Amerikāņu gāzes gads

Ar šo eksportu tika saistītas lielas cerības gan Ziemeļamerikā, gan Eiropā. ASV kompānijas cerēja, ka pieprasījuma palielināšanās ļaus palielināt arī gāzes cenu, savukārt Eiropā tika cerēts uz alternatīvu Krievijas gāzes piegādēm arī politisku iemeslu dēļ. Aģentūra Wood Mackenzie prognozēja, ka jau 2020. gadā puse ASV sašķidrinātās gāzes eksporta jeb 45 miljardi m3 nonāks tieši Eiropā, tas līdzinātos 10% tās patēriņa.

Taču realitāte atšķiras no prognozēm un pagaidām ne tuvu nav tik optimistiska. Atbilstīgi ASV Enerģijas informācijas aģentūras datiem caur Sabine Pass, kura eksporta jauda ir 12 miljardu m3 gadā, pērn eksportēti vien 4,5 miljardi m3, no kuriem tikai 500 miljoni m3 uz Eiropu, turklāt nav šaubu, ka liela daļa vai pat visa šī gāze eksportēta, ciešot zaudējumus un tāpēc, ka kontraktu neizpildīšana izmaksātu vēl dārgāk. Lielākā daļa sašķidrinātās gāzes no ASV, gandrīz divi miljardi m3, tika piegādāta Āzijas valstīm, pie tam pamatā novembrī un decembrī, kad reģionā strauji palielinājās cenas.
Šādas situācijas cēlonis ir zemās naftas cenas un tām piesaistītās cauruļvadu gāzes cenas, kas padara sašķidrināto gāzi no ASV konkurēt nespējīgu. Kā liecina Oksfordas Enerģētisko pētījumu institūta aplēses, eksports no ASV pašlaik ir rentabls, ja gāzes cena gala tirgū ir 245 ASV dolāri par 1000 m3. Vienlaikus, pat ja naftas cenām piesaistītās gāzes cenas sasniegs atbilstošu līmeni, tas negarantē eksporta sākšanu no ASV, jo galvenie gāzes piegādātāji Eiropai ir lielas valsts kompānijas ar Krievijas Gazprom priekšgalā un to produkcijas pašizmaksa ļauj gluži vai neierobežotu laiku eksportēt gāzi par cenām, kas ir zemākas par amerikāņu eksportētāju rentabilitātes robežu, pat neatsakoties no gāzes cenas piesaistes naftas cenai, bet piešķirot klientiem dažādas "atlaides".

Rezultātā ticama iespēja, ka sašķidrināto gāzi no ASV uz Eiropu eksportē ierobežotos apmēros, ja vien netiek pieņemti kādi politiski lēmumi. Vienlaikus šāda situācija ir pat izdevīga Eiropas patērētājiem, it īpaši no ekonomiskā viedokļa, jo, pieaugot Ziemeļamerikas eksporta jaudām, tradicionālās gāzes piegādāji nevarēs atļauties jūtami paaugstināt gāzes cenas, neriskēdami samazināt savas tirgus daļas, taču nepavisam ne tik izdevīga no politiskā viedokļa, jo nesamazina Krievijas ietekmi Eiropas enerģētikas sektorā. Izvēle acīmredzami ir starp ekonomiku un politiku.