vai rakstniecei XXI gadsimtā ir vieglāka dzīve ar veļasmašīnu? Rodas vairāk laika un telpas?

Tas būtu labs nosaukums darbam – Dzīve ar veļasmašīnu. Amandai Aizpurietei bija dzejoļu krājums Ledusskapja šūpuļdziesma. Un viņai arī ir vairāki bērni. Es mēģinu kaut kā skaidri un vienkārši atbildēt uz šo jautājumu, kurš manī izraisa tik daudz emociju. Jā, dzīve ir vieglāka, es nepazīstu sajūtu, ka pirksti būtu piepampuši no autiņu mazgāšanas un nevarētu parakstīt, bet, nē, tas nav pietiekami un faktiski tikai nozīmē, ka kalponēm ir sagādātas jaunas slotas. Pat ne atalgojums, ne brīvdienas, ne sociālās garantijas, bet tikai – jauni instrumenti. Situācija mainās un uzlabojas, es redzu vairāk tēvu, kuri iesaistās audzināšanā, bet joprojām nav izrunātas pamatlietas, un katru reizi, kad par tām sāk runāt, mūsu republikā mēģina šīs balsis tā vai citādi apklusināt. Piemēram, jau pieminētās Santas Remeres darba Mūsējās sakarā: tik milzīga uzmanība tiek pievērsta vienai detaļai, ka neiznāk ne laika, ne resursu izlasīt, kur nu vēl pārdomāt to, kas grāmatā ir teikts. Es saskatu, ka mūsu valstī joprojām ļoti aktuāla ir Virdžīnijas Vulfas eseja Sava istaba. Un kāpēc vairāk nekā pēc simt gadiem tā joprojām ir tik aktuāla? Pirmkārt, tāpēc, ka droši vien daudzi cilvēki to nav lasījuši, otrkārt, tāpēc, ka mūsu vīriešiem nav pateikts skaidri un gaiši: ja tu nodarbojies ar seksu vienu reizi, divas reizes, piecpadsmit gadus, tad bērni, kas rodas šī seksa rezultātā, ir tava atbildība. Tu esi vecāks. Tev ir jāatbild, jāaudzina, jāatbalsta finansiāli, jārūpējas. Pat ja tu nevēlies rūpēties par cilvēku, ar kuru tu guli. Par bērniem, kas rodas šo attiecību rezultātā, tev ir jārūpējas. Un rūpes par viņiem ir jādala taisnīgi, un sadzīves rūpes ir jādala taisnīgi, jo tas ir darbs. Starp citu, Bībelē, kuru tik bieži grib pieminēt konservatīvāki cilvēki, lai attaisnotu savu neiecietību un bailes no privilēģiju zaudējuma, ir teikts, ka vīrietim būs sviedriem vaigā strādāt. Un sievietei sāpēs dzemdēt. Nevis ka sievietei būs sāpēs dzemdēt, tad sviedriem vaigā strādāt un, kad viss ir padarīts, tad viņa vēl var, ja nu viņai tiešām vajag, kaut ko uzrakstīt. Bet neko sliktu par vīriešiem, neko rupju, neko par to, kas ar viņu noticis, vārdu sakot, lai paprasa sarakstu draudzes priekšniekam, par ko viņa drīkst rakstīt. Tā tur nav. Bībele manā skatījumā cieš no to cilvēku patvaļīgas interpretācijas, kuri grib varu.

Un vēl – bērniem ir vajadzīgs arī svētdienas tētis. Ja cilvēks, kas viņu ir radījis, ir tādā attīstības fāzē vai situācijā, ka nespēj dot vairāk, tad arī mēneša 30. datuma tētis viņiem ir vajadzīgs vai pat Ziemassvētku tētis viņiem ir vajadzīgs.

Tas diemžēl ir par vienas daļas sabiedrības empātijas trūkumu un audzināšanas un kultūras atbalstītu viena dzimuma egocentrismu. To mums būtu vērts mainīt.

Romāna nosaukums ir Rakstītāja, nevis Rakstniece. Kādu niansi tu ieliec šajā vārdā?

Nosaukums atnāca no dziesmas Es karā(i) aiziedams. Jau pirms diviem gadiem Ladyfest laikā, kurā es rīkoju dzejnieču pasākumu, es sākumā saņēmos un nodziedāju tās rindas: no kariņa pārnākdams, atrod lielu rakstītāj. Kopš tā laika Rakstītājas tēls ir ar mani tā vai citādi. Tā nav rakstniece, tā ir Rakstītāja. Es arī romānā daudz citēju tautasdziesmas, jo tas ir lauks, no kurienes viņa – Rakstītāja – nāk. Tas, kurš mums visiem Latvijā – kā vīriešiem, tā sievietēm – ir aktuāls, jo mums ir salīdzinoši jauna literārā valoda un arhetipiskais tautasdziesmu slānis. Tas mūsos visos vēl ir diezgan dzīvs un jūtams. Rakstītāja nav rakstniece. Mēs esam rakstītājas, jo mēs zinām daudz par dzīvību un arī par nāvi. Nevis mēs to kontrolējam, bet mums ir iespēja to uzzināt, ja vien mēs gribam. Tāda iespēja ir arī vīriešiem – uzzināt, ja vien viņi grib. Mums ir saikne ar to arhetipisko slāni, no kura izaug mūsu sabiedrības struktūra, kurā, kā es to saredzu, ir pieļautas kaut kādas kļūdas: sengrieķu runāšana par sievieti kā par puscilvēku, seksualitātes valstiskošana – ar to es saprotu tikai seksualitātes reproduktīvās funkcijas leģitimēšanu. Seksualitāte, manuprāt, ir dzīvības spēks un, iespējams, katram cilvēkam unikāla Dieva dāvana. Un rakstītājas un rakstītāji – bet šobrīd es domāju, ka ļoti svarīgas ir tieši pirmās, jo viņām kādu laiku nav bijis iespējas atklāti runāt, – ir ļoti nozīmīgi, lai pastāstītu savus stāstus, mēs tos izlasītu un mēģinātu saprast, kā dzīvot labāk. 

Top komentāri

rakstnieks
r
liekas-maz kas var būt riebīgāks par sievieti ar milzu ego...
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja