Man vecums ir tikai pasē rakstīts, kādā sarunas brīdī Nacionālā teātra aktieris Kaspars Zvīgulis (1981) atzīstas, ka jūtoties daudz jaunāks. Arī e-teātra tiešsaistes projektam Baltais kubs viņš ir piedāvājis izmantot savu jaunības grāmatu – Duglasa Koplenda 90. gadu kulta romānu X paaudze, kura varoņiem aktuāla ir divdesmitgadnieku krīze. Temperaments, radošs nemiers, apbrīnojama plastika un fascinējošs balss tembrs ir tie Zvīguļa trumpji, kas minēti Nacionālā teātra mājaslapā. Viņš pats te piebilstu, ka vairs tā neģorgājas kā agrāk nedz attiecībā uz savu aktiera tehniku, nedz arī nespēdams atteikt nevienu darbu un tagad dara tikai to, ko pats vēlas, un ir par "godīgu rokenrolu" uz skatuves. "Vairs" ir laiks pēc tiem četriem gadiem, kuros Zvīgulis bija prom no teātra, tai skaitā diviem Spānijā nodzīvotiem. Tie viņam devuši brīvību un apziņu, ko viņš grib teātrī.
Projektā Baltais kubs režisori Ināra Slucka un Valters Sīlis kopā ar aktieriem Kasparu Zvīguli, Līgu Zeļģi, Jāni Āmani, Arturu Krūzkopu, Madaru Botmani piecas ceturtdienas, sākot no 28. maija, piedāvā piecus stāstus šim ciklam īpaši veidotā, baltā kuba principu iemiesojošā telpā. Trīs projekta stāsti – Endrjū iepazīstina ar saviem jaunajiem draugiem, Klēra – par savu dīvaino ģimenīti un Endrjū – beidzot par sevi pašu – ir pēc X paaudzes motīviem. Projektā plānoti arī divi režisora Valtera Sīļa veidoti stāsti: Artūra Dīča jaundarbs Mīlestība pandēmijas laikā, kurā spēlēs Arturs Krūzkops, un Vizmas Belševicas Baltā sieva, ko iemiesos Madara Botmane. Sarunas sākumā cerēju no Kaspara Zvīguļa dzirdēt vaimanas, cik briesmīgs šis karantīnas laiks ir bijis teātriem, bet nekā…
Vai tu atceries savas izjūtas tajā brīdī, kad uzzināji, ka teātri taisīs ciet?
(Pauze.) Nu jā, atceros. Man tas likās likumsakarīgi. Tā tam ir jābūt.
Bet no aktiera viedokļa?
Es tā nedalu šīs lietas. Ir loģiskas lietas, kas ir jādara bez jautājumiem, vai tas tev patīk vai ne. Līdz ar to man nav nekādu sajūtu šajā sakarā.
Vai tā tomēr nav drausmīga sajūta aktierim?
Ja tu sēdi un neko nedari, tad ir.
Ko tad aktieris var darīt, ja teātris ciet?
Protams, var darīt.
Bet vai tas, ko šobrīd var darīt, ir teātris?
Tas nav tāds teātris. Teātris šobrīd ir slēgts, par to varam nerunāt. Ir jādomā tajās iespējās, kādās dzīvojam šobrīd.
Vai ir kādas prognozes, kad teātri atkal vērsies vaļā?
Cik zinu, reālās prognozes ir: kad būs vakcīna. Kad atļaus visiem sēdēt čupās. Nu, tagad jau taisa izrādes 25 cilvēkiem, bet tādas arī pirms tam taisīja. Nacionālajā teātrī tādas līdz šim netika taisītas, bet varbūt tagad taisīs.
Protams, pandēmija – tas ir traģiski. Bet ir tā, kā ir, un jāmācās dzīvot.
Kā tas teātri ietekmēs?
Domāju, tikai pozitīvi. Teātris sameklēs jaunas formas, mēs apgūsim interneta vidi piecreiz jaudīgāk, nekā tam bija iespējams veltīt laiku pirms tam. Apgūsim jaunas platformas un iespējas, bet tas nenozīmē, ka vecais ir beidzies.
Bet tajās jaunajās platformās nav dzīvā skatītāja. Vai tev kā aktierim skatītājs nav svarīgs?
Protams, ir svarīgs. Teātris nepastāv bez skatītāja. Bet skatītājs ir! Mēs par to jau pārliecinājāmies Baltā kuba pirmizrādē.
Tā taču arī ir virtuāla izrāde.
Tik un tā! Mums bija ļoti jauka sajūta – mēs ar skatītājiem pēc tam aprunājāmies tiešsaistē, kur varēja pieslēgties neskaitāmi daudz cilvēku. Materiāls, manuprāt, izdevās lieliski. Mēs jau to iepriekš nezinājām, mums primārais bija izdarīt un pārbaudīt, kas tas tāds vispār ir.
Nu bet tajā brīdī, kad tu spēlē virtuālajā izrādē, tu taču skatītāju nejūti.
Jā, nejūtu, bet zinu, ko viņam gribu aktieriski pateikt. Jā, tas bija citādi, bet darīju to pašu, ko daru uz skatuves.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 5. jūnija.- 11. jūnija numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!
xio