Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +7 °C
Apmācies
Ceturtdiena, 26. decembris
Megija, Dainuvīte, Gija

Vēl neatrastais līdzsvars. Intervija ar UNESCO ģenerāldirektores vietnieku kultūras jautājumos Ernesto Otoni

"Nemateriālajā jeb dzīvajā mantojumā svarīga ir pārmantojamība – kā jaunākā paaudze izmantos iespēju to turpināt," saka UNESCO ģenerāldirektores vietnieks kultūras jautājumos Ernesto Otone

Atsaucoties aicinājumam klātienē izzināt Dziesmu un deju svētku tradīciju, kas iekļauta UNESCO cilvēces nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā, Latvijā vizītē svētku izskaņā bija ieradies UNESCO ģenerāldirektores vietnieks kultūras jautājumos Ernesto Otone. 9. jūlijā Otone piedalījās augsta līmeņa diskusijā ar Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Polijas un Ukrainas kultūras ministriem par Ukrainas kultūras mantojuma aizsardzību Krievijas armijas iebrukuma laikā. Otone tikās arī ar UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas prezidentu Nauri Puntuli, lai apspriestu Latvijas kultūrpolitikas sasaisti ar Apvienoto Nāciju Organizācijas ilgtspējīgas attīstības mērķiem, Latvijas ratificēto UNESCO kultūras jomas konvenciju un Latvijas dalību UNESCO sadarbības programmās.

Dziesmu un deju svētku noslēdzošajā dienā Otone tikās ar Latvijas Nacionālā kultūras centra direktori Signi Pujāti, Latvijas Universitātes Lībiešu institūta direktoru Valtu Ernštreitu un Latvijas Kultūras akadēmijas pētnieci Lolitu Ozoliņu, īpaši izceļot vajadzību domāt par pirmiedzīvotāju tautām un valodām.

Vizītes laikā augstais viesis apmeklēja arī Rakstniecības un mūzikas muzeja ekspozīciju Dziesmu svētku telpa, Rīgas vēsturisko centru, Latvijas Arhitektūras muzeju, kā arī deju lieluzvedumu Mūžīgais dzinējs, kas Otoni patiesi pārsteidzis.

Pēc deju koncerta noskatīšanās sarunā ar Latvijas Nacionālā kultūras centra pārstāvjiem Ernesto Otone izcēla, pirmkārt, māksliniecisko līmeni un disciplīnu. Otrkārt, viņaprāt, šis ir piemērs tradīcijas pārnesei uzskatāmā veidā, jo daudzkur pasaulē ar nemateriālo kultūras mantojumu nodarbojas nelielas novecojošas iedzīvotāju grupas. Treškārt, Otones skatījumā redzēto var uzskatīt ne vien par piederīgu UNESCO Cilvēces nemateriālā kultūras mantojuma reprezentatīvajam sarakstam, bet arī par labo prakšu sarakstam atbilstošu elementu, jo tradīcija tiek uzturēta sistemātiskā, jēgpilnā veidā.

KDi pusstundu garā intervija notika Nacionālajā bibliotēkā (LNB) pēc Ernesto Otones tikšanās ar LNB komandu, lai pārrunātu UNESCO un LNB kopējās darbības līnijas un bibliotēkas vērienīgo projektu Latviešu grāmatai 500.

Jāatgādina, ka 1999. gadā UNESCO dalībvalstis Ģenerālajā konferencē pieņēma rezolūciju par Latvijas Nacionālās bibliotēkas jaunās ēkas būvniecības projektu. Tajā UNESCO dalībvalstis un starptautiskā sabiedrība tika aicināta nodrošināt visu iespējamo atbalstu projektam, apliecinot, ka pasaulei nepieciešamas šādas starptautiski pazīstamas daudzfunkcionālas vietas, kas sekmē kultūras mantojuma saglabāšanu, nodrošina pieeju izglītībai, zinātnes un kultūras informācijai, veicina kultūras daudzveidību, etniskās zināšanas un savstarpējo sapratni. Līdzīgu UNESCO atbalstu pasaulē ir saņēmis tikai viens projekts – slavenās Aleksandrijas bibliotēkas būvniecība Ēģiptē.

