Vai Ukrainas tranzīta noriets?

Gāze un nafta

Liela uzmanība ir piesaistīta gāzesvadu Turku straume un Ziemeļu straume 2 būvniecībai, tie attiecīgi pa Melno jūru un Baltijas jūru tieši savienos Krieviju ar Turciju un Vāciju, ļaujot pēdējai atteikties no lielākās daļas gāzes tranzīta caur Ukrainu, atstājot šim ceļam vien rezerves maršruta statusu. 2017. gadā pa Ukrainas gāzesvadu sistēmu tika eksportēti gandrīz 94 miljardi kubikmetru gāzes, bet pēc 2019. gada šie apjomi, kā paziņojis Gazprom, samazināsies līdz 10–15 miljardiem kubikmetru gadā, un arī tad ar nosacījumu, ka tranzīts būs "ekonomiski pamatots", kā arī tad, ja tiks panāks pieņemams izlīgums starptautiskajā tiesvedībā starp Gazprom un Ukrainas Naftogaz.

Daudzi eksperti gan uzskata, ka reālais gāzes tranzīta apjoms saglabāsies aptuveni 30–40 miljardu kubikmetru gadā apmērā. Pirmkārt, tāpēc ka gan Turku straumes otrās kārtas, gan Ziemeļu straumes 2 būvniecība nerit tik gludi, kā iecerēts, otrkārt, tāpēc ka abu gāzesvadu pretiniekiem ir virkne iespēju nepieļaut maksimālo jaudu izmantošanu. Taču pat šajā variantā Ukrainas ieņēmumi no gāzes tranzīta samazināsies no līdzšinējiem trim līdz – pats lielākais – 1,5 miljardiem ASV dolāru gadā, bet sliktākajā gadījumā ir gaidāma ieņēmumu krišanās par diviem un vairāk miljardiem dolāru gadā, neskaitot netiešos zaudējumus. Politisku iemeslu dēļ iespējas panākt kompromisus arī ir ļoti ierobežotas, lai gan optimismu vieš Eiropas Savienības starpniecības mēģinājumi un Ukrainā gaidāmās Valsts prezidenta vēlēšanas, pēc kurām varētu samazināties politiskā spriedze.

Jāņem gan vērā, ka Ukrainas gāzes cauruļvadu sistēmas funkcionēšanas tālākai nodrošināšanai ir nepieciešamas investīcijas vismaz 6–7 miljardu dolāru apmērā, bet šādu līdzekļu Kijevai nav.

Pesimistiskākajā variantā Ukrainas gāzes tranzīta nozari gaida līdzīgs liktenis kā naftas tranzītu. Krievijā īstenotie projekti naftas eksporta novirzīšanai uz savām ostām ir noveduši pie tā, ka kopš 2016. gada Maskavai vairs nav nepieciešamības pēc Ukrainas tranzīta jaudām. Rezultātā no kādreizējiem 67 miljoniem tonnu gadā 2017. gadā naftas tranzīts caur Ukrainas teritoriju bija noslīdējis līdz nedaudz vairāk par 13,9 miljoniem tonnu. Lai arī pērn tika piedzīvots tranzīta pieaugums par 0,8%, Krievijas naftas tranzīts turpināja sarukt, un pieaugumu nodrošināja Baltkrievijas eksperimentālie centieni caur Odesu importēt naftu no Irānas, Saūda Arābijas un Venecuēlas, kas kopumā ir atzīti par neperspektīviem. Dramatiski ir samazinājies arī naftas produktu tranzīts caur Ukrainu, turklāt pārliecinošu vairākumu šī tranzīta veido Polijas un Lietuvas piegādes Moldovai. Arī Krievija Ukrainas atlikušo cauruļvadu sistēmu izmanto tikai naftas produktu piegādēm Moldovai.