Meža meitas – tik poētisku apzīmējumu Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētniece Sanita Reinsone ir devusi latviešu sievietēm, kas pēc Otrā pasaules kara kopā ar tēviem, brāļiem un draugiem slēpās mežos, vienas iedzīvotāju daļas skatījumā iemantojot nosaukumu "nacionālās partizānes", bet no citādi domājošo puses reizēm nodēvētas arī par "bandītēm". Tikko iznākušajā dokumentālās prozas grāmatā ar nosaukumu Meža meitas apkopoti divpadsmit šādu "meža" sieviešu stāstu, ko papildina un komentē vēsturnieces Inetas Dreimanes pētnieciskais raksts un autores ievadvārdi – pirmais šāda veida projekts Latvijas vēstures literatūrā.
Dzīvs, ietilpīgs vēstījums
Mežs latvieša apziņā nekad nav bijusi tikai ģeogrāfiska vieta, drīzāk – noslēpumains, mītisks un bīstams areāls, kurā var sastapt teiksmainas būtnes, notikt neparastais. Taču aptuveni desmit gados pēc Otrā pasaules kara beigām – no 1945. līdz 1955./1956. gadam – meža vārds Latvijā ieguva agrāk nepazītu nozīmi. "Aiziet mežā", t. i., atteikties sadarboties ar atkalnodibināto padomju varu un dzīvot nelegāli, saskaņā ar datiem šajos gados izvēlējās aptuveni trīspadsmit tūkstošu cilvēku, tostarp – arī vairāki simti sieviešu. Grāmatas Meža meitas centrālo daļu veido nedaudz vairāk kā gada laikā (2011. gada beigas – 2013. gada sākums) tapušās intervijas ar sievietēm, kuras "iegājušas mežā" agrā jaunībā (pirmā vēstītāja Lienīte Sestule mežā "ieiet" trīs gadu vecumā!) un interviju laikā sasniegušas jau cienījamu vecumu. Šie stāsti, lai arī ir mutvārdu vēstījumam raksturīgas iezīmes – aprautība, atkārtošanās, atkāpes –, ir pārsteidzoši dzīvs, ietilpīgs un uzrunājošs vēstījums. Ineta Dreimane grāmatas noslēgumā ievietotajā rakstā profesionāli saliek šos stāstus pa plauktiņiem, apkopojot "mežā ieiešanas" iemeslus, meža sadzīves nianses, iziešanu no meža un tai sekojošos notikumus (arestu, izsūtīšanas), taču šķiet pareizi, ka šis kopsavilkums seko aiz pašu sieviešu vēstījumiem, kas ar savu skaudrumu ir ārpus jebkuras statistikas.
Uz jautājumu, kas viņu šajos stāstos visvairāk pārsteidzis, grāmatas autore atbild: "Tematiski mani pārsteidza mežs un tas, cik dažādi par to var stāstīt. Apkārt karš, čekisti, nāve, bet meitenes redz putniņus un buciņus, avenes un saulrietus. Ļoti cilvēciski, protams. Arī karā cilvēks ir cilvēks. Un arī iejušanās mežā, piejaucēšanās tam, kļūšana par daļu no meža." Gandrīz visos stāstījumos atkārtojas līdzīga struktūra – rūpju neapēnota bērnība neatkarīgajā Latvijā, ģimene, vecāki, tad – okupācija, karš, straujas varu maiņas un lēmums pretoties; dzīve mežā, lēmums legalizēties vai gūsts, izsūtījums un tad – "dzīve kā parasti". Citai ieiešana mežā ir bijis ģimenes lēmums, citai – uzticības pārbaude tikko pielaulātajam vīram, citai nav bijis izvēles, jo padomju varas drošības iestāžu uzmanība jau likusi justies neomulīgi. Lietišķi un raiti, sarunā iemetot arī pa personiskam novērojumam un humoristiskam atgadījumam, sirmās kundzes stāsta par savu meža dzīvi – pazemes bunkuru celšanu, ikdienas dzīvi, gadalaiku miju, ēdiena un apģērba sarūpēšanu un pat bērnu laišanu pasaulē. Šajās "sieviešu tēmās" ik pa laikam sevi skarbi atgādina arī "vīriešu tēmas" – ieroči, aplenkumi, kaujas, kritušo un ievainoto uzskaitījums –, kas izslēdz jebkuru romantisko noti, kuru dzīvošanai mežā varbūt piedēvētu mūsdienu lasītājs. Nekā romantiska nav bunkurā, kura grīdā sūcas ūdens, kurā naktis jāpārlaiž uz skuju klēpja vai labākajā gadījumā no dēļu gabaliem sanaglotā lāviņā un vienīgā sega tiek lāpīta, kamēr izjūk pa diegiem, un ēdienu nākas mangot, lūgties, nozagt vai atņemt. Nekā romantiska nav mūžīgajā neziņā par notiekošo Latvijā un tuviniekiem "ārpusē", izmisīgajā cerībā, ka "ASV un Lielbritānija nāks palīgā" un sāks karu ar PSRS par Latvijas valstiskās neatkarības atgūšanu. Nekā romantiska nav autobusu pieturās, pagastu centros un pie skolām čekistu izliktajos nošauto partizānu līķos – par iebiedējumu pārējiem iedzīvotājiem.