Kāds ir jūsu Rīgas vizītes galvenais mērķis? Personīgi iepazīties ar Dziesmu un deju svētku tradīciju vai dalīties ar UNESCO popularizētajām aktuālajām idejām, varbūt dot kādus padomus?

Nē, dot padomus nav mērķis, vizītes jēga ir apmainīties ar pieredzi. Tā kā šogad aprit 20 gadu, kopš Parīzē 2003. gadā tika pieņemta konvencija par nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanu, mēs uzskatām, ka šī ir liela iespēja redzēt, ka kultūras dzīvais mantojums ir daļa no kopienas dzīves. Konvencija nozīmē jūsu dziesmas, dejas, kostīmus, to, kā jūs piedzīvojat pilsētu un kā to visu apvienojat savā dzīvajā mantojumā. Mana vizīte bija iespēja parādīt, cik UNESCO ir svarīgi, lai šī tradīcija turpinātu dzīvot. Nemateriālajā jeb dzīvajā mantojumā svarīga ir pārmantojamība – kā jaunākā paaudze izmantos iespēju tradīciju turpināt un kā to modernizēs. Starp vēsturi un laikmetīgo nav nekādu pretrunu.

Uzzināju, ka jums izdosies noskatīties tikai deju lieluzvedumu Mūžīgais dzinējs.

Jā. Nevaru ilgāk palikt, jo man ir jādodas uz Ņujorku.

Iesaku jums atbraukt vēl un piedzīvot koru kopkora skanējumu Mežaparka jaunajā estrādē Sidraba birzs. Tas ir to vērts.

Jā, mana māsa, kura dzied korī vairāk nekā 20 gadu, teica – cik žēl, ka tu netiksi uz koru koncertu. Nākamreiz aiziešu.

Kā ir mainījusies situācija un uzdevumi nemateriālā kultūras mantojuma jomā 20 gadu laikā kopš konvencijas pieņemšanas?

2003. gadā pieņemto konvenciju mazāk nekā 15 gadu laikā uzreiz ratificēja 182 valstis. Mainījies ir tas, ka nemateriālais kultūras mantojums daudzās valstīs ir kļuvis tikpat svarīgs kā materiālais kultūras mantojums. Šodien aizsargāt kopienu identitāti ir tikpat svarīgi kā nosargāt kādu pieminekli. Pirms desmit gadiem tas bija kaut kas neiedomājams. Pagājušogad Meksikā mums bija tikšanās vairāk nekā ar 150 kultūras ministriem – par nemateriālā mantojuma jautājumu tika runāts katrā teikumā.

Šodien, kad mēs strādājam ļoti sarežģītā situācijā, viens virziens, ko mēģinām stiprināt, ir radīt nemateriālā mantojuma programmas bēgļu nometnēs. Šiem cilvēkiem tā var būt vienīgā saikne ar savu kultūru. Šādas programmas tuvākajos divos gados izveidos septiņas valstis.

Vai varam runāt par kopējām globālām problēmām un izaicinājumiem, kas skar ar kultūras mantojumu saistītās institūcijas?

