Kad izejat no Upsālas dzelzceļa stacijas, skatam paveras velosipēdi – daudzi desmiti, sarindojušies laukumā netālu no sliedēm. "Ainava, kas iepriecinātu manus kolēģus – velobraukšanas fanus," es tobrīd nodomāju. Vēlāk pārliecinos, ka velobraucēji Upsālā sastopami visur – gan pie universitātes ēkām, gan pie modernā Koncertu un kongresa centra, gan pie lielveikaliem, gan vecpilsētā, gan nomaļos dzīvojamos rajonos. Ar divriteņiem pārvietojas ne tikai jaunieši, bet arī lietišķi tērpušies biroju darbinieki un mākslinieciska izskata dāmas ar ziediem un suņiem bagāžai paredzētajos velosipēdu groziņos.
Velobraukšanas popularitāti veicina gandrīz fanātiska vēlme ievērot videi draudzīgu dzīvesstilu un pilsētas ģeogrāfiskais raksturs. Ceturtā lielākā Zviedrijas pilsēta izaugusi Fīrisonas upes krastos uz vairākiem pakalniem, un daudzi no tās rajoniem, arī vēsturiskais centrs, ir piemērotāki braukšanai ar velosipēdu nekā ar automašīnu.
Daudzveidīgā māksla pilī
Upsālas Mākslas muzejs iekārtots ēkā, kas ir labi pamanāma no liela attāluma, – Upsālas pilī pakalna galā. Celtnē, kuras vēsture sniedzas līdz XVI gadsimta vidum, mīt ne tikai muzejs, bet arī vietējās pašvaldības struktūras. Šeit valda Zviedrijas muzejiem raksturīgā askētiski stilīgā atmosfēra, kas jau ar pirmajiem soļiem liek saprast, ka šādas kultūras iestādes apmeklējums prasa gan intelektuālu koncentrēšanos, gan emocionālu ieinteresētību.
Zinātne, saziņa un eksistenciālisms – šīs trīs prioritātes akcentē muzejā aplūkojamā izstāde Kolekcija transformācijas procesā, kas gan ir visai aptuvens zviedru nosaukuma Samling i förvandling tulkojuma variants. Ekspozīcijā iekļauti darbi no muzeja krājuma. Kā pamattēma definēta jēdzienu Makro un Mikro dažādība un vienlaikus simbioze, izstāde vēsta par indivīda idejas niecīgo mērogu, salīdzinot ar globāliem procesiem, un mudina domāt par to, ka viena cilvēka ideja var transformēt pasauli, viens zinātniskais atklājums spēj būtiski mainīt daudzu cilvēku priekšstatus un dzīvi. Turklāt iepriekš nav iespējams pateikt, kuras būs tās mikrolīmeņa atziņas, kas kļūs nozīmīgas arī makrolīmenī.
Izstādē aplūkojami vairāk nekā četrdesmit autoru darbi, kuru vidū ir gan XIX gadsimta nogalē, gan XX gadsimta dažādās desmitgadēs, gan pavisam nesen – XXI gadsimtā – radīts veikums. Mākslinieciskie izteiksmes līdzekļi, stili un veidi, kādos autori uzrunā izstādes apmeklētājus, ir ārkārtīgi atšķirīgi. Vienojošais aspekts ir atgādinājums par apkārtējās pasaules mūžam mainīgo dabu, transformāciju un mudinājums domāt, ka bez plašākas ievērības atstāts sīkums nākotnē var kļūt par transformācijas procesa cēloni vai visspēcīgāko virzītāju.
Otra muzejā aplūkojamā izstāde nemet intelektuālu izaicinājumu, bet vienkārši piedāvā vizuālu baudījumu. Tropicana, Palma un citas sērijas (zviedru valodā – Tropicana, Palma och andra serier) – tā nosaukta zviedru dizaineres Hjīrdisas Oldforsas (Hjördis Oldfors) darināto daudzveidīgu formu trauku izstāde, kurā īpašu vietu ieņem ekscentriskas vāzes un šķīvji. Te atklājas spēle ar dažādām ģeometriskajām figūrām. Melnās un baltās krāsas laukumi veido elegantu deju, abas kontrastējošās krāsas papildina viena otru. Pa vidu pavīd arī latviskajai gaumei tuvie zaļganpelēkie toņi. Hjīrdisas Oldforsas darbos vērojama vienkāršība, precizitāte, konsekvence, kā arī abstrakcijas elements, uzskata muzeja kuratore Anna Kristīne Fogelberga. Viņa izklāsta, ka līdz ar zviedrisko vidi dizainerei tuva bijusi spāniskā kultūrtelpa – XX gadsimta 60. gados Hjīrdisa Oldforsa pārcēlusies uz dzīvi Tenerifē.
Intelektuāļi diskutē par identitāti
Kā jau daudzos muzejos, arī Upsālas pilī neiztiek bez atgādinājuma par kultūrvēsturisko mantojumu, kas šajā gadījumā ir vietējās universitātes mākslas darbu klāsts. Viena no interesantākajām gleznām ļauj ieraudzīt XVII gadsimta Stokholmu.
Pretēji priekšstatam, ka pilī jābūt senlaicīgam interjeram, tāds muzeja zālēs nav ieraugāms, vienīgais izņēmums ir vēsturiskā pils kapela, kas atrodama pa vidu starp Upsālas Universitātes kolekcijas gleznām. Te redzamas izsmalcinātas skulptūras, kas atgādina par sakrālās tēlniecības sasniegumiem Zviedrijā XVI gadsimta beigās.