Visvairāk šokē iekavas
Sanita Reinsone veikusi rūpīgu avotu pētniecības darbu, kas atspoguļojas stāstu zemsvītras piezīmēs: tajās atšifrēti partizānu segvārdi un dzīves gadi, sniegti fakti par stāstnieču minēto notikumu vēsturisko kontekstu un pašas pētnieces apsvērumi gadījumos, kad pagātne ietinusies biezākā miglā. Bet lasītāju visvairāk šokē... iekavas. Tās ir iekavas aiz partizānu vārdiem, kurās dotie gadskaitļi ļauj viegli izrēķināt galvā neskaitāmu vīriešu un sieviešu dzīves ilgumu. Septiņpadsmit... divdesmit... divdesmit divi... divdesmit pieci... dzīvei būtu vēl tikai jāsākas. It kā. Vēl iekavās šokē jautājuma zīmes. Pazušanas, neatrašanas, nezināšanas baltie plankumi.
Vēsturnieki var plaši diskutēt par to, cik balta, melna vai pelēka faktiski bija nacionālo partizānu kustība un cik daudz dzīvību ir uz atsevišķu tās biedru sirdsapziņas. Taču Meža meitas stāv nostāk no šīm diskusijām, jo jaunajām sievietēm reti bijis kas tieši kopīgs ar partizānu kaujas akcijām, vairāk – ar ievainoto ārstēšanu, izsalkušo pabarošanu, bērnu pieskatīšanu. Gluži tāpat kā "normālos" laikos. Taču "karš pēc kara" bijis tikpat nežēlīga mašinērija kā "īstais karš" un ierāvis savos riteņos ne vienu vien neizdzīvotu dzīvi. Un pēc sagūstīšanas vai bieži vien neveiksmīgajiem mēģinājumiem legalizēties valdošajai varai visbiežāk bija vienalga, vai "bandīte" karojusi ar putras karoti vai granātu rokās – ceļš "pie baltajiem lāčiem" tik un tā bija nodrošināts. Un labi vēl, ja pirms tam nebija (biežāk jau gan tomēr bija) jāpārcieš fiziska vardarbība un morāla spīdzināšana.
Sirmo kundžu stāstījumos kopīga ir vēl kāda nianse – dziļa un gaiša sirdsgudrība, miers, ar kādu – bez naida un nīgruma – tiek vēstīti pagātnes notikumi. Cietsirdīgās mašinērijas riteņos maļoties, ir iemantots kas vairāk par vienkāršu izdzīvošanas prasmi – spēja izvērtēt pagātni un raudzīties uz dzīvi kā gobelēna audumu, kura īstais raksts atklājas tikai tagad, mūža nogalē. Un tāpēc Meža meitas aizkustina, kaut stāstos nav profesionālu literātu savērptu sižeta kūleņu un mākslīgas emociju "kustināšanas", toties ir neatsverams patiesības skanējums. Tāpēc tad, kad izlasīta pēdējā rinda, gribas vien noliekt galvu un klusēt. Jo viss ir tik ļoti pa īstam, ka vārdiem nav vietas.