ALFAS ★★★★★ REŽISORS VALTERS SĪLIS Dirty Deal Teatro
Kāpēc 13. decembra SestDienas numurā, kad līdz Ziemassvētkiem palicis nedaudz vairāk par nedēļu un teātri jau ir sākuši pulcināt uz tradicionālajiem Ziemassvētku koncertiem un izrādēm, kad ar emocionālu programmu atklāta atjaunotā Parīzes Dievmātes katedrāle kā apliecinājums cilvēka būtībai – celt nevis graut –, vēlreiz būtu jāatgādina par izrādi Alfas, kas savā tematikā ir skarbāka par skarbu, bet formas ziņā kā mākslas fakts – patiesi svētki? Ne tāpēc, ka es kā Grinčs grasītos nozagt Ziemassvētkus. Bet tāpēc, ka šī ir retā izrāde, kuru tiešām gribas ieteikt kā unikālu – savdabīgu un oriģinālu, un pilnībā pārliecinoši īstenotu.
Domājot par biļetēm kā dāvanu zem eglītes, gan neesiet pārāk ekstravaganti un apdomājiet kārtīgi, kam tā pasniedzama, lai dāvana sasniegtu īsto adresātu. Lauku krustmāte, kura pieradusi pie smuka, nesatraucoša teātra ar pilnu šāda apmeklējuma komplektu – svētku drēbēm, kafejnīcu un laimīgām vai vismaz uzmundrinošām beigām –, jūsu, t. i., Ziemassvētku vecīša, žestu ar Alfu biļeti varētu arī nesaprast. Lai priecātos par šo dāvanu, būtu vēlama zināma estētiska pieredze un nesentimentāls skats uz dzīvi.
Režisors Valters Sīlis ar komandu, kas savā monolītajā enerģijā ir kā kulakā savilkta dūre, ir savā elementā, lai pārgalvīgi oriģinālā formā uzrādītu skaudru, brutālu realitāti, precīzu publicistisku komentāru apvienojot ar sirreāli maigu tēlainību, kā, piemēram, ainā, kurā noslepkavotais policists redz savā nāves vietā sniegā noliktās svecītes...
Sīļa un komponista Edgara Raginska būtībā kameropera ir veidota, iedvesmojoties no notikumiem Jēkabpilī 2011. gada janvārī, kad četri policisti un viena civilpersona veica bruņotu laupīšanu spēļu zālē, kam sekoja bēgšana un apšaude aizturēšanas brīdī Daugavmalā. Tās sekas bija traģiskas: dienesta pienākumus pildot un mēģinot aizturēt laupītājus, gāja bojā policists.
"Šie vairāk nekā 10 gadus senie notikumi varētu šķist tāla pagātne, taču joprojām iespējams uzdot šos jautājumus – kā mēs kā sabiedrība saprotam vārdus "izlēmība", "spēks", "vīrišķība" un "varonība". "Teātra uzdevums ir nedistancēties no dažādiem cilvēkiem, pamanīt, nevis nosodīt un uz skatuves parādīt arī to, kas sabiedrībā ir neglīts, ļaujot katram asociēties ar tām rakstura īpašībām, kas ir nevēlamas vai nosodāmas," intervijā LR3 Klasika pirms kāda laika teica režisors.
Alfas ir asa, sinkopēta izrāde, kas suģestē ar savu ansambliskumu – Aleksandrs Bricis, Artis Drozdovs, Mārtiņš Gūtmanis, Emīls Kivlenieks, Armands Siliņš-Bergmanis darbojas kā uzvilkta atspere. Rūgti noskatīties, kā šie dabas iecerē foršie džeki stūrgalvīgā mērķtiecībā virzās uz savu vienas dienas sapnīti – "rīt tu būsi bagāts". Kā veserītis galvā zvana un apmāj frāze "kāpēc citam pacelties ne tev?" (Jāņa Baloža teksti). Savā ziņā Alfas formas un satura kontrastā atgādina Larsa fon Trīra filmu Dejotāja tumsā. Pussekundi norīsties īsos apmulsuma smieklos par prozaisko tekstu majestātisko pasniegumu, izdziedot kebaba ēšanu benzīntankā vai sarunu par moča motoru, bet ansamblis pārliecina, ka nekas nevar būt dabiskāk. Turklāt Sīlis nebūtu Sīlis, ja viņš paliktu tikai pie 2011. gada Jēkabpilī. Stāsts, ko stāsta Alfas, nav vecas avīžu ziņas. Tas nav vēl beidzies. Snieg sniegs, savas svecītes uz zemes, nevis eglītē redz arī Jēkabpils apkārtnē 2023. gadā noslepkavotā sieviete...
TEĀTRIS
IESAKA UNDĪNE ADAMAITE
ARKĀDIJA ★★★★★
REŽISORS ALVIS HERMANIS
JAUNAIS RĪGAS TEĀTRIS
Izrādās, otrreiz upē iekāpt var, ja ne tajā pašā vietā, tad gabaliņu tālāk, turklāt to izdarīt skaisti un pārliecinoši, citējot, bet nekopējot. Gandarījums vērot, kā Toma Stoparda žilbinošā luga atraisa arī jauno aktieru individuālo varēšanu. Piecu stundu nav gana, lai šūpotos intelektuālos svētkos. Sajūta, ka vari lidot, jo tavā galvā pēkšņi ir viss – gan fizika, gan dzeja, gan skaistākie ainavu parki. Visa dzīves kaislība vienuviet.
GADALAIKI. FAUX PAS ★★★
AUTORS UN REŽISORS ANDREJS JAROVOJS; LĪDZAUTORE UN KUSTĪBU MĀKSLINIECE KRISTĪNE BRĪNIŅA.
ĢERTRŪDES IELAS TEĀTRIS
Pirmās rindās sēdošos apņem humpalu drēbju kalnu specifiskais smārds. Dārd Vivaldi Gadalaiki. Ekotēma reizēm šķiet kā jaunā konjunktūra, kas rada arī daudz virspusēju darbu, bet šī performance komentārs uzrunā ar veidotāju personīgi godīgo ieinteresētību un jaunās dejotāju paaudzes iekšējo maigumu rūpēs citam par citu un planētu. Nedaudz traucē sākotnējā didaktika.
MEŽA GULBJI
REŽISORS KLĀVS MELLIS
DAILES TEĀTRIS
Stāstu par ģimenes saliedēšanos, lai glābtu kādu savējo, nekad nevar būt par daudz. Vēl viena atgriešanās pie senām, pārbaudītām vērtībām. Autori – Māra Zālīte un komponists Raimonds Pauls – pirmizrādes bildēs izskatījās starojoši priecīgi. Laiks izrāžu nākamajā blokā jau jaunajā gadā pārbaudīt, kā jums ģeldē režisora Klāva Meļļa un scenogrāfu grupas Grāfienes svaigais un "mēreni kičīgais" (Valda Čakare) skats. Es iešu.