Ābolu ķocis. Ģērbējs Liepājas teātrī. Stāsts par teātri, nevis konkrētiem likteņiem tajā

Līga Ulberte

@@@

Ieguvēji ir tie, kuriem Ronalda Hārvuda lugas sižets nav zināms no ekranizācijām un 80. gadu Dailes teātra izrādes, jo stāstam par aktieri un viņa ģērbēju vienā izrādes vakarā sekot līdzi ir interesanti. Dmitrija Petrenko iestudējuma pievilcīgākā kvalitāte ir tās atmosfēriskums, ko nodrošina Sintijas Jēkabsones, Baibas Litiņas un Mārtiņa Feldmaņa radītā vizualitāte un Artura Maskata mūzika. Skatuve skatuvē, spilgti grimētās un kostimētās aktieru figūras, milzu priekškars kā dzīva būtne – tā ir savāda, pievilcīga, neviennozīmīga pasaule. Teātris. Tomēr izrādi paklupina režisoriskā aptuvenība galveno varoņu attiecību un raksturu interpretācijā. Redzams un jūtams, ka Edgars Pujāts Kunga tēlā ielicis daudz patiesas personiskas pieredzes, savukārt Rolands Beķeris titullomā artistiski nospēlē egocentrisku mazo cilvēku–ēnu. Taču kas patiesībā saista šos cilvēkus, neskaitot profesionālo zonu? Kas ir Kungs – provinces diletants vai ģēnijs? Kāda nozīme ir fonā notiekošajam karam? Vai Kunga pēdējā izrāde ir traģiska vai komiska liecība aktiera un teātra zūdamībai? Liepājas Ģērbējs ir par teātri vispār, nevis par konkrētiem likteņiem tajā, līdz ar to līdzpārdzīvojums īsti nerodas un jautājumu ir vairāk nekā atbilžu.

Atis Rozentāls

@@@

Šajā izrādē man vislabāk patīk šķietami vienkāršās Sintijas Jēkabsones dekorācijas maģiskā pārvērtība Mārtiņa Feldmaņa gaismu staros un Artura Maskata mūzikas pavadījumā – kad tu saproti, ka teātra burvība pastāv pat tur, kur aktieri baidās no uzlidojumiem (lugas darbība notiek 1942. gadā), un skatītāji ir gatavi dzīvot līdzi, pat ja trupa ir pa pusei izjukusi un tās vadītāju moka savādas priekšnojautas. Taču izrādē trūkst precīza fokusa, ir sižets, bet nav skaidri nolasāma stāsta, kaut arī Kunga un ģērbēja Normana attiecībās var atrast daudz gluži atšķirīgu risinājumu. Aptuvenība neļauj radīt spilgtu tēlu Edgaram Pujātam, kurš pamatā spēlē nogurumu un spēku izsīkumu. Labāks rezultāts ir Rolandam Beķerim, kura manierīgais un visai varaskārais ģērbējs tomēr brīžiem pazūd sižeta peripetijās. Stabilu sniegumu demonstrē Anda Albuže Madžas lomā, bez pārsteigumiem uz Liepājas skatuves debitē Inga Apine Milēdijas tēlā. Par pārējiem aktieriem var teikt, ka viņi tur bija klāt. Režisora Dmitrija Petrenko iestudējumā gribētos jūtamāku nervu, risinot to vai nu ar vairāk izkāpinātu grotesku, vai spilgtāku dramatismu, jo materiāls to pieļauj.