Kad izdevīgi samaksāt sodu un turpināt bardaku

Diemžēl mūsu sabiedrībai ir raksturīgi, ka mēdzam pamatīgi sašust par nekārtībām un nekaunību, tajā pašā laikā apbrīnojamā kārtā salīdzinoši ātri spējam pierast pie bardaka kā saprotamas ikdienas parādības. Proti, lielā mērā Rīgas ielās nekas jau nav mainījies – darbu veicēji šo to ir uzlabojuši, šur tur ir kustība sakārtota, taču kopumā patlaban pārvietošanās pa galvaspilsētu ir visai ekstremāla nodarbe gan kājāmgājējam, gan jebkāda transportlīdzekļa vadītājam.

To nesen izbaudīju arī pats – abās lomās. Kā kājāmgājējs kādā no Rīgas krustojumiem konstatēju, ka gan man, gan senioriem, gan vecākiem ar maziem bērniem, tostarp ratiņiem, būvdarbu veicēji pāri izraktajai tranšejai liek pārvietoties pa kaut kur sadabūtu un manāmi daudzkārt šādiem nolūkiem izmantotu skaidu plāksni, kas pat zem salīdzinoši niecīga svara ieliecas bedres vidū. Kurš uzņemsies atbildību, ja zem kāda cilvēka šī plāksne pārlūzīs ar visām no tā izrietošajām sekām, ir miglā tīts. Jo, kā jau mums ir ierasts, šādās situācijās nevis ātri sameklēs vainīgo un paprasīs pilnu atbildību, bet saveidos visādas komisijas un tad ilgi un laimīgi pētīs situāciju, ņems paskaidrojumus un vērtēs atbildības. Tikpat labu adrenalīna devu saņēmu, braucot pa, šķiet, Brīvības ielu ar auto, kur kādā posmā abās ielas malās bija saraktas bedres, bet satiksme, loģiski, tika sašaurināta, visu cieņu – izmantojot arī ceļa zīmes. Un tomēr... Autovadītāj, neguli pie stūres! Ir ne visai omulīga sajūta, kad apbraukšanas posma beigās tu nonāc situācijā, kad nesaproti, kā izbraukt no šā posma, tiešā tēmējumā nesaduroties ar pretī braucošajiem auto. Jo tur tevi ir ievedušas norādes.

Manuprāt, lielākā nelaime šajā kārtējā bardakā ir tā, ka nav kārtīga un atbildīga pārrauga. Kaut kāds pārraugs ir, taču viņam ir dziļi vienaldzīgs uzticētais uzraudzības pienākums, ko, diezgan loģiski, izmanto tie, kuri slikti strādā, saņemot labu algu no mūsu kabatām.

Šajā sakarībā atceros nesenu notikumu, kad bezvējā divu dienu laikā milzīgai papelei daudzdzīvokļu namu pagalmā nolūza divi lieli zari. Tieši tur, kur ik dienu pārvietojas cilvēki, tajā skaitā spēlējas arī bērni. Informēju pašvaldības policiju, kura tiešām ātri atbrauca un vizuāli dokumentēja faktu. Gaidīju turpinājumu. Loģiski, ka ne jau policistiem šī bīstamā papele būtu jāzāģē. Gaidu joprojām. Taču nekas nenotiek teju mēnesi. Šķiet, kāds kaut kur gaida, kad lūzīs nākamais zars un šoreiz uzkritīs kādam uz galvas. Tad atkal varēsim meklēt vainīgos.