Mēs patlaban pasaulē esam ļoti sliktā situācijā. Pirms pāris gadiem bija pandēmija, un 90 procentu apskates vietu pasaulē sešu mēnešu laikā tika aizslēgtas. Daudzas no tām joprojām nav saņēmušas finansiālu atbalstu pēc zaudējumiem. Šobrīd esam krīzē. Visā pasaulē notiek dažādi konflikti, pirms gada sākās karš arī Eiropā, kari notiek arī arābu reģionā, Āfrikā, Dienvidamerikā. Pēdējos gados esam pazaudējuši iespēju daudz ko nosargāt un finansēt. Arī klimata krīzes sekas ietekmē jebkuru vietu pasaulē. Tam atrast risinājumu atsevišķi nevar neviena valsts, to var darīt tikai globāli. Šobrīd esam ļoti tālu no tā, lai sasniegtu 17 postulētos ANO ilgtspējīgas attīstības mērķus. Par to mēs spriedīsim septembrī, lai redzētu, cik tālu esam nonākuši. Mums ir palikuši septiņi gadi, lai piepildītu to, kas ir rakstīts 2030. gada plānā. Mēs neredzam iespēju tur nonākt, ja noteiktāk neiestāsimies par vides aizsardzību, saglabāšanu, attīstību un ilgtspēju. Mēs neattīstām kopienas, lai tās pēc pieciem gadiem nonāktu krīzē. Attiecībā uz kultūrvietām ir tas pats. Šodien mēs strādājam vairāk nekā 10 valstīs, īpaši Āfrikas un Āzijas reģionā, lai uzceltu nacionālos muzejus. Agrāk, kad kāda valsts lūdza UNESCO palīdzēt ar ekspertiem un zināšanām muzeja kolekcijas izveidē, vienmēr uzreiz teica – jā, labi.

Tagad, kad kopā sēžam un spriežam, vispirms prasām virsplānu, lai redzētu, kā valsts nākamos 20 gadus varēs to finansēt. Tagad sakām – jā, mēs palīdzēsim, bet vispirms pastāstiet mums, kā jūs varēsit to uzturēt. Pasaulē ir 106 000 muzeju. Apmēram pieci procenti no tiem pēc 2020. gada kovidpandēmijas vairs nav tikuši atvērti. Tāpēc ka tiem nebija ilgtspējas un finansiāla atbalsta. Es zinu, ka Rīgā un arī citur jums ir plāni par kultūras celtnēm. Arī šī ēka [Nacionālā bibliotēka], kurā runājam, ir milzīga. Jums ir jābūt pārliecībai, ka būs valsts un privāto sponsoru atbalsts un būve nākotnē varēs pastāvēt. Mans padoms ir – neko nebūvēt, ja nezināt, kā to uzturēt.

Neviens virsplānā nevarēja prognozēt kovida krīzi.

Jā, precīzi.Neviens to nebija paredzējis un gaidījis un nebija tai sagatavots. To nebija paredzējušas arī kultūras iestādes. Bet starpība starp ziemeļiem un dienvidiem bija šokējoša. Kultūras iestādes Anglijā un Francijā sagatavoja iespēju apmeklēt tās virtuāli, savukārt Āfrikā ir digitalizēti mazāk nekā četri procenti no kolekcijām. Eiropā, piemēram, Prado muzejs Madridē, varēja būt atvērts – ne fiziski, bet virtuāli, taču Āfrikā nekas tāds nav iespējams, jo tur nav līdzekļu internetam un nav arī informācijas par interneta vietnēm. Diskusija ir par to, kā mazināt šīs atšķirības un kā institūcijas varētu sadarboties.

Aprīlī UNESCO vadītāja Odrija Azulē apmeklēja Černihivu un tikās ar Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski, lai pārrunātu praktisko palīdzību kultūrvēsturiskā mantojuma nosargāšanā un atjaunošanā. Muzeju arhīvu digitalizācija ir viens svarīgākajiem virzieniem. Kādu vēl reālu palīdzību UNESCO sniedz Ukrainai?