Muzeja darbinieces stāsta, ka tēma, kas patlaban nodarbina ne vienu vien inteliģences pārstāvi, saistīta ar identitāti un tās saglabāšanu globalizācijas laikmetā. Zviedru intelektuāļi diskusijās par šo jautājumu vairāk pievēršas katra cilvēka paša izvēlei ikdienā sekot globalizācijas tendencēm vai ne, nevis ārējo apstākļu uzspiestām situācijām. Svinēt vasaras saulgriežus atbilstoši zviedriskajām tradīcijām vai nesvinēt – katrs izvēlas pats.
Pieci miljoni grāmatu
No Mākslas muzeja nav tālu jāiet, lai nonāktu pie vienas no slavenākajām, ar Upsālas Universitāti saistītajām ēkām – Carolina Rediviva –, kas ir universitātes bibliotēkas mājvieta. Zviedriski askētiskā, gaišdzeltenā ēka būvēta XIX gadsimta pirmajā pusē, bet grāmatas universitātes bibliotēkā nonākušas arī krietni senāk.
Kaut internetā atrodamajās fotogrāfijās Carolina Rediviva bieži redzama studentu un mācībspēku ielenkumā, realitātē izrādās, ka pūļi ap to nedrūzmējas. Bibliotēkas krājumā esot aptuveni pieci miljoni grāmatu, un plauktu kopējais garums sasniedzot četrus kilometrus. Pārliecināties par to visiem bibliotēkas ciemiņiem nemaz nav iespējams, toties ieraudzīt Carolina Rediviva slavenāko grāmatu nav problēmu – tā dēvētā Sudraba Bībele, kas tapusi sestajā gadsimtā un izpelnījusies UNESCO uzmanību, ir ērti atrodama un apskatāma.
Savukārt Upsālas Universitātes stāsts vispamatīgāk atklājas muzejā, kas mīt ēkā Gustavianum. Māja nosaukta Zviedrijas karaļa Gustava II Ādolfa vārdā un atgādina, ka viņš ap 1620. gadu universitātei uzdāvinājis vairākus namus. Universitātes vēsture sniedzas krietni senākā pagātnē – līdz 1477. gadam, un pārsteidzoši ir tas, ka 538 gados šī izglītības iestāde saglabājusi prestižākās Zviedrijas augstskolas slavu un spējusi iet līdzi laikam.
Pie Gustavianum sastaptie studenti teic, ka jēdzieni "mūsdienīgs" un "moderns" precīzi raksturo gan studiju procesu, gan studiju programmu saturu. Gadsimtiem senā universitāte neesot konservatīva. Jauniešu teiktais atsauc atmiņā savulaik Rīgā Ziemeļu Ministru padomes biroja pasākumos dzirdēto frāzi, ka Zviedriju raksturo divi "T" – tehnoloģijas un tolerance. Saistībā ar universitāti tolerance nozīmē neiekapsulēšanos rutīnā un nevēršanos pret jaunām tendencēm. Savukārt modernās tehnoloģijas, tāpat kā velosipēdi, Upsālā ir visur. Vidējās paaudzes upsalieši ar portatīvajiem datoriem redzami pie galdiņiem kafejnīcās, jaunieši ar planšetdatoriem sēž parkos uz soliņiem, kāpnēm un strūklaku apmalēm.
Zaļojošās piramīdas
Paralēli muzejiem un mūsdienu tehnoloģijām vēl viens svarīgs vaibsts Upsālas sejā ir saistīts ar dabas klātbūtni pilsētvidē. Ieguldījumu ar universitāti saistītā Botāniskā dārza veidošanā XVIII gadsimtā devis starptautiski pazīstamais zviedru botāniķis Karls Linnejs. Patlaban Botāniskajam dārzam, kas atrodas kaimiņos mākslas muzejam, ir gan izglītojošs, gan relaksējošs raksturs.
Botāniskā dārza centrā dominē iespaidīgām kolonnām dekorēta Oranžērija, kuras apmeklējums gan norit nevis loģiski racionālajā Ziemeļvalstu, bet poētiski maģiskajā Dienvideiropas stilā. Oranžērijas centrālās durvis ir ciet, bet šaurās sānu durvis izrādās atvērtas, naudu par ieejas biļeti neviens neiekasē, un es līdz ar citiem apmeklētājiem savas zviedru kronu banknotes vienkārši atstāju uz tuvākā galdiņa blakus reklāmas bukletu kaudzītei. Oranžērijā izvietotie mākslas darbi liek domāt, ka te aplūkojama izstāde, bet precīza izklāsta par autoriem un izstādes ideju nav. Toties ir iespaidīgas palmas un citi dienvidnieciski eksotiski augi. Valda klusums, un visaptveroša ir izjūta, ka laiks te apstājies starp Karla Linneja laikmetu un mūsdienām. Kopumā rodas iespaids, ka Oranžērija apzināti saglabāta kā vieta meditācijai – bez perfektas sakoptības un jebkādas komercializācijas.
Pretstatā Oranžērijas atmosfērai Ziemeļvalstīm raksturīgā precizitātē izveidotas gan krūmu piramīdas, kas ieraugāmas daudzviet Botāniskajā dārzā, gan ģeometriski perfekti celiņi, simetriskas alejas un krāšņas puķu dobes. Zaļojošās piramīdas raisa asociācijas ar atrašanos tālu prom no pilsētas steigas.
Tomēr man Upsālas pievilcība visemocionālāk atklājās novakarē, kad ar kafijas krūzi sēdēju brīvdabas kafejnīcā Fīrisonas upes malā, vērojot, kā lampas izgaismo ūdenskritumu un arkveida tiltiņu, klausoties studentu smieklos un Doma baznīcas zvanos. Tajā brīdī kļūst skaidrs, ka Upsāla ir pilsēta, kas iedvesmo, jo pierāda, ka tradīcijām bagāts mantojums var kļūt par pamatu sasniegumiem XXI gadsimtā.