Žoržs Siksna: Tagad valda nežēlīgais kapitālisms

Žoržs ir džentlmenis, un laikam jau tāds būs vienmēr.Fragments no intervijas:**Visu mūžu esat bijis optimists un daudz strādājis. Vai šobrīd viss turpinās kā agrāk?Jā, un labi, ka ir darbs. Ja cilvēkam tā nav, viss optimisms noplok.Esat daudz dziedājis par mīlestību, arī pašlaik uzstājaties grupā Trīs mīlas musketieri. Ko dzīvē jums pašam mīlestība devusi un kādu mieru laupījusi?Mīlestība man daudz palīdzējusi, stutējusi un devusi optimismu. Šīm jūtām visu mūžu esmu sekojis. Cilvēkam visu laiku jābūt iemīlēšanās stāvoklī, un māksliniekiem jo sevišķi. Tagad modē ir jūtu aprēķins, bet tas neko nedod. Jūtām jābūt patiesām, tad tās dara bagātu dzīvi gan privāti, gan uz skatuves.Viena no jūsu repertuāra populārākajām dziesmām ir Muļķe sirds. Vai jūsu sirds ir tieši tāda?Laikam jā. Naiva. Ir jau muļķe, tikai ar gadiem ieguvusi mazliet pieredzes. Tagad esmu spiests sekot savai sirdij līdz mūža galam.Vai medicīniskā nozīmē?Jā, tikmēr par viņu dziedāju, kamēr piedziedāju. Turpmāk jādzīvo pareizāk.Veselības problēmām bija savi iemesli? Vienmēr bijāt ļoti kārtīgs...Tā no malas varbūt izskatījās. Tik kārtīgs nemaz nebiju.Vai tad bijāt bohēmists?Pārmērīgi alkoholu neesmu lietojis, narkotikas arī ne. Bet labas lietas man garšo, vēl tagad neatsakos, ja ir iespēja. Kādreiz dzēru tikai konjaku, bet tagad — šņabi. Labu un mazās devās, bet par kvalitāti liecina cena bārā. Atzīstu, piemēram, krievu Beluga un franču Grey goose.Ikviena dziedātāja veiksmi nosaka divi faktori — repertuārs un iespēja iziet tautā. Kā jūs risināt šos uzdevumus?Vēl trāpīju laikā, kad bija godīga iespēja iziet tautā un tā nebija atkarīga no naudas, tā sakot, bez vecāku vai draugu maka. Vajadzēja tikai sevi profesionāli turēt labā formā. Tagad ir nežēlīgais kapitālisms, kurā spēles noteikumi ir pavisam citi — bez līdzekļiem neko nevar iesākt. Man savulaik pietika ar labiem skolotājiem, piemēram, vokālu pasniedza Leonīds Zahodņiks, kurš mani iepazīstināja ar Raimondu Paulu, savukārt Maestro man uzrakstīja skaistas dziesmas. Tā bija veiksme. Izturēju konkursu un kļuvu par Latvijas Radio štata dziedātāju. Toreiz mani kolēģi bija Ingus Pētersons, Imants Vanzovičs, Mirdza Zīvere, Aija Kukule, Olga Pīrāga. Tagad visiem dziedātājiem pašiem jāmeklē līdzekļi, lai labs komponists viņiem uzrakstītu repertuāru, pēc tam — lai varētu to studijā ierakstīt un labākā gadījumā uzņemtu arī klipu. Tas ir ļoti dārgs prieks. Summas ir aptuveni tik lielas, ka jāizšķiras: pirkt mašīnu, remontēt dzīvokli vai papildināt repertuāru ar jaunu dziesmu. Cik būtiska jums pašam ir dziedāšana — vai tas ir pats svarīgākais, kas piešķir visam jēgu?Tā ir mana profesija, kas sniedz iespēju daudz ceļot un redzēt. Diez vai es būtu apbraucis visu Latviju, ja nestrādātu šajā profesijā. Šis darbs man dāvājis iespēju satikt bezgala daudz interesantu cilvēku. Turklāt tas viss noticis, neiztērējot naudu, gluži pretēji — maksāja man. Profesionāli pavāri parasti izvairās no ēdiena gatavošanas mājās. Vai jūs ārpus skatuves mēdzat dziedāt?**Nē, tāds vajadzības nav bijis, ja nu vienīgi treniņa dēļ. Padomju laikā, kad tikām aicināti uzstāties kolhozos, vienmēr tie, kuri klāja galdus, lūdza: "Mēs nepaspējām uz koncertu, vai nevarat mums kaut ko uzdziedāt?" Tad vienmēr kaut ko nodziedājām.Visu interviju ar Žoržu Siksnu lasiet žurnāla Sestdiena 17.aprīļa numurā!