Gribu uzsvērt, ka mēs savā attieksmē turpinām būt ļoti konsekventi. 8. jūlijā izplatījām paziņojumu, kas nosoda civiliedzīvotājiem nodarīto postu, kā arī neseno Ļvivas vēsturiskā centra – tas ir iekļauts UNESCO pasaules mantojuma sarakstā – bombardēšanu. Kara sākumā izveidojām arī Ukrainas kultūras mantojumam veltītu vietni Karš Ukrainā. Šobrīd nodarbojamies ar monitoringu. Esam parakstījuši līgumu ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Mācību un pētniecības institūtu (UNITAR), kas izmanto ģeotelpiskās tehnoloģijas. Es runāju ar Ukrainas kultūras ministru, un vienojāmies, ka sadarbībā ar Spāniju, kas ziedos 1,5 miljonus eiro, atjaunosim ēku ar nosaukumu Radošais HUB. Tajā Ļvivas mākslinieki, kuriem vairs nav savu galeriju, varēs turpināt radošo darbību. Volodimirs Zelenskis UNESCO ģenerāldirektorei Odrijai Azulē pateicās par kultūras darba koordinēšanu un iestāšanos par preses brīvību. Šī kara gada laikā mēs Ukrainas kultūras ministram esam palīdzējuši dažādos veidos, arī ar aprīkojumu, kas varētu palīdzēt aizsargāt ēkas un pieminekļus, palīdzam uzturēt muzejus un kultūras vietas, kas kaut kādā veidā ir cietušas. UNESCO ir reģistrējis 265 izpostītus kultūras objektus: baznīcas, muzejus, arhitektoniski nozīmīgas ēkas, pieminekļus, bibliotēkas, arhīvus. Mēs sadarbojamies ar Starptautisko Muzeju padomi (ICOM) un palīdzam Ukrainā digitalizēt muzeju krājumus. Šo procesu bijām sākuši jau pirms kara. Vēl mums ir vairāk nekā 18 projektu, piemēram, palīdzam ukraiņu māksliniecēm pārcelties un iedzīvoties citā zemē, piemēram, Polijā un citās valstīs. Pašlaik Kijivā strādā desmit UNESCO speciālistu, astoņi no viņiem ir no kultūras sektora. Pirms divām nedēļām es biju Londonā, kur notika Ukrainas situācijai veltīta konference. Tajā mēs pievērsām lielāku uzmanību tieši kultūras jautājumam, kas nebija ierakstīts programmā. Odrija Azulē vērsa uzmanību uz kultūras pieejamību Ukrainā un lielāku līdzekļu ziedošanu. Par to mēs iestājamies arī citās valstīs. Piemēram, Pasaules Banka ir aplēsusi – lai Sīrija atkoptos pēc zemestrīces, ir nepieciešami 7,9 miljardi dolāru. Tā ir vājprātīga summa!

Vai UNESCO kā institūcijai, jūsuprāt, ir pietiekami spēcīgi instrumenti, lai ietekmētu vai ideālā gadījumā laikus novērstu nevēlamas izpausmes kultūras mantojuma saglabāšanas jomā?

Tas vienmēr ir ļoti sarežģīts jautājums. Kā specializēta organizācija mēs nenodarbojamies ar humānajiem jautājumiem, kas saistīti ar drošību un politiku. UNESCO ideja ir ļoti vienkārša – kā vīriešu un sieviešu prātos ienest mieru ar kultūras, izglītības un mākslas pieejamību. Atbilde uz jūsu jautājumu ir – jā, mēs ceram, ka mums ir pietiekami stipri instrumenti. Kad dienvidkorejietis un ziemeļkorejietis satiekas, lai apspriestu kādu objektu kultūras mantojuma sarakstā, vienojas un paspiež viens otram roku, – tā ir mūsu uzvara. Kad Kongo Demokrātiskās Republikas pārstāvis nolemj apspriest kongiešu rumbu ar Kongo Republikas pārstāvi – arī tā ir uzvara. UNESCO ir "maigās varas" organizācija. Viens no lielākajiem projektiem UNESCO vēsturē ir Irākas pilsētas Mosulas – māju, tiltu, mošeju – atjaunošana. Kad 2018. gadā mēs ieradāmies Mosulā, 90 procentu pilsētas bija drupās. Mošejas un minareti nākamgad jau būs pabeigti. Esam apsolījuši Irākas Kultūras ministrijai uzcelt 147 tradicionālās ēkas ar vairāk nekā 1000 ļoti smalkiem amatnieku darbiem. Puse no šīm meistarēm ir sievietes. Tas ir brīnišķīgi! Un, ja tā nav kultūra, kas var dot cerību, tad es nezinu, kas cits tas ir. Runājot vēl par Ukrainu – šogad februārī Odesas vēsturiskais centrs tika iekļauts UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Ukraiņiem, kuri nezina, kas notiks rītdien, tā ir cerība. Vai Ukrainas borščs, kas 2022. gada 1. jūlijā tika iekļauts Cilvēces nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā. Lai noturētu kopienu kopā, kultūrai ir galvenā nozīme. Pagājušajā gadā ikvienā deklarācijā ministriju līmenī ierakstījām, ka kultūrai ir sabiedriskā labuma nozīme.

