Siltas elpas aprasojis
"Ineses Zanderes jaunais, sestais, dzejas krājums Stikla burtnīca ir loģisks iepriekšējo turpinājums, tematikas un poētiskās domāšanas ziņā īpaši sasaucoties ar Melnās čūskas maiznīcā (2003) spilgti aizsākto un Mantojumos (2021) vēl jo spilgtāk izvērsto. Atšķirībā no iepriekšējiem krājumiem šajā šķiet mazāk lirikas un vairāk racionalitātes, tomēr turpinot sev raksturīgās elegantās (un brīžam biedējošās) rotaļas ar valodu," krājumu Stikla burtnīca raksturo tās redaktore Ieva Lešinska. Līdzās dzejoļiem krājumā ietverti četri prozas teksti, kas radniecīgi dzejai, tomēr autores ieskatā ir stāsti. Burtnīca ir no stikla – zināms atsvešinājums, tomēr stikls ir trausls un aprasojis no siltas elpas.
Grāmatas Stikla burtnīca atvēršana tika svinēta 30. maijā ar Pagalma lasījumiem Baldones ielā 4. Tovakar, šķiet, visas Pārdaugavas pujenes līgoja uz Baldones ielu, lai piederētu Zanderei.
"Mīļie ciemiņi un mīļie kaimiņi, nu jums ir laiks ieņemt vietas, kuras jūs atzīstat par sev piemērotām. Šķiet, ka nu jau krēslu daudzums ir samazinājies, bet zālītes mūsu pagalmā netrūkst. Protams, vietām trūkst, jo šeit dzīvo deviņi bērni, kas nesēž telefonos, bet bizo pa pagalmu. Un tā ir mūsu pagalma lielā priekšrocība.
Jūs visu laiku klausāties stikla mūziku, kuru mums ir pagādājis mans kaimiņš Kristaps Kuplais, kurš ir arī melomāns un kolekcionārs," mēģinot nomierināt bērnu un suņu virpuli, vakaru atklāja Inese Zandere. Stikla burtnīcas atšķiršana bija kā uzticēšanās pilna ieaicināšana savā mākslas telpā, kurā Zandere intelektuāle parādīja, cik patiesībā vienkārši un tieši dzīves iespaidi izšķiļ viņas dzeju.
"Es nevaru vien beigt slavēt grāmatas māksliniecisko noformējumu – brīnišķīgo vāku. Tas ir vienlaikus maigs un saudzējošs pret stiklu. Jūs, protams, varētu mēģināt pārspiest pumpiņas un paskatīties, vai paukšķ. Varu pateikt – nepaukšķ, bet stiklu tomēr ļoti saudzē un sargā. Arī šī māksla ir tapusi šajā pašā pagalmā. Es, tāpat kā Kristaps, dzīvoju šajā pusē, bet māksliniece Anta Pence, kura veidojusi grāmatu, dzīvo tajā pusē. Šajā pagalmā notiek visa mūsu dzīve. Tam gandrīz nav nekāda izskaidrojuma kā vienīgi tas, ka labās vietās apmetas labi cilvēki. Katrs nākamais labais cilvēks pievelk vēl citus labus cilvēkus," pagalma šarmu pamatoja Inese Zandere.
"Parasti jau saka, ka dzejolim tikai puse no jēgas ir tas, ko ir ielicis rakstītājs.
Jo visu pārējo izdara lasītājs. Tiklīdz tas nokļūst pie kāda cita, tas tiek interpretēts un jau kļūst par kaut ko citu un liecina ne tikai par manu dzejoli, bet arī lasītāju.
Tieši tas ir iemesls, kāpēc mēs šodien lasām kopā. Cilvēki, kuri nemūžam nenāktu priekšā un neko publisku nerunātu, ir tomēr piekrituši nākt un to darīt," – dzejoļus lasīja gan Jaunā Rīgas teātra aktrise Guna Zariņa, gan redaktore Ieva Lešinska, gan "tuvākā kaimiņiene aiz sienas" dzejniece Ērika Bērziņa, gan grāmatas māksliniece Anta Pence, gan citi draugi un kaimiņi.
