Rakstot par kādu nesen aizgājušu cilvēku, vissvarīgākais uzdevums šķiet atrast labāko salkana sīrupa un gaužu asaru kokteiļa proporciju, kas veselīga optimisma uzturēšanas nolūkos palīdzētu uzsvērt nekrologa varoņa atstātā mantojuma būtisku pārsvaru pār kaut kādu iemeslu dēļ neizdarīto. Nav pat svarīgi, vai šis mistiskais neizdarītais vispār bija gribēts un plānots, jo tā gluži vienkārši nav un nebūs vairs. Iespējams, šāds ievads nekrologam nepiedien, bet šoreiz ar aizgājēju "paveicies" – tas ir pats Ozijs Osborns, kurš septiņdesmit sešu gadu vecumā devas prom 22. jūlijā. Mūžīgais Tumsas princis, kurš tā arī nekļuva par karali. Rokmūzikas vēsturē pelnīti par vienu no nozīmīgākajām uzskatītās rokgrupas Black Sabbath dziedātājs un seja. Gan jau viņam šāds ievads ies pie sirds – varbūt pat atsūtīs sveicienu? Piemēram, eleganti nospokosies kaut kur aiz loga ar sev vien raksturīgo smiekliņu – gluži kā pieaugšanu tā arī nesagaidījis vai savā izklaidībā garām palaidis mūžīgais bērns.
KARAĻA RAUDZES PRINCIS
Par Tumsas princi (Prince of Darkness – arī 2005. gadā izdots solo ierakstu apkopojums) Oziju Osbornu šajās dienās dēvē tik bieži un mīļi, ka no tā vairs neatkauties pat ar uguni. Acīmredzot viņš tā arī nekad pa īstam nepieauga, lai tiktu vismaz neoficiāli kronēts par kāda žanra karali, tēvu vai vectēvu... Lūk, piemēram, Igiju Popu un Petiju Smitu jau sen sauc par pankroka vecmāmiņu un vectētiņu, bet Maiklu Džeksonu un Madonnu – par popa karali un karalieni, kā jau pie pieaugušajiem. Ozijam toties bija milzīgs, karaļa tronim līdzīgs krēsls, kurā roka klasiķis pēdējoreiz parādījās uz skatuves grandiozajā atvadu koncertā Back to the Beginning 5. jūlija Birmingemā. Koncertā savāktie 140 miljonu mārciņu ziedojumi jau novirzīti labdarībai – divām Birmingemas bērnu slimnīcām un Osbornam pašam 2019. gadā diagnosticētās Pārkinsona slimības izpētei. Pašlaik spriež par to, vai pieņemt fanu visai pamatoto priekšlikumu Birmingemas lidostu nosaukt Ozija Osborna – nozīmīgākā no šīs pilsētas nākušā mūziķa – vārdā. Būtu pelnīti, un ne viens vien uz lidostu ar šādu vārdu gribētu kādreiz aizlidot.
"Es mirstu. Un nav vairs vajadzīgi ārsti, kas man un citiem par to pavēstītu, jo tagad to jau jūtu pats…" tā Ozijs uzrunāja pasauli sociālajā tīklā Facebook neilgi pirms pēdējā koncerta. Tas nebija ne sauciens pēc palīdzības, ne arī paša pieredzē balstīts draudzīgs brīdinājums, ka rokenrola dzīvesveids mēdz atstāt sekas, tostarp šādas... Ozijs ir aizvadījis bagātu mūžu, par ko noteikti vēl rakstīs grāmatas, uzņems filmas, bet varbūt – kas zina –, nemanāmi aizritot vēl kādai virtuālo tehnoloģiju attīstības piecgadei, katrs par noteiktu samaksu varēs izmēģināt uz savas ādas Ozija virtuālo ikdienas dzīvi no A līdz Z tik ilgi, cik vien vēlēsies? Uz to es pieteikšos!
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 1. - 7. augustanumurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!