Atklās Noras Ikstenas romānu Mātes piens

Nezinu, cik patīkami šo grāmatu lasīt J.R?

“Triju paaudžu sieviešu — meitas, mātes un mātesmātes — likteņu vijums ir kā cieši sapīta bize. Tik cieši, ka sāp matu saknes. Veidojas maģiska sievišķā trīsvienība. Dzīvība un nāve. To vienlaicīgais skaudrums un maigums dziļi uzrunā gan reālistiskās detaļās, gan poētiskos simbolos. Mīlestība un naids. To augstspriegums. Ir laime lasīt darbu, kur šie lielie jēdzieni ir mākslinieciski piepildīti, jo tas gadās reti.” Māra Zālīte Bet ko lai domā par M.Zālīti? Lētticības, draudzības vārdā? Par realistiskajām detaļām - lasītāji jautā: Es kaut kā nesaprotu. Vai tad tai meitenei tēvs nedzīvoja kopā ar māti? (Dora) Ne tēva, ne māsas, palikusi viena NI. Bet, kas tad tas , kas Laimes formulā bebru dziedzerus lieto? Ja uz vāka konkrēta persona, tad šai konkrētai personai blakus bija arī konkrēti cilvēki. Kur robežas faktiem, kur fantāzijai? Vai par to nav jādomā arī kritikai un pārējiem profesionāļiem? Tādā mērā, kā NI ignorējusi realistiskās detaļas, grūti būs atrast līdzvērtīgu rakstniecības pārstāvi. Par neseno pagātni rakstīt tik pārmēru brīvā formā, it kā to laiku visi aizmirsuši. Un tas saucas 20 gadsimts. Ko liecina šāda literatūra? Vai tas nav laikmeta izkropļojums?

Es kaut kā nsaprotu. Vai tad tai meitenei tēvs nedzīvoja kopā ar māti?

meli rada lielu neuzticēčanos. Nu nevrēja LVU iest;aties ar trijniekiem un kolhoza rekomendāciju, apejot tos, kam iestājeksāmenos 4 un 5.

Paldies par skaidrojumiem man, kas tikai no attāluma vēro latvju literatūrā notiekošo. Mans koments bija vairāk provokatīvs. No vienas puses. No otras - Ikstena tomēr ar saviem rakstījumiem stāv galvas tiesu augstāk par pārējo skribentu "sacerējumiem". Man liekas, ka starp 30- un 40-gadniekiem, kas sevi dēvē par "rakstniekiem" un "dzejniekiem", vispār nav tādu, kas rakstnieka vai dzejnieka vārda cienīgi. Latvju literatūra ir pārstājusi būt. Ja kaut ko saka par "jaunāko latvju literatūru", tad tā ir patiesībā grafomānu radīta tekstu kopa. Paši savā sulā vārās, čomo, dzer krogos, muld un pēc paģirām skricelē. Meklē naudu visādos kantoros, lai teksteļus publicētu. Nabaga Oga iekrita tikai vien tāpēc, ka nezināja, kā visiem šitiem saules brāļiem un māsām palīdzēt. Piekrītu par "dzejnieces" un literārās tūristes Langas, tāpat Ikstenas klusēšanu LLC lietā.

Diemžēl, neticu N.Ikstenas vēstījumiem. Ieskatieties raksta malā papildus slejā Saistītie raksti, palasiet. Patiešām, kāpēc lasītājiem tāda attieksme? Padomājiet! Skaudība? Šaubos. Un tie ir tikai pēdējie ar N.Ikstenu saistītie materiāli. Anonīmi komentāri? Jā, bet šie anonīmie signalizēja par N.Ikstenu, L.Langu un LLC jau sen. Neviens pat nepainteresējās. Tagad N.Ikstena vēlas runāt par ko citu, tikai ne par LLC. Šoreiz 100% piekrītu Skaislei par I.Puķes interviju žurnālā IR. Šajā pašā rakstā minēts, ka viņa ir Baltijas Asamblejas balvas laureāte. Tad lūdzu pierakstiet reiz klāt faktu, ka par kopdarbu I.Ziedonim to nepiešķīra. Kā var ignorēt faktus? Vai cēlsirdīga būtne rakstnieka smagajā dzīves posmā nebūtu no balvas atteikusies, nē!!! Nerunāsim par meistariem, kas vēsturi atklājuši V.Freimanes, O.Krodera, V.Belševicas līmenī. Viņu darbi radījuši milzu uzticību, ja runājam par vēsturi. Un tādu darbu mums nav daudz. Bet N.Ikstena lieku reizi vēstures tēmu izmantojusi savas ģimenes iecentrēšanai un izcentrēšanai, sava cietējas statusa vairošanai. Gribot negribot, rodas jautājumi, vai vēstījums atbilst patiesībai, jo nav pirmā reize, kad šīs sakritības pietrūcis. Un, ja grēkots šajā ziņā, tad kāda vērte tādam darbam? Ar mākslu var sastrādāt ļoti lielas ziepes: No vienas puses, māksla ir rotaļa, bet, no otras, – tā ļoti ietekmē cilvēka prātu un jūtas. Mākslinieks ir bīstama profesija, jo viņš kaut ko var pasniegt tā un var pasniegt citādi – atkarībā no viņa ētiskā uzstādījuma, no viņa atbildības, no viņa mazajiem vai pat lielajiem "svētajiem meliem". Mākslinieki uzskata, ka viņu stāvoklis, viņu pienesums dzīvē ir tik ārkārtīgi būtisks, ārkārtīgi cienījams un tā tālāk, bet tas viss, manuprāt, ir jānopelna – būt cienījamam nevis tāpēc, ka tu esi mākslinieks, bet tāpēc, ka tev ir atbildība, ka tu to ētiski un morāli ļoti augstu turi. Ar mākslu var sastrādāt ļoti lielas ziepes un to arī dara, kad nav atbildības. (P.Krilovs).

Uzņemot pat pašiņu (t.s. selfiju) cilvēx jau sāk sūŗo pašslavināšnās ceļu, kas bieži ved uz netikumu un pat uz elli. Agrāk teica: Lai tavi darbi runā par tevi, Tev jārunā ir tikai par Dievu. / Ar muti Rīgā, ar darbiem aizkrāsnē. Tagad saka: Ja tu neesi topā, tad tu neesi nekas. / Cik tev ir klikšķīšu?

Ja pats sevi neslavēsi, tad varbūt neviens cits to nedarīs. Citu kritēriju kā slava šai pīļudīķī nav.

Noklausījos vakar Kultūras Rondo ap pusnakti - šķebinoša pašslavināšanās un nekā no rakstniecības.