Iespējams, gatavojot teātru sezonas stratēģiju, kāds par Vecgada koncertiem domā galvenokārt mākslinieciskās kategorijās. Parasti gan esam raduši šos pasākumus uztvert kā izklaides darbu peļņas gūšanai, tiem ir jāapmierina auditorijas gaidas pēc viegli sagremojama, optimistiska produkta. Šogad svētku koncertus piedāvāja vairāki teātri. Uz Valmieru un Liepāju aizbraukt nesanāca, bet divu galvaspilsētas teātru gadumijas programmu noskatīties izdevās. Redzētais un dzirdētais mudina domāt, kādus mērķus teātri vēlas sasniegt un kas no tā iznāk.
Eņģeļu baltās cirtas
Latvijas Nacionālā teātra Gadumijas koncerts apzināti un mērķtiecīgi veidots, lai iekļautos visos iespējamos žanra kanonos un šablonos. Snieg sniedziņš, šūpolēs iekārti eņģeļi ar baltām cirtām dzied eņģeļu balsīs, Dace Bonāte stāsta pasaku par mazo eņģelīti, senatnīgie motīvi pāraug XX gadsimta 30. gadu šarmā, tad padomju tradīciju garā, ar ko noslēdzas pirmais cēliens. Plašs aktieru ansamblis iesaistīts dziesmu un deju numuros, neitrāla, atturīgi gaumīga Aigara Ozoliņa dekorācija, Oskara Pauliņa gaismas, Jurates Silakaktiņas kostīmi, Alberta Kivlenieka deju numuri.
Aktieri dzied visnotaļ skanīgi, sabalsoti, ievērojot attiecīgā vēstures posma savdabīgās iezīmes. Te var izpausties Mārča Maņjakova temperaments, ieskanas dueti, kas atklāj lirisko varoņu jūtas, publikas smaidus izraisa Zanes Jančevskas un Ivara Pugas kautrīgie mīlētāji ar piparkūku sirdīm. Dziesmā par piecām minūtēm Ditai Lūriņai uzlikta parūka, kas atgādina filmas Karnevāla nakts galveno varoni, kuru spēlēja Ludmila Gurčenko; Marija Bērziņa veiksmīgi koķetē ar sniegavīru. Ir riskanti vienā ritējumā bez īpašiem komentāriem salikt Ziemassvētku tradīciju un padomju Jauno gadu ar Zilās uguntiņas estētiku, taču skatītāji šo kombināciju pieņem bez īpašām pretrunām un par jauno aktieru atveidotajiem pārcentīgajiem pionieriem nostalģiski pasmaida.
Protams, šāds koncerta risinājums Edmunda Freiberga režijā ir apzināta saspēle ar Nacionālā teātra publikas konservatīvo flangu. Pirmais cēliens izveidots kā lielinscenējums, apzinoties, ka otrajā gaida galvenais magnēts – Raimonds Pauls, kura dziesmu programma stilistiski un arī vēriena ziņā atšķiras. Ir izraudzīti seši solisti – Dita Lūriņa, Madara Botmane, Marija Bērziņa, Juris Hiršs, Mārcis Maņjakovs un Raimonds Celms –, kopā ar Maestro uz skatuves ir mūziķi Raimonds Macats, Oskars Sproģis un Artis Orubs. Atšķirībā no pirmās koncerta daļas otrajā nav īpašu horeogrāfisku numuru, vienīgi dažu dziesmu dramaturģija prasa zināmu aktierisku saspēli, piemēram, dziesmā Zelta bize Raimonds Celms koķetē ar visām trim dāmām pēc kārtas. Tādējādi mainās akcenti – no vizuāli piesātināta, raiba, mainīga kaleidoskopa uz mierīgāku, apcerīgāku sadziedāšanos. Pauls ir Pauls, viņa jaunajās melodijās nekļūdīgi pazīstam autoru, piemēram, jau minētajā Zelta bizē var jaust zināmu līdzību ar dziesmu par septītajām debesīm no izrādes Dāmu paradīze, no citiem koncertiem un izrādēm pazīstami arī Parīzes motīvi.
Kaut arī rezultāts ir iepriekšparedzams, nevar noliegt, ka to veidojusi profesionāļu brigāde un darījusi to rūpīgi – lai cik stereotipisks arī būtu koncerta beigu akcents, kad mākslinieki dzied Kamēr svecītes deg ar brīnumsvecītēm rokās.
