Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Tā visa ir aizņemšanās. Intervija ar rakstnieku Juri Zvirgzdiņu

"Tobiass ir pazudis, bet es esmu dzīvs," saka rakstnieks Juris Zvirgzdiņš, saņemot mūža balvu par ieguldījumu Latvijas literatūrā.

Juris Zvirgzdiņš nav tikai rakstnieks. Drīzāk tā ir teritorija vai, ja patīk, kontinents latviešu prozas teritorijās. Vispirmām kārtām – Zvirgzdiņš ir daudzkārt godalgots (Latvijas Literatūras gada balva, Jāņa Baltvilka balva, Pastariņa prēmija) bērnu rakstnieks, lācīša Tobiasa, baltā degunradzēna Mufas, konteineru meitenītes Rudītes, Rīgas runča Maurīcija, bebru dzimtas un daudzu citu labdabīgu, varbūt mazliet naivu, tomēr katrā ziņā ļoti asprātīgu un, kas arī nav mazsvarīgi, erudītu būtņu autors. Domājams, ne katrs latviešu autors varētu lepoties ar tik milzīgu auditoriju, kādu veido bērni, kas nu jau vairākās paaudzēs lasījuši Zvirgzdiņa grāmatas. Turklāt Zvirgzdiņš no sava cienījamā vecuma augstumiem nemēdz pamācoši vai brīdinoši kratīt pirkstu bērņukiem pie deguna vai, izmantojot sirmās bārdas iedvesto autoritāti, nolasīt viņiem kārtīgu morāli par pareizas dzīvošanas principiem. Gluži pretēji – viņš labi zina, ka morālei jānāk bez moralizēšanas, savukārt grāmatai, īpaši, ja tā paredzēta bērniem, noteikti jābūt interesantai, bet jēdziens "interesants" tiesīgs pastāvēt arī estētiskas kategorijas skatā – tā Juri Zvirgzdiņu raksturo literatūrkritiķis, Latvijas Literatūras gada balvas žūrijas pārstāvis Guntis Berelis.

30. aprīlī LTV1 plkst. 21.05 sadarbībā ar raidījumu Literatūre rakstnieks saņems godam nopelnīto balvu par mūža ieguldījumu Latvijas literatūrā.

Kā jūtas rakstnieks, kuram ir piespriests… nevis mūža ieslodzījums, bet apbalvojums par mūža ieguldījumu literatūrā?

Labāk nekā ieslodzījumā. Lai gan šobrīd es zināmā mērā atrodos ieslodzījumā.

Kā jums visvairāk pietrūkst no ierastā, kas šobrīd ir liegts?

Man vajadzēja nedaudz pastrādāt Nacionālajā bibliotēkā un paņemt vienu grāmatu, bet tas viss jāatliek uz labākiem laikiem. Man bija jābrauc arī uz savu mūža apgādu Pētergaili tikties ar Ingunu Cepīti.

Viena no jūsu jaunākajām grāmatām bērniem Rasas vasara tieši ir iznākusi izdevniecībā Pētergailis. Kā jūs varat zināt, ko tāds mazs meitēns domā un jūt?

Apmēram tāpat kā Ļevs Tolstojs varēja lasīt Napoleona domas. Bērnus esmu redzējis diezgan daudz un arī kontaktējies ar viņiem. Apmēram jau zinu viņu intereses. Rasas vasara ir turpinājums iepriekšējai grāmatai Lauvas rūciens. Mana somu izdevēja piespieda mani uzrakstīt turpinājumu, kur darbība notiktu vasarā un laukos. Man tas tiešām bija grūti – izdomāt, kā zooloģiskā dārza lauva nokļūst laukos, bet tomēr izdomāju.

Tas nedaudz atgādina padomju laiku animācijas filmiņu Bonifācija brīvdienas.

Jā.

No jūs grāmatām bērniem ir radies priekšstats, ka gribat, lai viņi būtu ne tikai gaiši un labestīgi, bet arī erudīti un kulturāli izglītoti. Vedat ne tikai piedzīvojumos, bet arī uz operu, bibliotēku, muzeju. Vai īpaši par to piedomājat?

Man ir teorija. Tas viss, ko mēs uzsūcam mākslā, – lasām grāmatas, skatāmies gleznas un klausāmies mūziku – tā visa ir aizņemšanās. Arī bērnībā, lasot grāmatas, es uzzināju, ka pasaule ir plašāka, nekā es varēju redzēt savām acīm. Ir pienācis laiks daļēji to parādu atdot.

Jūs esat pēckara bērns. Ko jūs pats puikas gados tajā laikā lasījāt?

