Acīmredzot šīs partijas vadās pēc principa, "lai upe mani nes", ja reiz esošais mērs ir nepārspējams, ko lieki pūlēties. Pat ne treniņa, gatavojoties Saeimas vēlēšanām, pēc. Te gan vietā atruna, ka Nacionālā apvienība vēl nav izlēmusi, kurš būs tās saraksta līderis, taču, zinot viņu aktīvāko biedru loku, lieli pārsteigumi nav prognozējami, ja vien nesadomās importēt kādu patlaban ārpus politikas esošu zvaigzni, kā Latvijas Reģionu apvienība savulaik Kaimiņu.
Vēl viens faktors, kas dara uzmanīgu, ir tas, kādu iespaidu uz Rīgas vēlētāju izvēli atstāj valdības un Saeimas lēmumi.
Dilemmā starp to – ieriebt Saskaņu pārstāvošajam Rīgas domes priekšsēdētājam vai izdabāt pašu potenciālajiem vēlētājiem Rīgā – valdības partijas pieturējušās pie pirmās izvēles.
Tam savukārt daudzos gadījumos ir bijis tāds kā bumeranga efekts. Piemēram, reformējot pedagogu algu sistēmu, apzināti radīta nepieciešamība pēc "Ušakova piemaksām", ko visdrīzāk jau novērtējuši daudzi to saņēmēji, turpmāk esot gatavāki balsot par Rīgā pie varas esošo, nevis kādu no valdības partijām. Tāpat virkne valdības un parlamenta lēmumu, kuru sekas redzamas komunālo maksājumu pieaugumā, vistiešākajā veidā demotivē balsot par valdības partijām.
Jā, ir zināms viedoklis, ka visi latvieši, kas nu gatavi balsot par Ušakovu, ir lēti pārdevušies atkritēji (šādu pozīciju pārsvarā pauž radikālākie no nacionālās apvienības vēlētājiem), tomēr arī tā ir nevis cīņas, bet padošanās pieeja. Tas, ka ir vēlētāji, kas iepriekš balsojuši par kādu no valdības partijām, bet nu gatavi uzticēties pat ne Saskaņai, bet konkrētam tās pārstāvim domes vadībā, ir vien sekas konkurētspējīgu alternatīvu un partiju vēlmes cīnīties par ietekmi galvaspilsētas pašvaldībā trūkumam.