Apturēt aizbraukšanu būs grūti

Šī problēma sevišķi uzņēma apgriezienus pēc iepriekšējās finanšu krīzes, un arī patlaban no valsts izbraucošo cilvēku skaits ir lielāks par to, kas tajā atgriežas. Tiesa, no ekonomistu vides ik pa laikam izskan šis tas pozitīvs par iespējamās tendences maiņu. Proti, vispārējais algu līmenis mūsu valstī patlaban esot pietuvojies tam, kas Igaunijā migrāciju pavērsis pretējā virzienā. Tiesa gan, šeit jāņem vērā, ka gan alga, gan neapliekamais minimums Igaunijā jau kādu laiku ir pie 500 eiro atzīmes vai virs tās. Piemēram, minimālā alga kaimiņvalstī ir 540 eiro, kamēr Latvijā aizvien 430, turklāt vēl lielāka disproporcija ir tad, ja sākam rēķināt, cik katrs "saņem uz rokas". 

Jautājums ir svarīgs tāpēc, ka valstīs, kuru ekonomikas aizvien turpina būt pārejas posmā, lai vēl tikai tuvotos Eiropas Savienības vidējiem labklājības standartiem, ir liels zemu atalgoto strādājošo skaits un strādāšana par minimālo algu nav nemaz tik reta, kā varētu iedomāties. Piemēram, pēc Centrālās statistikas pārvaldes darba tirgus apsekojuma datiem, Latvijā šā gada trešajā ceturksnī darbinieku īpatsvars, kuri pamatdarbā saņēma minimālo algu vai mazāk, sasniedza 12,4%. Tiesa, raugoties no statistikas viedokļa, ir vērojams zināms progress, jo, piemēram, pērn līdzīgā laika periodā šādu strādājošo īpatsvars bijis 15,3%. 

Sarežģīti spriest, vai īpatsvara samazināšanās ir notikusi uz atalgojuma pieauguma vai darba, vai dzīvesvietas maiņas dēļ, taču, kamēr būtiskai sabiedrības daļai jāstrādā par ļoti zemu minimālo algu komplektā ar salīdzinoši augstu nodokļu slogu, durvis aizbraukšanai aizvien ir plaši vaļā. Sevišķi tas attiecas uz reģionu iedzīvotājiem, kur, neraugoties uz lielo neaizpildīto vakanču skaitu valstī kopumā, darbu atrast var nebūt tik viegli. Turklāt attiecībā uz migrāciju diezgan būtiska ietekme būs arī izsludinātajai reģionālajai reformai. Lai arī ar mūsu nodokļu maksātāju dažādiem aģitācijas pasākumiem izšķērdētās naudas palīdzību atbildīgais ministrs cenšas pateikt, ka pašvaldību reforma ir ceļš uz attīstību, ir pamats domāt, ka pēc reformas tās šobrīd izsludinātajā veidolā nomales kļūs par vēl lielākām nomalēm. Iemesls ir vienkāršs: nav skaidri definētu ekonomisku mērķu, ko ar reformu ir cerēts panākt, proti, ko iegūs iedzīvotājs, kurš dzīvo attālināti jau no pašreizējiem novadu centriem. Ja cilvēks nonāk aizvien tālākā nomalē, viņš var tikt stimulēts savu dzīvesvietu mainīt uz tādu, kur darba iespējas, sociālā aprūpe un kultūras dzīve ir daudz pieejamāka. Tiesa, vairumā gadījumu tas, visticamāk, nenotiks uz novadu centriem tā vienkāršā iemesla dēļ, ka nereti tie tāpat grimst nabadzībā un nekādu lielo darba iespēju tur nav. Tad vairumam atliek vienīgi Rīga, Pierīga vai ārzemes.