Vairāk nekā mēneša garumā kopā ar nepilnus divus gadus veco meitu pārgājienos esam bijuši katrā nedēļas nogalē. Esam izveidojuši savus pārgājienu paradumus un sapratuši, ka bērns lēnā garā ir spējīgs noiet ap pieciem kilometriem – ja gribas garāku maršrutu, tad jārēķinās, ka kādu gabalu būs jānes. Šo faktoru ņemot vērā, izvēlamies doties pa dabas takām, kuras nav pārāk garas, ir ainaviski skaistas un bagātas ar dabas daudzveidību. Un Latvijā tādu tik tiešām netrūkst!
Ledus laikmeta liecības
Laiks, kad lapas vēl nav saplaukušas un lielākā daļa sniega jau nokususi, ir labākais laiks, kad apmeklēt dažādas klintis un smilšakmens atsegumus, jo tad tie atklājas visā varenumā. Upītes urdz, bet šur tur vēl vērojamas lāsteku kolonnas, saule mijas ar mākoņiem – grezni! Ar smilšakmens atsegumiem viena no bagātākajām vietām ir Gaujas nacionālais parks un tā tuvumā esošās teritorijas Vidzemē. Ar tām arī esam sākuši, bet, protams, ar vienu pavasari ir par maz, lai izpētītu visas skaistās vietas, un padomā mums vēl daudz kalnainu dabas pērļu, arī Kurzemē.
Atzīmējot oficiālu pavasara iesākšanos, devāmies uz Cīrulīšu dabas takām. Te ir trīs maršruti: 2,7 km, 3,5 km un 6,2 km. Negājām ar karti vai sekojot marķējumam – pēc sajūtas un meitas tempa meklējām maršruta aprakstā norādītos dabas objektus, bet soļu skaitītājs telefonā saka, ka esam nostaigājuši ap 5 km. Taku sākums meklējams Žagarkalna kempinga teritorijā, un to apmeklējums ir bez maksas.
Cīrulīšu dabas takas sniedz iespēju iedvesmojošā pastaigā izzināt skaistās Gaujas ielejas attīstību no ledus laikmeta līdz mūsdienām. Tās atklāj Gaujas upes un apkārtējās dabas attīstības vēsturi. Kā radusies upe? Kādi te bijuši senie augi? Kādi pirmie iedzīvotāji? Izsmeļoša informācija atrodama info stendos, bet, kā tā izpaužas dabā, var lūkot, vērīgi ieskatoties upes plūdumā, krastu reljefā, akmeņu faktūrās un krāsās, koku senatnīgumā un augu valsts bioloģiskajā dažādībā.
Ja gribas apskatīt slavenākos objektus – Spoguļklintis, Līgavas un Cīrulīšu alas, Gaujas vecupes ieleju un Dzidravotiņu, sanāk veikt vairākus lokus, piemēram, pie alām var nokļūt, ejot pa taciņām un šķērsojot vairākus tiltiņus ielejā, gan arī pa augšu – vieta, kas norādē raksturota kā skatu platforma, patiesībā ir dažādu stāvu kāpņu posmu kombinācija, kas pa uzkalna virsotni aizved gandrīz līdz pašai Līgavas alai. Tā kā takas ir slidenas, bet meža daļa stāva un brikšņaina, pie alām vieglāk nokļūt ir tieši pa šīm kāpnēm.
Lai arī kādus lokus mestu, noteikti jāapskata ieža atsegums, ko sauc par Spoguļklinti jeb Cīrulīšu klintīm, bet vecākos ceļvežos tam ir dots nosaukums Vilkaiza. Tās kopējais garums sasniedz ap 250 m, smilšakmens klintis pie Gaujas vecupes ir 140 m garas un 10 m augstas.
Pielāgoties bērna tempam
Atpakaļ uz takas sākumu var aiziet gar Gaujas krastu, kur mēs sarīkojām mazu pikniku un Katrīna priecājās par skaļo pīļu bariem. Vairākās vietās čakli pastrādājis bebrs, un pāri takām ir sagāzušies koki. Atkušņa šļūdonī taciņas ir applūdušas, un Katrīnai beigās bija tik piesmelti zābaki, ka zeķes varēja izgriezt (cerams, nebūs slima), bet pēdiņas bija siltas, jo visu laiku bijām kustībā. Dodoties pārgājienos agri pavasarī, svarīgi nodrošināties ar atbilstošiem apaviem, ņemot vērā, ka takas var būt applūdušas vai dubļainas, un, ja ejat kopā ar bērniem, arī ar maiņas apģērba kārtu.
Ja, raugoties uz kilometriem, šķiet, ka tas jau nav daudz, jāņem vērā, ka, ejot kopā ar mazu bērnu, pārgājiens prasīs daudz vairāk laika gan tāpēc, ka maziņš cilvēks iet lēnāk, gan tāpēc, ka jāiekāpj visās peļķītēs, jāaplūko visas piepes un jāsalasa visi čiekuri, lai tos mestu peldināt mazajās, straujajās straumītēs, kuras pavasarīgi aši plūst, izgraužot sev ceļu sniega un ledus atliekās. Arī piknika pauzes jārīko biežāk. Daba pati piedāvā, ko darīt, tādēļ par garlaicību un kaut kādām īpašām bērna izklaidēšanas iespējām nav jārūpējas – piedzīvojumi notiek paši. Piemēram, no sirds var izsmieties, vērojot, kā pīle ienirst pēc barības un atkal uzceļas virs ūdens, un tā neskaitāmas reizes… Iespējams, šādā palēninātā tempā arī mēs, pieaugušie, pamanām vairāk detaļu un dabas radītu brīnumu, ko citkārt, ātrā solī mērojot ceļu, palaistu garām.
