BMX riteņbraukšana bijusi starp neatkarīgās Latvijas olimpisko panākumu simboliem. Māris Štrombergs uz sava mazā ritenīša atvedis divas no trim vasaras olimpiskajās spēlēs izcīnītajām zelta godalgām, un viņa vārdabrāļa televīzijas komentētāja Māra Rīmeņa sajūsmas saucieni pēc triumfa Pekinā un Londonā jau iegājušies sporta līdzjutēju folklorā. Diemžēl profesionālais sports ir nežēlīgs, un Latvijas BMX riteņbraucēji pārliecinājās, ka ar darbu un entuziasmu vien pasaules elitē noturēties ir teju neiespējami, kad Eiropas un pasaules lielvalstis tajā sāk ieguldīt arvien lielākusresursus.
"Jāatzīst, ka esam necils sporta veids. BMX neviens nevarēs nopelnīt tādu naudu kā basketbolā vai hokejā, kuros grozās entie miljoni un iesaistītie cilvēki gūst kaut kādu labumu," Ivo Lakučs jau pirms vairākiem gadiem intervijā laikrakstam Diena atzina, ka nelielajai BMX sabiedrībai nav tādu sviru, lai piesaistītu vērienīgu valsts vai privāto uzņēmēju atbalstu, tomēr ar neatlaidību, spītību un darba sparu jācenšas nostiprināt sporta veida pamatus, lai būtu iemesls runāt par iespējamiem panākumiem arī nākotnē.
Moderna, bet ilgi nākusi
Viens no attīstības stūrakmeņiem katrā sporta veidā ir pienācīgas treniņu un sacensību bāzes esamība. Par pasaules līmeņa trases nepieciešamību Latvijas BMX saime signalizēja jau pirms 2012. gada Londonas olimpiskajām spēlēm. Šķita, ka Māra Štromberga triumfs Lielbritānijas galvaspilsētā un pasaulē – vienīgā divkārtējā BMX olimpiskā čempiona gods – kļūs par nepieciešamo katalizatoru, lai vērienīgo projektu beidzot īstenotu, tomēr finansiālie atbalstītāji nebūt nestājās rindā un projekts uz vairākiem gadiem iestrēga. Sākotnējā projekta īstenošanu aizkavēja tēmēšana, iespējams, pārāk augstu.
"Projekts sanāca pārāk dārgs. Kaut arī trase bija plānota tikai pa pusei apjumta, tā summa bija nereāla. Nācās pārdomāt un pārtaisīt projektu, kas prasīja ilgu laiku," toreiz skaidroja Lakučs. Jau krietni vēlāk sarunā ar Dienu treneris atzina, ka lietas uz priekšu virzās ārkārtīgi gausi: "Diemžēl jau piecus gadus to [trasi] muļļājam un tāpēc jau reāli atpaliekam no konkurentiem. Teikšu, kā ir, – tas ir darbs, kuru mums pēc Londonas neizdevās paveikt, un par to samaksājām ar mazāku dalībnieku skaitu nākamajās olimpiskajās spēlēs. Ja pēc Londonas par tālāko darba ritmu teicu, ka mums vajadzētu savu trasi, savu infrastruktūru, tad šoreiz ir jāsaka skarbāk.
Ja mums nebūs augsta līmeņa trases un Pasaules kausa posma, iespējams, būsim uz robežas, lai uz olimpiādi neaizbrauktu vispār."
Viņa teiktais šobrīd apliecinās arī Latvijas komandā. Pekinā un Londonā Latvijas izlase startēja pilnā triju vīru sastāvā, 2016. gadā uz Rio aizbrauca vairs tikai divi mūsu BMX riteņbraucēji, bet pirms nākamās vasaras olimpiskajām spēlēm Tokijā būs krietni jāpacīnās, lai aizbrauktu kaut viens dalībnieks.
"Pēc Pekinas mums nebija iedarbinātas programmas, kurās mēs domātu par attīstību. Internātu izveidojām mazliet par vēlu, darbu ar bērniem sākām vēlāk un to turpmāk arī jutīsim. Mums augstā līmenī ir tikai pāris braucēju. Ja viņiem nepalīdzēsim visiem spēkiem, varam vispār izkrist no aprites," jau uzreiz pēc Riodežaneiro spēlēm brīdināja Lakučs.