Grāmatu Kā brālītis trusītis uzvarēja lauvu, dažādu tautu pasakas. Es atdevu parādu, jo uzrakstīju raidlugu Kā brālītis trusītis uzvarēja lauvu. Piecu gadu vecumā dzīvoju blakus 4. vidusskolai Mārupītes krastā. Skolu beidzot, skolēni ūdenī bija iemetuši dažas grāmatas – Jana, par Čingishanu. Izmakšķerēju un izžāvēju. No tā laika esmu interesējies par vēsturi. Pēc tam man uzdāvināja vācu okupācijas laikā izdotu grāmatu Robinsons Krūzo. Tās bija manas pirmās grāmatas, kas ierosināja.

Vai atceraties savu pirmo publikāciju Loms žurnālā Liesma 1982. gadā?

Atceros, atceros, kāds to nesen pieminēja. Šodien man liekas, ka tas bija uzrakstīts naivi. Tas bija numurā, kurā pēdējā brīdī bija ielikta bēru luga. Leonīds Brežņevs bija aizgājis.

Par ko tur apmēram bija? Tas bija stāsts?

Jā. Rubrikā ironiskā proza.

Esat bijis nominēts augstākajam apbalvojumam bērnu literatūrā – Astrīdas Lindgrēnas balvai. Savā bērnībā jūs viņas darbus vēl nevarējāt lasīt. Tā ir 70. gadu bērnība.

Jā, tāpat kā Tūve Jānsone. Ar viņām es iepazinos ne vairs bērna vecumā.

Bet iepazināties? Kā ir lasīt par Karlsonu un muminiem jau kā pieaugušam vīrietim?

Īstenībā, ja tā ir literatūra ar lielo burtu, ir pilnīgi vienalga, vai tā ir domāta bērniem vai pieaugušajiem. Bērnu literatūra kā tāda ir ļoti jauna lieta. Ne vairāk kā 200–300 gadu sena. Bērni lasīja pieaugušajiem domātās grāmatas. Gulivera ceļojumi ir politiska satīra, grāmata par ceļojumiem un piedzīvojumiem, domāta avantūristiem, kas devās prom no savām ērtajām mājām uz Eiropu un citur pasaulē, tādā veidā paplašinot lasītāja redzesloku. Tagad ir tādas grāmatas, kur ir grūti novilkt robežu, vai tā ir tikai bērniem vai – tikai pieaugušajiem.

Cits bērns varbūt ir gudrāks par pieaugušo.

Ļoti bieži!

Esat minējis, ka leģendārās kafejnīcas Kaza periodā, kur esat "nosēdējis" astoņus gadus (1962–1970), viena no "mācību grāmatām" jums esot bijusi Iļjas Ērenburga memuāri Cilvēki, gadi, dzīve. Kas tās bija par idejām un noskaņām, kas rezonēja "kazistu" paaudzē?

Galvenokārt jau informācija. Viņš bija pazīstams ar daudziem rakstniekiem un māksliniekiem. Daudzi šie vārdi mums bija pasveši. Pēc tam mēs gājām uz bibliotēku un skatījāmies. Dažas no tām grāmatām bija saglabājušās, iepazināmies – kas tie tādi. Padomju izglītības sistēmā to nevarēja dabūt. Ļoti labi, ka, neskatoties uz visu, bibliotēkās bija saglabājušās ļoti daudzas pirmskara grāmatas. Tāpat – žurnāli. Bet ne visās bibliotēkās. Torņakalnā, kur bērnībā esmu dzīvojis, ir Kantora iela. Tur bija bērnu bibliotēka. Acīmredzot tautas modrās acis nebija uzdevumu augstumos, jo tur bija arī visi pirmskara bērnu žurnāli – Mazās Jaunības Tekas un citi. Tie nebija izvētīti un atzīti par nederīgiem.

Literatūrkritiķis savā mūža balvas laudatio izceļ arī to, ka esat piedalījies retā literārā eksperimentā, proti, ar Lienīti Medni un Vladi Spāri kopīgi uzrakstījis romānu Odu laiks divās daļās. Ja jūs tagad kolēģi uzrunātu, vai piekristu vēl vienam turpinājumam?

Šie kopdarbi nav nekāda novitāte. Gan brāļi Kaudzītes, gan brāļi Gonkūri, gan citi ir šādi rakstījuši. Runājot par bērnu literatūru, vienādās daļās ar Ingunu Cepīti esam sarakstījuši grāmatu Ulsiks, par kuru arī nevar pateikt, vai tā ir bērnu vai pieaugušo literatūra. Kopā ar viņu esam sacerējuši divas grāmatas – vienu par Latvijas vēsturi un otru par Baltijas jūras bibliotēkām un literārajiem varoņiem No Rīgas līdz Rīgai. Ja nebūtu bijušas Cepītes kundzes darbaspējas, šīs grāmatas vai nu nebūtu vispār, vai tā būtu bijusi savādāka. Esmu viņai parādā lielu pateicību.