Protams, Cīrulīšu dabas takas ir populārs maršruts un ik pa laikam var sastapt pa kādam citam dabas baudītājam, taču takas ļauj iet pietiekami izklaidus un justies kā jau mežā.
Uzkāpt pilskalnā
Šā pavasara pārgājieni mums notiek tādā kā apledojušo stāvtaciņu vilinājuma gaisotnē, un Vikmestes taka nebija izņēmums. Tā ir skaista, atrodas ļoti tuvu populāriem tūrisma objektiem, taču diena, kad to apmeklējām, bija apmākusies un šķietami nemīlīga, tādēļ arī te satikām tikai pāris cilvēku. Taka sākas tieši otrpus ceļam pretī Reiņa trasei, un pa to var nonākt līdz pat Turaidai, apmest loku un gar Gūtmaņalu atkal iet atpakaļ, nogriežoties pa mazām, stāvām taciņām – lai interesantāk. Taka ved pa ainaviski ļoti skaistu, izteikti reljefu apvidu gar Vikmestes upīti, bet, uzkāpjot Vikmestes pilskalnā, var iziet vēl pa tuvējo apkārtni. Ielejā pie upes visur ir ledus un joprojām turas ziema, bet gaiss ir silts, tāpēc viss ietinies miglā, apkārt kūst, pil, tek un burbuļo. Kaut klajākās vietās sniegs daudzviet ir nokusis, uz taciņām arī tur tomēr ir ledus. Centāmies iet pa malu un kaut kur pieturēties – neskaitīju, cik apsūnojušu koku pa ceļam "apskāvu", bet rokas un mati vēl ilgi smaržoja pēc meža.
Taka nav gara – prom un atpakaļ kopā sanāk varbūt kādi 3–4 km plus kāpšana kalniņos, bet vairāk arī nebūtu pa spēkam, jo ejam (slidināmies, rāpjamies, kuļamies, šļūcam, tenterējam) kopā ar bērnu. Pa Vikmestes taku garām ainaviskiem smilšakmens atsegumiem var nonākt līdz Gūtmaņalai, kur, kaut arī pati ala ir skaista un iespaidīga, tomēr apkārtnē pārāk jūtama tūrisma industrijas un civilizācijas klātbūtne, tāpēc gribas iet mežā atpakaļ, lai arī kājas ir sabristas slapjas. Takas malā pamanīju nozāģētu koku, kas pilns pūpolu, un saplūcu saišķīti – pavasaris taču!
Šis var būt labs pēcpusdienas pārgājiens, ja gribas pie dabas, bet nav daudz brīva laika, vai tāds, ko apvienot ar citām aktivitātēm vai maršrutiem, piemēram, apmeklēt arī netālu esošo Kubeseles taku.
Skaisti visos gadalaikos
Var teikt, ka dabas taka tā īsti sākas no Runtiņalas, kas atrodas reljefiem bagātas Kubeseles vēstures un dabas takas sākumposmā. Taka ved no Krimuldas baznīcas – tā esot Latvijā vecākā lauku baznīca – un aizvijas pa stāvām nogāzēm gar Runtiņupes krastiem, bet vairākās vietās to šķērso. Taka ir tikai 3,5 km gara un to iziet būtu nieks arī nepilnus divus gadus veca pārgājienu entuziasta kompānijā, taču ne šajā gadalaikā, kad viss kūst un plūst un zemi klāj ledus. Dažbrīd, rāpjoties pa apledojušo taku un turoties pie malās augošajiem krūmiem ar Katrīnu padusē, domāju: kāpēc es vispār šo daru?! Bet, ja jau iesākts, tad jāiet!
Vietām gan izskatās, ka ziema atkāpusies jau labi sen, un visā takas garumā ainava ir daudzveidīga un ļoti skaista. Redzams, ka zemi klāj pērnās zaķkāpostu un vizbulīšu lapas. Kad tās saplauks, mežs būs vēl brīnišķīgāks.
Bet katram, kurš domā, ka šādos laikapstākļos doties ārā nav vērts un kur nu vēl ar mazu bērnu nez cik kilometru mērot pa mežu, varu teikt: nē, nav grūti. Atgriežoties pilsētā, pat šķiet, ka ikdienas pastaigas pa parkiem un rotaļu laukumiem ir sarežģītākas, jo dabā ir vieglāk vienkārši būt – mazāk noteikumu, risku un ierobežojumu.
Par noteikumiem runājot, gribas atgādināt, dabā ejot, nemēslot, taču pretēji daudzkārt dzirdētajam sašutumam par cilvēku atstāto drazu ar pozitīvu pārsteigumu novērojām, ka mūsu apmeklētās takas ir tīras. Piemēram, Cīrulīšu dabas takās teju vienīgā liecība, izņemot apmeklētāju atstātās pēdas uz zemes, bija krūmāja zarā plīvojošs cimdiņš – visticamāk, gluži nejauši izslīdējis kādam dabā gājējam no kabatas un devies pasaulē laimi meklēt, nevis tīši nomests. Droši vien trāpījāmies laikā, kad nesen takas apsaimniekotāji bija drazas savākuši. Vai, iespējams, cilvēkiem šajā gadalaikā ir bijis pārāk auksti, lai ēstu un dzertu ārā, tāpēc uz takām nemētājas izlietots iepakojums, bet cerams, ka dabā gājēji kļūst aizvien izglītotāki un saprot, ka mēslot mežā nedrīkst.
Ņemiet līdzi bērnus pārgājienos, māciet, kā uzvesties, – tā izaugs atbildīgi un izprotoši dabas draugi, jo to, ko esi iemācījies pazīt un iemīļot no agras bērnības, gribēsies saudzēt arī turpmāk!