Arī Latvijas Riteņbraukšanas federācijas prezidents Igo Japiņš uzsvēra trases nozīmi augstvērtīgu treniņu un nozīmīgu sacensību rīkošanai: "Latvijā klimatiskie apstākļi neļauj trenēties āra trasēs visa gada garumā. Šī iemesla dēļ mūsu braucēji visaugstāko līmeni sasniedz vēlāk, kas BMX sportā ir liela problēma, jo šeit divdesmit četros gados sportisti tiek pieskaitīti pieredzējušajiem. Svarīgi ir arī tas, lai mēs varētu uzņemt nozīmīgas sacensības, jo tās uztur interesi par sporta veidu. Ja visu laiku ir jābrauc ārpus valsts, paliekam par tādiem televīzijas sportistiem. To jau Latvijā varam novērot – normāli rezultāti ir tajos sporta veidos, kuros ir kārtīga treniņbāze!"
Pagājušajā nedēļā ar Latvijas čempionātu ilgi gaidītā trase beidzot tika atklāta, lai gan arī tas notika krietni pēc vēl agrā pavasarī plānotajiem termiņiem. Mājinieku priekšrocības gaidāmajā Eiropas čempionātā būs nosacītas, jo oficiāli treniņi bija iespējami tikai pāris nedēļu garumā.
"Trasi vajadzēja uzbūvēt agrāk, bet – kā ir, tā ir. Laiku jau atpakaļ nevar pagriezt," bažīgs par izredzēm ar trases palīdzību atgūt iekavēto šajās dienās ir Lakučs. "Bija grūti, bet tas projekts jau arī bija sarežģīts." Par vienu gan treneris ir gandarīts. Lai kā būtu ar iekļaušanos plānotajos termiņos, trase uzbūvēta tieši tāda, kā iecerēta. Valmierā tapis viens no vismodernākajiem BMX līkločiem ar unikālu starta kalnu un smalku drenāžas sistēmu, kas to padarīs pieejamu sportistiem jau drīz pēc lietus. Pirmais nopietnais eksāmens tai bija jau pirms Latvijas čempionāta, kad visu nakti pamatīgi gāzis lietus, tomēr jau pāris stundu vēlāk trase bijusi gatava braukšanai. "Pat nāca puteklis uz augšu un šķita, ka jāsāk laistīt atkal," smejoties noteic Lakučs.
Pilnai laimei pietrūkst tikai jumta, tomēr šo daļu no trases projekta lielo izmaksu dēļ nācies svītrot jau tā sākuma stadijā. "Apjumta trase ievērojami pagarinātu laikposmu, kurā varam gatavoties sezonai šeit, uz vietas Latvijā," viena no Latvijas izlases līderēm Vineta Pētersone ar nožēlu konstatēja, ka arī turpmāk vadošajiem sportistiem liela daļa pirmssezonas darba būs jāveic prom no mājām, siltākos un sausākos apstākļos, jo pie mums pieejamās telpu trases ir pārāk mazas un vienkāršas, lai ziemā pienācīgi sagatavotos Eiropas un pasaules līmeņa izaicinājumiem.
Valmieras BMX trasi rotā divkārtējā olimpiskā čempiona Māra Štromberga milzu siluets, un tai piešķirts leģendārā BMX riteņbraucēja vārds. "Es uzskatu, ka tas ir viens no vissvarīgākajiem šīs trases elementiem. Mēs spējam atrādīt, kas ir olimpiskais čempions. Tas ir iedvesmas avots, kas ir jānovērtē un ar ko ir jālepojas. Mēs kļūsim mazliet mērķtiecīgāki, spēsim savus sapņus stādīt augstāk. Man šķiet, ka tā mums šobrīd trūkst, jo šeit kaplējam cits citu, bet trūkst tās kopējās vīzijas, ko mēs patiešām varam paveikt. Šī trase nav piemineklis, bet tā simbolizē visu mūsu sūro darbu rezultātu," Lakučs cer, ka radītajos apstākļos Latvijas BMX saime sagaidīs Štromberga čempiona tradīciju turpinātāju, kurš vēlas sevi redzēt visaugstākajā līmenī un, galvenais, spēs darīt visu, lai to sasniegtu.
Nav līdzekļu, nav komandas
Trases atklāšanā savā uzrunā Māris Štrombergs īpaši izcēla apkārtējo cilvēku ieguldījumu, lai viņš varētu aizsniegties līdz olimpiskajiem augstumiem. "Spēks ir komandā. Nav svarīgi, tas ir individuālais vai komandas sporta veids, bet bez laba kolektīva un komandas atbalsta viens neesi spējīgs neko izdarīt. Pat ja kādreiz vienam pašam izdodas ko sasniegt, nevar bez apkārtējo atbalsta noturēties tai virsotnē," vēlāk sarunā ar portālu Sportacentrs.com skaidroja Štrombergs.
Viņš ar nožēlu atzina, ka viņa laikā izveidotā vienotā dūre vairs nav tik spēcīga un komanda ir pašķīdusi, ko apstiprina arī pašreizējie tās līderi, kas teju katrs gatavojas sava trenera vadībā.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 12. - 18. jūlija numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!
nožēlojami