Somu diriģēšanas skolas tēvs, 94 gadus vecais maestro Jorma Panula, kura daudzo izskoloto Somijas talantu vidū ir arī pašreizējais Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra mākslinieciskais vadītājs un galvenais diriģents Tarmo Peltokoski, pēc ilgāka pārtraukuma uzstājās kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri, koncertā 5. oktobrī Rīgas Latviešu biedrības nama Lielajā zālē vadot Riharda Štrausa Obojas koncerta un somu nacionālā klasiķa Žana Sibēliusa Otrās simfonijas atskaņojumu. Obojas koncerta solists bija Egils Upatnieks, kurš piedevā nospēlēja šeit iepriekš nedzirdētu, brīnišķīgu ungāru un amerikāņu komponista un diriģenta Antala Dorati (1906– 1988) darbu Mīlestības vēstule obojai solo.
Maestro skopie žesti
Pateicoties somu diriģēšanas vecmeistara personības starojumam, viss šis vakars bija mīlestības vēstule mūzikai un tās klausītājiem, simfoniskajam orķestrim un tā mūziķiem. Ar Žana Sibēliusa Otrās simfonijas dziļi izjusto, patiesi saviļņojošo un neatlaidīgās cīņās rūdīto patriotisko vēstījumu – arī draudzīgs un dombiedrīgs neatkarīgās Somijas sveiciens un stiprinājums neatkarīgajai Latvijas Republikai.
Šis tiešām bija ļoti īpašs notikums un ļoti īpaša satikšanās, kā to sociālajos tīklos, aicinot klausītājus, sirsnīgi pieteica
Tarmo Peltokoski. Vispirms – tā bija tikšanās ar leģendāru, iedvesmojošu personību. Šī bija arī ļoti reta iespēja baudīt dižgara sniegumu, jo, iepazīts Rīgā vēl septiņdesmitajos gados, Jorma Panula iepriekšējo reizi pie LNSO viesojās pirms gadsimta ceturkšņa, bet pēdējā laikā viņš sniedz ne vairāk kā dažus koncertus gadā, visu spēku un uzmanību veltot jauno diriģentu audzināšanai. Maestro bijušo audzēkņu vidū ir slavenie somu diriģenti Esa Peka Salonens, Miko Franks, Sakari Oramo, Juka Peka Saraste un pašlaik strauji pasaules slavas zenītā uzlidojušais Klauss Mekele. Maestro meistarklases ir gaidītas visā Eiropā. Jorma Panula visu mūžu ir bijis nemiera gars. Viņš ir bijis Turku filharmonijas orķestra, Helsinku filharmonijas orķestra un Orhūsas simfoniskā orķestra mākslinieciskais vadītājs un galvenais diriģents, kurš bieži viesojies arī pie citu kolektīvu diriģenta pults. Kopš 1999. gada notiek viņa dibinātais starptautiskais diriģentu konkurss, kurā 2009. gada laureātu vidū bija Mārtiņš Ozoliņš.
Somu vecmeistara mākslinieciski bagātā mūža ražā ir arī komponista devums: sešas operas, četri mūzikli, vijoļkoncerts, orķestra un vokālā mūzika, sakrālās mūzikas darbi, daudz aranžējumu un pat džeza kapričo. Turklāt ar operām Jāko Ilka un Upes opera Jorma Panula radījis jaunu performanču operas žanru, kas apvieno mūziku, vizuālo mākslu un… mākslu dzīvot ikdienas dzīvi. Taču lielie žesti lai paliek operas skatuvei. Sēžot uz augstā diriģenta krēsla, Jorma Panula vadīja LNSO atskaņojumu ar visai skopiem žestiem, norādot vien būtiskākos instrumentu iekritienus un formas robežas, taču ar tiem atslēdzot durvis uz dziļu un patiesu emocionalitāti.
Orķestris bija pati uzmanība un atsaucās, šķiet, nolasot vecmeistara vēlmes no acīm. Piemēram, Žana Sibēliusa Otrā simfonija bija dziļi emocionāls vēstījums par Somijas vēsturi un tobrīd (simfonijas rašanās laikā 1902. gadā) vēl tikai ilgām pēc neatkarības, ko Somija pēc ilgas atrašanās Krievijas impērijas pakļautībā ieguva vien 1917. gada nogalē. Simfonijas finālā brīvības gaviles jau ir nepārprotami klātesošas, apsteidzot reālās vēstures notikumus. Šis vēstījums ir nolasāms, arī neko no minētā nezinot un vienkārši klausoties. Arī tāpēc, ka mēs Latvijā to saprotam pašā saknē. Tas tikai apstiprina Jormas Panulas pārliecību, ka "mūzika nāk no dzīves".
Uzvaras spēks
Sibēliusa simfonisko mūziku mēdz uzskatīt par smagnēju, taču Otrajai simfonijai, tās reljefajai attīstībai (te augšā, te lejā) un zīmīgajam harmoniju risinājumam (īpaši cikla pirmajā daļā) piemīt maģiska vara. Turklāt Jorma Panula šo somu klasiķa meistardarbu pasniedza cilvēciski un saviļņojoši, skaidri atklājot atmodas satura vēstījumu un vienlaikus ļaujot mūzikai iedarboties teju fiziski, pirms saprot prāts. Starp citu, ne velti tieši zīmīgās, aicinošās un smeldzīgās Sibēliusa Otrās simfonijas akordu secības tika īpaši izceltas teju vadmotīva godā Baltijas jūras filharmonijas orķestra pagājušā gada Eiropas turnejai izveidotajā kompilētajā programmā – lielopusā Pusnakts saule/Midnight Sun –, ko no vairāku komponistu un arī saviem un jauno mūziķu darbiem bija izveidojis igauņu diriģents Kristjans Jervi. Tagad LNSO koncertā bija izdevība noklausīties šo simfoniju pilnā apjomā un dzimtajā, somu diriģēšanas meistara redzējumā. Sibēliusa mūzika Jormas Panulas un LNSO pilnskanīgajā sniegumā, kas Rīgas Latviešu biedrības nama zālē, starp citu, bija akustiski vēl jo skanīgāks, uzrunāja gan ziemeļu dabas majestātiskajā varenībā, gan drūmi fatālās noskaņās, gan izmisīgā cīņā pret šķietami neuzvaramu likteni, gan apskurbinošu cerību un ilgu virmojumā un gaišā, līksmi triumfējošā uzvaras spēkā, par spīti visam.
Riharda Štrausa Koncerts obojai un mazam orķestrim (1945) ir viens no pēdējiem komponista darbiem, taču apbur ar jauneklīgu, saulainu, liriski dzīvespriecīgu raksturu un melodismu. Solists – LNSO oboju grupas koncertmeistars – Egils Upatnieks demonstrēja gan skaistu toni un izlīdzinātu plūdumu, gan spēles vieglumu un virtuozu eleganci. Savukārt Jormas Panulas diriģētais orķestris, kura zelta repertuārā ir Riharda Štrausa krāšņās, tēlainās, vērienīgās simfoniskās poēmas, spēlēja jūtīgi un savaldīgi, netraucējot solistam izpausties. Spilgts brīdis izpildījumā bija izteiksmīgi un spoži nospēlētā obojas solo kadence. Taču īpašais, visdziļāk saviļņojošais pārsteigums, kas apliecināja mūziķa meistarību un izsauca publikas ovācijas, bija jau iepriekš pieminētā Antala Dorati Mīlestības vēstule obojai solo.