Vai jūs spējat saprast kara ideju nevis kā UNESCO darbinieks, bet kā cilvēks, vīrietis? Kāpēc neviena kara pieredze neko nemāca, un kāpēc cilvēki XXI gadsimtā joprojām grib nogalināt?

Nē, es nesaprotu karu. Es tagad runāšu personīgi. 18 gadu kopā ar tēvu esmu nodzīvojis trimdā dažādās zemēs (1973. gadā Čīlē notika asiņains militārais apvērsums – U. A.). Nē, es nesaprotu karu un nevienu bruņotu konfliktu. Mēs vēsturē esam redzējuši, ko tie ir nodarījuši, un joprojām redzam. Es nerunāju par konkrētu karu, kas notiek aiz jūsu mājas durvīm. Kas notiek Āfrikā un Tuvajos Austrumos... Man mājās ir trīs meitas – 15, 12 un 9 gadus vecas. Kad pirms gada sākās karš Ukrainā, bija ļoti grūti viņām paskaidrot – kāpēc. Jaunākā meitiņa, kurai tad bija tikai astoņi gadi, teica: "Ā, tas viss ir ekonomikas dēļ." Tas nozīmē, ka šodienas informatīvajā vidē maza astoņgadīga meitene var saprast, ka karam nav mērķa. Nē, es nesaprotu karu.

Kā noturēt līdzsvaru starp progresu, attīstību un kultūras mantojuma nosargāšanu? Piemēram, Rail Baltica projekts apdraud unikālu jūgendstila tiltu Torņakalnā. Protams, attīstība ir nepieciešama. Kā izšķirties, ko tās labā upurēt?

Protams, attīstība ir nepieciešama. Dzīve ir jāpadara pieejamāka un pilsētu dzīve – draudzīgāka cilvēkiem. Tas ir milzīgs jautājums, kā savienot vēsturisko mantojumu – mājas, pieminekļus, tiltus – ar mūsdienīgu pilsētu. Pēdējos 25 gados par to notiek karstas diskusijas. Es gribu cerēt, ka šodien tas ir nedaudz mainījies. Mēs saprotam, ka tā nav opozīcija – viens vai otrs –, jautājums ir par līdzsvaru, kas vēl nav atrasts. Šodien jūs varat sastapt cilvēkus, kas iestājas par vēsturisko celtņu restaurāciju un modernizāciju, bet ir arī citi, kas to noliedz, jo vēsturisko celtņu restaurācija maksā desmit reižu dārgāk nekā vecās nojaukšana un jaunas uzcelšana. Galvenais jautājums ir – kā rīkosies valstis. Vai ieguldīs naudu restaurācijā vai tikai taupīs un cels no jauna. Rudenī Lībijā notiks tieši šim jautājumam veltīta konference, tas ne brīdi nenozūd no uzmanības loka.

Vai jūs pats izvēlētos dzīvot modernā vai senatnīgā mājā?

Divdesmit gadus no sava mūža esmu veltījis kultūrvēsturisko ēku restaurācijai. Tā ir mana kaislība. Es vienmēr izvēlos to, ko ir iespējams saglabāt.

Kuras Čīles kultūras tradīcijas jums ir īpaši tuvas?

Varētu teikt, ka tradicionālā deja, bet esmu ļoti slikts dejotājs. Man tuva ir tradicionālā podniecība, kas Čīlē ir ļoti unikāla un spēcīga. Amatnieki to piekopj jau 500 gadu.

Teicāt, ka jūsu māsa dzied korī. Vai Čīlē kordziedāšanas tradīcija ir izplatīta?

Jā, mums ir vairāk nekā 300 amatierkoru visā valstī. Tā ir plaša kustība. 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja