Zināmā mērā Ungārijas premjerministrs Viktors Orbans un viņa vadītā varas partijas Fidesz, protams, riskē. Nelabvēlīgs referenduma iznākums draud kā ar Orbana, tā arī Fidesz varas norietu, tomēr risks ir attaisnots. Iespēja, ka balsojums varētu noslēgties Orbanam nelabvēlīgi, ir niecīga, tostarp aptaujas liecina, ka premjera nostāju varētu atbalstīt nevis vienkārši vairākums balsotāju, bet vairākums no visiem balstiesīgajiem pilsoņiem.
Šeit gan jāpiebilst, ka vēlētāju griba Briseles gadījumā nekad nav bijusi šķērslis censties šo gribu apiet. Piemērs ir referendumi par t.s. Eiropas konstitūciju, kas tika noraidīta referendumos Francijā un Nīderlandē, tomēr beigās de facto ieviesta pa aplinkus ceļiem Lisabonas līguma izskatā. Tāpat pēc Lielbritānijas balsojuma par izstāšanos no ES, Brisele no Londonas mēģināja panākt atkārtota referenduma rīkošanu, kā arī aģitēja meklēt ceļus lēmuma neīstenošanai. Ņemot vērā, ka Ungārija grasās sacelties pret vienu no Eiropas radikāli liberālās ideoloģijas stūrakmeņiem, arī pretdarbība solas būt atbilstīga.
Cits jautājums, ka pati referenduma sarīkošanas iespējamība ir pietiekams iemesls, lai Briseles birokrātijas (lai kas neslēptos aiz šī termina) pragmatiskā daļa sāktu steigšus meklēt kompromisus ar Budepeštu. Pirmkārt – referendums ir ļoti spēcīgs arguments, bet otrkārt – Ungārijai ar augstu ticamības pakāpi atradīsies sekotāji Austrumeiropā un Balkānos. Ir uzreiz vairākas valstis (Polija, Grieķija, Bulgārija), kurās šāda veida referendumu sarīkošanai ir nepieciešama vienīgi politiskā griba. Ja tāda parādīsies, tā būs katastrofa ultraliberālās Eiropas ideoloģijai un tajā balstītajai apvienotās Eiropas koncepcijai.