Vēl nupat aprīlī iznāca grāmatiņa, kuru es sarakstīju kopā ar divpadsmitgadīgu meitenīti Katrīni no Luksemburgas. Māte viņai ir latviete, tēvs – no Maltas. Mēs iepazināmies Luksemburgā pie maniem draugiem. Elektroniski sazinoties, izdomājām un uzrakstījām grāmatiņu Pino un Maksis vieni mājās. Varbūt tā parādīsies pie mums tikai rudenī. Izdevēja ir Kronenberga mazmeita, un apgādu sauc Kronenbergs un draugi. Viņi vienu eiro no katras pārdotās grāmatas pārskaitīs suņu un kaķu patversmei. Arī grāmatā tēma ir par klaiņojošajiem kaķiem, arī mājas kaķiem. Ieturēta viegla piedzīvojuma romāna žanrā. Mēs ar Katrīni ielikām vienādu darba devu. Ceru, ka arī viņa ir apmierināta ar rezultātu. Kā uzņems lasītāji – nezinu. Kritiķi, piedodiet, var teikt, ko viņi domā, bet īstais grāmatas vērtētājs ir tas, kas par viņu maksā, atverot savu maciņu. Ļoti bieži lasītājs iztērē nepārdomāti. Es pašlaik vētīju savas grāmatas. Daudzas atdodu vai pārdodu. Padomju okupācijas laikā mēs varējām nopirkt visas grāmatas. Tagad metieni, loģiski, ir krietni mazāki. Plāna dzejnieka pirmā grāmatiņa iznāca astoņos tūkstošos eksemplāru. Nav iespējams nopirkt visas grāmatas, pat tās, kas interesē.

Labs civilizācijas izgudrojums ir bibliotēkas.

Jā. Paldies Dievam. Daudz kas labs ir iznīcināts pa piecdesmit gadiem, bet mākslas skolas, mūzikas skolas bērniem, arī bibliotēkas ir saglabājušās līmenī. Braucot pa Latviju un tiekoties ar bērniem, apskatu arī viņu grāmatu krājumu. Tās ir fantastiskas bibliotēkas!

Cik jums svarīgi ir domāt par valodas jautājumiem? Kas svarīgāks – stāsts vai tas, kā tas ir izstāstīts?

Par to ir jādomā kritiķiem. Autors, ja viņš saka godīgi, rakstīšanas procesā nedomā. Kāda tev tā valoda ir, tādā raksti. Man ir palaimējies, ka mans tēvs ienāca Rīgā no Zemgales, Tērvetes, runāja ļoti labā latviešu valodā. Pēc tam, nokļūdams Rīgā, viņš dzirdēja to latviešu valodu, ko runāja pilsētnieki, ne jau augstākās aprindas. Viņam bija daži draugi jūrnieki, daži – dzērāji. Proletariāta valoda ar savu žargonu atšķīrās no literārās valodas, ko tauta apguva tikai ar radio starpniecību. Tas ir valodas destilāts. Man ir ļoti bēdīgi, ka es nevaru lasīt arī latgaliski. Jautāju Janīnai Kursītei, vai latgaliešu mēle ir valoda vai dialekts, un viņa teica – nu kā tā var teikt! Dažus vārdus es nesaprotu nemaz.

Vai jums tiešām ir pazudis lācītis Tobiass – daudzu jūsu grāmatu varonis? Varbūt KDi viņu var izsludināt meklēšanā?

Par vēlu. Viņu jau tīklos meklēja, bet viņš nav atradies.

Kur jūs viņu pēdējo reizi redzējāt?

Savā somā. Pazaudēju kopā vēl ar trim lietiņām – bibliotēkas karti un mazliet naudas. Nācu no pilsētas, kā mēs Pārdaugavā saucam Rīgu, no labā krasta, un kaut kur es viņu aizmirsu. Es ceru, ka viņš ir nonācis labās rokās. Meklēju viņu kaislīgi.

Kad tas notika?

2017. gada 5. aprīlī.

Esmu pārliecināta, ka Tobiass ir devies kādā garākā ceļojumā. Uz viņu jau slēgtās robežas, par laimi, neattiecas.

Tagad man līdzi pie bērniem brauc Rolands, kurš vizuāli ir diezgan līdzīgs Tobiasam.  

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja