Galerijas Māksla XO divdaļīgā izstāžu zāle būtībā demonstrē divu ļoti pazīstamu Latvijas mākslinieku – Ģirta Muižnieka un Leonarda Laganovska – personālizstādes. Tā kā abu rokraksti ir maksimāli atšķirīgi, iespējams arī spekulēt par divu XX gadsimta Rietumu mākslas virzienu – abstraktā ekspresionisma un konceptuālisma – dialogu vai tā neiespējamību. Protams, ne bez obligātajiem neo- vai post- priedēkļiem, jo šo strāvojumu izpausmes latviešu mākslā neizbēgami ir laikā nobīdītas interpretācijas un lokālas adaptācijas. Vienlaikus abas izstādes pretendē vienot plašāka "kosmiska" koncepcija, kas sola iespēju reflektēt par kādām globālām zemes dzīves un ārpuszemes telpas kopsakarībām.
Attālināšanās no sevis
"Ekspozīcijas viens no vadmotīviem ir vēlme atteikties no ierastā "komplekta" veidošanas, izvairīšanās no sižetiskas vadlīnijas" (no izstādes anotācijas), tālāk tiek uzsvērts "eklektisks kopums" kā eksperiments ar neizskaidrojamā iekšējā "es" vienojošo elementu.
Ģirta Muižnieka jau vairākas desmitgades pazīstamais stils, kurā dominē spontānas krāsu eksplozijas ar atsevišķām cilvēciskām un dzīvnieciskām detaļām un tēlu elementiem, nav būtiski mainījies arī šīgada gleznu parādē. Akvareliski plūdinājumi un notecējumi, smalku līniju mudžinājumi, šķietami nejauši plati otas vēzieni kombinējas ar uzrakstiem un vairāk vai mazāk precīziem apļiem, kas reizēm atgādina kādus melnos caurumus vai vārtus uz citām pasaulēm.
Pamanāms arī sveiciens redīmeidu un kolāžas tradīcijām ar reālu krāsas bundžas vāciņu, kas pielīmēts pie tādas kā telefona klausuli atgādinošas formas (Hallo). Ir arī labi zināmās acis un seju veidoli (Elpa), lai gan mazāk nekā senākos darbos, kā arī aprises, kas draudīgi un uzstājīgi atgādina šaujamieroci (Bez vārdiem). Izstādes nosaukumam izvēlētais kosmoloģijas termins Red Shift apzīmējot krāsas nobīdi, kas saistāma ar galaktiku attālināšanos (jeb Visuma izplešanos).
Izstādes kontekstā noprotams, ka gleznošana māksliniekam pretstatā sevis izpaušanai drīzāk atklājusies kā attālināšanās no sevis paša, tādējādi apšaubot klasiski modernistiskus pašizpausmes postulātus (tiesa, skaidrojošajai anotācijai pietrūcis redaktora acs, līdz ar to vietām formulējumi ir neveikli un lasītājam nākas teikumus piekoriģēt savā prātā, lai tos līdz galam saprastu).
Zvaigžņu stāvokļi
Savukārt Leonards Laganovskis, kurš padomju ēras noslēgumā bija tuvs socārtam, bet vēlāk asprātīgi manipulējis ar preču zīmēm, vecmeistaru citātiem un citiem tekstiem un attēliem, spēlējoties ar varas, iekāres, dzimtes tēmām, eksponējis kaut ko pilnīgi atšķirīgu no Ģirta Muižnieka ekspresīvās glezniecības.
Vairākums darbu no attāluma atgādina tukšas, ierāmētas lapas, un skatītājam nākas vien maksimāli pietuvoties darbiem un arī lasīt tajos rakstīto – kā jau konceptuālisma orbītā pienākas. Vēstījums ir arī pašsaprotami konkrētāks par pirmajā zālē tveramo un formulēts visai lakoniski: "Pēdējos gados vairākās darbu sērijās Leonards Laganovskis "pētījis" zvaigžņu stāvokļa ietekmi uz zīmīgiem pasaules notikumiem." (No izstādes anotācijas.)
2016. gadā "zvaigžņu kartes" nedaudz citādā pasniegumā bija skatāmas arī Mūkusalas mākslas salona izstādē Atlants, norobežojot "debesjumu" ar precīzām riņķa līnijām. Savukārt tagad baltās lapas aizpilda vien sīkāku un treknāku punktiņu konstelācijas. Formāli tās sasaucas, piemēram, ar Vijas Celmiņas delikāti meditatīvajiem zvaigžņoto debesu "portretiem" akvatintas, mecotintas, sausās adatas un oforta tehnikā. Taču Vija Celmiņa, protams, uz saviem darbiem nekādus komentārus neraksta, aprobežojoties ar nosaukumiem (Nakts debesis # 1 (Reverss) (2002), Galaktikas reverss (2010) u. c.). Leonardam Laganovskim svarīgas ir sakarības ar notikumiem uz zemes; to vidū ir Josifa Staļina piedzimšana, Džona Kenedija slepkavība, Berlīnes mūra krišana, princeses Diānas nāve, Latvijas neatkarības pasludināšana, Titānika nogrimšana un citi senāki un jaunāki pasaules mēroga notikumi, to vidū arī 13. Saeimas vēlēšanas, tā teikt, nākotnes zvaigžņu karte, kas recenzijas publicēšanas laikā jau būs pagātnē.
Zvaigžņu stāvoklis fiksēts arī kādiem