Izsists no verandas stikla
"Man ir uzskats, ka dzeja ir ļoti dokumentāls literatūras žanrs. Jau pirms gadiem man bija brīnišķīga saruna ar draugu Ēriku Ešenvaldu, un viņš, es teiktu – jaunieša dedzībā, teica – ai, es rakstu kaut kā tā un man gribētos savādāk. Kā veca gudriniece teicu – Ērik, tu vari uzrakstīt tikai to, kas tu esi. Kad tu kļūsi par kaut ko citu, tad tu varēsi arī citādāk uzrakstīt. Tā ir tā sasodītā būšana arī ar dzeju. Visiem liekas, ka dzeja rodas no nekā, bet tā jau nav. Tā rodas no ļoti konkrētām lietām. Tādā ziņā dzeja ir dokumentālākais un autobiogrāfiskākais žanrs, kādu vien var iedomāties," savā pārliecībā dalījās Inese Zandere. Viņas jauno dzejoļu fotogrāfiskums un iekšējo atmiņu ainavas rada sajūtu, ka sēžam kopā ar dzejnieci un cilājam senas fotogrāfijas, kas izņemtas no skārda bundžas ar atslēdziņu. Nav grūti sadzirdēt viņas bērnības Dobeli un vecāku soļus pa mālainu ielu zudušajā Latvijā. "Iela – kāda tā bija, kad tā nebija?"
Par dokumentalitāti runājot, grāmatas atklāšanā Inese Zandere aicināja nolasīt arī stindzinoši skaudru rekviēmu kaimiņam Anatolijam no cita krājuma, kas nu nemaz neiederējās idilliskajā vasaras novakarē dārzā, bet atklāja īsto Zanderi, kuras dzejas šķūnītī sakrauta visa īstenība, ne tikai skaistākie dzīves vitrāžas stikliņi.
"Labi cilvēki pievelk labus cilvēkus, bet mums bija jādzīvo ar visādiem cilvēkiem, un mēs to gribējām darīt pēc labākās sirdsapziņas. Kādreiz šeit dzīvoja vīrietis, kuru sauca Anatolijs, un mums bija grūti ar viņu, bet viņš ir palicis mūsu dzejoļos," dzejoļus, kas veltīti šķūnīti nosalušajam, vienmēr satumsušajam kaimiņam Anatolijam, kurš nekādi neļāva sev palīdzēt, ievadīja Inese Zandere. Anatolijs – "savas mātes nabaga vecais bērns, kura dēļ māte gandrīz aizmirsa nomirt".
Dārgumu slēptuvītes
"Man šausmīgi interesantu jautājumu uzdeva Ingvilda Strautmane kultūras raidījumā Kultūras rondo. Viņai esot sajūta, ka šajā grāmatā, kurā ir apvienoti gan dzejoļi, gan tādi kā mazi stāstiņi, ir kopsakars ar to, kā stāstīt kaut ko bērnam. Attapos, ka tā ir. Jo – no vienas puses – es bērnam vienmēr mēģinu stāstīt strukturēti – likt uzsvarus, pauzes, kaut ko izcelt, palaist kaut ko vieglāk, bet no otras puses – stāstīt bērnam ir pilnīga analoģija ar dzejošanu tajā nozīmē, ka var brīvi palaist nesaprotamo. Nav nekāda pienākuma rakstīt tā, lai kāds saprot," Inese Zandere raksturoja savu dzejas stilu.
Vēl daži dzejas runātāji, un tad jau pagalma lasījumi bija galā. Inese Zandere apstaigāja sanākušos ar krāsainu stikliņu šķīvi piemiņai (sveiciens no Mākslas akadēmijas "stikliniekiem") un novēlēja, lai melnā mežacūka neatrod mūsu zemē ieraktās dārgumu slēptuvītes: "Melnā mežacūka, protams, visu atradīs. Kā bērnībā taisījām "noslēpumus" zemē – kaut kas ļoti vērtīgs zemē tiek noslēpts, uzliek virsū stikliņu, vēl var uzbērt lapas, lai neviens neatrod, kas tev ir dārgs un slepens. Es gribētu ar šo grāmatiņu vērsties pie augstākajām varām ar lūgumu, lai neviens nesabradā to, kas mums ir dārgs un glabājams. Tam var uzkāpt virsū tā, ka nočirkst vien, un nepamanīt, ka tur kaut kas vispār ir bijis."