Ironijas rūgtenais sīrups
Krietni atsvešinātāka pieeja materiālam jūtama Dailes teātra koncertuzvedumā Daudz, daudz laimītes!, kura scenārija autors un režisors ir Intars Rešetins. Koncerta ideja smelta Latvijas TV apsveikumu raidījumā, un tā struktūra pieļauj vislielāko stilistisko eklektiku, jo skatītāji teorētiski taču var vēlēties saviem tuviniekiem vai draugiem atskaņot jebko. Tika reklamēta iespēja reālus apsveikumus pieteikt par zināmu samaksu konkrētā koncertā. Bija arī daži režisora specveltījumi, iemontējot sabiedrībā pazīstamu personu vaibstus kādu citu personu seju vietā. Scenogrāfs Kristaps Skulte skatuvi noformējis kā milzu televizora ekrānu, un, priekškaram paceļoties, parādās solisti – aktieri, kuri dzied paši, bet atdarina dziedātājus no videoklipiem vai koncertu ierakstiem, fonā tiek demonstrēts atbilstošu video noformējums.
Te arī parādās galvenā problēma – vai tā visos gadījumos ir parodija, un, ja ne, kāda jēga no šādas vidusskolu popielas estētikas. Respektīvi, ko es kā skatītājs iegūstu, ka Lelde Dreimane dzied Es aiziet nevaru nevis kā viņa pati, bet ieģērbta kā Mirdza Zīvere, jo aktrise neko neparodē un te, izņemot retro veidolu, arī nav ko parodēt. Ja konkrētais aktieris vai aktrise šādā situācijā labi tiek galā ar vokālu, viss ir puslīdz kārtībā, bet, piemēram, Sarmīte Rubule ir ieģērbta Noras Bumbieres tēlā, taču viņas balss iespējas tālu atpaliek no oriģināla. Mulsinošs ir arī gruzīnu dziesmas numurs – vai jāsmejas par gruzīnu deju tradicionālajiem elementiem vai aktieriem, kuriem tie padodas visai viduvēji?
Jau sākot ar pirmo numuru, kurā patiešām leģendārais – bez mazākās ironijas – Gunārs Placēns savos 90 gados atveido Eduardu Rozenštrauhu un ar ermoņikām kaklā dzied Zilo lakatiņu, ik pa brīdim uzzibsnī vēlēšanās, lai starp mākslinieku un dziesmu nebūtu šī tēla, kas nozīmē atdarināšanu. Ir jocīgi skatīties, kā labi aktieri lauku kluba manierē atdarina, ka spēlē sintezatoru vai ģitāru, lai arī dzied paši. Pārsvarā šādos numuros ir interesanti pirmās piecpadsmit sekundes, kamēr kļūst skaidrs, kurš mākslinieks kuru atveido. Centieni vairāk vai mazāk precīzi atdarināt videoklipu viselegantāk izdodas Ilzei Vazdikai un Olgai Dreģei kā māsām Legzdiņām: šajā priekšnesumā ir pārdomāta katra roku kustība un galvas atmetiens. Tāpat apsmiešanu godam pelnījis Lienes Šomases un Jāņa Moiseja gauži komiskais klips Neskaties pulkstenī, kura skatuves versijā gan mazliet mainīti akcenti, liekot Aldim Siliņam atveidot vieglu seksuālu uzmākšanos Leldes Dreimanes varonei.
Ir patīkami skatīties, cik atraisīti lēkā Ģirts Ķesteris dziesmā Kamēr tu biji projām, tomēr kopumā no skatuves dveš provinciālisms, kas uzvedumam pielipis no parodējamā objekta – apsveikumu koncerta. Laura Subatnieka un Vitas Vārpiņas koncerta vadītāju saspēle ar koncerta TV ieraksta režisori (Lidijas Pupures balss) ir uzsvērti ironiska, bagātīgi raidot zālē sliktas vai pārspīlēti izpildītas, bet labas dzejas paraugus un papildinot tos ar īstām vai samontētām bildēm. Tiek risināta arī neveikla koncerta vadītāju attiecību līnija. Protams, Dailes teātrim šis ir bijis smags rudens ar divu kolēģu bērēm, un nav zināms, vai pietika laika mēģinājumiem, taču teātrim nākotnē būtu jādomā, kā produktu, par kuru prasa naudu, padarīt baudāmu, lai tas neatstātu sasteigta, nepārdomāta iestudējuma iespaidu.
yyy