Undīne Adamaite
@@
Iecere kā mīksts pleds neskaitāmām vientuļām sievietēm pēc piecdesmit, kuras stoiski velk rutinēto dzīves nastu, bet nav ar ko saskandināt vīna glāzi (vai tā tomēr nav arī pašas vaina?), ir cilvēciski silts un solidārs režisores Ināras Sluckas un aktrišu Indras Burkovskas, Daces Bonātes un Zanes Jančevskas žests – sak, tu tāda neesi viena – izrādes beigās trīs aktrises, ignorējot iztēlotās mazo, pieticīgo mitekļu sienas, sasēžas kopā un saskandina – nu, tādas it kā svešas, bet tomēr ļoti tuvas trīs māsas. Tosts sieviešu spēkam un vientulībai. Ja izdodas tikt uz šīs ieceres vibrācijas, izrāde droši vien sagādā emocionālus līdzpārdzīvojuma brīžus. Ja ne – rodas apjukums, pirmkārt, no izspīlēti dekoratīvā rādīšanas/atrādīšanas principa, kas valda šajā izrādē, – zīmīgi skatieni, zīmīga sev dārgu priekšmetu pārcilāšana, zīmīga gremdēšanās atmiņās, zīmīga rosīšanās. Šīs "garās dzīves" mikroetīdes tomēr ir pārāk demonstratīvas, ka, lai cik pazīstamas vai asprātīgas, iesprūst mulsinoši klišejiskā līmenī un nerada pārliecinošu izrādes "skaņdarba" polifonisko pulsu. Indras Burkovskas Privātajā Dzīvē neaprakstītā "parastā sieviete" taisa cirku, Daces Bonātes varonei ir traģiskā maska, un viņa neslēpti cieš, Zanes Jančevskas sievietē ir no visa pa druskai. Neskaidrs ir spēles/īstuma, teātra un dokumentalitātes attiecību kamertonis. Izrāde sākas ar ainu, kurā aktrises uzliek galvā parūkas. Tālāk to brīdi pa brīdim pāršķeļ pēc ieceres dokumentāli atklātas intervijas ar aktrisēm. Patiesības zibšņi uzvējo vien dažās Zanes Jančevskas atbildēs, citādi valda negribēta, nedaudz manierīga un aptuvena koķetēšana ar tēmu. Un galu galā – kas tās ir par sievietēm, un kas viņām ir liedzis kaut nedaudz "uzprišināt" savus padomju laika dzīvoklīšus?
Atis Rozentāls
@@@
Režisori Ināru Slucku acīmredzami ir iespaidojusi piedalīšanās Ģertrūdes ielas teātra izrādē Situāciju komēdija (režisors Vsevolods Ļisovskis), kurā viņa kopā ar Janu Jacuku eksistēja spēles laukumā bez teksta un strukturēta naratīva, savukārt fonā tika demonstrēti aktrišu sacerēti teksti. Nacionālā teātra jaunajā izrādē Ināra Slucka trim aktrisēm uzdod veidot vienkāršas etīdes no sieviešu ikdienas – viņas lako nagus, lasa žurnālus, pārcilā skapja saturu, klāj galdu ciemiņam un pārdzīvo, ka ciemiņš neatnāk. Diezgan paplāns saturs, kurā meklēt dziļdomību, protams, var, bet vai vajag? Tādējādi izrādes interesantākā daļa ir videointervijas, kurās katra no trim māksliniecēm atklājas atšķirīgi. Dace Bonāte dažos jautājumos novelk skaidras līnijas, ko nepārkāpj, un atbildes nesniedz. Indra Burkovska valšķīgi koķetē, eleganti apejot iespēju atklāt par sevi pārāk daudz. Zane Jančevska liek domāt, ka ir pielaidusi sev vistuvāk.
Kopumā neatbildēts paliek jautājums par izrādes mērķi. Ja tas ir izcelt "sievietes, par kurām neraksta žurnālos", vai tiešām viņu dzīvē notiek tik maz? Ja mērķis ir parādīt vientulības drāmu, tas daļēji ir izdevies, bet, godīgi sakot, man līdz emocionāla piepildījuma sajūtai bija tālu.